Baizeļu ekspedīcija uz Gruziju... Gruzija

Torņa saimnieks Gija izrāda mums tehnikas iespējas. Svanetijā daudzās saimniecībās tā aizvien vēl ir kalniešu dzīves realitāte. Svānu galvenie nodarbošanās veidi ir lauksaimniecība – lopkopība, dārzkopība un biškopība, kas ir populārs rūpals. Svānu medus jau izsenis ir slavens ar savu kvalitāti; to izmanto arī medicīniskos nolūkos.

Tāpat svāni ir zināmi par savām rotaslietu tradīcijām, kas vijās cauri neskaitāmiem gadu simteņiem. No vissenākā vēstures posma Svanetijas cilvēki ir nodarbojušies ar zelta ieguvi, transportējot to pa gleznainajām kalnu upēm. Unikālos un neizsākami vērtīgos eksponātus ir iespēja apskatīt Mestijas etnogrāfiskajā muzejā.

Svanetijas reģions ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem – svins, urāns, arsēns, sudrabs, marmors, kas ir augstu novērtēts savu dekoratīvo un industrijai labvēlīgo īpašību dēļ. Dažas no Tbilisi metro stacijām ir rotātas ar Svanetijas marmoru.

Ražīgas augsnes trūkums kalnainajā Svanetijā rada dažādas grūtības. Garo ziemu un sarežģīto laika apstākļu dēļ ir nepieciešams produktus uzglabāt. Par spīti šķēršļiem svāni vienmēr ir bijuši stipri garā un nesalaužami sirdīs. Svāniem ir iedzimtas spējas pretoties naidniekiem un būt uzticamiem un laipniem attiecībās ar draugiem.
Otrā Pasaules kara laikā svāni bija nocietinājuši savu reģionu Kaukāzā un pašu spēkiem, riskējot ar dzīvību, noņēma no Elbrusa virsotnes vāciešu uzstādīto balto karogu, tā vietā paceļot Padomju Savienības sarkano.

Katrā Svanetijas ciemā ir vietējos likumus pārzinoši ļaudis, kurus izvēlas vajadzīgajā stundā, kad nepieciešams tiesneša lēmums kriminālpārkāpumā vai sadzīves jautājumos. Šos vidutājus dēvē par moorval. Lielā mērā pateicoties viņu darbībai, tika iznīcināta “asins naida” tradīcija. Pirmkārt, vidutāji cenšas izzināt patiesību, un atkarībā no pārkāpuma pakāpes piespriež sodu un samierina iesaistītās puses. Lai to izdarītu, viņi izvēlas uzticamas personas no abām pusēm, tad šie pārstāvji baznīcā publiski dod zvērestu ar seju pavērstu pret ikonu, apsoloties ievērot piespriest lēmumu.

Sievietes loma svānu ģimenē ir neaprakstāmi būtiska – māte ir tā persona, kurai tika uzticēts uzdevums audzināt meitenes, mācot tām mājsaimniecībā nepieciešamās prasmes: šūšanu, vilnas apstrādi, aust vilnas un linu audumus. Meitenes tika apmācītas lauka darbiem un prasmīgi izmantot pļavas sniegtās bagātības. Mātes iedvesmoja meitas uz tikumīgu un atturīgu dzīvesveidu un cieņu pret vecākiem cilvēkiem jau no pašas bērnības.

Sievietei ne vienmēr tika dota atļauja precēties ar savu iemīļoto un noskatīto vīriešu kārtas pārstāvi. Viņas likteni varēja izlemt vecāki. Liela loma šeit tika atvēlēta saderinātā pārstāvja bagātībai un pūra lādes saturam. Šobrīd šīs tradīcijas ir pazudušas nebūtībā.
Pa ceļam uz Ušguli pāreju satikām divus jauniešus no Izraēlas, kuri apceļo pasauli. Ziņas nav iepriecinošas. Viņi nav tikuši pār pāreju, jo ceļu aizšķērso sniegs.

Gamardžoba!

Lengeria ciemats atrodas tikai viena kilometra attālumā no Mestia, bet tajā izvietojušies veseli septiņi torņi, kurus svāni dēvē par "koshka". Lielākā daļa no tiem pieder Guledani ģimenei un tantei Nuno, kura ar vienu no tiem ļoti lepojas. Dzīve gan viņai nav bijusi rožu lapām kaisīta, jo pēc vīra bojāejas satiksmes negadījumā ātri palikusi par atraitni. Visa saimniecība un rūpes par tūristiem ir uzkrautas uz pašas pleciem, jo meita izdota pie vīra, bet tēvs jau vecs un nevarīgs. Pie vakariņu galda piebiedrojas brālēni Gija un Eludari, kuri stāsta mums par svānu tradīcijām un izrāda bēdīgā stāvoklī esošo torni.

Gija, meklējot kāpnes, lai tiktu "koškas" pirmā stāva līmenī, atzīstas, ka neviens nav kāpis tajā jau daudzus gadus. Pavisam tornim ir četri līmeņi vai stāvi un katrā no tiem iespējams nokļūt tikai ar stutējamo koka kāpņu palīdzību, kuras aizsardzības brīdī tika celtas uz augšu, lai sarežģītu ienaidniekam piekļūšanu pēdējā stāvā, kur tad arī bija izvietojušies torņa saimnieki aizsardzībai. Nokļūšana līdz augšai izvēršas gana ekstrēma, jo nav īsti pārliecības par aizvēsturisko kāpņu pārākumu cīņā ar laika zobu. Kad, ar putekļiem nošmulējušies, esam beidzot nokļuvuši ceturtajā līmenī, Gija uzraušas pa mazu lūku uz satrunējušā koka lubiņu jumta un uzvelk tur arī mūs. Tā nu mēs sēžam uz divpadsmitā gadsimta svānu torņa un priecājamies par brīnišķīgo ainavu, kas paveras visapkārt.

Vakarā ciematā ierodas poļu draugi-riteņbraucēji un pievienojas mūsu jautrajai kompānijai. Kad saule jau brīdi norietējusi, pie galda atkal sākas starptautiskā apdziedāšanās, bet pulcēšanās nagla neapšaubāmi ir Eludari, kurš ar gruzīnu dziesmām lieliskā ģitāras spēles pavadībā nokārto neaizmirstamu vakaru.















Ušguli varētu būt vieta, kur leģendārā Zelta Aunāda radusies. Leģendai par pamatu ir aitas vilnas segu izmantošana, sijājot zeltu strautos. Šī nodarbe tiek piekopta vēl šodien, bet svāni par to nemēdz dižoties, jo tā nav īsti legāla, tā kā strauti atrodas uz valstij piederošas zemes.

No Mestia līdz Ušguli ciemam ir apmēram 45 km bezceļa. Lielāko problēmu sagādā pielijušais, slideniem māliem pārklātais ceļš un lielie kaukāziešu sugas ganu suņi, kuri droši metas mums virsū ar vienu domu – iekost. Skrien viņi apmēram ar ātrumu 30 km stundā un seko kādus trīssimts metrus. Tad nu tajos momentos nākas braukt uz riska robežas, jo vienlaicīgi jācenšas izvairīties no kodiena un dziļajām, slidenajām, lietus pielietajām, mālainajām bedrēm. Augstāk par trešo ātrumu tikt nevar, pārsvarā jābrauc kājās stāvot, izmantojot pirmo un otro ātrumu. Ar vieglākiem močiem vispār būtu pasaka, bet arī ar "advenčeriem" nav ne vainas. Normunds ar savu BMW 1200 GS sten un pūš. Bido, Ušguli iedzīvotājs, kuram pieder arī tornis, stāsta, ka prezidenta Saakašvili projektos ietilpis ceļu līdz Ušguli ierīkot jau divus gadus atpakaļ. Prezidentam beigušās pilnvaras, un ceļa būvniecība apturēta.

Īsti gan nav saprotams mērķis ceļa ierīkošanai, jo, manuprāt, Ušguli iedzīvotājiem būtu nepieciešamas investīcijas, pirmkārt, jau elementāro vajadzību nodrošināšanai. Nu kaut vai kanalizācijas sistēmas ierīkošanai, jo visas fekālijas šobrīd aiziet kalnu upē, kura tek cauri ciematam. Te iebraucot ir sajūtas, ka laika rats ir atgriezis mūs daudzus gadsimtus atpakaļ, un tā, šķiet, ir galvenā vērtība, ar kuru Ušguli var pārsteigt netradicionālos tūristus. Ar jauna ceļa ierīkošanu atmosfēru uzlabot diez vai varēs, jo Gruzijas augstākais ciemats, kas atrodas 2200 m virs jūras līmeņa, apbur, pirmkārt, jau ar savu pirmatnību, kura neatgriezeniski tiks pazaudēta ar lielceļa klātbūtni.

Lietus. Pelēkie, gadsimtiem vecie torņi un lopu izdangātie ciemata ceļi tieši tāpat kā ciemata iedzīvotāji vēsi sagaida un izmitina mūs senajās celtnēs. Mājā uzkrītoši visur saslēgti elektriskie kalorīferi, un virtuvē tiek izmantotas pašdarinātas elektroierīces, uz kurām tiek gatavots ēdiens. Jau Nunu mājā ievērojām, ka par elektrības patēriņu te neviens neiespringst. Izrādās svāniem elektrība ir par brīvu! Uz jautājumu kam par godu, atbilde skan cēli: “HES ir uzbūvēts uz mūsu Inguri upes, tāpēc mums nepienākas par to maksāt.” Tāds lūk mazais solis uz komunismu svānu zemē! Dosimies tālāk uz septiņus kilometrus attālo kalnu pāreju, kura savieno Ušguli ar zemās Svanetijas lielpilsētu Lentekhia.

Informācija nav iepriecinoša. Pāreju klāj sniegs un tā nav izbraucama. Mums nav miera un ir par to jāpārliecinas, kaut vai tapēc, lai veiksmes gadījumā ieraudzītu Gruzijas augstāko virsotni Chara (5200 m), kuru reti izdodas redzēt šajā gadalaikā.

Ievērojama dienas daļa aizrit veicot piefilmējumus un tverot ar kamerām ciemata skatus uz sniegoto kalnu fona. Oskars ar Normundu noņem kastes, bet man tās jāatstāj video tehnikai. Ceļa posms apmēram septiņu kilometru garumā līdz vietai, kur tālāk braukšanu aizšķērso sniegs, ir pat labāks kā līdz Ušguli. Mums savu burvību atklāj arī Chara virsotne. Atrodamies apmēram 3000 metru augstumā. Skaidrs ir viens – šo pāreju ar moci šķērsot ātrāk par jūliju nevajadzētu mēģināt. Brauksim atpakaļ Zugdidi virzienā, kur tālāk jau ceļš nogriežas uz Kutaisi. Poļu riteņbraucēji gan teica, ka apmēram 30 km zemāk no Mestia, Zugdidi virzienā ir ciemats Skormeti, no kura pēc vietējo zinībām iet meža taka pār zemāku kalnu pāreju, uz kuras sniega vairs nav. Stiga dotu iespēju nokļūt Lentekhi, bet tā nav iezīmēta nevienā no mums pieejamajām kartēm. Mēģināsim.

Divus kilometrus zem Ušguli Normundam mālos izslīd priekšējais ritenis un seko smags kritiens. Cietusi kājas potīte, un vēl nav skaidrs, cik nopietna trauma varētu būt. Pa ceļam uz Lengheri mūs vēl pārķer Gruzijas televīzija, kura veido sižetu par kalnu ciematu infrastruktūru. Dalāmies iespaidos.

Vakars nepārprotami liek pieņemt lēmumu – rīt jābrauc uz slimnīcu, kura atrodas Mestia, lai Normunda potītei taisītu rentgenu. Domāsim pozitīvi.

Stāstu nobeigsim. ar Zelta Aunādas leģendu: “Kaukāzā, Melnās jūras krastā, birzī karājusies Zelta Aunāda. Tā piederējusi Kolhīdas valdniekam. Aunādu apsargājis pūķis, kas nekad neesot aizvēris acu.

No visas Grieķijas pulcējušies drosmīgi ļaudis, kas bija nolēmuši doties tālajā un briesmu pilnajā ceļā, lai Aunādu iegūtu. Viņus vadīja dižciltīgs jauneklis Jāsons, kurš uzbūvējis kuģi un nosaucis to par Argo.

Ceļinieki ilgi braukuši pa nepazīstamām jūrām. Viņiem bija jābrauc starp divām klintīm, kas te pašķīrušās uz divām pusēm, te ar briesmīgu dārdoņu triekušās viena pret otru. Argo tik tikko paguva izsprukt starp tām. Klintis vienīgi saspiedušas stūres galu. Pēc daudziem piedzīvojumiem ceļinieki beidzot sasnieguši Kolhīdas valsti Kaukāzā. Turienes ķēniņš tiem solījis atdot Zelta Aunādu, ja Jāsons izpildīs viņa uzdevumus. Viņš bija pārliecināts, ka Jāsons, veicot uzdevumu, aizies bojā. Taču ķēniņa meita Mēdeja nolēma palīdzēt Jāsonam un iedeva tam burvju ziedi. Jāsons ar to ierīvējās un ieguva pārcilvēcisku spēku: kājas viņam kļuvušas tik stipras kā vara stabi, rokas tik spēcīgas kā knaibles. Ķēniņa kalpi izlaida divus milzīgus vēršus, kuriem pa muti un nāsīm nākusi uguns. Noliekuši ragus, viņi metušies Jāsonam virsū, bet viņš no triecieniem neesot pat salīgojies. Pēc ķēniņa pavēles Jāsons notvēris vēršus, iejūdzis tos arklā, uzaris lauku un apsējis to ar pūķa zobiem.

No šī sējuma vispirms no zemes parādījušies šķēpa uzgaļi un cepuru augšdaļas, bet pēc tam izaugusi vesela armija vara bruņās tērptu karavīru. Tie metušies virsū Jāsonam, kurš karavīru rindās iemetis akmeni un tie sākuši cīnīties savā starpā. Pa to laiku Jāsons ar šķēpu visus tos nogalinājis. Kaut gan grieķu varonis uzdevumu izpildīja, ķēniņš Aunādu nav atdevis. Mēdeja ar burvestības palīdzību iemidzināja pūķi un argonauti tika pie Aunādas. Ķēniņš ar karavīriem dzinās kuģim pakaļ. Ar lielām grūtībām ceļinieki izglābās un atgriezās Grieķijā.”

Mīts varētu būt no aptuveni 1400. gada pirms Kristus.






















Sestā diena Gruzijā. Nogruvums un ceļā uz Omalo pāreju.

Dažas dienas atpakaļ uz galvenā ceļa, kurš savieno Mestia ar Zugdidi, noticis nogruvums, bet transporta kustība ir nodrošināta.

Lielākās Svanetijas upes Inguri spēks pavasarī.

Ceļmalā gruzīnu šoferi mums ierāda zīdkoka ogas, kas mazliet līdzinās mūsu kazenēm un ir ļoti gardas. Gruzīni tās sauc par tūta. Arī cūkumāte nokritušās un gatavās ogas mērķtiecīgi uzmeklē starp ceļmalas atkritumiem.