Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Bolīvija, Morsītis, Alus, Motocikls un Nāves ceļš 2.daļa

Pievienota: 20. Dec 2014, 15:46
Atjaunota: 21. Dec 2014, 00:52

Komentāri (35)

Citas galerijas no lietotāja Goblins

Orģinālteksts no Morsīša dienasgrāmatas:

:16. marts - pēc labākajām Top Gear tradīcijām, izlemjam atstāt Goblinu Čīlē remontēt moci, un Nils, Ands un Es uzsākam ceļu uz Bolīviju. Esam sarunājuši tikšanās vietu pa ceļam uz Uyuni. Pa ceļam brauciens, pāri Mega kāpām, caur kordiljēriem, daži "pašīši" ar skatu uz 6-ar-astīti km kalnu un drīz vien esam pie robežas. Diezgan veikli tiekam ārā no Čīles, tad ļoti garš koridors un sākas. Bolīvija. Vai es pieminēju drausmīgu birokrātiju uz Dienvidamerikas robežām? Kad visi papīri, beidzot, ir noformēti, pēkšņi pazūd elektrība. Iespējams, tas ir saistīts ar tieši šajā laikā Arikā notiekošo zemestrīci.. Nepagāja ne 3h, kā tiekam iekšā Bolīvijā... Tiekam cauri, aiz robežas benzīntanks, kurā mums nepārdod benzīnu, jo esam ārzemnieki. Tūlīt pēc tam jau sākas pirmie zemes ceļi, pazūd civilizācija, un mēs sākam saprast, ka nekas vairs nebūs tā, kā agrāk. Benzīnu nopirkt vairs nevar nekur. Ar pēdējo litru ieripojam vienā relatīvi lielā ciemā, kur vietējā gastranomā, vīriņš ir gatavs mums katram pārdot pa 5l benzīna, kas tiek pasmelts turpat no blakus mucas. Ir ok, 100km varam nobraukt. Tas ir aptuveni tik, cik līdz nākamajai "pilsētai". Jau pa tumsiņu nokļūstam līdz Toledo, kur pamodinam vietējās uzpildes vietas saimniekus. Te mēs dabūjam katrs pa 10l benzīna. Laime IR!! tagad 200km ir tik daudz lai tiktu līdz Oruro. Kas ir pretējā virzienā no Uyuni un sarunātās tikšanās vietas, bet pieņemam lēmumu braukt uz LIELU pilsētu, nevis nakts vidū palikt kautkur pa vidu nekurienei, bez benzīna un naktsmītnes. Braucot pa Bolīviju, novēroju interesantu efektu - ieraugot pilsētas gaismas neviļus sejā parādās smaids.
Iebraucam pilsētā, atrodam bankomātu, netālu esošajā kompānijā ir viena meitene, kura normāli runā angliski, un no viņas uzzinājām, ka centrā var nokļūt sekojot mikriņam Nr.1. Oruro tomēr ir baigais bardaks, un pilsēta ir samērā netīra. Visur ir klaiņojoši suņi bet tie nav agresīvi, jo atkritumu un pārtikas uz ielas viņiem pietiek. Pēc neilga laiciņa nokļūstam vienā no centrālajiem laukumiem, kur arī atrodam viesnīcu ar internetu, garāžu un 2 alus bundžiņām. Tā kā mēs bijām 3, tad viesnīcas sulainis aizskrēja tikai viņam zināmā virzienā, nopirkt vēl dažas. Iekārtojamies, ejam pastaigāties, un... satiekam Goblinu!! kurš arī nav aizbraucis uz norunāto tikšanās vietu, jo bija tumšs un nav nopērkams benzīns. Iebraucot pilsētā, no tās pašas meitenes, kura runāja angliski, viņš uzzin, ka mēs te jau te esam un esam aizbraukuši uz centru.. ) Izrādās, ka Ands šovakar negulēs viens, pa divguļamo gultu Vakariņas vistu ēstuvē, alus vietējā krogā, tur iepazīstamies ar vietējo "Bro" un kanādieti, kurš ir vietējo raktuvju menedžeris. Šamējais ir tik ļoti priecīgs satikt vēl kādu balto, ka ir gatavs mums uzsaukt krogu. Mēs ar Goblinu, veci cilvēki būdami, sajūtam nogurumu un drīz vien beidzam tusiņu ar gājienu uz viesnīcu. Nils ar Andu būšot nedaudz vēlak.

:Citāta beigas









Paralēli aprakstītajiem notikumiem, es ar sajūga diskiem un eļas kaniņām mugursomā dodos pie Mr. Nelsona. Protams izrādās ka atsūtītajam komplektam viens no frikcijas diskiem neatbilst izmēram, bet par cik šī situācija jau tika paredzēta tad sameklējam veco disku un ieliekam to. Pats process notiek ielas malā ar instrumentiem kuri tiek regulāri nomesti uz ielas. Mr. Nelsona serviss iedvestu bijību jebkuram bardaka cienītājam. Komunikācija ar Mr. Nelsonu notiek ar dažu man zināmo spāņu vārdu un žestu palīdzību, bet par spīti visam pēc 3 stundām viss ir gatavs un es braucu atpakaļ uz viesnīcu pēc mugursomas ķiveres un pārējām mantām. Viss labi, un dodos uz Bolīviju ķert pārējos. Satikšanās vieta ir sarunāta bet iekšējā balss saka ka līdz turienei netikšu, bet izlemju vienalga braukt pa Bolīvijas teritoriju. Robežu sanāk šķērsot diezgan veikli. Iesperos uzreiz aiz robežas esošajā benzīntankā un rādu uz benzīnbāku. Benzīntanka vīriņš apiet mocim no aizmugures, paskatās uz numuru un sāk man kautko rādīt un stāstīt Spāņu un Kečua indiāņu valodas maisījumā. Es vairākkārtīgi atkārtoju :no comprende espanjol, sinjor: un uzstājīgi rādu uz bāku un naudaszīmēm manās rokās. Man rokās ir ASV Dolāri un Bolivāri, kurus Motopower krogā, kopā ar laba ceļojuma vēlējumiem man ir iedevusi ļoti izskatīga, forumā un uz motocikla sastopama meitene. Benzīntanka vīrelis, kautko pie sevis purpinot, pielej manam mocim pilnu bāku. Lepni ieslēdzu catfonu ar Bolīvijas karti, taču tas atsakās strādāt Bolīvijas teritorijā, kaut arī Čīlē viss bija ok. Nu neko izpētu papīra karti, un pa granteni laižu sarunātajā virzienā. Grantene ļoti laba, bet braucot pieklājīgā ātrumā pamanu ka uz ceļa stāv auto un izlemju sabremzēties. Lēmums bija pareizs jo auto vadītājs noāķē pāri ceļam novilktu stiepli ar lupatām, kas iezīmē aitu un lamu ceļu. Tālāk braucot visu laiku pievēršu uzmanību stabiņiem ceļa malās. Izrādās uz Bolīvijas mazajiem grants ceļiem novilktas stieples ir normāla parādība, jo aitām un lamām vajag tikt tam pāri. Lielisks saulriets kalnos uz grantenes, bet saprotu ka jau otro stundu nav nevienas apdzīvotas vietas. Izlemju mainīt maršutu un pēc 30 km esmu uz asfalta, bet joprojām ne smakas no benzīntanka. Jau tumsā apstājos pie kontrolposteņa ar policiju, parādu pasi un jautāju kur ir tuvākā pilsēta, atbilde ir Oruro. Ok paskatos kartē, kautkas ap 100 km, teorētiski benzīnam vajadzētu pietikt, bet tā ir grantene, nu neko brauks un skatīsies, un tā ar pēdējām benzīna paliekām ieripoju Oruro. Pa ceļam vēl izbaudot Bolīvijas nakts braukšanas stilu, kas nozīmē to ka sagrabējis autobuss ar tālajām gaismām, kuras netiek izslēgtas brauc pa ceļa vidu, savukārt tu ar moci brauc pa nomali vai grāvi. Lai nu kā, bet ar visu braukšanu pa grāvi esmu ticis līdz Oruro kur satieku ceļabiedrus, un ejam dzert alu.





































Šodienas virziens - Uyuni! Norezervējam sāls viesnīcu, un sākam braucienu. Pa ceļam ir pārsteidzoši daudz asfalta. Laikam, šis ir viens no galvenajiem valsts ceļiem. Pa ceļam atrodam feinu nomalīti, kur var pagulēt diendusu, pabraukāt pa dubļiem un uzbraukt uz dzelzceļa. Neko daudz laika dauzīties nav, jo līdz sālsezeram vēl ir krietni kilometri ko braukt. Aizbraucām līdz Salinas jau vieglā pēcpusdienā, tur nopērkam pa saldējumam, daudz ūdeni, pilnu bāku benzīna, un braucam uz ezera.
Degviela Bolīvijā itkā ir visur, bet tas ka benzīntanks strādā vēl nenozīmē ka tur varēs nopirkt benzīnu.  Salinas nopirktais benzīns laikam bija vislētākais jo dabūjām to gandrīz pa vietējiem paredzēto cenu. Bolīvijā priekš vietējiem benzīns maksā 0,35 usd/l priekš ārzemniekiem 1,2 usd/l. Apmērām pusē no benzīntankiem kaulēšanās rezultātā mēs pirkām benzīnu pa 0,7-1,0 usd/l
Drīz pēc uzbraukšanas uz sāls ceļa, Nils paziņo, ka "tas vakar, nemaz nebija kritiens..." Iztaisnojam stūri notīram pirmo dubļus un braši braucam tālāk. Kautkas mums nedaudz nošķobījās ar navigāciju, tāpēc viesnīcas "ceļam" mēs 1) pabraucam garām, 2) galīgi ne tajā virzienā bet tā vietā mēs atradām vienu no sāļākajiem ūdeņiem pasaulē, kur protams vajadzēja nedaudz iebraukt, pēc tam profilaktiski norokamies sāls un dubļu maisījumā. Sakarā ar to, ka jau drīz saule rietēs (un dienvidos tas notiek ļoti strauji), tiek pieņemts kopīgs lēmums braukt atpakaļ uz Salinas, kur zinam, ka pilsētā ir hotelis kur palikt. Pa ceļam ārā no ezera, Nila mocim vēlreiz pataisnojam stūri, un līdz ar tumsiņu esam atgriezušies benzīntankā. Ar onku sarunāju, ka viņš mums ļaus aiz benzīntanka nomazgāt močus. Tā kā spiediena nav, tad mazgāšana notiek lēni, un krietnā tumsā, ar lukturīšiem galvā, esam gatavi braukt uz viesnīcu. Mums paveicās - ir dažas brīvas vietas. Naktsmītne ir ļoti vienkārša, tur ir arī daudz vietējie, precīzāk teikt, ka mēs esam vienīgie ārzemnieki. Sakarā ar to ir jābildējas, jo viena liela daļa viesu ir 2x īsāki par mums. Lai piekautu badu, ejam uz ciema restorānu, tur dabūjam kompleksās vakariņas, tur arī vēlreiz jānobildējas. Kad atgriežamies viesnīcā nopriecājamies, ka neesam palikuši bez pajumtes jo ir sākusies lokāla vētra. Šeit moči tiek atstāti uz lielas pie viesnīcas taču saslēdzam priekšējos riteņus un uzticamies saimniekam, kurš saka ka viss būs ok un viss ir droši.
Zinātniskā atkāpe par to kas ir Uyuni, tātad tas ir pasaulē lielākais sālsezers kurš atrodas 3656 mvjl, vairāk šeit
http://en.wikipedia.org/wiki/Salar_de_Uyuni













































































18. marts - mēģināsim forsēt ezeru pa diogonāli – jeb no Salinas līdz Uyuni pilsētai. No vietējiem uzzinam, ūdens dziļums nav liels un pamatne cieta. Riskējam! atkal tiekam līdz slapjumam. Daži foto, un sākumā lēnītēm, mēģinot pārlieku nešļakstīties, braucam cauri ļoti sāļajam ūdenim. Pēc piecām minūtēm jau ir vienalga un kāpinam tempu. Ja ūdens iešļakstās mutē, tad ir ilgi jāspļaudās... Nebija nemaz tik traki, pēc minūtēm divdesmit esam cauri, paši slapji, bet laime pilna mute. Tagad sākas viens no garaijiem un gludajiem sālsezera posmiem. Uyuni ir tik liels un gluds, ka pret to kalibrē satelītus. Te tad arī tiek izspiests viss ko mūsu hondiņas spēj! Aptuveni 50km ar pilnu gāzi, jeb mūsu gadījumā aptuveni 120km/h... Te pēkšņi vēl viens neliels slapjums, kuru arī drosmīgi izbraucam, pēc kura atkal sākas, mums jau zināmais, sāls un dubļu maisījums. Aptuveni 300 metrus kārpāmies uz priekšu, līdz iestiegam līdz asīm... Izceļam Anda moci, pēc tam mēģinam izmocīt manējo, bet divatā tas ir baigi smagi, tāpēc sagaidam Nilu, kurš ir samērā netālu, un tad jau atnāk Goblins, kurš ir noracies puskilometru nostāk. Tā pa visiem mans mocis arī tiek dabūts virsū uz trauslās, cietās kārtiņas un speros atpakaļ ūdens virzienā, jo ir zināms, ka tur bija ciets segums. Kamēr cēlām ārā moci, esmu samocījis muguru, un nupat vairs dzīve nemaz tik rožaina neizskatās, atnest mugursomu, līdz mocim ir ļoti grūti... Ands ar Nilu aiziet palīgā Goblinam, bet man ir laiks uztaisīt pāris "dubļubildes". Izskatās, ka ezera vidusdaļa, tālāk no krasta ir cietāka, un varam pa to turpināt braucienu. Sāk parādīties mašīnu pēdas, kas liek nedaudz atslābt un vieš cerību, ka civilizācija ir sasniedzama. Kad ieraugam maģiskās sāls čupas, kuras veido sāls vācēji un arī smagās mašīnas, kas ir uz ezera, ir skaidrs - viss ir labi. Taisam bildes, priecājamies par, ar sāli pārklātajiem, močiem, savām drēbēm par skatu, par nobraukto. Laime, ir!! Bet nekas nav beidzies! Itkā, no ezera iet prom kautkāds ceļš, bet tas vēl nav pie pašas Uyuni pilsētas. Tiek izlemts braukt tālāk, bet tur atkal priekšā atkal ūdens, tikai šoreiz tas ir seklāks un sadalīts ar 10 cm augstiem sāls valnīšiem. Notiek neizbēgamais un mēs atkal ierokamies. Šoreiz Morsītim vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās turpināt ceļu pa ezeru un viņš uzstāj, ka ir jābrauc ārā pa tuvāko ceļu. Izrokamies, Morsītis aizbrauc pa priekšu, izpētīt „bezceļu”.Braukt pa sālsezeru bez saulesbrillēm ir ļoti grūti, bet Morsītis aizbrauc līdz oficiālajam ceļam Cochinā, kas iet ārā uz Uyuni.Tālāk viņš tiek līdz viesnīcai Luna del Sal, kas arī ir būvēta par pamatu izmantojot sāli. Tūlīt pēc tam tur ierodas Amerikāņu tūristu grupa, kas taisa lielas acis par Morsīša un moča izskatu, vietējie džipisti kāpj uz moča bildēties, kad uzzin no kurienes viņš atbraucis, paziņo, ka īsti normāli tas neesot... Laipnie viesnīcnieki ļauj izmantot vietējo tualeti, lai nomazgātu seju un rokas, un Morsītim pat izdodas sarunāt nomazgāt moci, spiediena atkal nav, bet ir 2 uzcītīgi Bolīvieši, kuri ļoti grib palīdzēt, tad nu galvenais ir viņiem netraucēt, tik vien, ka pabāzt zem ūdens kādu no drēbēm. Kad Morsītis ar savu motociklu ir nomazgājies, viņš saprot, ka pārējie pie viņa nebrauks, un izlemj braukt līdz Uyuni un tur kautkur satiks pārējos. Pie iebraukšanas pilsētā ir liela mazgātuve, kur ir gan ūdens, gan spiediens, un tagad arī mēs visi. Morsītis paskatās, cik tīri ir mūsu moči, un izdomā, ka viņu kopā ar moci arī vajag nopūst ar kārtīgu spiedienu. Pārējie to jau izdarījuši. Tīri un slapji, iebraucam Uyuni un ejam paēst. Šodien pusdien-vakariņām ir tāda patīkami sāļa piegarša. Un tad notiek kautkas dīvains, krogā kurā iegriežamies pēc vakariņām izrādās ir nopērkams vietējais alus „Baltica”, pēc garšas diezgan liels mēsls. Turpat blakus iekārtojamies hostelī, kur dušu var izmantot viens cilvēks vienu reizi no rīta vai vakarā. Es uzreiz eju mazgāties un vilkt sausas drēbes. Visur tiek novilkti striķi, kur izkaram slapjās drēbes, zābaki tiek izlikti aiz loga žāvēties. Vakara pārrunas, par to kā mums gāja un gulēt. Morsītis pēc tam saka, ka šie ir bijuši vieni no interesantākajiem, nobrauktajiem 150km mūžā!















































































Nakts vidū atskan histēriska viesnīcnieces bļaustīšanās un klauvēšanās, pie manas un Morsīša istabiņas durvīm, noprotam, ka kautkas noticis ar močiem, zibens ātrumā apģērbjamies, izskrienam ārā, tur stāv policija un apgāzts Nila mocis, kuram ir arī noskrūvēts spogulis. Nils protams pats guļ, Itkā esot mēģināts nozagt moci bet tā kā esot bijusi saslēgta stūre, tad nav izdevies aizstumt. Policisti brīdināja, ka zagļi varot iecerēto atkārtot, piebraucot blakus ar džipu un iemetot moci kravaskastē. Tagad gan saimniece piekrīt, moču iestumšanai hosteļa pagalmā, kaut arī iepriekš teica ka tas nav iespējams un uz ielas esot pietiekami droši. Tas gan maksāšot 20sol par moci, labi sūds par naudu stumjam močus mikroskopiskajā iekšpagalmā, viegli saskrāpējot recepcijas leti un klubkrēslus.

No rīta secinam, ka drēbes vēljoprojām ir mitras un zābaki nedaudz slapji. Neko darīt sāksim braukt, tad gan jau izžūs. Pie izbraukšanas no pilsētas, benzīntankā, satiekam divus argentīniešu motoraddistus ar jauniem f800gs un pavadošo mašīnu, pāris vārdi, sapildamies un šoreiz gar ezera malu braucam uz La Paz. Šodien jānobrauc aptuveni 550km, no kuriem vairāk kā puse pa smuku granteni, tāpēc bez garām pauzēm braucam. Pa ceļam iebraucam vienā pilsētā, kur Morsītis ar Nilu ignorējot apbraucamā ceļa zīmes forsēja upi pa braslu, bet jāpiezīmē ka apbraucamais ceļš arī bija brasls, tikai ar līdzenu pamatu. Pateicoties šim manevram atkal visiem tiek piesmelti zābaki. Ja neskaita nelielu posmu ar drausmīgu "redeli", un viegli pamestas pilsētas, kalnu skatus, pa ceļu staigājošas lamas,ar kurām sanāk vairākas sadursmes, tad tāds vidēji intresants pārbrauciens. Protams, ka brīžiem apstājos kautko nobildēt, vienā mazā upītē Ands iebrida, bet bija nedaudz par seklu, lai peldētu. Pēc ilga un ,Morsīša mugurai sāpīga brauciena, pa Bolīvijas granteni, beidzot tiekam līdz Huari, kur atkal esam uz asfalta. Turpat pie lielceļa nopirkti kaktusa augļi atkal atgriež dzīvē. Pēc tam jau atkal līdz Oruru un tālāk uz La Paz. Tur mēs nokļūstam pa tumsu. Pie Iebraukšanas pilsētā mūs sagaida satiksmes haoss un mitrs smogs. Šeit klimats ir krietni tropiskāks. Tiekam cauri priekšpilsētas rajoniem, un tad jau vecpilsētas vārti, kur strauji uzlabojas ceļa stāvoklis un satiksme. LaPaz ir divas daļas un vepilsētas daļa atrodas ielejā, un iebraucot naktī mūs pārsteidz miljoniem gaismiņu noklāta ieleja - fantastisks skats!!
> Nobraucam lejā līdz pilsētas centram, atrodam pilsētas bezmaksas wi-fi, nobukojam viesnīcu turpat blakus, noliekam močus garāžā, sargs paprasa cikos rīt brauksim prom, un varam iet iekārtoties numuriņā. Ir diezgan liels sagurums, tāpēc paliekam ēst vakariņas, turpat viesnīcā esošajā vjetnamiešu restorānā, esam pēdējie viesi, bet mums viss tiek pagatavots pa jaunu un pasniegts laipni un smaidīgi. Nogurums pamatīgs, tāpēc visi iekrīt gultā un aizmieg pie pusizdzerta alus kausa.


























Mostamies no rīta, un paņemam tikai nepieciešamo ekipējumu un ejam lejā pēč močiem. Protams, ka prom netiekam, jo priekšā ir saliktas mašīnas. Atrakcija ar atslēgu piemeklēšanu, krietnas pusstundas garumā, garāžas meitenei mēģinot ieskaidrot ka visi mitsubishi nav viens un tas pats, bet beidzot esam gatavi braukt ‘’nāves ceļa’’ virzienā. Šodien ir plānā braukt uz to ceļojuma galamērķi, par kuru vecākiem nestāsta - Death Road Bolivia. Protams, ka no rīta ir ne pārāk labi laikaapstākļi vēl neizbraucot no La Paz. Kamēr izbraucam no pilsētas, laiks sabojājas pavisam. Kalnos ir stipri slapjš - līst un migla (vai mākoņi), redzamība priekšā ir ne vairāk par 20m.. Tiekam līdz narkotiku kontroles punktam, tur nelielas pārdomas vai ir vērts turpināt ceļup vai braukt rītdien. Tā kā neviens nezin rītdienas prognzi, nolemjam braukt šodien. Tā lēnītēm tikam pāri kārtējai kalnu pārejai,tikai atbraucot atpakaļ noskaidrojas ka šoreiz esam bijuši apmēram 4800 mvjl . Uztaisam "Pašīti" pie Yungas ceļazīmēm un pavisam drīz izbraucām cauri maģiskajam tunelim. Nupat ir skaidrs mēs esam izbraukuši uz Al Camina de la Muerte, jeb Nāves ceļa. Pagaidām, tas vēl ir no asfalta, bet pēc dažpdsmit kilometriem nokļūstam pie orģinālā Nāves ceļa. Ir ceļazīmes un norādes, kā būtu pareizi braukt. Noskaidrojam, ka uz šī ceļa kustība ir kā Anglijā, jeb pa ceļa kreiso pusi kas, braucot lejā no kalna, ir klints ārmala. Uztaisam vēlvienu kopbildi un, dziļi ievelkot elpu braucam... Jūs tak zinat, kas ir Death road? Ja nu kāds vēl nezin, tad līdz 2006 gadam tas skaitījās bīstamākais ceļš pasaulē
http://en.wikipedia.org/wiki/Yungas_Road

















Vēl viens orģinālteksts no Morsīša dienasgrāmatas:

’’Kad sākam braukt pie sevis vēl nodomāju, ka nevar būt vēl atbilstošāki laikapstākļi, lai izbaudītu šo ceļu. Sākumā bail nav, jo neko neredz - ir tikai tā ceļa daļa, ko redz sev priekšā. Pavisam drīz mums pretī brauc ceļu dienesta mašīna, kurējie paziņo, ka uz ceļa ir nogruvums, bet līdz tam mēs drīkstot braukt. Škrobe... Bet neko darīt, braucam vismaz līdz nogruvumam. Tur ieraugam vietējos ar smago tehniku, kuri likvidē nogruvuma sekas un Brazīliešu motorradistus ar dažāda kalibra bmw močiem, kuriem visiem ir viena kopīga īpašība - asfalta riepas... Viņi esot sarunājuši, ka ceļu darbinieki, par nelielu atlīdzību, izveidos izbraucamu grāvi, lai varētu turpināt braucienu. Protams, ka mēs arī piekrītam piedalīties "atlīdzībā". Dažas bildes pirms tam, tad jau pirmais brazīliets brauc pāri, pa visiem palïdzam viņu izstumt cauri. Es izdomāju, ka gribu to visu bildēt, tāpēc cauri gravai braukšu otrais - izbraucu!!! Tomēr mazā hondiņa ar normālu enduro riepu var pati izrāpties no slapja un akmeņaina grāvja! Paņemu fočuku un eju bildēt, kā pārējie brauc cauri - brazīļus velkam un stumjam, mūsējie izbrauc... Sīkums, bet patīkami!! Tiekam cauri, kā labākie draugi pasaulē, un tā kā mēs esmam gatavi braukt ātrāk, atvdamies. Nekur daudz uz tā ceļa nevar aizmukt. Katra apstāšanās nozīmē, ka vai nu velosipēdisti, vai brazīļi mūs noķer. Bet tas jau nemazina prieku par katru nobraukto likumu un redzēto skatu. Ar katru brīdi paliek skaidrāks un jo mēs braucam zemāk - jo siltāks. Ik pa brīdim jāapstājas pabildēt, līdz ir skaidrs, ka varu to vairs nedarīt, jo fočuks ir izmircis un viss ir aizsvīdis. Tropi. Nobraucam lejā līdz legālajiem vārtiem, kur pa 25 bolivāriem ir jānopērk vietējās biļetes, protams, ka pirms tam nekas par to nav ziņots. Bet tas nekas, kamēr mēs atpūšamies nojumē, parādās brazīļi, uz vienas no biļetēm samainamies ar kontaktiem - es viņiem bildes, viņi mums filmiņas. Vēl gabaliņš ceļā un esam nobraucam lejā. Pie uzraksta "cold bear" nevar nestāties! Izrādās - ICE cold bear... Bet tas nemazina prieku par paveikto - esam nobraukuši ar moćiem pa Nāves ceļu!! Tālāk ir divas versijas - braukt uzreiz uz La Paz, vai uzbraukt Sud Yungas road, atpakaļ līdz lielajam ceļam. Bez domāšanas - Dienvidjungas ceļš! Es teiktu, ka oficiālais Nāves ceļš ir tūrisitem. Dienvidu ceļš nav tik labi sakopts, tur, pārsvarā, pārvietojas vietējie, vienvārdsakot MEGA!! Uzbraucam atpakaļ kalnā,un ir tāda viegla nepiepildījuma sajūta - pa īsu... Neko darīt, jābrauc atpakaļ!! Vienā no līkumiem Anda mocim nobloķējās pakaļējās bremzes, līdz ar to viegls kritiens. Par laimi UZ ceļa tiekam lejā pa Dienvidu ceļu un atpakaļ uz Ziemeļu Yungas. Jau sāk krēslot, tāpēc bez liekas kavēšanās velkam kalnā. Pa ceļam vēl bildes, kamēr gaišs. Satiekam vakrdienas argentīniešus, draudzīga vārdu apmaiņa, laimes vēlējumi un braucam katrs savā virzienā tālāk. Tā pa tumsiņu izbraucam līdz ceļam. Paldies Tev "Nāves Ceļš" tā bija vienreizēja pieredze. Izmirkuši un laimīgi, braucam atpakaļ uz La Paz. Pa ceļam tiek šķērsota pāreja nepilnu 5km augstumā un dažu grādu siltumā, viens zemes nogruvums un gandrīz 50km.. Iebraucot La Paz secinām, ka zābakus vajadzēja izliet pirms tam un roku pirksti vēljoprojām nav nokrituši, lai arī ir nejūtīgi. Šodien degvielu neviens nav gatavs liet, tāpēc braucam līdz viesnīcai. Taisnākis ceļš ir cauri gājēju ielai. Karsta duša, gājiens līdz netālajam koloniālajam krogam, kuru mēs redzējām uz gājēju ielas. Gudras sarunas, vieglas vakariņas, krogā atstāta cepure un gulēt...













































































21. marts - faktiski šodien sākas mājupceļš.. Ir uzdevums - braukt pa taisno uz Peru. Kā mums, pie iebraukšanas, Bolīvijas robežsargi teica, mēs varot tikt atpakaļ Peru caur Copacabanga. Jāmēģina! Izbraucot no La Paz atkal garšs bardaks, mēs ar Andu viegli huligānējot velkam. Vienā krustojumā nepamanam, ka atkal ir sarkanais, turpat blakus policija audzina citus, kuri nav pamanījuši, kautko savā valodā sakliedza uz mums, bet tā kā mēs neko nesapratām, tad nolēmām, ka stāties nav vērts un tādā paša tempā vilkām ārā no pilsētas. Garš un feins pārbrauciens, kalni, pārejas, līkumi, krītoši vietējie, vēl viens sapnītis - mocis laivā pāri pa Titikakas šaurumu. Ap 7niem19:00 esam pie Peru robežas. Vissirlabi!! Mūs laiž pāri! Viens zīmogs, otrs, deklarācija, imigrācijas dienests, samainīta nauda, pēdējā ķēde pāri ceļam jau Peru teritorijā, vēl tikai atļauja transportlīdzekļiem, un te mēs apstājamies... Izrādās ar Peru reģistrētiem močiem, mēs nevaram iebraukt atpakaļ pa taisno no Bolīvijas, jo esam izbraukuši caur Čīli. Jezga... Atpakaļ Bolīvijā mūs nevar iesūtīt, jo robeža strādā līdz 20:00 Robežsargi nolemj "nākt mums pretī" un, izņēmuma kārtā, palīdzēt. Neliela birokrātija, dokumentu kopēšana, pārrunas, veiksmīgs atrisinājums, salīdzinoši neliela "pateicība", par pūlēm par to, ka viņi mums ietaupīja, aptuveni, 700km līkumu, Čīles robežšķērsošanu un aptuveni stundas laikā iebraucam Peru ar visiem močiem. Šādi mēs iegūstam apsteidzi grafikā un varam visu rītdienu pavadīt Puno. Mēs ar Andu aivelkam, tā sirsnīgāk, te pēkšņi Ands kautkur pazūd, bet drīz vien parādās Goblins, kurš paziņo, ka Ands ģērbjas, un tagad mēs ar viņu stiepjam tālāk. Jautrākā rotaļa ir lēkšana uz "guļošajiem policistiem" un braukšana pa pretējo joslu garām policistu un muitas posteņiem, salīdzinoši, lielā ātrumā. Kautkur smaržo svaigi pļauta "zāle", vietām vakardienas zivis, koriandrs, Titikakas krasts, kārtējās pilsētas gaismas, un beidzot esam Puno. Sagaidam Andu un Nilu. Izrādās, ka vienā no policijas posteņiem, tomēr vajadzēja apstāties. Tur viņiem prasīts, no kurienes brauc, un vai patiešām nevedot, no Bolīvijas narkotikas. Iebraucam centrā, atrodam 4* viesnīcu ar internetu un brokastīm un slēdzamu garažu močiem, pa 25$ no cilvēka.












































22. marts - imantojam brīvo dienu ekskursijai pa Titikaku un braucam apskatīt peldošās salas un ciltis, kuras tur dzīvo. Pie viesnīcas mūs sagaida tūrbusiņš, kur gids ir gatavs piestāt pie bankomāta, ja mums tas ir nepieciešams. Nelielas pārrunas ar tehniku un tieku pie lielākās naudas summas, no kuras bankomāts ir gatavs šķirties. Kamēr notiek process, vietējā vilnas istrādājumu pārdevēja noskata Andu par savu upuri, un mēģina viņam iepārdot visvisādu izmēru džemperus un cepures. Kā likums, viņam viss ir par mazu. Pārējie ekskursanti gaida busiņā. Kad viss ir izdarīts braucam uz piekrasti, ostā uzkāpjam uz kuģīša, pagaidam vēl vienu ekskursantu grupiņu. Pirms dažiem gadiem pārāk daudz tūristi esot sakāpuši uz kuģīša jumta, tas esot salūzis, un kuģis nogrimis.. Tagad ir ieviesti noteikumi, ka tā darīt nedrīkst, tāpēc, kamēr krasta apsardze redz, visiem ir jāsēž iekšā... Drīz vien tiek dota atļauja kāpt uz jumta, ko nekavējoties izmantoju, lai varētu pabildēt. Peldošās salas, makšķernieki, un vienkārši cilvēki, kuri airē uz Puno tirgu. Pietauvojamies pie kontrolpunkta, daži individuālie braucēji pērk biļetes, veiksmes vēlējumi, un peldam tālāk. Pa gabalu jau redzami krāsaini ģērbti ļautiņi, kuri mums māj. Jā, patiešām, mēs pie viņiem braucam. Piestājam pie vienas no salām, kur mūs sagaidaļoti laipni iedzīvotāji, tur arī mums tiek pastāstīts, kā tiek būvētas salas, kā šamie tur dzīvo, ar ko nodarbojas. Tūrisms. Bet tomēr, uz salām esot ap 2500 iedzīvotāju komūna, pašiem sava slimnīca un pamatskola. Kad ekskursija pa salu ir beigusies, mums laipni tiek piedāvāts nopirkt suvenīrus, un ja ir vēlēšanās apģērbties viņu tautas tērpos un nobildēties. Nilam ir jauna bilde - salas prezidenta drānās. ) Vēl viena atrakcija, pārbraukt uz vienu no lielajām salām, kur ir kafejnīca, ar vietējo pirogu. Katamarānveidīgs niedru pinums ar šaubīgu koka konstrukciju, karietes kulbas izskatā, kur sakāpt dārgajiem viesiem. Sākumā prezidents ar sievu airē, bet drīz vien bērni noķer mūs, ar motorlaivu, un aizstumj, kur vajag. pusdienās zivju zupa, svaigi cepta forele ar rīsiem un kartupeļiem. Turpat satiktā austrāļu meitene nekādi nespēja saprast, kā tas ir ēst zivju zupu... Kad jau esam atpakaļ Puno ostā, uz piestātnes kļūstam par vietējā mūzikas klipa dalībniekiem Turpinājumā laiska pastaiga pa pilsētu, pusdienas, pilsētas centrā Ands atkal tiek noķerts, tagad alpakas vilnas izstrādājumu pārdevējai ir 3XL jaka. Pieklājīga pakaulēšanās un Ands un arī Goblins tiek pie jakām. Vakariņas ar vistu, pastaiga, strītfūds, vecie cilvēki iet gulēt, Ands un Nils uz diseni.

citāta beigas.

Morsīša minētais Dienvid Jungas ceļš gan ir krietni garāks un mēs nobraucām tikai nelielu posmu, līdz 40. ceļam kurš aiziet tālāk pa kalniem.

Morsīša definētais šaubīgais niedru pinums ir gadu simtiem pārbaudīta konstrukcija kuru par pamatu saviem kuģiem izmantoja Tūrs Heijerdāls
http://lv.wikipedia.org/wiki/Kon-Tiki
http://en.wikipedia.org/wiki/Uru_people

























































Zemāk redzamajā bildē ir dzēriens, kuru ieraugot Puno centrālā laukuma bārā, mēs jutāmies nedaudz apstulbuši un prasījām vai var ieliet 50 g. Bārmenis teica „no problem ser” tikai viņš nezināja cenu, jo to neviens nekad nedzer. Izrādās bāra saimniekam ir igauņu draugi kuri to pudeli ir atstājuši pirms 3 gadiem, mēs bijām pirmie kas paprasīja ieliet no tās.



Šodien pēdējā diena, braucot pa Peru ar močiem, vakarā jābūt atpakaļ Cusco. Pa ceļam ir vēl viens apskates objekts, ko gribam redzēt – pirmsinku laika būves - Čulpas jeb kapenes. Iespaidīgi torņi, no milzīgiem, perfekti apstrādātiem akmeņiem. Tos ir būvējuši Aimaru tautas pārstāvji.
http://en.wikipedia.org/wiki/Sillustani

Ands ar Nilu nolemj kalnā nekāpt, bet nedaudz pagulēt ceļmalā, kur atkal top "guļošais pašītis". Paģiras ir nopietna lieta. Mēs ar Morsīti lēnām izstaigājam kalnu, sabildējamies, atelpojamies (tomēr 3800 mvjl) un braucam. Pa ceļam pamodinam kolēģus, un tiek uzņemts virziens uz Cusco. Pa ceļam Juliaca, tur nopērkam kanniņu eļļas, jo moči atkal visu ir izņammājuši. Pie izbraukšanas no pilsētas, atkal neliels haoss cauri tirgum, bet šoreiz ar ievērojami mazāku satiksmi, bet ievērojami vairāk policijas. Pie izbraukšanas no pilsētas mūs sagaida aizbarikadēts ceļš, visur akmeņi, sasisti stikli, dedzinātu riepu paliekas, un ievērojams daudzums ar pastāvošo iekārtu neapmierinātu kalnraču. Mums itkā tiek dota atļauja braukt cauri... Dikti omulīgi tas nebija, jo ne visiem likās, ka mums tur ir jābrauc. Kādam pat gribējās iemest ar akmeni - pa mums. Pa vidu stāv viens vācu mototūrists un kautko diskutēja ar vietējiem, samājamies, šis smaidīgs, līdz ar to nestājamies un turpinam rāpot ārā no barikādēm. Nepagāja ne 5 km, kad barikādes un akmeņu metēji beidzās un atkal varam sākt iedzīt laiku. Tiekam līdz Sicuani un tur jau līdz Cusco nepilni 200km. Ap 17tiem tuvojamies pilsētai, trafiks normāls, bet tas mūs neuztrauc. Pirms iebraukšanas pilsētā aizsūtam ziņu uz Peru Moto Tours, cikos mēs būsim, lai sagaida. Tiešām sagaida, ar vēl vienu savu darboni, kurš pārbauda močus. Lai nekur tālu nebūtu jāiet, iekārtojamies blakus esošajā Begpakeru hostelī. Pa to laiku ir pārbaudīti moči un mēs varam iet atpakaļ "padoties". Anda KLRam ir pavisam sīki un nenozīmigi defektiņi, kas netiek uzskatīti par problēmu, Manam mocim bija sajūga kreņķis, par kuru notiek tielēšanās un izrādīta nevēlēšanās defektu apmaksāt. Alekss to pamato ar tekstu ka viņš nevarot zināt cik es patiesībā esot samaksājis un tāpēc viņi apmākāšot 50% no summas, sākam strīdu bet tad ienāk Nils kurš arā pīpēja. Jāpiezīmē ka Nils pīpēja ari 4700 mvjl un jutās pilnīgi normāli, mums radās aizdomas ka viņa senči ir no marsa.
Nils tieks sagaidīts ar frāzi: "Who is the best rider?!" Viņa mocim ir noticis VISS , nedaudz apskrāpēts, saplēsta gāzes ručka, nolūzis bagāžnieka stiprinājums, ieplēstais beņķis ir pārlikts no mana moča... Vienvārdsakot gara tielēšanās par defektu kompensēšanu, kur tiek nolemts, ka Aleks apmaksā Goblinam pusi no sajūga, Nils nemaksā Aleksim, bet atdod to summu Goblinam, kā rezultātā visi laimīgi. Morsītim nav nekā interesanta, pretī viņa mocim ieraksts - Ok! sakarā ar to, ka Morsītis ir labais, viņš uzreiz ieslēdz :rabbi: režīmu un piedāvā Aleksim atpirkt ķiveri pa 50$, viņi vienojas, ka līdzi iet brilles un vienu filmiņa. Visi laimīgi, šķiramies kā draugi un apsolam braukt vēl.







































Nākamais rīts sākas ar agrāku celšanos, nekā bija paredzēts, streiki ir atnākuši arī līdz Cusco, līdz ar to izsauktais taksis atbrauc pusstundu ātrāk. Fiksi sataisamies, sapakojam mantas un attā Cusco. Pa ceļam novērota pastiprināta policijas rosīšanās, dažas bruņumašīnas un uz ielas sāk parādīties kareivīgi noskaņoti ļautiņi. Tā kā lidostā esam stipri ātrāk kā vajadzēja, ir laiks izdzert pa alum, atrast rozeti blakus internetam, un gaidīšanas svētki var sākties. Gulēt uz grīdas tur ir normāli, tāpēc iekārtojamies ērtāk, un kurš lasa ziņas, kurš kautko pieraksta, bet daži vienkārši guļ. Pienāk iekāpšanas laiks, bet tā kā Nils ļoti grūti mostas, ātri vien tiek izlemts vilkt viņu uz lidmašīnu aiz kājām. Tas nostrādā! Ir pamodināts! ) Kāpjot lidmašīnā jau paliek tā nedaudz skumji, pa visu šo laiku, jau esam sākuši pierast pie šīs vietas, kalniem, cilvēkiem un ēdiena. Bet nav laika skumt - 50 minūšu pārlidojums un esam Limā. Taksists visu zin, arī labu viesnīcu centrā. Mēģinam. Viesnīca, patiešām izrādās ļoti sakarīga, pašā Limas centrā. Iečekojamies atkal uz 2 dienām. Šīs divas dienas, kā jau atvaļinājumā pieņemts tiek pavaditas bumbulējot pa Limu, dzerot alu un apskatot pilsētu.

Aiz loga ir marta beigas un no paša rīta jau ir 28 grādi. Jāiet peldēties, kamēr vēl nav karsts. No centra, līdz okeānam ir diezgan liels gabaliņš, ko iet, tāpēc Nils ar Andu brauc ar taksi, bet mēs dodamies cauri pilsētai ar kājām. Pēc vairākiem kilometriem noskaidrojās, ka baseina čības nav tie piemerotākie apavi garām pastaigām. Ar basām kājām gan arī nevar paiet, jo zeme, betona flīze un asfalts ir pamatīgi uzkarsuši. Dažas stundas un esam aizgājuši līdz okeānam, kur Ands un Nils mācās sērfot. Kā viņiem gāja, neredzējām, jo nodarbības jau bija beigušās,un šie abi ielas malā dzēra alu, tā kā visiem bija bads, ejam uz restorānu, kurš atrodas uz mola. Ēst uz okeāna ir diezgan forši. Vēl tikai veikla pelde, un ķeram taksi atpakaļ uz centru. Nav nemaz tik viegli. No krastmalas neviens negrib braukt, vai arī pa dārgo. Tas neder. Kāpjam augšā pa piekrastes kāpnēm līdz Miraflores un tur jau veikli tiek noķerts taksis, kurš mūs aizvedīs uz centru pa 15soliem. Pa ceļam sastrēgums, braucam ilgi un ar nelieliem līkumiem.

Nākamajā dienā izčekojamies ārā no viesnīcas. Mantas sarunājam atstāt turpat recepcijā, un ejam pavazāties pa citu centra daļu. Vēl daži suvenīri.Ieēdam pusdienas vietējā ēdnīcā - lēti un naidīgi. Braucam vēlreiz ar taksi uz okeānu, nopeldamies,un dzerot alu paskatamies uz saulrietu no vietējā kluba-restorāna terases, un tad jau atpakaļ, jo mūs gaida ASV.

Ejam atpakaļ pēc mantām un braucam uz lidostu. Viesnīcas darbonis palīdz mums noķert pietiekami lielu taksi, kurā ietilpst 4 ne maza auguma eiropieši ar mantām. Tiekam veiksmīgi aizvesti un izlaisti pie Lidostas, aizbildinoties, ka teritorijā iekšā viss sastrēdzis. Mums gan liekas, ka taksists negribēja maksāt par iebraukšanu. bet viss ir ok. Turpat pie vārtiem ir ratiņi, sametam somas virsū, un pastaigas solītī uz izlidošanu. Mūsu reiss ir ap 11tiem vakarā uz Miami, Andam biškuc pāri 12 uz Dallasu. Iečekojam somas, pasēžam lidostas kafejnīcā izdzeram pēdējo pudelīti „Cusquena” un laiks mūsu kompānijai šķirties. Vēl priekšā ir drošības kontrole, un tālāk jau cauri veikalam, un tajau mēs dzirdam "The very last call!" salecam lidmašīnā un paliec sveika Dienvidamerika... Paldies Tev par lielisko pieredzi un emocijām, noteikti te vēl atgriezīsimies.

















Agri no rīta ielidojam Miami. Robežkontrole, imigrācijas rindas, somas, muita, un aizmigušajam muitniekam par pārsteigumu Nils ieved ASV 3 blokus ar cigaretēm, kuras muitnieks ekrānā pamana tikai tad, kad Nils jau ir izgājis pa durvīm 3 stundaas pēc nolaišanās esam atkal ielaisti Amerikā. Dažādu finasiālu apsvērumu dēļ šoreiz atsakamies no moču īres. Atstāsim to nākamajai reizei. Ejam pēc mašīnas. Nomas parkingā varam izvēlēties, kuru tieši, attiecīgās klases, mašīnu gribam. Sametam mantas gandrīz jaunā Chevrolet Malibu, un sākam ar izbraucienu no Miami pludmaļu virzienā, braucam brokastīs un nopeldēties Atlantijas okeānā, un tad atpakaļ uz dienvidiem. Uz pašiem ASV dienvidiem, jeb Key West.

Veikli atrodam savu viesnīcu Hayah, kura izrādās pārsteidzoši laba priekš savas cenas. Tiesa meklējot internetā viesnīcu, ASV cenas, pēc Peru/Bolīvijas cenām, sāpigi sit pa olām(maku), bet nu ok pieņemam ka Key West tomēr ir dārgs miests un samaksājam 160 usd par 3 personām par nakti. Baseini, džakuzi, Starbuks kafija, ūdens, ledus aparāts. Viss ir labi. Iekārtojamies un dodamies pastaigā uz kādu ēdnīcu. Paēdam vietējā seafood restūzītī, un uz centru. Key West nav liela, tāpēc visu var izstaigāt ar kājām. Pa ceļam atrodam bāru kurš no vienas vietas ir nolīmēts ar 1 dolāra naudaszīmēm, izskatās labi. Neko daudz ballēties negribas. Izstaigājamies, paklausāmies dažus vietējos māksliniekus, un uz viesnīcu. Viesnīcā tomēr saprotam ka ja tev ir durvju priekša baseins tad tur noteikti ir jāielec, un jāpasēž ar glāzi dzēriena. Šodienas bilance - diennakts laikā pelde Klusajā un Atlantijas okeānos, un lielisks brauciens pa „Ocean Road” uz Meksikas līci.




























Tā kā mēs šodien braucam prom, izčekojamies no numuriņiem, bet mantas atstājam viesnīcas recepcijā. Izstaigājam pilsētiņu, izstāvam rindu pie Amerikas visvisvisdienvidu punkta, kur tiek uztaisīts "pašītis". The Southernmostpoint! No ārpuses apskatam māju kurā ir dzīvojis E. Hemingvejs. Pilsētiņā ieejot kādā nelielā veikalā pārdevējs, redzot uz t-krekla uzzīmēto Mildu un uzrakstu, man angiski jautā vai esmu no Latvijas. Es tāpat angliski atbildu, ka jā. Tikai pēc tam pārejam uz latviešu valodu, un tas ir čalis no Valmieras kurš šeit jau strādā daudzākus gadus. Aizstaigājam līdz pludmalei, nopeldamies ar skatu uz Kubu. Pirms izbraukšanas vēlreiz nopeldamies viesnīcas baseinā. Patīkami atvēsinošs ūdens Atvadāmies no Key West, paskatamies uz logā ielikto parkošanās soda biļeti, un braucam uz Fort Lauderdale. Tas ir pa vidu starp Miami Beach un Palm Beach. Aizbraucam, pa ceļam izmēģinot amerikāņu benzīntanka hotdogus, iekārtojamies, bet miera nav, gribas apskatīt, kas notiek Miami Beach vakarā. Lecam atkal mašīnā un atpakaļ. Nu un protams tur viss ir kā rāda filmās - tusiņš, disenes, krogi, rindas pie klubiem, vieglas uzvedības meitenes utt. utjp. Ok, apskatīts ir, iemalkojam dziru un nospriežam, ka uz šo vietu ir jābrauc tad, kad ir kabātā ievērojami vairāk līdzekļi ko notriekt. Nākamā diena paiet, iepērkot suvenīrus un izmēģinot vairākus amerikāņu bārus. Vakara moments bija apmēram 1,5 L tilpuma Longailend tēja pa 10 usd, kura bija ielieta milzu glāzē ar ledu. Nu ko tur daudz stāstīt, atmiņas par šo vakaru ir visnotaļ miglainas. Nākamjā rītā saprotam ka vajag tomēr izpeldēties Atlantijas okeānā pirms doties māju virzienā, sacīts darīts. Pēdējā bilde okeāna krastā, vēlreiz cauri Miami uz lidostu, tad jau rīts Barselonā, spāņu brokastis ar alu un vēlā vakarā esam Rīgas lidostā.































VISS
tālāk ir filma, kura sadalīta 4 sērijās









Top.LV