1836 devītā ekspedīcija, pirmā diena

Šo ekspedīcijas posmu esam nolēmuši sākt Asūnē, Konstantīna Raudives dzimto māju vietā. Konstantīns Raudive (1909 – 1974) – esejists, tulkotājs, parapsihologs, filozofs, Romas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis; apmeklējis lekcijas pie tādām slavenībām kā analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs Karls Gustavs Jungs un spāņu filozofs Ortega Gasets; strādājis Upsalas universitātē. Latvijas kultūrtelpā Konstantīns Raudive palicis savas slavenās dzīvesbiedres Zentas Mauriņas ēnā, taču pasaulē viņa vārds zināms pat plašāk. Raudives starptautisko atpazīstamību nosaka viņa mūža pēdējās desmitgades aizraušanās ar tā dēvētā elektroniskā balss fenomena pētīšanu. Izmantojot dažādas ierīces (radiouztvērēju, telefonu, magnetofonu u. c.), Raudive izstrādāja vairākas metodes, kā sazināties ar viņpasaules iemītniekiem. Parapsihologu aprindās tiek lietots jēdziens “Raudives balsis” (Raudive voices).

Otrajā piegājienā ar vietējo asūniešu palīdzību uz maza grants ceļa atrodam necilu norādi uz Konstantīna Raudives mājām. Vieta ļoti nomaļa, bet puskilometru gara taka līdz pašai Raudives mājvietai ir nupat svaigi izpļauta, nospriežam - mūs šeit gaidīja. No pašām mājām diemžēl ir palikuši tikai pamati, jo padomju laikā par Raudivi viņa dīvaino eksperimentu dēļ šeit cītīgi centās neko nezināt.

Sāk krēslot. Esam mazliet samulsuši, bet mums ir plāns - nakšņot šeit un ar paša Raudives metodēm pamēģināt atklāt, ko šī vieta un tās iemītnieki mums var pastāstīt. Ir uzslietas teltis un iekurts ugunskurs. Pēc brīža mums pievienojas mūsu draugi, motoceļotājs Jānis Cimiņš un māksliniece Aija Blej. Varam sākt. Mikrofons uz visu nakti tiek piestiprināts pie simtgadīgā bērza otrpus mājas pamatiem, lai ierakstam netraucē mūsu pašu balsis. Vēl mums ir sagādāts radioaparāts, kuram AM viļņos meklēsim brīvas frekvences, kā to darīja Raudive ierakstot viņpasaules balsis. Tīru, neitrālu frekvenci atrast ir grūti, raidstaciju daudzums kopš Raudives laikiem ir stipri audzis. Kaut kādi ritmi laužās cauri tā saucamajam baltajam troksnim un tas pagaidām izklausās vairāk pēc viņpasaules džeza. Beidzot sadūšojamies uzdot pirmo jautājumu: “Vai tur kāds ir?” Aija ir drosmīgāka un konkrētāka, viņa paziņo, ka Konstantīnam šobrīd ir iespēja pašam publiski apliecināt savas teorijas un prakses īstumu. Rādžiņa čerkstoņā nekādu izmaiņu, bet atbildes vietā pēkšņi izdzirdam, kā tālumā, tumsā aizcērtās mūsu atbalsta mašīnas bīdāmās sānu durvis. Paliek ļoti neomulīgi. Jānis atspriego situāciju jokojoties: “Tagad ir tikai divi varianti, vai nu viņš ir iekšā busiņā, vai nu ārā.”

Laiks iet, rādžiņā turpinās knapi tverama čerkstošā “viņpasaules” diskotēka. Šķiet, lai uzrunātu kādu no turienes, mums vienkārši pietrūkst zināšanu un prakses. Pārlādēt mikrofonu pie vecā bērza ejam divatā, tā šķiet drošāk. To, kas būs ierakstījies, diemžēl uzzināsim tikai atgriežoties mājās un noklausoties visas nakts ierakstu. Ir trīs naktī un šī dīvainā “ballīte” lēnām iet uz beigām. Jānim ar Aiju ir sarunāts viesu nams, bet mēs. palikušie spoku mednieki, izkārtojamies uz matračiem apkārt ugunskuram, malkas vēl ir pietiekami daudz un teltis, šķiet, ir velti būvētas.

18.07.2017.

No rīta iegriežamies Asūnes pamatskolā, kur ierīkota Konstantīna Raudives memoriālā istaba. Pirmo klašu audzinātāja mums to izrāda un pastāsta, ka šeit dažreiz tiek atkārtoti Raudives eksperimenti. Vairākas reizes jautādami, kas skolas bērniem tiek stāstīts par Raudives komunikāciju ar viņpasauli un kā viņi paši uz to reaģē, diemžēl tā arī palikām bez atbildes.

Šodien mēs plānojam satikt Dagdas dzīvo leģendu, astoņdesmitgadīgo spēka vīru Antonu Ornicānu. Es piemeklēju kartē interesantāku taku līdz Dagdai, lai mūsu viesu braucēji, motokrosa izcilnieki, nesagarlaikotos. Kokvedēju sabojāts, dubļains, praktiski neizbraucams ceļš liek nedaudz pasvīst, bet tiek novērtēts uz teicami. Ceļa galā pirms pašas Dagdas mūs sagaida pārsteigums - upes Asūnīcas šķērsošana. Ir vieta, kur smagā meža tehnika brauc pa taisno cauri upei. Pastāv, protams, alternatīva - netālu ir vecs koka tiltiņš, aizslēgts ar ķēdi, bet ūdens pārbrauktuve tomēr izskatās kārdinošāk. Mana pieredze ar Latvijas upēm liek būt piesardzīgam, iesaku Dāvim, apņēmības pilnam, vispirms izbrist ar kājām. Novilkt un uzvilkt motokrosa zābakus un ceļusargus nav vieglākais pasākums, turklāt ūdens nešķiet pārāk silts. Slinkums uzvar, mocis iebrauc ūdenī. No sākuma līdz riteņu asīm, tad riteņi pilnībā pazūd zem ūdens un nu jau no zem ūdens iegrimušā izpūtēja nāk tikai burbuļi. Par dziļu! Dāvis ir līdz viduklim ūdenī, motocikls sarijās ūdeni un noslāpst pašā upes vidū. Tagad tas jāstumj laukā, būs jāveic atdzīvināšanas procedūra. Ūdens ir sagājis cilindrā, jāskrūvē laukā sveces un jāizpūš tas laukā. Dāvis ar Renāru, pieredzējuši motokrosa braucēji, nav pirmo dienu ar pīpi uz jumta - četrdesmit minūšu laikā mocis atkal darbojas.

Atkal atgriežamies Asūnē, šeit, savā darbnīcā, mūs sagaida Latvijas labākais trofijreidu autobraucējs Vilnis Zeiza. Trofijreids ir bezkompromisa apvidus auto sacensības, kas notiek pa maksimāli grūti izbraucāmām bezceļu trasēm. Latvijā tie pārsvarā ir purvi un dubļi, ārzemēs nāk klāt kalnu apvidus ceļi, vārdu sakot, vietas, pa kurām parasts cilvēks neiedomātos iet pat ar kājām. Tās kļūst arvien populārākas gan Eiropā, gan Krievijā. Vilnis ar izciliem panākumiem piedalās šajās sacīkstēs ar paša konstruētām, speciāli šīm sacensībām būvētām automašīnām - prototipiem. Šobrīd darbnīcā top "Z5" viņa piektais pēc kārtas prototips. Tāda monstra izgatavošanai aiziet aptuveni viens gads. Vilnis neatļauj to fotografēt pilnībā, katrs jaunais modelis tiek turēts noslēpumā, jo tajā tiek veikti uzlabojumi un meklēti jauni tehniskie risinājumi. Konkurenti nesnauž, bet Vilnis cenšās būt tiem soli priekšā. Pārsteidz metinātā alumīnija rāmja un citu mezglu precizitāte un elegance, to droši varētu nosaukt par mākslas darbu, bet pēc paša meistara vārdiem, svarīgākais ir tas, ka viņa mašīnas arī labi brauc, ar ko ne visi, kas šajā jomā darbojas, var lepoties.

Vilnim aiz muguras ilggadēja motokrosa sacīkšu pieredze. Piecdesmit vienu gadu vecs Vilnis ir joprojām lieliskā formā, viņš regulāri trenējas un piedalās enduro sacensībās, tagad gan vairāk savam priekam. Pēc brīža Viļņa pavadījumā jau esam viņa paša improvizētajā motokrosa trasē. Izbraucam dažus apļus, tā sakot – atzīmējamies. Nākamo Vilnis izrāda mums lielisku apvidus maršrutu cauri vietējiem Asūnes mežiem. Kas interesanti, maršrutā ir atkal jāšķērso tā pati upe Asūnīca. Šajā vietā upe gan mazliet šaurāka, bet, kā vēlāk atzinās Dāvis, uztraukums neiegāzties vienā dienā otro reizi bija liels.

Nakšņošanai ir sarunāta neliela viesu mājiņa ar pirti pašā Dagdas ezera krastā. Tā nu ir sanācis, ka visu dienu esam nobraukājuši starp Asūni un Dagdu. Dāvim ir neatliekamas darīšanas mājās, mēs paliekam trijatā. Rītdien mums ir paredzēts apmeklēt vēl dažus objektus šajā apkaimē, tad varēsim doties tālāk savā maršrutā gar Latvijas robežu.

Iepriekšējās dienas motoaktivitātes ar pirti finālā ir padarījušas musu ķermeņus pavisam stīvus. Visi trīs saņemamies uz rīta rosmi, ķermenis lēnām atkal kļūst paklausīgs.
Šodien ir nedaudz jāpabrauc pa karti uz augšu, gribam apskatīties, kas notiek vietā, kur satiekas trīs - Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas - robežas.

Pa ceļam piestājam pie Beresņu Sv. Annas Romas katoļu baznīcas, kas celta 1805. gadā. Tā ir vienīgā palikusi koka baznīca Dagdas novadā. Baznīca šodien ir slēgta, bet vietējie vīri un sievas pēc pašu iniciatīvas sakopj teritoriju tās apkārtnē. Viens no vīriem ir runīgāks par pārējiem. Jautāju, vai daudz cilvēku nāk šajās dienās uz baznīcu. Vīriņš jokojas, ka vārds baznīca ir cēlies no vārda “bāzt”, jo agrāk baznīcas bija piebāztas ar cilvēkiem, bet mūsdienās tas diemžēl vairs tā nav.