Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 7 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Ilgais ceļš Alpos (2.daļa)

Pievienota: 14. Feb 2015, 16:10
Atjaunota: 14. Feb 2015, 17:42

Komentāri (8)

Citas galerijas no lietotāja VATERLAND

Īsi rezumējot iepriekšējās daļas izklāstu, par to cik jauki ir doties 3 nedēļu izbraucienā pa kalniem un gūt baudu no motobraukšanas, bija iestājies samērā nepatīkams mirklis.

Aiz muguras braucošais biedrs ir tik tikko saticies ar pretimbraucošo autobusu ..........

Diezgan nepatīkams moments un lai apgrieztos braukšanai pretējā virzienā uz noslogota, līkumaina Alpu ceļa bija nepieciešams pabraukt nedaudz uz priekšu.

Atpakaļ raugoties, joprojām šķiet, ka kopš biedra sadursmes brīža, līdz momentam, kad biju apgriezies un nonācis negadījuma vietā būtu pagājušas vairākas minūtes. Laiks burtiski izstiepās, jo caur galvu lidoja n-tās variācijas par to, kas mani tur sagaida.

Visnelāgākais scenārijs, ko es tobrīd spēju iedomāties ieraudzīt bija asiņaina brauktuve ar norautiem locekļiem, iekšām, agonijas konvulsijās raustāmies, un vājprāta sāpēs gārdzošs, uz asfalta guļošs biedrs.

Tajā pat laikā atmiņā uzpeldēja sen dzirdētais stāsts par čali no Cēsīm, kas 90-to gadu beigās, braucot pa nepārredzamu ielu, pilnā ātrumā ar Jawu bija saticies ar Kamzu. Par sirdi plosošiem kliedzieniem, kas bija dzirdami 1km attāluma. Uz kuriem pretī bija atsedzies stāsta aculiecinieks un ieraudzījis, ka konvulsijās raustās un gārdz viņa draugs, kam norauta roka līdz plecam, sašķaidīts galvaskauss un ielauztas ribas.....Citiem vārdiem, garantēts Post traumatiskais stress pēc pilnas programmas...

Viss tas, ko es ieraudzīju ierodoties negadījuma vietā realitātē, apmēram pus otru minūti pēc negadījuma ,izskatījās tieši šādi -Staļingrada


Pārsteidzoši bija novērtēt to, cik pašorganizēti darbojās vietējie itāļi. Nekāda haosa, operatīvi apturēta satiksme abos virzienos, sameklēta autovadītāja – ārste, izsaukti glābēji, ātrie un policija. Ne vēsts no klišejiskā itāļu haosa.

Kamēr noritēja cietušā uzturēšana pie samaņas, uzradās pārītis, kuri ļoti izpalīdzēja, jo runāja ne tikai itāliski, bet arī angliski. Tas bija vitāli svarīgi, jo neviens uz vietas esošais itālis īsti nerunāja citā valodā, pat karabinieri.

Samērā drīz ieradās ātro mašīna un novērtējot traumu smaguma pakāpi tika paziņots, ka ieradīsies glābēji ar helikopteru.

Skats ar Luftwaffes ierašanos, protams, bija jautrs, jo atšķirībā no vietējiem, kas , acīmredzot, šāda veida procedūru ir vērojuši savos TV, man tas bija kas jauns. Kā steigā paskaidroja tikko iepazītie angliski runājošie itāļi – bija ātri jāsavāc visu, ka varētu tikt aizpūsts prom pa gaisu.

Laika, lai iemūžinātu Luftwaffes glābējkomandas nolaišanos pa trosēm īsti nebija, jo nācās burtiski abām rokām stutēt savu mo, lai spēcīgais gaisa virpulis neapgāztu to uz sāniem.

Savainotais biedrs tika nodots profesionālu rokās un pēc neilga brīža tapa evakuēts ar helikopteru.
Evakuācijas brīdī nebija īsti skaidrs, uz kuru slimnīcu viņu vedīs, taču patiecoties angliski runājošajiem paziņām noskaidrojās, ka smago traumu dēļ, helikopters dosies uz lielāko slimnīcu Itālijā, kas atrodas Brescijas pilsētā.

Kamēr nule evakuētais biedrs bija kļuvis par vecbiedru un ceļoja uz slimnīcu, mums atlika sagaidīt evakuātoru, savākt visas vērtīgās mantas, kas bija izsvaidītas pa zemi un nodarboties ar negadījuma formalitāšu kārtošanu karabinieru klātbūtnē.

Pēc visu nepieciešamo darbību veikšanas negadījuma vietā, mūsu angliski runājošo paziņu pavadīti kādus pirmos 10 km (laikam gribēja mīlīgi pārliecināties, ka mēs tiksim lejā no kalna) mēs devāmies Brescijas hospitāļa virzienā, kas atradās vien nieka 120 km attālumā turpinot maršrutu pa skaisti līkumotiem, maziem kalnu celiņiem, kas aizņēma pāris stundas.

Pie hospitāļa piebraucām pa kaut kādu velo vai gājēju ielu
Ieraugot mūsu moto apģērbus hospitāļa reģistratūrā, pat nesaprotot ne vārda, ko mēs sakām visādās valodās, mūs nosūtīja uz pirmās palīdzības nodaļu. Visi bija informēti par neskaidras valsts itāliski nerunājoša ārzemnieka negadījumu un mēs tikām nodoti no vienām personāla rokām citās, kas kaut cik runāja angliski un caur labirintu mudžekli mūs aizveda līdz īstajam liftam un uz pareizo nodaļu.

Kamēr mēs noskaidrojām visas detaļas nodaļā un sameklējām kādu, kas kaut cik saprot angliski vai vāciski, izrādījās, ka vecbiedrs bija nosūtīts uz izmeklēšanu un rentgenu.
Apmēram 30 miinūtes vēlāk mēs ieraudzījām vecbiedru, kurš tika ieripināts nodaļā no operāciju zāles.

Vecbiedra stāvoklis nebija no tiem labākajiem, ņemot vērā, ka pāris stundas iepriekš viņš bija „saticies” ar autobusu.

Uzmeklējot vecbiedra ārstējošo ārstu-ķirurgu Dr. Ipolito, tika noskaidrots, ka vecbiedra stāvoklis ir smags un ka priekšā ir sarežģīta operācija, kas visticamāk notiks pāris dienas vēlāk.

Šajā brīdī mums nācās izlemt kā rīkoties esošajā situācijā – turpināt ceļojumu un nepazaudēt naudu, kas bija samaksāta par prāmja biļetēm uc izklaidēm, vai palikt Brescijā un nodarboties ar vecbiedru un viņa negadījuma lietu. Ātri apspriežot visus par un pret, protams, tika nolemts palikt Brescijā, empatizējot vecbiedram un situācijai, kurā varējām nonākt mēs paši. Bija svarīgi palīdzēt vecbiedram. Norezervējām sev vietiņu pie slimnīcas tuvākajā viesnīcā. Sīkums, bet patīkami - ar baseinu uz jumta, ko pirmajās dienās nebija jaudas izmantot, bet pēcāk gan tas sagādāja prieku.

Un jā, neliels novērojums - ja pie traumu ieejas pa dienu atradās motocikls, vakarā tas pats moto jau bija pie viesnīcas... un tā ne vienu reizi vien. Arī ārsti atzina, kalnos avārijas ir bieži, tik sarežģītas kā vecbiedram gan tikai kādas 4 reizes mēnesī, bet citādi bieži. To arī apliecināja teju visu laiku strādājošais ātrās palīdzības helikopters.

Jaunā pieredze ar nelaimes gadījumu lika mums pārvērtēt to, cik izšķiroša var būt pareizas dzīvības un veselības apdrošināšanas kompānijas izvēle. Dotajā gadījumā, protams, tā nebija neviena no LV pārstāvētajām, bet gan skandināvu AIG, kurai atšķirībā no LV kompānijām, interesēja lietas apstākļi, un sekoja reāla palīdzība un repatriācija.

Ņemot vērā cik smaga stāvoklī atradās vecbiedrs un Itālijas birokrātisko slogu (tas nav mazs), divi cilvēki divas dienas cītīgi kārtoja dokumentus (t.sk. vairākas reizes apstaigāja visus angliski runājošos personāžus pēc kārtas, lai dabūtu gatavu, ka biedru iereģistrē slimnīcā kā latvieti, nevis leiti, lai tādējādi sakristu dati ar apdrošinātājiem, EVAK uc) un bombardējot pa telefonu OCTA, KASKO un dzīvības apdrošinātājus. Tā būtu neiespējamā misija kādam, kas devies moto braucienā ar moto viens.

Vecbiedra lietā notika arī papildus problēmu šķetināšana, kurā iesaistījās kāds tikko iepazīts vecbiedra palātas kaimiņš – gadus 52 vecs moldāvs, kas apmēram 12 gadus jau nodzīvojis Itālijā. Moldāvs tika iesaistīs ne tikai slimnīcas un policijas rakstisko dokumentu mutiskā tulkošanā, bet arī meklējot risinājumu vecbiedra sadragātā mo vraka un mantu evakuācijai no maksas stāvvietas teritorijas, kur atlūzas tika nogādātas īsi pēc negadījuma.

Kopā ar moldāvu nācās doties uz 2 ar pus stundu brauciena attālo maksas stāvvietu, kur noskaidrojās vien tas, ka izmaksas, lai vien aiztransportētu mo vraku un mantu uz Veronas muitas noliktavu bija vairāk nekā 350EUR apmērā. Attiecīgi šis plāns atkrita.

Veronas muitas noliktava bija kā viens no sākotnējiem risinājumiem, jo caur MP tika sakontaktēta BMW „Alko šūniņa”, kas pasvieda šādu ideju kā risinājumu, tālākai mo vraka aiztransportēšanai uz LV.

Situācija kopumā bija samērā nepatīkama – pirmajās dienās nebija skaidrības par dzīvības un veselības apdrošinātāju iesaistīšanos izdevumu segšanā. Bonsā skaitītājs griezās arī maksas stāvvietā, papildus evakuācijas fiksētajiem izdevumiem.

Kopējo pūliņu rezultātā, mo vrakam ieradās pakaļ vecbiedra korešs ar kompanjonu un busiņu no LV (cik labi, ka ir labi draugi). Vecbiedrs pārcieta 7h ilgu un smagu operāciju un mērķtiecīgi veseļojās. Pēc ārstējoša ārsta un ķirurga Dr.Ipolito vārdiem, vecbiedram bija veikta sarežģīta operācija un nu viss bija paša vecbiedra rokās/ kājās, cik ilgs laika posms būs nepieciešams, lai atgrieztos atpakaļ vertikāli uz K2. AIG pieslēdzās no sirds un bija skaidrs, ka uz Latviju biedrs nokļūs veiksmīgi.

Lai gan nācās nodarboties ar birokrātiskām darbībām un atbalsta sniegšanu nedēļas garumā, mēs tomēr, kad bija drošs, ka vecbiedram paliek aizvien labāk, atcerējāmies, ka atrodamies taču Itālijā un šeit ir arī ko redzēt, it īpaši, ja mazāk kā stundas brauciena attālumā ir divi ezeri – Garda un d'Iseo.

















Pašā Bresijā arī bija šis tas no romiešu mantojuma - Pils cietoksnis, vecpilsēta un pasaules Unesco mantojuma sarakstā ierakstīts klosteris.































Kad biedrs bija gana izveseļojies, lai to varētu transportēt un bija notransportēts uz Latviju, arī mums bija laiks virzīties mājup. Atpakaļceļa uz LV mēs vēlreiz izbraucām caur Dolomītu kalniem.







Laika apstākļi bija kļuvuši manāmi sliktāki, jo īpaši kalnos. Bet tas tik un tā nemazināja prieku, ko sniedz kalni, lai gan noskaņojums bija krietni sājāks kā turp braucienā.















Pēc Dolomītiem devāmies caur iepazīto Passo Rombo, jeb Timmelsjoch, uz Solden (par šo posmiņu būs atsevišķa galerija).

Timmelsjosh un Soldenā bija iestājies agrs rudens un pēc nosklausītas viesnīcnieces sarunas ar čehu motokrosistiem, kas bija apmetušies tajā pat viesnīcā uzzinājām, ka laika prognozes ir aukstas un slapjas. Vasara Austrijas Alpos bija beigusies.

Viesnīcnieces teiktais tiešām piepildījās, jo nākamajā rītā, mūsu maršrutā bija iekļauta Ādolfonkas iecienītās kūrvietas - Koenigsee apskate, kas izvērsās gana krāšņa un slapja





Pēc Koenigsee ripinājām tālāk. Vaterlandes un Austrijas pierobežā pamanījām jau iepriekš aktuālo reģiona tematiku



ar nelielām variācijām





Izbraucām caur tādu jauku robežpilsētiņu kā Passau.



Tālāk jau mūsu virziens bija Čehija, kur nakšņojām visdraudzīgākajā moto viesnīcā pilnīgos čehu laukos, bijušajās dzirnavās,ar savu privāto izeju uz ielu, mo parkinga vietu tieši zem loga pie durvīm un vislabākajām vakariņām!









Pēdējās divas dienas tika braukts caur Poliju, kur vienīgais ievērības ienīgais skats un atgādinājums par to, ka s&*i var notikt uz līdzenas vietas, bija samērā svaigs smagā ogļu vedēja crash ar busu.



Tālāk vien lietus viscaur LT līdz pat pašām mājām LV.

Summējot visu iepriekš izklāstīto - Ceļojumos ar mo vajag braukt!

Pie tam, braukt vairākiem braucējiem, jo kā tas pierādījies augstāk iztirzātajā gadījumā, vairākiem braucējiem ir lielākas iespējas sniegt vai organizēt palīdzības sniegšanu cietušajam/-iem, kuras nozīme var būt vitāli svarīga, kā arī kārtot birokrātiskos dokumentus un vākt liecības.

Ir noteikti jābūt pareizajai veselības/dzīvības apdrošināšanai, kurai pilnīgi noteikti būtu jābūt kādas civilizētās Eiropas valsts kompānijai, kam rūp nelaimē nokļuvušā klienta liktenis, nevis LV kantorim, kuram uzspļaut un nekas neinteresē.

Noteikti jābūt nokārtotai EVAC kartei, kas garantē bezmaksas neatliekamās medeicīniskās palīdzības sniegšanu Eiropas Savienības un EEZ valstīs. Tās izņemšana būs 5min laikā Cēsu ielā un nemaksās neko!

P.S Šī brīža pēdējā apkopotā info - Vecbiedrs jau staigā uz savām K2 un aktīvi rehabilitējas!

Apbrīnoju viņa apņemību un drosmi, jo atgriešanās Motorrad mugurā ir viņa nākamais mērķis!

Pateicos par uzmanību un pacietību!

P.S.S Vēlreiz izsaku pateicību Niksonam, MP"Alko Šūniņai"-Dainim un Dzintaram, par idejām un atbalstu kritiskajā situācijā.




Top.LV