Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Ilgais ceļš Alpos (1.daļa) | |
| Pievienota: 25. Jan 2015, 17:05 Atjaunota: 14. Feb 2015, 17:43 | Citas galerijas no lietotāja VATERLAND |
Bet sākšu es šo stāstu ar īsu remarku: kā jau tas iegājies, 2014.gads nebija izņēmums un kā katru gadu manos ceļojumu plānos bija ierakstīts kārtējās vasaras moto ceļojuma galamērķis – KORSIKA.
Pateicoties manām iepriekšējām aktivitātēm ar moto ceļojumu galeriju izvietošanu MP, man uzziņojās vēl absolūti nepazīstams Egons.
Vārds pa vārdam un tikko iepazītais MP biedrs izrādījās baigi sakarīgs kekss, kas arī brauc ar Motorradu un bija gatavs aktīvi piedalīties tādā avantūrā kā 3 nedēļu brauciens uz Korsiku. :0 Man atlika vien viņu apsveikt par drošsirdību, lai tā uz līdzenas vietas mestos iekšā šādā avantūrā ar pāris svešiem ļautiņiem, bet nu – nav jau pirmā reize, kad tā uzradušies ceļa biedri, un kopā braucienā doties ir priecīgāk.
Sākotnēji ieplānotais ceļojuma kopgarums bija 9K km.
Brauciena priekšdarbi noritēja jau vairāk nekā pusgadu iepriekš – prāmja biļešu un viesnīcu rezervēšana, maksimālā iespējamā skaita Alpu kalnu pāreju iekļaušana ceļojuma maršrutos, kolektīvie treniņbraucieni Latvijā un ārpus.
(Ar Mr.Scorpionu bijām devušies arī Eesti salu izpētes braucienā 2014.gada maija brīvdienās un pa reizei apmeklējuši Streetfighters rīkoto nodarbību 333.)
Vienvārdsakot – nopietna sagatavošanās, lai bezbēdīgi pavadītu 3 nedēļas baudot motobraukšanu, kalnus un Vidusjūru.
Starts
Braucienā devās 2 motorradi: K1200GT un K1300S , ar trim A kategorijas pilotiem, bet plāns paredzēja vēl vienas papildus pilotes pieslēgšanos jau Korsikā.
Starta punkts bija nolikts netālu no visiem LV Motorrad dīdītājiem zināmā BM Autā teritorijas virzienā uz Dienvidiem.
Kaut kur Iecavā priekšā izpeldēja vesela gūzma ar klavierēm, kas spītīgi virināja Lietuvas virzienā. Lietuva, protams, attaisnoja savu cilmes vārda būtību un sagaidīja ar nomākušos debesjumu un smidzināšanu. Taču tas nebija šķērslis, lai turpinātu ripināties Dienvidu virzienā.
Jau tiekot cauri LT laika apstākļi atkal atgriezās vasarai piedienīgā +30C temperatūrā un tiekot līdz poļu Augustow, nācās atvēsināties ar peldi vietējā ezera peldētavā.
Tās pašas dienas vakarā mēs laimīgi nokļuvām pāri Vislai un apmetāmies Varšavas priekšpilsētas viesnīcā.
Lai arī vislabākās viesnīcas meklēšana cenas/kvalitātes/lokācijas kategorijās bija ieguldīts pietiekami, tas, protams, neaiztaupīja Austrumeiropas klientu apkalpošanas meistarstiķi poļu viesnīcnieka izpildījumā, kurš gaužām neuzmanīgi bija noignorējis, ka palikšana rezervēta trīs personām. Poļu pans ilgi un dikti centās to noliegt. Taisnība tomēr uzvarēja un pēc konkrētas vārdu apmaiņas
ar panu, mēs tikām pie diviem atsevišķiem numuriņiem, bet tomēr konkrētā pažobelē. 
Nākamā diena bija viens garš un ilgstošs dreifējums pa poļu auto bāņiem Čehijas virzienā. Taisnības labad jāatzīmē ļoti patīkams fakts, ka poļu auto bāņu būve norit pilnā sparā un jaunizbūvētajos ceļa posmos ar 3 braukšanas joslām vienā virzienā varēja droši kreiserēt ar ~ 160 km/h. Loģiski, ka tas neatturēja mazskaitlīgos vietējos mo braucējus vērt vaļā pilnu pulksteni
Lai cik garlaicīgi arī nebūtu uz bāņiem, mēs tuvojamies Polijas/Čehijas robežai, kas mūs sagaida ar zilimelnu padebesi, kas neatvairāmi kustējās šķērsām mūsu maršrutam.
Tik tikko bijām iebraukuši Čehijā sākās riktīgs gāziens, kuru pārlaidām turpat aiz robežzīmes esošajā tankštellē. Turpat tika priecīgi konstatēts, ka pa CZ autobāņiem mo var pārvietoties bezmaksas
Daudz nenogaidot kustējām tālāk un ar vēl kādu papildus pauzi pa ceļam virzījāmies mūsu nākamās naktsmītnes virzienā uz čehu miestiņu pašā Austrijas pierobežā - Mikolov.
Idillisks Austroungārijas miestiņš ar diviem striprīzklubiem, Billa Heuete un Viduslaiku pili, ko ieskauj autentiska vecpilsētas apbūve.
Iespējams, Mikulov būtu īstais ceļojumu galamērķis MP „Alko šūniņai”, jo diez vai kur citur DB23 varētu uzmeklēt vēl kādu viesnīcu, kas piedāvātu šādas extras.
Šīs extras gan atstājām uz vēlāku laiku vakarā, jo devāmies vietējās pils un apkārtnes apskatē, lai apstiprinātu otru patiesību par CZ- kvalitatīvu un lētu
. 
Jāatzīst – pat tādā mazā miestiņā, bez augstāk pieminētajām extrām, bija ko redzēt.
Jo īpaši, jau raugoties no pils kalna tālumā uz tuvojošos negaisa fronti.
Līdz ar atskārsmi, ka negaiss ir teju virs galvas, pametām pili un steidzamies apstiprināt mītu par labo un lēto čehu alu.
Tikko kā bijām atraduši sev galdiņu zem arkām ar skatu uz vietējo katedrāli ar strūklaku priekšplānā un pastellējuši katrs pa
sākas kārtīga iluminācijas izrāde. Laukums pretī katedrālei satumsa un sekoja zibens spērienu un pērkona grāvienu uzvedums ar mežonīgām lietusgāzēm veselas stundas garumā. Iespaidus pastiprināja zibens uzplaiksnījumu specefekti un fakts ,ka zibens spārdījās tieši aiz katedrāles esošajā kalniņā. Dažs spēriens taisnā trāpījumā skara kalna augšā esošās kapelas dzelzs sētas margas, un gaisā uzlidoja dzirksteļu vērpetes, zibens triecienam sazemējoties.
Pēc negaisa izrādes devāmies atpakaļ uz viesnīcu, bet tur secinājām, ka čehu alus ir kā „āķis lūpā” un devāmies meklēt tuvāko bodi, kas izrādās viena no 2 tankštellēm ciemā. Pēc veiksmīgā gājiena pēc literārā pielikuma vakars noslēdzās sēžot uz terases un pārspriežot dienā piedzīvoto.
Nākamais rīts sākās jauki un saulaini.
Tā kā mēs atradāmies pāris kilometru attālumā no Čehijas/Austrijas robežas, galvā bija viena uzmācīgā doma – tik pēc iespējas ātrāk pie Austrijas viņjetes, lai neradītu sev lieku stresu un nebūtu pamatota iemesla ielaisties liekās sarunās ar Austrijas poličiem. Kuriozā kārtā mūsu pirmā apstāšanās vieta bija teju pirms pašas CZ robežas kādā, mūsu ceļabiedram Mr-Scorpionam sen zināmā tax-free alko bodē. Taču nenormālākās rindas un tikko pieripojušais Neoplan autobuss ar alkotūrisma piligrimiem pielika treknu punktu mūsu iecerei.
Atlika vien šķērsot Austrijas robežu un nepieciešamā autobāņu vinjete ar 7 dienu derīguma termiņu jau gozējas uz mo vējstikla. Iespējams, ka mums nedaudz paveicās turpinot mūsu virzienu Vīnes virzienā, jo pēc ieilgušas mīcīšanās caur nosprūdušu Austrijas pierobežas miestu mēs beidzot varējām paātrināt mūsu kustību un burtiski sākoties jaunizbūvētam/ paplašinātam autobānim, bija masveida Austrijas mo poliču reids ar fēnošanu un pāris mo gataviem mesties pakaļ. Taču fēnotāji bija aizņemti ar pretējo plūsmu un pārrunas ar varasiestāžu pārstāvjiem izpalika.
Izbraucot samērā raitā tempā pār Donavu mēs stūrējām Nockalm Strasses virzienā. Braicām bez liekas steigas un pavadījuši lielisku dienu Austrijā nonācām līdz naktsmītnei, kas bija noskatīta akurāt pirms mešanās Nockalm Strassē un Grossglocknerā.
(Nezinātājiem Nockalm – maksas ceļa posms caur vienu no Austrijas dabas parkiem Nockalm).
Visas pazīmes liecināja, ka esam pareizajā vietā
Pat Luftwaffe bija uzdevumu augstumos.
Nākamajā dienā ar svaigiem spekiem bijām gatavi braukt uz Nockalm gan Grossglockner.
Parku bijām izbraukuši iepriekš pretējā virzienā gadu iepriekš, bet tik vai tā, tas nesagādāja vilšanās sajūtu, jo bija labs asfalts un adatacu līkumi.
Jo dziļāk parkā, jo vairāk nomācās debesis un kļuva drēgnāks. Pārbaudot info par sagaidāmo Grossglocknerā secinājām, ka tā virsotnē būs vien pāris grādi virs nulles. Šāda lietu kārtība, protams, mūs „iepriecināja”, bet ja jau plānā bija atrādīt Grossglockneru mūsu kompanjonam, tad neatlika nekas cits kā turēt vārdu.
Šoreiz Grossglockners sagaidīja mūs ar nepārredzamu miglu, ietīdams visu grandiozo ainavu un sniegotās augstienes teju dūnu segā.
Nesaudzīgie laika apstākļi nebija šķērslis rūdītiem velo maniakiem, ar pareizo attieksmi pret ekipējumu.
Redzamība bija tik minimāla, ka nācās pielietot avārijas signalizāciju un pārvietoties ļoti piesardzīgi. Šī bija tā reize, kad BMW papildaprīkojums – apsildāmie rokturi sevi attaisnoja.
Dienvidtirole
Pametot Grossglockneru un šķērsojot kalnu grēdas mēs laimīgi ripinājāmies Dienvidtiroles un Dolomītu virzienā.
Šī bija mūsu pirmā, taču pilnīgi noteikti ne pēdējā vizīte Dolomītos. Atšķirībā no Austrijas Alpu grēdām, kas ir izteikti tumšas, Dolomīti krāsu ziņā ir izteikti gaišāki un vizuāli daudz iespaidīgāki, ar izteikti škautņainām kalnu spicēm un specifisko dolomīta klinšu erozijas pēdām.
Dolomītu kalni ir vizuāli bagāti, lai gan virsotnes nav ne tuvu augstākās Alpu kalnu kategorijās.
Domāju, ka ir vērts pieminēt faktu, ka Dolomīti ir viena no dārgākajām Itālijas kalnu kūrvietām. Tāpat ir vērts izcelt Dolomītu un Dienvidtiroles vēsturisko nozīmīgumu, par ko bija iespējams pārliecināties samērā bieži.
Sākotnēji Dienvidtirole bija vāciski runājošais kalnu apgabals Austroungārijas impērijas sastāvdaļa, taču līdz ar Austroungārijas iesaistīšanos Ķeizariskās Vācijas pusē 1.pasaules karā, Austroungārijai nācās cīnīties ar Itāliju, kas tajā brīdī bija Andantes dalībniece, līdztekus Francijai, Anglijai un Cariskajai Krievijai.
Kā jau cienījamie lasītāji to noteikti atceras, 1.pasaules karš noslēdzās ar Ķeizariskās Vācijas un Austroungārijas spēku sagrāvi, kam sekoja pazemojošais Versaļas līgums. Šī līguma ietvaros Austrija zaudēja Dienvidtiroli un tā nonāca Itālijas rokās. Dienvidtiroles teritoriju jautājums bija viens no jūtīgākajiem punktiem pārrunās starp Ādolfonku un Duči, pirms vienošanās par atbalstu un līdzdalību 2. pasaules karā.Šī teju 100 gadus vecā pāridarījuma rūgtums ir dzīvs vēl šobaltdien, taču pie tā mēs vēl atgriezīsimies vēlāk mūsu ceļojuma izklāstā.
Baudot fantastiskos skatus un novērtējot Itālijas asfalta „pērles” mēs paspējam vēl izbraukt pa kādai kalnu pārejai, tostarp – Passo Giau.
Mums bija paveicies, jo vakaram iestājoties satiksmes uz Passo Giau praktiski nebija, izņemot kādu itāļu pārīti iekš RS sērijas Audi, kas kalpoja kā jauks „špikeris” velkot cauri kalnu pārejas daudzajiem līkumiem augšup un gūstot baudu no motobraukšanas it sekundi.
Vakars tika noslēgts ieripojot kādā no viesu mājām un apmeklējot vietējo picēriju, kas piedāvāja nenormāli gardu, turpat uz vietas ceptu picu un mājas vīnu.
Mūsu otrā diena Dolomītos iesākās ar 2057m v.j.l.
augsto Passo Fedaia un turpinājās ar pašu iespaidīgāko Itālijas motociklistu Meku Dolomītos - 2239m v.j.l. augstā Pordoi kalnu pāreja.
Motorrad pareizticības pārstāvju bija atliku likām.
Dolomītu daile šeit tik tiešām bija visaptveroša un mega iespaidīga.
Reti kur līdz šim bija nācies baudīt Dolomītu kalnu kanjonus.
Šī tik tiešām ir apmeklējuma vērta vieta ikvienam mo ceļotājam, kam interesē Alpu daile un dažādība.
Kā apstiprinājums tam, mo dīdītāju masas šeit bija nospiedošā pārsvarā.
Pametot Pordoi virzījāmies uz 2240 m v.j.l. augsto Passo Sella, kur tika nolemts veikt itāļu kafijas pauzi.
Nesteidzīgi malkojot kafiju un baudot kalnu sauli ārpus kafejnīcas, pamanījām arī šo to
amizantu
(Daži sapratīs 
) 
Pēc tam virzījāmies uz Val Gardena, kam sekoja 2094m v.j.l. Jaufenpass.
Bija pienācis pusdienošanas laiks un tika nolemts apvienot gastronomiskās baudas ar vizuāli audio, jo bez kalnu dailes caur ieleju bija iespējams dzirdēt daudzos mo virinātājus, kuru kustība caur pāreju bija daudzskaitlīga.
Līdz ar vakara tuvošanos mēs sasniedzām Dienvidtiroles miestiņu Moos in Passeier.
Dienas laikā bija izbrauktas daudzas kalnu pārejas, kas bija augstākas par 2000m v.j.l., taču teju tukšā degvielas bāka un azarts pasmelt vēl mazliet adrenalīnu ņēma virsroku, atstājot visus koferus viesnīcā un divatā ar Mr.Scoripionu dodoties caur 2171m v.j.l. augsto Timmelsjoch un Otztal uz Solden.
Lai arī vakars bija ļoti tuvu un tumsa kalnos vienmēr iestājas ātri, tika nolemts braukt. ESA piekare tika saregulēta uz Sport režīmu un aiziet! Jāatzīst, braukšana solo un Sport režīmā diezgan būtiski atšķīrās no līdz tam izmantotā Comfort.
Timmelsjoch posmā es novērtēju to, ko nozīmē pareizi kantējošā pasažiera neklātieni, jeb citiem vārdiem, ko nozīmē normāli gulties līkumos solo.
Neskatoties uz to, tas ļāva izvēlēties nedaudz lielākus ātrumus un izbaudīt visu to, ko piedāvā mo, brīvs ceļš un Timmelsjoch serpantīni.
Pa starpam bija tomēr jāapstājas, lai iemūžinātu to, kāda tad izskatās Otztal, kur savulaik dzīvojis, gājis bojā (nogalināts) un mūsdienās atrast slavenais ledus laikmeta cilvēks ar iesauku Otzy (Lūgums nejaukt ar Dr.Otzy)
Ainavu iemūžināšana Timmelsjoch šajā vakarā izradīsies pareizais solis, jo pāris nedēļas vēlāk cauri braucot šīs pašas dailes vietā mūs sagaidīja vien nepārredzamas miglas sega, bet tas viss vēlāk.
Krasākā atšķirība starp Itālijas Passo Rombo (Timmelsjoch) pārejas pusi un Austriju bija asfalta seguma kvalitātē, kura Austrijas pusē bija nesalīdzināmi augstākā līmenī. Turpat pie robežas, pāris km virzienā uz Solden mēs bijām aculiecinieki BMW jaunās 5.sērijas kupejnieka oficiālajai foto sesijai. Taču tas mūs neapturēja turpināt ceļu uz Solden.
Oficiālajā caurbraukšanas punktā Austrijas pusē bija jānomaksā nodeva, taču tas kā novērojām nebija atgrūdošais faktors visiem tiem mo braucēju bariem, kas bija veikuši braucienu caur pāreju.
Braucot uz Solden mēs sastapām pāris vietējos Egonus, kas gluži tāpat kā mēs bija izbaudījuši Timmelsjoch sniegtos priekus un normālā tempā rullēja Soldenas virzienā. Mēs esēdāmies viņiem astē un +20/30 km/h pārsniedzot oficiāli atļauto laimīgi nokļuvām līdz Soldenas tankštellei, kur degvielas cenas bija daudz draudzīgākas nekā Itālijas pusē. Pēc veiksmīgas degvielas uzpildes mēs griezāmies atpakaļ un nu līdz ar krēslas iestāšanos nonācām atpakaļ Moos dienā kopumā pievārot astoņas reizes pārejas, kas pārsniedz 2000m v.j.l.
Atgriežoties Moos viesnīcas stāvlaukumā mūs sagaidīja jautrība, kuru nebijām pat plānojuši. Godīgi noparkojot savumo blakus Audi ar Vaterlandes numuriem, pēkšņi parādījās tās īpašnieks, kas bija manāmā vīra dūšā, bet absolūti labdabīgi noskaņots.
Šī bija pirmā un retā reize, kad Vaterland vārda nozīme tapa traktēta vispareizākajā veidā un saruna par Vaterlandes tēmu turpinājās Viesnīcas restorāna ar literāro pielikumu, kuru uzsauca tikko iepazītais kungs.
Rezumējot kunga stāstīto, kurš savulaik ir dzimis un audzis DDR un viņa atmiņām par dzīvi aiz „Dzelzs priekškara” ar mūsdienām, nācās secināt, ka šamējais bija riktīgi traks. Taču uzsauktais vīns bija gana labs iemesls, lai uzklausītu pensionētā apdrošināšanas aģenta konspirācijas teoriju savirknējumu un Judentuma nospiedošo varu pār to, ko kādreiz sauca par Vaterlandi.
Pametot Moos un mūsu vakardienas trako sarunu biedru, turpat ciemā mēs kārtējo reizi konstatējam, ka
vēsture un teju simtgadīgais Itālijas pāridarījums nav aizmirsts.
Braucot tālāk mūsu mērķis bija sasniegt Lago Magiore un kārtīgi izpeldēties. Diena bija saulaina un silta. Mūsu ceļš veda caru daudzām, tukšām un nenozīmīgām kalnu pārejām. Skati garlaicīgāki, taču satiksmes trūkums ļāva izbaudīt braukšanas priekus.
Tostarp tika braukts cauri tobrīd nezināmai Passo Tonale. Tā, dīvainā kārtā, bija pārblīvēta ar satiksmi un motobraucējiem. Īpaši daudz bija Vaterlandes mo dīdītāju un tas viss radīja nedaudz nervozu gaisotni.
Man priekšā plivināja viens solo braucošs BMW R1150RS, kuram sekoja viņa kumpels ar K1300R. Priekšā braucošais RS demonstrēja labu mo braukšanas prasmi un gāja caur līkumiem pārliecinoši un agresīvi.
Man bija radusies interese iesēsties RS astē un turēt līdzi viņa tempam. Tas man izdevās, pat ņemot vērā, ka man atšķirībā no priekšā braucošā RS bija aizmugurē sēdoša pasažiere. K1300S jauda lieliski kompensēja papildus svaru.
Sportiski un agresīvi stiepjot caur Passo Tonale tika uzbraukts pārejas augstākajā punktā, kur priekšā braucošais RS izdomāja samazināt gaitu un acīmredzot sagaidīt savu kompanjonu ar K1300R, kurš iepalika vairākus līkumus aiz muguras un kalpoja kā mans papildus motivātors nesamazināt tempu līdz šim, jo savādāk nāktos muļļāties ar vēl vienu mo, kurš par visu varu gribētu mani apdzīt uz intensīvas un satiksmes pārblīvētas kalnu pārejas.
Lai vai kā, es pabraucu garām RS un nu jau slīdēju lejā pa Passo Tonale virzienā uz Ponte di Legno.
Dēļ manas sportiskās braukšanas un iepriekšējās turēšanas līdzi RS tempam, mūsu biedrs bija nedaudz pazudis no spoguļiem.
Es turpināju ceļu lejup, līdz izejot no kāda kārtējā ilgā labā pagrieziena man komunikatorā Riteniex iekliedza, ka biedru ir notriecis autobuss.
(Turpinājums sekos
)