Pārbraucieni ar motociklu lietus laikā... lasītāja viedoklis

Lasot iepriekšējos rakstus par citu braucēju pieredzi, varu tikai piekrist viņiem. Tomēr var gadīties arī vēl kas bez visa tā, ka reāli izmirksti līdz „apenēm”.

Brauciens sākās no Spices virzienā uz centru. Nu ko es varu teikt, asfalts vēl tad bija superīgi „vienlīdzens” – katra josla savās risās. Jāatzīst, ka nevaru tomēr piekrist iepriekšējam rakstam par piemēru turēties ceļam pa vidu. Ja tas ir maz deformēts ceļš bez vaļņiem, tad jā, bet manā gadījumā strādāja 3 nelabvēlīgi faktori pret manu dzelzs rumaku. Pirmais jau ir tas, ka braucot uz kāda vaļņa (cik nu es mēģināju), riepas saķere ir neiedomājami maza, jo asfalts ir slīdīgs tādos momentos. Uz vaļņa noturēties ir nereāli, ja vien negrib nolikties sāniski jau priekšlaicīgi. Lai lielāks priekšstats , tas bija jau netālu no Kalnciema un Slokas krusta. Pieļauju, ka katrs ir redzējis sabiedriskā transporta pieturās skaistās asfalta grumbas. Otrkārt, ja nu tomēr turies uz vaļņa kā es to mēģināju kādu laiku, tad zini, ka, ja brauc pa baltajām līnijām, tad bremzēšana ir 2x švakāka nekā uz slapja asfalta (diemžēl arī to man nācās pārbaudīt). Un trešais negadījums jau vairs man nebija jāgaida tālu- par cik, labs asfalts Latvijā nemētājas uz ceļa, tad zināms, ka skaistās bedres, kas no augšpuses izskatās kā iespējams nevainīgas peļķītes, sagādāja man patīkamu rodeo cienīgu triecienu. Nepietiek , ka koncentrējies tajā slapjajā jūklī uz visiem, kas brauc tev pretī un blakus, tu vēl normāli ienesies kaut kādā dziļvagā. Izbīlis bija diezgan normāls, ja neskaita to, ka iebraucot tik skaistā peļķē viss ūdens automātiski tev virsū uz sāniem līdz augšai. Un pat tas vēl nav viss, nemāku teikt, kas man bija tur ar svecēm pēc tā cunami, bet pēc bedres jutu, ka viens cilindrs točna vairs negrieza, kas norāda tikai vienu, centieties neiebraukt lielās peļķēs, jo var izgadīties kā man, ka tā var būt arī pati dziļākā visas ielas garumā.

Esiet uzmanīgi un, lai veicas biedri!

Autors: Harijs Osis