Online

Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 3 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties


1836 astotā ekspedīcija, otrā diena

  • Raksta opcijas
  • Lasīt komentārus (1)
  • Drukāt
  • Jānis Straupe, Kurbads un Ko SIA,
    20-07-2017

    Andis pēc vakardienas neveiksmīgā kritiena nolemj par labu vizītei pie muguras speciālista, tāpēc ekspedīcijas dienasgrāmatas veidošanu uz brīdi pārņemšu es, Fredis.

    No rīta mostamies ar naivu cerību, ka šī būs viena no tām biežajām reizēm, kad sinoptiķi kļūdās, bet nē! Kad to gaidi visvairāk, tie izrādās līdz riebumam precīzi - solīja visu dienu lietu, še, jums tas ir! Noskaņojamies - ir tikai jāuzsāk braukt, tad jau aizies. Andris joko, ka visgrūtākie ir pirmie kilometru desmiti, pēc tam, kad izmirksti viss pilnībā, paliek viss vienalga un vari par to vairs nedomāt. Turklāt mūsu jaunais, vēl nesatiktais draugs Ainārs no Briģiem zvana un vēlas mūs vakarā uzņemt savās mājās un taisās izkurināt pirti. Doma par pirti mūs stiprina un neizbēgamā izmirkšana vairs nešķiet tik briesmīga.

    Pārsēžos uz Anda jaudīgās Husqvarnas un vēlāk to ne mirkli nenožēloju, jo divi pārējie kolēģi, motosportisti, ir nolēmuši ne tikai savākt videomateriālu, bet arī kārtīgi pabraukt. Lietainam laikam piemīt viena ļoti patīkama īpašība - uz ceļa nav putekļu, braucot var turēties tuvu viens otram, vienīgi līkumos mocis pārvēršās par šķembumetēju un, ja aizmugurē braucošajam neizdodas izvairīties no apšaudes, par piemiņu paliek daži zilumi un skrambas uz ķiveres.

    Tā mēs sportiskā tempā nonākam līdz pirmajam maršrutā atzīmētajam objektam - Ciblas dižakmenim, kurš lauka vidū, dziļi zālē ieaudzis, gluži neizskatās pēc bieži apmeklēta tūrisma apskates objekta. Ekspedīcijas goda dalībnieks, mototriāla meistars Andris, jau piemet, kā varētu tam efektīgi pārbraukt pāri, bet, ieraugot mūsu nopietnās sejas, met šo fantāziju malā.

    Līkumotais meža ceļš gar pašu robežu mūs noved līdz nākamajam akmenim ar nosaukumu Zemes acs, kas atklāj sevi tikai pēc pusstundas ilgas ķemmēšanas pa rādiusu apkārt akmens informatīvajai norādei.

    Robežsargu ekipāža piebrauc pārbaudīt mūsu dokumentus un caurlaides. Jūtam, ka trīs motobraucēji vientulīgajā pierobežas zonā manāmi izdaiļo uz notikumiem skopu robežsargu dzīvi. Ar mums konkurē tikai vjetnamieši, kas paretam, pārnākot mūsu pusē, jautā, vai šeit jau būs tā Parīze un lāči, kuriem dokumenti tiek prasīti, sēžot uz koka augstākā zara.

    Zilupē atrodam maršrutā atzīmēto veco autentisko koka kapliču. Nerunīgs vīriņš ar rožukroni rokās iesaka zvanīt Ļoļai, kas ir šīs vietas neformālā saimniece, uzpasē to un zina par kapliču vairāk nekā pati par sevi. No Ļoļas uzzinām gan par iekonservētiem, unikāliem altāra kokgriezumiem, gan par raudošu svētās Marijas svētbildi, gan arī par pēckara gados grāvī atrastu dievmātes statueti, kas šeit novietota uz speciāla postamenta un kas ar dažādu zīmju palīdzību komunicē ar vietējo draudzi.

    Sazvanītā novada vēstures pazinēja, gide un sabiedriskā aktīviste Ilga piekrīt mums izrādīt vēl vienu vietējo pērli - Pasienes baznīcu. Baznīcas ēka un akmens krāvuma sētas fragmenti ir viss, kas ir palicis no kādreiz milzīgā dominikāņu klostera, kas savā laikā pretendēja uz spēcīga garīgās dzīves, izglītības un saimnieciskās darbības centra statusu.

    Pa ceļam uz Pasieni iegriežamies Latvijas otrajā pēc lieluma zirgaudzētavā. Saņemam aizrādījumus no ganiem par pārāk tuvu novietotiem močiem, kas var padarīt kumelītes tramīgas. Saimnieks pastāsta, ka te tiek audzēta speciālā Latvijas sporta zirgu suga, kas pasaulē kotējās par prātīgumu. Pasaulē eksistē zirgu audzēšanas tendences, kas nemitīgi mainās - te modē garas slaidas kājas, te pēkšņi pasaule pieprasa zemākus un muskuļainus zirgus. Šīm tendencēm ir grūti izsekot līdzi, jo jebkādas zirga īpašības selektēšanai ir vajadzīgi minimums desmit gadi.

    Ilgas pavadīti, piestājam arī pie vairāk nekā simt gadu ceļmalā nostāvējuša krucifiksa, meistarīgi izgrēbta no koka, un, kā Latgalē ir pieņemts, ievietota mazā koka namiņā. Vietējie iedzīvotāji apzinīgi rūpējās un kopj šādas vietas. Jāpiebilst, ka tieši namiņš ir palīdzējis šim krucifiksam palikt nepamanām un izdzīvot padomju laikos, kad šādus krustus masveidā demontēja un iznīcināja.

    Andris turpina meklēt vietas, kur parādīt savas prasmes un motocikla iespējas. Piestājam pie nelielas smilšu ieguves karjeras ar ļoti stāvu, gandrīz vertikālu malu. Pēc mana diletantiskā viedokļa uzbraukt pa tādu smilšu sienu - neiespējamā misija, tas ir pret visiem fizikas likumiem. Bet Andris aukstasinīgi ar nelielu ieskrējienu dabūn Husqwarnu augšā un mēs pārējie atviegloti izpūšam gaisu. Varam braukt tālāk.

    Nu mums ir atlicis tikai nobraukt pāris desmitus kilometru līdz Briģiem, kur mūs nepacietīgi gaida Ainārs ar jau izkurinātu pirti. Ainārs ir apsviedīgs piecpadsmit gadus vecs zēns, kurš telefona klausulē izklausās ļoti pieaudzis. Ainārs ir aizrautīgs "1836" projekta dalībnieks, kurš ir nostaigājis ar kājām visus projekta posmus. Uzzinājis, ka mūsu maršruts tuvojas Zilupes novadam, ieguva kontakttelefonu, piezvanīja un piedāvāja mums naktsmājas.

    Pārējie grupas dalībnieki dienas noslēgumam pieprasa man piemeklēt kādu interesantāku ceļu līdz Briģiem. Es arī neesmu asfaltēto ceļu fans un atrodu kartē iezīmētu meža celiņu. Braucam mežā iekšā, jau pēc dažiem kilometriem atrodam celiņu, kas ir aizaudzis un diezin vai vispār ir pelnījis tikt atzīmētam kartē. Tikmēr meža celiņš kļūst arvien aizaugušāks un dubļaināks, jūtamies beidzot atraduši to, pēc kā visu dienu ilgojāmies. Pēc brīža konstatējam, ka ceļš novirzās no kartē iezīmētas līnijas, saprotam, ka karšu zīmētāji šajā Dieva pamestajā vietā nolēma nohaltūrēt ar domu "tāpat tur neviens nebrauks". Griežam atpakaļ, braucam laukā no meža un šoreiz izvēlamies īsāko asfalta ceļu uz Briģiem. Paliek neliela vilšanās, bet nepieciešamā adrenalīna deva ir saņemta. Turklāt Ainārs zvana kārtējo reizi, nesaprotot, kā var tik ilgi braukt nieka divdesmit kilometrus.

    Briģos pustumsā kāds stāv un enerģiski māj ar rokām, tas ir mūsu draugs Ainārs. Pagalmā iznāk pretī arī viņa vecāki. Ir vēls, bet pirts vēl ir karsta. Kāds kaifs pēc šādas dieniņas apsēsties uz karstas lāviņas!

    Bet pārsteigumi nebeidzas, jo pēc pirts Ainārs ar saviem vecākiem mūs sagaida pie bagātīgi uzklāta galda, pēc visiem latgaļu viesmīlības standartiem. Andris, patiesi pārsteigts, mums no aizmugures čukstus jautā, vai gadījumā galds nav uzklāts kādiem citiem cilvēkiem. Ainārs patiešām ir mūs ļoti gaidījis - iepriekšējā dienā viņš svinēja vārda dienu, bet torti taupījis līdz šodienai un nevienam nav ļāvis to aiztikt. Aināra tētis paziņo, ka rīt drusku nokavēs darbu un atkorķē šampi. Ballīte var sākties!
































    Tikai reģistrēti lietotāji drīkst pievienot komentārus


    Reģistrēties

    Rezervesdalas24.lv

    Top.LV