Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties


Ar močiem uz Nordkapp... MOTOpower lasītāja raksts

  • Raksta opcijas
  • Lasīt komentārus (26)
  • Drukāt
  • Gunta Tomsone,
    28-07-2011

    23.06. 1.diena. Maršruts Rīga - Nordkapp. Braucēji Ansis ar Apriilia Capanord 1200 un Gunta ar Kristapu ar Yamaha Fazer 600. Plānotais ceļojuma ilgums 14 dienas ar dažām dienām rezervē, ja nu kas. Plānotais nobraukums ap 4000km.

    Izbraucam ap 15:00 ar cerību, ka Jāņu dienu lietus ir mitējies uz visu dienu nevis tikai ietur pauzi. Cerības izrādās pamatotas un turpmāko dienas daļu iztiekam bez lietus. Dodamies uz Tallinu. Pirms izbrukšanas Kristaps apgalvo, ka ir labi izgulējis iepriekšējo dienu tusiņu miegu un var braukt pie stūres, bet atsēdinu viņu aizmugurē, lai vēl mazliet pagaida. Un labi, ka tā, jo pa ceļam lūza nost un sāka pat knābāt.

    Līdzenumos pa ceļam uz Tallinu uzrodās ļoti stiprs vējš, ka nākas uz taisna ceļa iegulties riktīgi slīpi, lai nenopūstu nost. Kad pretī brauc kāda fūre, saņemam tādu gaisa triecienu, ka ir ko turēt. Visumā nekomfortabla braukšana tādā vējā, bet labi, ka Tallina ir jau tuvu. Palaižu Kristapu pie stūres un drīz jau nonākam Tallinas ostā.

    Ar prāmi plkst 21:00 ceļamies uz Helsinkiem. Biļete vienam cilvēkam + mocim EUR 50. Prāmji iet ik pa dažām stundām ar cenas atšķirību +/- līdz 20 EUR, tā kā ir iespējas izvēlēties sev piemērotāko variantu. Uz klāja motocikli ar štropēm jāpiestiprina pašiem pie grīdas. Kā nospriedām, tas laikam tādēļ, ja kaut kas sagāžas, nevarētu vainot personālu, bet tikai sevi. Brauciens ilgst 2 stundas. Kristaps drīz aizmieg, bet mēs ar Ansi visu ceļu pļāpājam un skatamies, kā kuģa aizmugures reliņi šupojās pret horizontu turpu un atpakaļ, jo tālāk jūrā, jo lielākas svārstības.

    Helsinkos atklājam, ka vējš ir tikai pieņēmies spēkā. Mums pat izpūš karti no rokām, kad gribam noskaidrot, pa kuriem ceļiem labāk izbraukt no pilsētas. Džeki nesās tai pakaļ krietnu gabalu pa ielu. Es pat paspēju nodomāt - ja šai zemē tādi vēji ir parasta parādība, šaubos, vai man tā maz iepatiksies...

    Dodamies uz Botnijas līča pusi, jo ir ieplānots gar tā krastu braukt uz ziemeļiem, lai ceļš būtu interesantāks un būtu iespēja vieglāk atrast naktsmītnes vietas jūras krastā. Šonakt gan izbraucam tikai ārā no pilsētas un meklējam jau, kur gulēt, jo ir jau pusnakts. Dzīvot hoteļos / moteļos / kempingos nav paredzēts, tādēļ meklējam kādu mazāku ceļu mežā, kur varētu iedzīt močus un uzsliet telti. Atrodam pēc apmēram stundas pa pusei aizaugušu pamestu mežizstrādes ceļu - ideāla vieta. Uzslienam telti, iekuram ugunskuru, džeki izdzer pa aliņam, lai nosvinētu Līgo, nodziedam pa dziesmai, pat pārlecam ugunskuram un kā izrādās, augi, kas atrodas tumsā aiz tā, ir papardes. Un tad jau dodamies pie miera.

    24.06 2.diena
    Turpinam doties uz ziemeļiem. Braucam pa gandrīz tukšām šosejām, jo arī somi svin vasaras saulgriežus un ir brīvdiena, tādēļ satiksmes gandrīz nav.
    Kad nonākam pilsētā Pori, Kristapam uznāk krīze, jo aizmugurē sēžot ļoti sāp ceļgali, ka nevar nekā nosēdēt. Uznākusi pat doma stopēt līdz tuvākajai lidostai un braukt mājās - jebko, tikai lai nebūtu vairs jāsēž uz moča un jācieš mokas. Atzīstu, ka tik lielam pasažierim uz mana mazā Fazerīša aizmugures tiešām nav visai ērti, jo kāpšļi ir augstu + sēdeklis paciets. Ieteicām novilkt getras, kas uzvilktas uz ceļgaliem, lai uz tiem nepūstu vējš piemērotāka ekipējuma trūkuma dēļ. Izrādās, tas līdz, jo ciešās zeķes bija nospiedušas asinsvadus neļaujot asinīm pilnvērtīgi riņķot + vēl tā neērtā poza. Tālāk tad ļāvu braukt pie stūres mūsu moceklim, lai gan kārta vēl nebija pienākusi. Pati nosēdēju uz aizmugures līdz pat vakaram.



    Somijā ir ļoti daudz fotoradaru. Pie katra lielāka krustojuma ir ātruma ierobežojums no 100 uz 80 vai 60 un brīdinājuma zīme par fotoradaru un, protams, pats radars. Tas, ka pirms tiem ir brīdinājuma zīmes, nozīmē, ka somi tādā veidā rūpējas par ceļu satiksmes drošību nevis soda naudu iekasēšanu. Ceļu policistu arī nevienu neredzējām visa ceļojuma laikā. Pie viena radara Kristaps nepaspēja sabremzēties un ieskrējām ar +20 lielu ātrumu. Mūs nofočēja, bet tā kā bildē tikai no priekšas, motociklistiem tas neko daudz neizsaka. Bija ceļu krustojumi arī ar radariem no aizmugures, bet stipri mazāk nekā no priekšas, protams, ja vien pretējās ielas puses radars neķer arī aizbraucošas mašīnas no aizmugures. Bet šis bija vienīgais gadījums, kad mūs noķēra, jo visu laiku centāmies ievērot satiksmes noteikumus un pie 100 tiešām braucām uz 100 nevis 109 un pie 80 uz 80 nevis 89. Tā arī sanāca ieekonomēt uz degvielu.

    Lielākajā Somijas teritorijas automātiskie benzīntanki neņem pretī Latvijas bankas kartes. Ja ir svētku vai brīvdiena, jābūt līdz skaidrai naudai, pretējā gadījuma var sanākt palikt tankā un gaidīt, kad pienāks darba laiks. Par šo faktu mēs bijām informēti iepriekš, tāpēc paņēmām līdz skaidru naudu speciāli šādiem gadījumiem, kas tiešam arī bija vajadzīgs.

    Naktsmītnei nolemjam meklēt vietu pie jūras. Plāns izrādās pilnīgi neveiksmīgs, jo visa piekraste ir apbūvēta vai arī tās nav vispār, respektīvi - nav nekādas pieejas. Notērējām daudz laika vandoties pa visādiem maziem zemes ceļiem jūras tuvuma, tā arī pašu jūru nesasniedzot. Beigās pielietojam vakardienas taktiku un guļam mežistrādes ceļā blakus baļķu grēdai. Spriežot pēc tā, ka rīt ir brīvdiena, nevienam traktoram pa to ceļu braukt nevajadzētu.

    Neilgi pēc tam, kad esam uzkurinājuši ugunskuru, no ceļa puses ierodas kāds solīds kungs kurpēm brienot dubļus, kurus mēs iepriekš ar moci izbraucām. Kā izrādās, viņš no ceļa pamanījis dūmus un nāca skatīties, vai mežs nedeg. Uzzinājis, ka viss kārtībā, novēl mums patīkami pavadīt nakti un dodas atpakaļ.
    Jo tuvojamies polārajam lokam, jo gaišākas naktis. Ir pusnakts, bet saule vēl nav norietējusi.

    25.06 3.diena
    Šodien pievaram ceļa posmu no Vaasas līdz Zviedrijas robežai Botnijas līča ziemeļos.
    Pusdienas ieturam kādā tankštellē, kur ierīkota atpūtas vieta blakus ceļam. Kā ierasts, izvelkam savu kompakto armijas virtuves komplektu, kas it kā paredzēts 1 cilvēkam, bet pietiek mums trim, un vāram jau iepriekšējā ēdienreizē iemērktos griķus, rīsus vai kā nu kuro reizi.

    Esot tur atklājam, ka vajadzētu manam mocim pievilkt ķēdi. Un atkal veiksme - blakus tankam ir serviss, kas vēl pietam ir atvērts. Aizņemamies atslēgas un pievelkam ķēdi, arī notīram un ievaskojam. Kamēr to daram, pie mums paspēj piestāt divas moto ekipāžas viena pēc otras, lai pajautātu, vai viss kārtībā un nevajag kā palīdzēt. Somi vispār izpalīdzīgi, arī iepriekšējā dienā, kad piestājām ceļmalā paskatīties karti, pie mums apstājās garām braucoša motocikliste un uzdeva to pašu jautājumu - vai viss ok un nevajag kā palīdzēt.

    Ansis atklāj, ka ir pazaudējis bankas karti. Līdz ar to naudas ir tikai tik, cik skaidrā vai arī jābrauc atpakaļ ap 200km uz iepriekšējo tanku, kur tā visdrīzāk palikusi. Labi, ka ar mūsu līdzekļiem pietiks uz 3, tad zvanam uz LV, lai bloķētu karti un dodamies tālāk.

    Kristapam gadījās nogāzt moci grāvī, kad mēģināja piestāt ceļmalā. Piebrauca par tuvu pašai ceļa malai, kur kāju jau sanāca likt slīpumā, līdz ar to pazaudēja līdzsvaru un abi uz moča iekritām grāvī. Ātri gan izcēlām un viss kārtībā, jo tas notika stāvot nevis braucot, bet tomēr es sadusmojos - vairāk gan nevis paša fakta dēļ, bet gan tamdēļ, ka vainota tiku es, lai gan rātni sēdēju aizmugurē un vispār nekustējos. Ak, vīrieši...

    Somijas kartē ar zvaigznīti ir apzīmēts ievērojams objekts ar nosaukumu "Jaanmurtaja "Sampo"". Tā kā šajās dienās ir bijis tikai ceļš bez apskates objektiem, dodamies apskatīt šo nozīmīgo vietu. Izrādās, tas ir ledlauzis "Sampo", kuram tur ir pietauvošanās vieta. Esam mazliet vīlušies, jo kuģis kā jau kuģis, bet toties tagad labi zināsim, kā ir "ledlauzis" pa somiski.

    Nakšņojam Zviedrijā, lai arī ceļš gar robežu uz ziemeļiem iet pa abām robežas pusēm. Izvēle krita par labu Zviedrijai, jo tur rītdienas maršrutam pie ceļa ir divas zvaigznītes (apskates vietas). Nakšņojam drīz aiz pilsētas Tornio labiekārtotā bezmaksas kempinga vietā blakus upei.
    Neesam vēl šķērsojuši polāro loku, bet esam jau polārajā dienā. Saule šķiet pakārusies gaisā un nekustās, bet, ja ilgāk pavēro, var redzēt, ka tā lēnām slīd pa horizontāli uz leju, lai nenorietējusi atkal uzņemtu virzienu augšup.



    26.06 4.diena
    No rīta atklājam, ka Anša mocim uz aizmugurējā sēdekļa ir izdedzis mazs caurumiņš. Ir skaidrs, ka iepriekš tas tur nebija. Izsecinam, ka tas radies no ūdens pudelēm, kuras tur visu laiku stāv piestiprinātas, saules stariem caur plastmasu un ūdeni atstarojoties kā caur palielināmo stiklu. Drošībai iepakojam tās maisiņā.

    Vienu no paredzētajiem objektiem neapmeklējam, jo tas bija neatceros kas, bet nepiesaistīja, bet otrs (Luppioberget) izrādījās diezgan stāva klints, pa kuru līdz pusei varēja uzbraukt un tad uzrāpties. Augšā atradās labi saglabājušies aizsardzības bunkuri ar novērošanas posteņiem un šaušanas platformām. Varētu būt izmantoti zviedru - krievu kara laikā. Kā arī no augšas pavērās skaists skats uz purvaino apvidu ar upes pa pusei aizaugušo senteku.

    Šķērsojām polāro loku. Nedarījām to Rovaniemi, kur polārā loka šķērsošanu atzīmē lielākā daļa tūristu, bet gan netālu aiz Overtornea pilsētas. Polāra loka zīme izskatījās pēc ceļmalas reklāmas un, ja nebūtu sekojusi līdz kartei, tā arī pabrauktu garām to neievērojusi.

    Pamanam pirmo aļņu baru - kādi 20gb mierīgi ceļmalā plūc zālīti. Vēlāk parādās arī ziemeļbrieži. Visdažādakie - lieli un mazi, brūni un balti, ar ragiem un bez, uz ceļa vai turpat netālu. Zīmes par aļņiem un briežiem uz ceļa jau sastopamas labu laiku. Apvidus arī mainījies - braucam caur taigu ar sīkiem kociņiem, krūmiem un milzīgam platībām ar purviem, kur pilns ar ziedošiem ogulājiem. Fotoradaru arī vairs nav, bet tāpat ievērojam visas ātrumu ierobežojošas zīmes. Tikai Kristaps atkal mēģina grēkot, bet labojās tiklīdz saņēma manus draudus - ja neievēros ceļazīmes, nāksies visu laiku sēdēt aizmugurē... Šeit riskēt nebūtu vēlams, īpaši, ja tik daudz neprognozējamu "satiksmes dalībnieku" un tā jau šur tur uz asfalta bija skaidri saskatāmas mašīnu straujas bremzēšanas pēdas.



    Ansis kā interesents uz militārām lietām tiek pie kārtējā bonusa - ceļa malā ieraugam kara muzeju. Tā kā muzejs pats slēgts, apskatam tikai āra ekspozīciju - atjaunotās tranšejas un bunkurus. Tie ierīkoti somu un vāciešu karam pret krieviem. Turpat arī lielgabarīta šaujamtehnika un bunkuru dzīvojamajās zonās tā laika galda piederumi.

    Interesanti, ka staigājot pa turieni pazaudēju savu sejas masku, kuru vilku zem ķiveres un biju iegādājusies armijas veikalā, kas tirgo zviedru armijas ekipējuma pārpalikumus. Tā nu tā lietiņa uz savu iniciatīvu atgriezās gandrīz savā dzimtenē, ja ņem vēra, ka ceļš visu laiku gāja gar Zviedrijas robežu.

    Vakarā nobāzējamies atpūtas vietā pie ceļa. Vairs nekādu grūtību atrast, kur palikt uz nakti, jo gandrīz nav apdzīvotu vietu. Arīdzan pārējie satiksmes dalībnieki pārsvarā uz šī ceļa vai nu automājas vai mašīnas ar treileriem, tātad, tikai ceļotāji. Tiklīdz apstājamies un sākam gatavoties nakts cēlienam, mūs aplenc milzīgs odu bars. Nekad vēl nav redzēts to tik daudz vienuviet. Pretodu līdzeklis palīdz uz neilgu laiku, tiklīdz tas mazliet pagarojis, kāds vairāk izsalkušais ods jau uzbrūk tiešā tēmējumā. Kad esam teltī, ārpusē dzirdams to miljonu koris un viņu telts taranēšana izklausās pēc sīka lietus.
    Dodamies pie miera, lai arī saulīte vēl spīd. Nolēmām censties ievērot ierasto diennakts grafiku, lai polārā diena nenonestu jumtu.


    27.06. 5.diena
    Naktī kaut kā negulējās. Laikam dēļ patstāvīgās gaismas. Centos slēp seju guļammaisā un drēbēs, bet tas palīdzēja uz īsu brīdi. Bet gan jau pie lielāka noguruma būtu vienalga, ka tikai slīpi.

    Šķērsojam Norvēģijas robežu. Dažus km aiz tās mums ceļu nošķērso lielākais ziemeļbriežu bars, ap 200gb, iet un iet pāri ceļam un nebeidz. Arī ainava mainās tūliņ aiz robežas - parādās kalni ar tāluma starp mākoņiem redzamām sniegotām galotnē. Pa brīžam arī nolīst īss lietutiņš, bet tāds nenozīmīgs, tomēr lietus kostīmus uzvelkam jau no paša rīta un nenovelkam visu dienu. Vairāk gan dēļ vēsā vēja nekā dēļ lietus.

    Benzīns Norvēģijā maksā ~1,20 Ls litrā. Benzīntankā arī pievelkam manam mo ķēdi. Laikam sācies arvien ātrākas izstiepšanās process, bet labi, ka ir vēl daudz vietas, kur vilkt un vilkt. Kamēr to daram, piebrauc blakus mašīna, no kuras mūs uzrunā latviešu valodā. Kā izrādās, latvieši strādā arī šeit tik tālu ziemeļos mazā pilsētiņā.

    Atbraukuši ar visu ģimeni - vīrs strādā par pavāru, bet sieva 2 darbos Statoilā un slimnīcā. Parunājam kādu brīdi. Viņi stāsta, ka esam izvēlējušies braucienam pareizo vasaru, jo tik silta, sausa un saulaina tā nav katru gadu. Tas laikam arī iemesls, kāpēc jau vairākus gadus dažādu apstākļu dēļ nācās šo braucienu atlikt - sagaidīt vislabāko vasaru. Un laiks pagaidām tiešām mūs lutina. Viņi mums arī iesaka skaistākās vietas, kuras vērts apmeklēt.

    Kādas klints galā starp fjordiem nejauši uzejam kārtējo bonusu Ansim - militāro aizsardzības posteni ar saspridzinātām raķešu platformām un pāris bunkuriem.
    Mūsu kartē atzīmēta kāda vieta ar zvaigznīti. Jautājot cilvēkiem uzzinam, ka tas būs ūdenskritums. Nolēmām labāk uzzināt no vietējiem, kas tas ir, nevis braukt uz dullo, jo ceļš ir nekvalitatīva grantene apm. 4km vienā virzienā un negibētos tādu izcīnīt, lai nonāktu pie nākamā ledlauža. Kad sākam braukt, jau pašā sākumā atsakos doties tālāk, jo mans mo ar šosejas riepām uz šāda ceļa seguma turās ļoti slikti un braukt ļoti grūti vēl jo vairāk ar manu "kravu". Džeki gan nav mierā ar šādu manu lēmumu, bet piedāvāju, lai brauc tad divatā, es mierīgi atpūšoties varu pasēdēt ceļmalā un pagaidīt. Ar to arī nebija mierā. Beigās atradām kompromisu, ka es braucu Ansim uz astes, bet Kristaps mocās uz mana šosejnieka. Tā arī tiekam līdz galam, lai gan Kristaps pa ceļam gandrīz zaudē līdzsvaru. Pat Anša Apriliju pa brīžam panēsā. Uz šī ceļa Ansim gadījās arī noguldīt moci, kad viens pats mēģināja apgriezties. Bet ūdenskritums bija tā vērts - liels un skaists ar pieejām dažādās vietās, kur vari nostāties pat gluži blakus ūdens masai, kas nesās lejā, un sajust tā spēku.

    Ceļš vijās gar fjordiem augšup un lejup pa kalniem. Baudam pasakainus skatus vienu pēc otra. Nobraucam arī garām sniegiem, kuri jau saguļ kalnu ielokos zemāk par mums.

    Vakarā nonākam pilsētā Altā. Gais kļuvis jūtami dzestrāks un mitrs. Ir nolijis lietus un asfalts neizžūst jau vairāk kā stundu, lai gan vairs nelīst un spīd saulīte. Aiz Altas meklējam naktsmītni, jo skaitās jau vēls un esam noguruši un izsalkuši. Atrodam nelietotu ceļu, kas ved līdz mazai būdiņai, kurai durvis un logi aizsisti ar dēļiem un apkārt mētājās daudz sadzīves priekšmetu. Vieta spocīga, bet atzīstam to par labu diezgan un tur arī paliekam. Ir tik auksts un mitrs, ka viss apraso tiklīdz tiek nolikts uz zemes. Nav arī odu - varbūt nosaluši. Gatavojot vakariņas Ansis stāsta stāstu par vācu armijas kareivjiem, kas kādreiz šeit karojuši un zaguši no vietējiem zeltlietas, tajā skaitā zelta zobus u.tml. Viņi kā spoki vēl arvien sargā savu zeltu un briesmas draud jebkuram, kurš kaut nejauši nokļūst tā tuvuma, kā piemēram šās mājiņas iemītnieki. Kas ar viņiem noticis, neviens nezin, var nojaust tikai pēc atliekām, kas šeit atrodamas - uzplēsti matrači, mētājās drēbes, pannas u.c. (Šis ir stāsta stipri saīsināts variants ) Mēs, protams, smējāmies par Anša stāstu, bet, kad esam jau teltī un taisamies gulēt, manam mo pēkšņi iedarbojās signalizācija. Smiekli pēkšņi apklust. Lienu ārā skatīties, bet neko neieraugu, viss it kā kārtībā. Tūliņ izdomājam jaunu stāstu, ka naktī (polārās dienas naktī) troļļi varētu nākt zagt pārtiku. Ja neko neatrastu, aiz neapmierinājuma droši vien vai nu pietaisītu kādu bļodiņu, sabāztu sūnas izpūtējā vai vēl kaut ko riebīgu mēģinātu izdarīt. Tāpēc arī iedarbojās signalizācija, ka kāds jau mēģināja vai nu tikt iekšā somā, vai sabāzt sūnas.

    28.06 6.diena
    Pamostamies no tā, ka saule ir sakarsējusi telti un iekšā kļuvis ļoti karsts. Vēl jo vairāk, ka vakar gulēt ejot bijām silti saģērbušies. Rīts izrādās neparasti karsts. Taisamies lēnām, pa brīžam pastāvot ēnā. Ierīkojam vannu tuvējā kalnu upē - pēc vairāku dienu nekā tāda nedarīšanas tā bija īsta bauda.



    Ceļš no fjordiem iestiepjas iekšzemē un iet taisni uz ziemeļiem līdz p ašam Nordkapp. Taiga pārgājusi akmeņainā ainavā ar sīku zālīti. Vēl arvien bieži redzami ziemeļbrieži. Daudzās vietās tie lempīgi klampačo pa asfaltu.

    Pēdējā tankštellē pirms Norkappa satiekam vienu Lietuvas krievu, kurš tur dzīvo pa vasarām. Viņš stāsta, ka lielākā daļa mazo mājiņu ir dāčas dažādiem iedzīvotājiem no dažādām pasaules malām, kuri šeit ierodas tikai uz vasaras laiku, bet pa ziemu tajās, var teikt, vispār neviens nedzīvo, viena tāda pieder arī viņam.

    Izbraucam cauri vairākiem tuneļiem, no kuriem pēdējais 7km garš. Pēc tā šlakbaums, kur jāmaksā attiecīga takse par transporta veidu un katru cilvēku. Mocim ar 2 pasažieriem 117 NOK. Tālāk ceļš vijās augšup gar bīstamām aizām, no kurām uz ceļa veļās mākoņu driskas. Brīžiem pat jūtami tauriņi vēderā, īpaši, ja piebrauc tuvāk ceļmalai un palūkojas uz leju, vai arī, ja ceļš kalna galā šķiet izbeidzas mākoņos. Sajūta, ka tiešam dodies uz pasaules malu.



    Pirms paša Nordkapp vēl viens šlakbaums, kur par katru cilvēku jāmaksā vēl 235 NOK. Un esam sasnieguši mērķi. Tālāk uz ziemeļiem aizbraukt nav iespējams, ceļa vairs nav, ir tikai Barenca jūra un okeāns. Mums atkal paveicies ar laikapstākļiem, jo ir skaidrs, spīd mūžīgā saule un debesis kā kristāliņš. Var redzēt kilometriem tālu jūru, bet turpat salīdzinoši netālu Knivskjellodden - zemes strēli, kas ir vēl nedaudz vairāk uz ziemeļiem nekā Nordkapp. Uz turieni var nokļūt tikai ejot kājām ~10km vienā virzienā. Arī tas mums ir plānā, bet pagaidām izbaudam skaistumu un pastaigājamies. Kafejnīcu un suvenīru veikalu mājiņā noskatamies filmu par Nordkapp. Ļoti skaista un uz 3daļīgā ekrāna rada diezgan telpisku iespaidu. Parunājamies ar informācijas centra darbinieku, kurš ir soms un uzzinājis, ka brauksim garām viņa dzimtajai pilsētai, pastāsta, ko tur interesantu var apmeklēt. Savukārt uzzinājis, ka mēs no Latvijas, paziņo, ka pie viņiem tepat restorānā strādā viena latviešu meitene Inese. Ejam sveicināties ar Inesi, kuru patiešam pārsteidzām uzrunājot latviski. Viņa teica, ka strādā tur jau 2.sezonu, bet vēl latviešus nav satikusi. Domāju, ka tas nevis tādēļ, ka latvieši tur nebūtu bijuši, bet gan, vai nu viņi ēdienus pasūtījuši angliski vai drīzāk, latvieši uz to restorānu vispār nav gājuši dēļ dārgajām cenām. Norvēģija jau tā dārga zeme, bet Nordkapā viss vēl dārgāk. Līdz ar to nebija iespēja satikties. Mēs jau arī nesatiktu, ja nebūtu nejaušība (kārtējā veiksme) ar informācijas centra somu. Inese stāsta, ka vasarā Nordkapp centrs vaļā līdz 23:00, bet ziemas sezonā tikai uz 3 stundām un tad tur strādā vietējie. Pie viņiem tūrisma sezonā strādā arī vairāki lietuvieši, bet no Latvijas viņa vienīgā.

    Parunājām arī ar vienu vācu baikeru, kurš teica, ka redzējis mūs ceļā un viņam dikti patika, ka es meitene pie stūres, bet lielais džeks aizmugurē. Patērzējam par visu ko, kamēr viņa kompanjons kļuva nepacietīgs un sāka jau pīpināt, lai tak beidzot brauc.

    Kristaps atklāj, ka staigājot pa Nordkapp ir pazaudējis cimdus. Mēģinam tos atrast, bet neveiksmīgi, tāpēc Kristaps bija spiests iegādāties sev neplānotu suvenīru no Nordkapp - cimdus. Tā nu visi 3 esam kaut ko nozaudējuši pa ceļam.
    Nordkapp biļete derīga 48 stundas, tāpēc braucam nost no spices uz tuvāko stāvlaukumu, no kura aiziet taka uz īsteno, neapdzīvoto Eiropas ziemeļu punktu. Ir plāns vēlāk atgriezties arī Nordkapp spicē, kad augšā būs mazāk tūristu. Kad esam lejā, strauji nāk arvien biezāki mākoņi, līdz sāk arī līt. Nav iespējams pateikt, vai lietus būs ilgs vai nē, jo paši esam gandrīz mākonī un neredzam, kas notiek vienā vai otrā debess pusē. Beigās izlemjam ātrāk doties pie miera un ziemeļu ekspedīciju kājām sākt rīt no rīta.

    Mums blakus noparkojusies automāja, no kuras iznāk pusmūža vecuma franču pāris un vājā angļu valodā pajautā, vai nevēlamies kafiju. Lai arī no mums trijiem kafiju lietoju tikai es, piekrītam, ka gribētu gan. Pēc kāda brīža viņi iznes smuki uz paplātītes 3 stikla krūzītēs uzservētu kafiju ar trauciņā cukurgraudiem. Tas likās tik skaisti, īpaši, ja ņem vērā, ka visi atradāmies mākonī gandrīz kalna galā, kur praktiski nekā nav. Paši uzreiz taisās iet atpakaļ iekšā, bet mēs sakam, lai taču paliek parunāties. Kā izrādās, viņi vēl pašā augšā nav bijuši, jo uznācis mākonis un palikuši lejā gaidīt labākus laikapstākļus. Teica, ka slikta laikā neceļo un, ja vajadzīgs, var palikt uz vietas kaut 4 dienas. Vēl viņiem aizmugures logā bija karte, kur dažādās krāsās iekrāsotas valstis, kurās ir bijuši, un baltas tās, kurās vēl nav bijuši. Latvijā bija bijuši. Es vēl nodomāju - nez kad Latvijas pensijas vecuma cilvēki varēs tā ceļot...?

    Tā kā ātrāk esam devušies pie miera, iedzeram vēl pa malkam viskija, turpinam izviest stāstus par troļļiem un vācu zombijiem līdz pamazām mūs sāk pārņemt miegs.
    Lietus ta uzlīst stiprāk, ta piestāj pavisam un labi ka tā, jo mūsu telts ir pietiekami nekvalitatīva, lai nonstop lietu visas nakts garumā neizturētu. Nāktos gulēt lietus kostīmos...


    29.06 7.diena



    Pamostamies ap 7:00 no rīta, kad uz sejas no telts sāk pilēt ūdens un vējš to neganti purina. Iepriekšējā taktika telts malas atstutēt ar akmeņiem, lai ārmala neskartos pie iekšējās, nu jau arī ir neveiksmīga, jo vējš tikai pieņemas spēkā. Izlienam ārā no telts un atklājam, ka esam biezā mākonī un redzamība apkārt ļoti minimāla. Telts ir pilnīgi deformējusies un ja ne iekšā mēs un mantas, būtu vispār pieplacināta pie zemes vai aizpūsta. Gulēšanas vairs nekādas.



    Informācijas stenda aizvējā uzvāram brokastu auzu pārslu putru, ātri to apēdam, kamēr vējā nav pilnīgi atdzisusi un dodamies ekspedīcijā uz ziemeļiem. Mugurā esam uzvilkuši vieglas drēbes un pa virsu moto lietus kostīmus, kas aizsargā gan pret lietu, gan vēju. Redzamība uz visām pusēm stipri minimāla un vējš tikai pieņemas spēkā, bet labi, ka lietus ir mitējies pavisam. Taka diezgan nosacīta, brīžiem tās ir tikai norādes uz pakalniem, uz kuru pusi jāiet. Tad tu ej līdz nākamajam pakalnam, kur atkal ir norāde. Taka vijas kalnā un lejā ar dažādiem līkumiem un, esot tāda mākonī, nav iespējams aplēst taisnāko ceļu, ja negribas pavisam apmaldīties kā ezītim miglā. Vējš brīžam uzpūš tik stipri, ka nākas pat pietupties un pieturēties pie akmeņiem, lai nenonestu no kājām, kas ar mani tomēr vienreiz notiek. Uzpūta spēcīgāka auka un aizgāju ripojot pa akmeņiem. Apdauzīju roku un uzplēsu lietus kostīmu, bet tie visi sīki zaudējumi. Labi vienīgi, ka tajā brīdī nestāvēju uz kādas klintsmalas palūkoties lejā... Kad pēc 3 stundu gājiena nonākam galā, atrodam ierīkotu kastīti, kur ir grāmatiņa, kurā var parakstīties visi, kas līdz šejienei atnākuši. Parakstamies arī mēs. Atrodam 23.06, ka šeit ir nokļuvuši vēl 4 latvieši, no kuriem izskatās, ka viens nācis vienatnē, bet 3 kopā. Turpat kastītē arī atstātas dažādas lietas - saldumi, 2as alkohola pudeles, salvetes, uzlīmes un vēl dažādi sīkumi. Mēs atstājam keponu, kuru atradām pa ceļam un kuru droši vien stiprais vējš bija kādam nopūtis no galvas. Spriežot pēc uzraksta - kādam austrālim. Apēdam kastītē atrasto ābolu un nobaudam spāņu stipro liķieri.



    Uzkāpam uz bākas malas, kur vējš mūs gandrīz iepūš jūrā, pieejam pēc iespējas tuvāk ūdenim, līdz akmeņi kļūst slideni un tad jau lēnu garu dodamies atpakaļ. Pa ceļam vējš vēl arvien pieņemas spēkā, bet mākoņi lēnām sāk izklīst.

    Atgriežoties no mūsu ~6 stundu ilgā pārgājiena, atklājam, ka telts virspuse plivinās vējā kā karogs, bet apakšu notur tikai iekšā samestās mantas. Ņemot vērā to, ka telts šobrīd šādā vējā ir pilnīgi nelietojama, mēs paši esam sasvīduši no cīniņa ar vēju un kalniem + iekurt uguni nav no kā, tātad arī sasildīties nav iespējams, nācās pieņemt kādu radikālu lēmumu, jo uz vietas palikt nedrīkst. Varianti tikai 2 - vai nu doties pa kalnu lejup, kur zinam, ka vēl ilgi nebūs nekā pieejama, vai arī izvēlēties īsāko ceļu atpakaļ uz Nordkapp spici, kur skaidri zināms, ka varēs sasildīties un nožāvēties. Izlemjam par labu 2.variantam. Biļete, ko samaksājām pie paša Nordkap ir derīga 48 stundas, tādēļ atgriežoties tur vēlreiz, jāmaksā nav.
    Sākuma moči nepielec dēļ mitrā gaisa, bet kaut kā atgūst dzīvību. Mūsu ekipāžai Kristaps sēž pie stūres, lai ar savām garajām kājām varētu noturēt moci vēja brāzmu laikā, ja tas vajadzīgs. Pirmais izbrauc Ansis un veiksmīgi pazūd aiz pirmā līkuma. Tad startējam mēs. Vēl nekad man nebija bijis tik bail sēsties uz moča, jo briesmu sajūta šoreiz ir pavisam pamatota. Vējš pūš kā traks un mēs braucam pavisam sagāzušies. Grūtības pastiprina vēja nevienmērība, jo brīžam tas iepūš kā īsts orkāns, brīžam gandrīz pierimst. Bet vistrakāk ir, kad nāk pretī lielie tūristu autobusi. Mums jāpaspēj pēkšņajā aizvējā strauji iztaisnoties, lai pēc brīža saņemtu vēl spēcīgāku vēja triecienu. Kad redzējām, ka nāk pretī autobusi, vispār stājāmies nost, lai pēc tam atkal uzsāktu cīniņu ar dabas stihiju. Kaut kā jau līdz augšai dakūlāmies. Pirmais posms pārvarēts, bet vēl jau vajadzēs tikt lejā...

    Augšā visiem motociklistiem sejas izteiksmes liecināja, ka viņi saņēmuši šoka terapiju. Domāju, ka mūsējās nebija labākas, manējā jau nu točna nē.

    Pārvelkam sausas drēbes, sasildamies un dzīvesprieks lēnām atgriežas. Apciemojam atkal Inesi, kura mūs pacienā ar karstu tēju un tikko ceptām vafelēm. Tāda ekstra likās kā balva pēc grūtam sacensībām. Kamēr sēžam restorānā un dzeram tēju, var dzirdēt, kā vējš krakšķina mājas rūtis.

    Pieveikuši grūtības - gan 6 stundu pārgājienu, gan uzcīnījušies vētrā ar močiem uz kalna, nolemjam, ka šie notikumi ir gana piemēroti, lai uztaisītu tradicionālās tūristu bildes "es pie objekta nr.1; es pie objekta nr.2", par objektu izvēloties Nordkappa globusu. Kristaps pat pamanījās nelegāli viņā ierāpties. Sakūdījām arī divus franču baikerus, ka vajag uzrāpties uz globusa, no kuriem 1 to arī izdara. Otrs stāsta, ka arī pa vēju cīnījušies tikt līdz augšai un viņš ceļā 3 reizes nokritis.
    Kad pienāk lejā braucamais laiks, kaut kā maģiski vējš pēkšņi norimst. Varam nobraukt gandrīz mierīgi, pa brīžam vēl tikai pa kādai mazai aukai uzpūš. Lai arī nezinam, kas mūs vēl gaida nākotnē, ir sajūta, ka grūtākais ir pārvarēts.

    Lejā džeki atzīstās, ka Inese stāstījusi, kad no rīta ar autobusu braukusi uz darbu, redzējusi, ka no aizas ar glābējiem ceļ āra avarējušu motociklu. Viņi man to nolēma uzreiz nestāstīt, lai nebūtu jāriskē, ka tad es vispār atteikšos braukt lejā, kas tā arī būtu noticis, ja nepierimtu vējš un es zinātu šo stāstu. Pieķertos globusam pie kājas un ne pa kam!

    Uz nakti paliekam aiz garā tuneļa (starp citu, izbraucot pie tuneļa ir jāmaksā tik pat liela summa cik iebraucot). Uzejam pasakaini skaistu vietu netālu no liela ūdenskrituma pie smalku bērzu meža, kuru uzreiz nodēvējam par burvju mežu. Atrodamies kalnu ielokā, no kuriem tek 6 ūdenskritumi. Vislielākais sadalās vairākās mazākās upēs, kuras vēlāk atkal saplūst kopā, veidojot neskaitāmas lielākas un mazākas salas. Tad vēl bērzu audzē visi bērzi kā bērzi - mazi, taisni un pēkšņi viens liels, bet zems, ar izliektu stumbru un milzīgiem zariem kā rokām. Neviļus šī apkārtne atgādināja pasaku par burvju mežu, kurā aug noburtais koks. Tas kurš pieskarās pie šī burvju koka pats kļūst par koku un uz mūžiem paliek mežā. Šie atšķirīgie bērzi izskatījās pēc tiem, kuri kādreiz bijuši cilvēki līdz pieskārušies noburtajam kokam. Tad vēl zāle šajā mežā bija sulīgi zaļa kā pavasaros un perfektā garumā priekš mauriņa, tikai - tas bija mežs. Un uz lielākās salas, ap kuru apvijās upju tīkls, pašā vidū bija milzīgs akmens. Tad vēl turpat netālu bija sarūsējis un izdedzis mašīnas vraks ar kājām gaisā. Tas, lai pastiprinātu vispārējo noskaņu... Un šajā mežā mēs pazaudējam karotīti, kad gājām uz upi mazgāt traukus. Neviļus sākām atkal runāt par troļļiem, kas mēģina kaitēt tiem, kas viņiem kaut kāda ziņā nav iepatikušies vai šķiet bīstami...



    Sēžam pie ugunskura. Tuvējo bērzu esam apkāruši ar izmazgātajām zeķēm. Vakariņas ir paēstas, pa brīžam palaižam pa apli viskija blašķi un džeki dzied Kaupēna dziesmu, bet es rakstu. Lēnām uznāk tāda kā laimes sajūta. Zinu arī, ka šonakt mēs gulēsim cieši un ilgi...

    30.06 8.diena
    Pamostamies ar skaņu, ka atkal lietus grabinās pa telts virsmu. Labi, ka tas ir īslaicīgs un nav stiprs. Tāpat ceļamies un pošamies. Braucot tālumā redzam gaišu pamali un ceļš ved tieši uz to. Atpakaļceļā paredzēts doties pa Somijas vidieni, lai pabaudītu ceļu gar daudzajiem ezeriem. Tad nu tagad dodamies gar Porsangerfjordu visā garumā nu jau uz dienvidu pusi. Atvadamies no fjordiem un sniegotajiem kalniem, jo tālāk ceļš kļūst rāmāks un apvidus līdzenāks.

    Uz Zviedrijas robežas mūs aptur un uzdod daudzus jautājumus - no kurienes esam, kurp dodamies, kur bijām, vai viss ok utt. Bija sajūta, ka ar šiem jautājumiem viņi mēģina kaut ko izdibināt. Tad pajautā, vai mums ir līdz kādi medikamenti. Saku, ka ibumetīns, pāris plāksteri, elastīga saite u.tml. Viņi vēlas apskatīt. Izvelku maisiņu ar zālēm. Neko saistošu neatraduši atdod to atpakaļ un novēl patīkamu ceļojumu. Nospriedām, ka varbūt viņi vaktē, lai ceļotāji neievazātu kādas epidēmijas vai nebrauktu no tām valstīm, kur tādas plosās. Lai gan no šīs Somijas puses no citurienes nemaz nevar iebraukt kā vien no Norvēģijas.
    Jūtama spēcīga temperatūras maiņa tiklīdz iebraucam iekšzemē. Ja no rīta bijām pilnā ekipējuma, tagad atstājam tikai nepieciešamāko. Gaiss kļūst arvien sutīgāks un sāk jau staigāt negaisa mākoņi. Nonākam spēcīgā lietus gāzē. Pamanam priekšā līstošu negaisa mākoni un tik vien paspējām kā apstāties un ātri uzvilkt lietus kostīmus, ka sāk jau krist pirmās smagās lāses līdz lietus pavisam drīz kļūst gandrīz necaurredzams. Atklāju, ka esmu izdarījusi kļūdu lietus zābaku stulmus atstājot virs lietus kostīma, jo pa tā starām viss satek zābakos. Tur sakrājās veselas peļķes, ka kustinot pēdu var just, kā ūdens zābakā pārvietojās no vienas puses uz otru. Kājas pilnīgi slapjas.

    Ansis uzsāk sarunu ar vienu klejojošu mtociklistu, kurš ceļo viens, ir nobraucis jau ap 5000km un apmēram pēc 2 nedēļām plāno būt arī Rīgā.
    Patiesībā jau pat, ja tu ceļo vienatnē, īpaši, ja uz moča, tā īsti nemaz neesi viens, jo gandrīz katrā apstāšanās reizē redzi sev blakus cilvēkus, ar kuriem viegli un patīkami uzsākt sarunu, vai kuri jau pirmie uzrunā tevi. Un viņi visi lieks tādi tuvi, pavisam ne sveši, bet savējie, lai kādas tautības arī nebūtu. Nu labi, izņemot varbūt mūsu vislielākos kaimiņus, ar kuriem sarunu uzsākt negribējās nevienu brīdi un kuri arī paši neizskatījās pēc tādiem, kuri gribētu, bet labi, ka viņu nebija daudz. Mēs pat bieži vien somas uz nakti atstājām ārpusē teltij vai ieejot veikalā pie moča, paņemot līdzi tikai maku un dokumentus.
    Meklējot naktsmītni, Ansis atkārto moča nogāšanas veidu, mēģinot apgriezties uz šosejas un par daudz sasveroties. Es atpakaļ skata spogulī redzēju - ir mocis, un nav vairs moča. Kamēr cēla augšā, izveidojās mini sastrēgums ar 2 kemperiem no vienas puses un vienu no otras. Toties Ansim bija iespēja pamēģināt moča piecelšanas tehniku ceļot atmuguriski.

    Nakšņojam pie viena no skaistajiem ezeriem. Tagad noderētu makšķeres, jo turpat pie krasta redzamas lēkājam lielas un noteikti garšīgas zivis.
    Kristaps iegādājās sev vēl vienu suvenīru - pretodu tīkliņu, ko likt uz galvas. Šovakar ir iespēja izmēģināt un atzīstam par ļoti noderīgu lietu šādā ceļojumā.

    1.07 9.diena
    Pamostos ap 8:00 no tā, ka bija palicis vēsi un visu nakti rādījās visādi erotiski sapņi. Pamostos un skatos - abi džeki guļ man katrs savā pusē un saldi čuč... Nolēmu celties vai vismaz iziet pastaigāties. Kad saprotu, ka vairāk neviens necelsies, ielienu vēl pagulēt un tā noguļam visi līdz 10:00. Tagad sapnī runājos ar milzīgu ziloni...
    Rīts atkal vēss un apmācies, un pa gaisu dejo sīki ūdens pilienieņi, ne ta lietus, ne ta rasa. Braucot atkal tiekam āra no apmākušās zonas un atkal kļūst ļoti silti un saulaini, pat līdz +29. Tā vien šķiet, ka katru dienu aizbēgam no mākoņiem un pa nakti viņi mūs atkal panāk.
    Kādā vietā nolēmām uztaisīt it kā šortkatu braucot pa mazākiem ceļiem, bet ne dēļ tam, lai īsāk, jo uzreiz pamanam, ka ar daudzajiem līkumiem īsāk nesanāks, bet, lai interesantāk. Bija arī interesantāk, tikai ceļš pārtapa par labas kvalitātes granteni un bija ļoti kalnains un apdzīvots ar ziemeļbriežiem.

    Nopeldamies pa pliko kādā ezerā. Te jau ūdens siltāks, jo aukstās kalnu upes palikušas nu jau tālu aiz muguras. Tiklīdz izlienam āra un saģērbjamies, pie ezera piestāj 3 mašīnas. Labi, ka tikai tagad ne agrāk, citādi mēs visi 3 ezerā varētu sēdēt vēl krietnu laiku līdz nosaltu...
    Pēc soma ieteikuma no Nordkapp info centra, nolemjam pusdienās nobaudīt ziemeļbrieža gaļu. Atrodam kempingu, kur piedāvā ziemeļbrieža kebabu ar piedevām pa 7 EUR. Cena pieņemama. Gaļa ļoti garšīga un arī kvalitatīvi sagatavota. Arīdzan tīkama pārmaiņa mūsu standarta ceļojumu ēdienkartē.
    Pa nakti paliekam uz sena meža ceļa, jo vietā, kur esam, nevaram vairs atrast nevienu vietiņu pie ezera. Atkal mūs aplenc odu milijoni. Nejauši atstājam vaļā telti un tur tie salido kā melns mākonis, ka pēc to sišanas rokas bija kārtīgi jāatmazgā no to paliekām. Ugunskura vietu izliekam ar akmeņiem - lielākiem pa malām un mazākiem pa vidu, jo vieta ir kūdraina un negribas būt neuzmanīgiem.
    Naktī nu jau vairs nav tik gaišs, bet tikai tik daudz, cik saule uz neilgu brīdi pazūd aiz horizonta.

    2.07 10.diena
    Pamostamies ap 6:00 no karstuma. Saule sakarsējusi telti, ka nav iespējams iekšā vairs uzturēties, bet ārā pagulēt arī īsti nevar, jo tāpat karsti + vēl uzbrūk odi. Dzirdam brīkšķam krūmus, un garām teltij parikšo ziemeļbriedis.
    Jau no rīta sākam sapņot par peldi vēsā ezerā, tikai žēl, ka tuvumā šai vietai nav nevienas ūdenstilpnes.

    Dodamies uz Suomusalmi apmeklēt kara muzeju, kas atrodas vietā, kur 1944, 1945 gada Somijā ienāca krievu sarkanā armija ar plānu 2 nedēļu laikā ieņemt Somiju, bet tika smagi sakauti un piespiesti bēgt, jo viņiem pretī stājās daudz mazāka skaita, bet stratēģiski spēcīgāka somu armija. Pie muzeja skaista piemiņas vieta ar akmeņiem un vēja zvaniem. Ārpusē muzejam lielgabarīta kara tehnika, kas tika izmantota šajā ziemas karā. Interesants bija viens tanks, kurš tur palicis no kara laikiem - pa daļai iegrimis zemē ar neskaitāmiem šāviņu caurumiem un iekšā izdedzis - kā pamests tā arī stāv tur vēl līdz šai dienai.
    Ieeja muzejā 7 EUR. Ja interesē vēsture, tiešām ir vērts to apmeklēt.

    Ārpusē satiekam somu motoklubu, kuri visi atbraukuši uz piemiņas vietu. Viņi paši nāca klāt jau pa gabalu sveicinot - ā, jūs no Latvijas! Atpazina karogu, kas jau visu ceļu stalti plīv vējā, un numura zīmē LV. Stāstīja, ka šī ir ļoti nozīmīga vieta viņu tautas vēsturē, tāpēc viņi atbraukuši tai izrādīt godu. Atbildējām, ka zinam, cik nozīmīga, tāpēc arī mēs esam šeit...



    10 km no muzeja ir apskatāmi gan atjaunoti, gan no ziemas kara laika saglabājušie ierakumi, prettanku aizsardzības valnis, dzeloņstiepļu pinumi u.c. Līdz turienei zemes ceļš, bet visumā kvalitatīvs. Pa ceļam piemiņas vieta kritušajiem sarkanarmiešiem ar nosaukumu "Sērojošā Krievija". Tas mums lika pasmīkņāt - paši sūtīja savus tautu dēlus neapdomīgā karā ar apziņu, ka viņiem tādu resursu (cilvēku) daudz, lai pēc tam, pēc daudziem gadiem tur uzstādītu pieminekli "Sērojošā Krievija" - kāda divkosība...

    Uz vakara pusi kādā veikalā iegādājamies ziemeļbrieža gaļas konservus, ko ēst kopā ar griķiem, un vēl arī lāča gaļas konservus par bargu naudu EUR 28. Bet otros vairāk dēļ ķeksīša, lai arī tāds zvērs būtu nobaudīts.

    Jo vairāk uz Somijas dienvidiem, jo kļūst apdzīvotāks, jo arī grūtāk atrast naktsmītni. Zinam jau, kas jādara - jāmeklē pamests mežistrādes ceļš. Tādu arī atrodam. Kurinam ugunskuru un man gadās ķibele, ka ar spēcīgu tvērienu satveru katliņa vāka rokturi, kurš ir nežēlīgi karsts, jo tikko noņemts no ugunskura. Spēcīgi apdedzināju plaukstu, pat tik ļoti, ka pūtu aukstu elpu virsū kādu pusstundu un pēc tam vēl tikpat ilgi skraidīju turpu šurpu un vicināju roku, lai atvēsinātu. Iedomājos, ka ar to elpu, ko izlietoju, varētu piepūst vēl 5us matracīšus. Vislabāk jau noderētu auksts ūdens, bet tā mums bija tikai tik, cik brokastīm, tādēļ negribējās tā vienkārši izliet, lai gan džeki bija gatavi to darīt. Sāku jau baidīties, ka nevarēšu vairs vadīt moci un pa nakti nevarēšu gulēt, bet pavisam lēnām sāpes rimās, kad izdzēru divus 400os ibumetīnus.

    3.07 11.diena
    Par laimi mostoties jutu, ka apdegums vairs nesāp, bet karstuma pēdas uz plaukstas ir palikušas. Tas nekas - sadzīs. Labi, ka varēju braukt arī pie stūres. Sākumā bija gan tā sāpīgi, bet kaut kā iekārtojos un pārgāja.

    No rīta līdz Helsinkiem palikuši ap 300km, kurus pievaram diezgan ātri. Nonākam atkal lietus gāzē, vēl spēcīgākā kā iepriekš. Tas laikam atvadām no Somijas. Lietus laikā pat uz bāņa ar atļauto ātrumu 120 mašīnas stājās malā ar iedegtiem miglas lukturiem. Uz moča bija sajūta, ka atrodies milzīgā dušā.

    Par prāmi atpakaļ ceļam nekādu info nebijām ievākuši, jo nezinajām ne dienu ne laiku, bet, zinot, ka tie ir vairāki dienā, nav īsti ko nokavēt. Izbraukājām Helsinku centru dodoties no vienas prāmju līnijas piestātnes uz citu, līdz paliekam pie Tallinka, kurš atiet jau pēc stundas. Cena gan par 10 EUR dārgāka nekā šurp braucot.

    Uz prāmja dzirdam daudz krievu valodu. Uz mājām dodas arī Narvas krievu motoklubs. Nemaz nav vēlēšanās pieiet klāt un sasveicināties. Arī viņi nemaz pēc tādiem neizskatās, kas gribētu komunicēt, jo staigā apkārt ar kuršteirgalvenais sejas izteiksmēm. Noslēdzamies savā mazajā kompānijā un ar skatienu no prāmja klāja atvadamies no zemes, arvien no tās attālinoties.

    Iekuģojot Igaunijā jau pārņem māju tuvuma sajūta, tomēr uz Rīgu uzreiz nesteidzamies. Paliekam pa nakti pirms Paarnu kempingā - pirmo reizi visa ceļojuma laika oficiālā kempingā. To daram ar mērķi, lai pirms ierašanās mājās varētu ieiet dušā un rīt kārtīgi izgulēties un mazliet pačilot. Kempings maksā 5 EUR uz personu neatkarīgi no telšu skaita. Vakarā taisam vakariņas uz elektriskās plītiņas. Jau reālā tumsā iedzeram pa alam līdz nogurums un odi mūs pa vienam vien sadzen teltī.
    Braucot uz kempingu, redzējām neparastus mākoņus, kas bija tik zemi,ka likās tūliņ aizskars koku galotnes, bet nāca virsū kā vertikāla siena. Dēļ saules tā siena izskatījās koši dzeltena un lēnām aprija skaidrās, zilās debesis, bet aiz dzeltenās sienas viss tumšs un melns. Sāku jau domāt, vai tie nav dūmi no kāda ugunsgrēka, jo tādus mākoņus redzēju pirmo reizi dzīvē.

    4.07 12. (pēdējā) diena
    Agri no rīta Ansis pieceļās un dodās paskatīties, kas notiek ārā, jo blakus teltij var dzirdēt putnus ārdamies. Izrādījās, vārnas bija uzklupušas mūsu tējas iepakojumam un mēģināja to patērēt sausā veidā. Daļēji tas viņām arī izdevās, bet mazos daudzumos.
    No rīta nesteidzīgi taisamies un ar vienu īsu atpūtu pa ceļam atgriežamies Rīgā.

    Paldies visiem labajiem spēkiem, ka viss noritēja gludi - moči nesaplīsa, ceļojumu apdrošināšanu nenācās izmantot un viss beidzās laimīgi. Bet cik nu beidzās. Motociklistiem sezona nekad nebeidzas, tiek ieturēta tikai neliela pauze. Tāpat arī mēs tagad ieturēsim nelielu pauzi pēc šī ceļojuma, līdz ceļš atkal sauks - ceļš, kurš kā josta arvien aptver visu pasauli...


    Tikai reģistrēti lietotāji drīkst pievienot komentārus


    Reģistrēties

    Rezervesdalas24.lv

    Top.LV