Online

Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 3 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Balkāni part II

Pievienota: 20. Jul 2013, 11:28
Atjaunota: 16. Mar 2014, 13:34

Komentāri (2)

Citas galerijas no lietotāja varisons

Oh laiks pagājis kopš te ieliku Balkāni part I. Tad kur mēs palikām? Pabeiguši Plitvičes ezeru apskati mierīgi bez steigas pastaigājoties pa dabas parku, sākām posties ceļā. Aaa Ieejot parkā mums biļetes neviens nenokontrolēja un tās palika veselas, tad divi ašākie no komandas tās pārdeva nākamajiem parka apmeklētājiem ( tādējādi parka apmeklējums viņiem bija bezmaksas).

Braucot tālāk pa maršrutiņu visa maršruta garumā mūs pavadīja pamestas mājas un pamesti ciemi (tikai vakarā iegooglējot noskaidrojām, ka no šīs strīdīgās teritorijas tika palūgts Serbiem aizvākties un visu atstāt, kā rezultātā lielas skaistas mājas pamestas un izdemolētas, kurās neviens visticamāk ka neies dzīvot.

Esam nokļuvuši līdz nākamajai apskates vietai. Atraduši kur noparkot moto droši ejam uz kuģīti kas mūs aizvedīs līdz kartējamam nacionālajam parkam. Kuģītis bezmaksas, lai tik tūristus aizvestu uz parku.

Teikšu kā bija šis parks bija kompaktāks un pat skaistāks kā iepriekšējais Plitvices nacionālais parks. Izmetuši līkumu pa parku, pabarojuši izsalkušās zivis mēs palēnām gatavojāmies uz viesnīcas pusi. Strauji tuvojās tumsa un pie viņiem tumsa atnāk ļoti strauji nav tādi lēni vakari, bet momentāni no krēslas iestājas piķa melna nakts. Ņemot tomēr vērā , ka pa tumsu un serpentīniem nav tā pati jaukākā braukšana pieņēmām lēmumu čut čut izmantot Bāni.





Tā ap 21 esam tikuši līdz viesnīcai pagalmā iedzinuši savus mopēdus un laižam izkrāmēties pa istabām. Skaisti noparkojušies nodušojušies ejam baudīt nakts dzīvi uz pludmali. Tur viss kā parasti notiek ar pilnu sparu un laikam dzīve tur nemaz neapstājas. Zinot ka rīts 8.06 ir brīvs un neviens nekur nebrauc tad varam tusēt pēc sirds patikas cik ilgi un kā vien gribas.
Piecas dienas esam braukuši un braukuši un sestā diena brīva.


Oi no paša rīt ātri ātri uz pludmali jo no rīta kamēr trakie tūristu bari vēl guļ tad var vismaz kaut cik normāli papeldēt un paplunčāties jūriņā, ūdens patīkami silts 26 gr. Un tā nu mēs pusi dienas izbaudām pa pludmali un otra puse dienas ir ieplānots izbraukt ar laiveli pa kalnu upi. Raftings nolikts uz 15 un teikšu ka knapi knapi paspējām vēl papusdienot kad noliktais laiks jau klāt un jādodas ar busu uz noteikto vietu. Pusdienas tiek gatavotas numuriņā kur ir maza virtuve lai mierīgi saceptu un sataisītu brokastis un pusdienas. Tomēr pašam sagatavotas pusdienas sanāk krietni krietni lētāk un neredzu jēgu ilgi sēdēt pludmales bāros un pa dārgo ieēst vienkāršu ēdienu.



Naudiņu sametuši esam un kopā ar instruktoru laižam izbaudīt „Rafting”. Ok esam laivā sakāpuši un smaidīgi un laimīgi sākam braucienu pa upi. Pirmās trīsdesmit minūtes bijām reāli vīlušies, straume nekāda, airējam pa mierīgu upi un pilnīgi bez kaifa, sākam jau skaļi spriest ka esam reāli apčakarēti un nauda izsviesta vējā. Bet turpinoties braucienam pa upi uz leju paliek arvien jautrāk un jautrāk, gan krācītes piedzīvojām, gan lekšanu no klints upītē utt.

Puikas te izdomāja mazliet pajokot un pie plus 30gr pabraukt zem ūdenskrituma, es ar prieku to domu uzņēmu, bet nokļūstot zem nereāli auksta ūdenskrituma kur tonnām ūdens tevi piespiež pie laivas blin gandrīz sirds apstājās, domāju ka tā pārleca pāris sitienus uz priekšu tādējādi saīsinot manu dzīvi par pāris stundām  , karoče nekad tā vairs nedarīšu. Brauciena beigās jau esam saguruši un pat nosaluši un tagat kat tik ātrāk uz viesnīcu un vakariņās.
Vakars iestājās jautri tikko esam viesnīcā apsēdušies lai paēstu un iedzertu neizdzerto aliņu tā , nez no kurienes debesis apmācās un nenormāli zibeņi un vējš panāca to ka visa pilsēta palika bez elektrības. Viesnīcā bez elektrības un kondicioniera nav ko darīt un ejam valkāties pa ciematiņu, atsevišķas viesnīcas tikai ar saviem ģeneratoriem bija apgaismotas. Sēžu un skatos uz tiem trakajiem kalniem kur zibeņo saprotu, ka, ja mums būtu kaut kur pa tiem kalniem ar močiem šādā laikā jābrauc domāju ka bikses būtu pielicis no bailēm pie pirmā pērkona grāviena, tur tas viss bija tik tuvu kalnu virsotnēm brrr. Ejam gulēt, lai rīt normāli svaigi varētu kapāt tālāk.




8:30 visi esam jau sapakojušies un uzkrāvuši mopēdus ar visām pekelītēm un turam virzienu tālāk uz Mostaru.
Mostara - http://lv.wikipedia.org/wiki/Mostara - vēl tikai nesenā pagātnē 1993 gadā tur bija reāls KARŠ kas pilsētu pilnībā bija iznīcinājis, kara elpa vēl visur jūtama visur tomēr mājas ir ar ložu un šāviņu pēdām, vēl vietām ir palikuši mīnu lauki par kuriem tikai vēlāk uzzinājām un bija vietas kur vazājāmies par tām nezinot .
Mostaru vajag tomēr apmeklēt ja gadās pa to pusi ceļoties. Katrā ziņā pilsēta ir pilna ar tūristiem un visur kur gribi nolikt moto tā uzreiz klāt vietējais un prasa naudu, nedot naudu arī nevar jo visas pekeles taču līdzi nestiepsi. Prasa 200 kunas par moču noparkošanu (26Euro) beigu beigās vienojāmies pa 100 HRK ja ne tad braucam prom.


Tilta augstums līdz ūdenim ir 24m ( apmēram 9 stāvu mājas augstums). Un daži labi puikas ir iemanījušies no turienes lekt iekšā upē, protams tas viss notiek par samaksu un pirms tam viņš vai viņa palīgs apstaigā tūristus un salasa ziedojumus, mazāk par eiro viņi no cilvēka neņem un ja ieliec mazāk tad viņi tur strīdas un dod naudu atpakaļ tā pie šāda strīda meitenei izkrita visa ievāktā nauda no cepures ( vo tā ar tiem sīkstuļiem ir), bet karoče skats iespaidīgs kad puisis skaisti ielec no tāda augstuma upītē.





Tālākais ceļš mūs ved uz SARAJEVU. Ceļi un daba ir skaista var mierīgi relaksējoties braukt un braukt un izbaudīt gan labus ceļus gan skaisto dabu. Sarajeva no 1992 līdz 1996 gadam atradās bosniešu ielenkumā un 4 gadus tā bija ielenkta un apšaudīta. Pilsēta skaista bet no viesmīlības tur nav ne smakas, nezinu vai gribētu tur vēl braukt. Vēl tur puikas treniņtērpos staigā apkārt un tūristi tur nav īpaši gaidīti un lutināti, vismaz man tāda sajūta palika līdz pat pēdējam brīdim esot Sarajevā.





Pilsēta vēl pilnībā nav atkopusies no kara un visur viss par to liecina. Pati pilsēta ir skaista ar daudz veco arhitektūru šaurajām ieliņām kur ja iestājas korķis tad pat ar moci garām nepabrauksi. Ok mierīgi esam nakti pavadījuši un laižam tālāk uz Melnkalni. Ā nakts nemaz tik mierīgi nepagāja jo viņiem sācies bija Ramadan mēnesis un pa nakti mošejas tur ik pa brīdim kaut ko murmināja.



Durmitor kalni – tur ir jābūt, vai vai kur braucat to nelaižat garām, Taras kanjons vauuu. Visa tā daba Melnkalnē ir tūristu neskarta, tuneļi vienkārši izgrauzti caurumi klintī. Durmitor nacionālais parks šauru ceļu kopums, cilvēku neskarts vienkārši bauda bija caur to braukt un to visu baudīt, ir maz vietu ko esmu skatījis tik skaistas un neskartas, gribu tur vēl un vēl vizināties ar 50 km h. Melnkalne ir veco ņivu, kaut kādu žiguļu mistrojums, šādi auto tur ir topā visticamāk ka vietējais ražojums kuru dod katram pa velti.













Parks ir garš un gandrīz visiem mopēdiem sāk mirgot degvielas lampiņa, miestos benzīns nav, tas ir retos miestos līdz kuram mēs tomēr laimīgi nokļūstam. Tāda sajūta ka visā apkārtnē viens benzīntanks un visa pilsēta kak raz tieši tagad pildās. Pildīšanās mums aizņēma kādu stundu. Labi ka šiem ir eiro kaut gan viņi nav Eiropas savienībā. Piepildījuši bākas un tur pat ekselenti paēduši braucam tālāk pa fantastisko Melnkalni… turpinājums sekos pēdējā III part sadaļā.


Top.LV