Online

Pašreiz MOTOpower skatās 43 viesi un 10 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Ukrainas un Moldovas tūre

Pievienota: 31. May 2019, 11:58

Komentāri (12)

Citas galerijas no lietotāja Gasjs

Jau kopš gada sākuma iekšējais klaidonis mani dīdīja: “Jābrauc, jābrauc, jābrauc!”. Knapi sagaidīju sezonas sākumu, sapakojos un devos ceļā. Klīdiena virziens – dienvidaustrumi, pamatdoma – paklīst pa Ukrainas Karpatiem, izbraukt Moldāviju, aizbraukt līdz Melnajai jūrai. Maršruta izvēlei palīdzēja salīdzinošais galamērķa tuvums, kā bijušo kolēģu – Normunda un Kaspara līdzīgs brauciens pirms 2 gadiem.
Pirmā diena lielākoties paiet rutīnas stiepienā cauri Polijai. Ar nelielu uztraukumu gaidu PL/UA robežu. Esmu pat apgādājies ar savu rakstāmo, lai varētu aizpildīt bezgalīgas deklarācijas. Biju pārsteigts, ka man vispār nekas nav jāaizpilda. Robežas šķērsošana aizņem max 30min un esmu jau UA pusē. Kamēr vēl uztveru PL sakarus, ieeju booking un meklēju kādu naktsmītni Ļvovā vai tuvumā. Neko iepriekš nepētot un nemeklējot, uzduros viesnīcai Motozona ar ļoti sakarīgu piedāvājumu. Ievadu navigācijā adresi un aiziet. Pusceļā līdz Ļvovai navigācija ar putām uz lūpām man stāsta, ka nu ir jāgriež no galvenā ceļa nost. Griežu nost un braucu pa mazākas nozīmes ceļu. Kādi 20km, max 2ajā robā, stāvot kājās, ceļš pilnīgi beigts. Toties redzu ceļmalās ganāmies liellopus, mazlopus, šņācošas zosis – kolorīts! Pretī aizbrauc vietējā miesta zaķis, stūrējot pajūgu. Lai vai kā, pēc gandrīz 1000km caur Poliju, šāda epizode šķiet kā patīkama pārmaiņa.
Kā vēlāk izrādās šī ne tuvu nebūs pēdējā epizode, kad nesaprotos ar navigāciju. Jau atbraucot mājās, veicu rūpīgu uzstādījumu izpēti. Vienīgā aizdoma ir par uzstādījumu “izvairīties no Satiksmes”, kas varētu likt navigācijai izvēlēties ilgākus, garākus maršrutus pa mazākas nozīmes ceļiem .
Iebraucu viesnīcā, uz vietas ir pats īpašnieks un viņa sieva, iestādījuma vadītāja. Tā kā palieku uz 2 naktīm, mopēdam tiek ierādīta vieta slēgtās iekštelpās labā kompānijā.



Nākošo dienu veltu Ļvovas apskatei. Jāatzīst simpātiska pilsēta ar pieklājīgi attīstītu tūrismu. Ne ar ko diži gan neatšķiras no citām centrāleiropas pilsētām. Ja nu vienīgi ar saprātīgākām cenām.





Grāmatu tirdziņš



Uzdūros arī Noklīdušo rotaļlietu pagalmam



Izstaigāju Ļvovas vecpilsētu krustu, šķērsu un dodos atpakaļ uz viesnīcu. Atceļā sākas LIETUS. Šis pasākums mani mīļi pavadīs turpmākas vairākas dienas braucienā pa Ukrainu.
No Ļvovas dodos Skolivski-Beskidi nacionālā parka virzienā. Brīžiem līst, brīžiem LĪST, tad atkal līst un pa brīdim LĪST. Navigācijas izvēlētie ceļi vietām ir bedru labirinti, kur bieži jābrauc 1ajā robā. It kā apkārt ir feini skati, bet ne uz brīdi nevar novērst uzmanību no ceļa, jo bedres lielākoties ir ar asām malām un man baigi negribās palikt ar pārsistu riepu lietū Ukrainas nekurienē. Kad piespiežu sevi piestāt pie viena no šodien ieplānotajiem tūrisma objektiem – Mukačevas pils, ar slapjajiem pirksiem neizdodas atbloķēt telefonu. Bilžu naff.
Pils, kā pils, pilna Eiropa ar šādām. Slapjš un iepīcis nonāku Siņeviras ezera apkārtnē. Palieku feinā viesnīcā (420 UAH = 14,5 EUR par nakti pieklājīgā numuriņā). Vakarā pabaudu vietējos uzlējumus. Ir garšīgi un ir stipri. 20UAH = 0,7 EUR par 100ml. Fantastiskas iespējas alkotūrismam!
Daži novērojumi – Rietumukrainā daudz kur plīvo divi karogi – ierastais zili-dzeltenais un melns ar sarkanu. Vietējie stāsta, ka tas esot otrs nacionālais karogs un simbolizējot zemi un asinis. Vairākos miestos stāv plakāti ar pašreizējā konfliktā bojā gājušo vīru attēliem. Ar mani vietējie konsekventi runā ukrainiski. Izskatās, ka jaunākā paaudze krieviski īsti pat nemāk. Arī vecākā paaudze pieturas pie ukraiņu valodas. Kaut arī tas man sarežģī dzīvi, izjūtu cieņu pret šo attieksmi.



No rīta apskatu Siņeviras kalnu ezeru, kas tiek uzskatīts par vienu no Karpatu brīnumiem. Meh. Varbūt tas viss dēļ lietus.



Vienīgais labums no lietus, ir pamatīgās straumes kalnu strautos, upītēs un ūdenskritumos.





Tālāk maršruts ved uz Ukrainas augstāko virsotni – Goverlu. Daļa no ceļa iet pa kartē iezīmēto un arī navigācijas ieteikto maģistrālo ceļu Užgoroda- Čusta – Ivano-Frankivska. Šis nebūt nebija sliktākais posms.



Ir diezgan skaidrs, ka ceļu vietā ukraiņiem ir citas prioritātes – milzu privātmājas, perfekti sakārtotas baznīcas ar spīdīgiem jumtiem un labi auto. Pamanīju pa šiem ceļiem lavierējam arī Porsche Panamera.



Pie miesta Rachiv ceļš no nebraucama pēkšņi paliek par praktiski perfektu. Palielinās tūrisma iestādījumu īpatsvars. Acīmredzot Ivano-Frankivskas svarīgajiem ļaužiem līdz šejienei ir biežāk jābraukā.
Vēl pāris Karpatu ainiņas.







Palieku pa nakti netālu no Goverlas. Ir jūtams, ka ziemas tūrisma sezona ir beigusies, bet vasaras vēl īsti nav sākusies. Cilvēku pamaz, daudzas viesnīcas vēl nav atvērušās. Ir plāns nākošajā dienā uzčāpot Goverlā. Papētu laiku ziņas, un, tavu pārsteigumu, tuvākās divas dienas tieši kalnā sola lietu, negaisu un varbūt snigšanu. Tik ļoti man to kalnu nevajag. Tāpēc no rīta uzņemu kursu uz Moldovu. Ukraina ar saviem neceļiem un lietu ir mani nedaudz piebesījusi. Tā it kā labojoties, nākošā diena Ukrainā ir silta, saulaina, ceļi arī lutina, un ap pusdienas laiku esmu jau uz UA/MD robežas. Arī šeit robežšķērsošana ir viegla un ātra. Moldāvi labprāt sazinās krieviski, amatpersonas brīdina, lai pārāk nelidoju, jo mēdzot būt ceļu remonti bez brīdinājuma zīmēm. Parādās pastiprināta interese par motociklu. Ja Ukrainā vēl pa kādam retam motociklistam ir sastopami, tad Moldovā tā jau ir eksotika (ja neskaita skūteru un ķīniešu izstrādājumus).
Moldova mani pārsteidz. Ceļi izrādās labi un ļoti labi. Ir, protams, arī lāpītas šosejas. Bet, ja lāpa, tad vismaz kaut cik rūpējas. Atrodu pat vienu granteni, un tā pati ir ļoti laba



Ja Ukrainā ik uz stūra var atrast, kur paēst, tad Moldovā tā nav.
Cietoksnis Sorokā. Otrpus upei jau Ukraina.





Tālāk dodos meklēt Saharnas ūdenskritumu. Izrādās, ka, lai nokļūtu pie ūdenskrituma, ir jāiziet cauri klostera teritorijai. Sakrālie tūristi jūtami nav pieraduši pie baikeriem pilnā ekipā slājam cauri viņu svētvietai. Labi, ka man nav nekādas kluba piederības zīmes ar miroņgalvām utt.





Ūdenskritums gan izrādās tāds - nekāds.



Pa nakti palieku booking.com atrastā privātmājā ar 4 labi iekārtotiem numuriņiem. Un skatu pāri Dņestrai uz separātistiem.



Nākošajā dienā dodos uz Orheiul Vechi. Tā ir viena intersanta vieta. Tur alās izvietots klosteris. Ir arī leģendas, ka te viens mūks-dumpinieks ir turpinājis darīt vīnu arī turku okupācijas laikā, kad tas bija aizliegts, tādā veidā saglabājot vīna darīšanas kultūru nākamajām paaudzēm. Bet neba dēļ šā visa es te atbraucu. Mani interesē daba. Šeit maza upīte met perfektu S. Pa ārējiem lokiem ir divi, viens otram pretī izvietoti C formas pauguri. Ārkārtīgi interesanta peizāža, ko bez drona ir grūti nobildēt. Sarunāju iespēju pamest motoekipu vietējā tūrisma centrā un dodos garā pastaigā.







Kārtīgi izstaigājos un dodos Kišiņevas virzienā izpētīt vīna pagrabus. Cik tīmeklī atrodu, ir divas galvenās vietas, no kurām var tikt pazemē. Man pa ceļam labāk iznāk Cricova. Ja citur Moldovā ieeja tūrisma objektos ir 10 MDL, tad šeit – 350 MDL (17,5 EUR) un tikai gidētā ekskursijā, kas jārezervē iepriekš. Tā kā esmu viens, tad man izdodas pievienoties tuvākajai krievvalodīgajai ekskursijai. Tuneļi šajā vietā ir 120km gari, tur iekšā brauc gan ar elektro-, gan iekšdedzes transportu. Satiksme labi organizēta, tuneļos ir pat ceļazīmes.

Ekskursijas transports



Mučeles. Sasortētas pa šķirnēm (katrai šķirnei sava “iela”) un gadiem
Mučelēs nogatavojas gan pašu, gan citu vīna darītavu vīns.





Vienā alu sektorā Cricova vīna darītava ražo arī šampanieti pēc “pareizās” metodes. Diezgan manuāls process, un vīnam te jāpavada kādi 3 gadi, lai kļūtu par īstu šampanieti.



Ja labs Cricova “parastais” vīns te maksā ap 3 EUR par buteli, tad prīzes ieguvušais šampanieties pie 20 EUR par buteli. Kaut kas tur gan jau ir.
Vēl atsevišķs sektors ir veltīts īpašo vīnu un privāto kolekciju glabāšanai. Tur ir virkne ar pazīstamiem vārdiem – Lukašenko, Grībauskaites, amerikāņu politikāņi utt.



Nakšņoju Kišiņevā. Laiku apskatei neveltu, bet pirmais iespaids nav labs. Padomju tipa arhitektūra, blīva un vāji organizēta satiksme. Kišiņeva ir diezgan liels pretstats pārējai Moldovai.
Tālāk ir plāns doties uz Benderas cietoksni, kas atrodas Dņestras labajā krastā. Liels ir mans pārsteigums, kad izrādās, ka tas jau atrodas Piedņestras separātistos. Tā kā man iznāk pa ceļam, izlemju šķērsot arī šo robežu, kas izdodas pietiekami gludi un ātri.

Cietoksnis.





Izrādās, ka šeit dažus gadus ir dzīvojis zviedru karalis Kārlis XII. Šeit viņš nokļuva, kad dabūja pa biksēm no krieviem pie Poltavas un dabūja mukt. Te patvērumu atrada pie citiem krievu nedraugiem – turkiem. Turki viņu laipni uzņēmuši un vietējā vēsturē tiek pat pieminēts tāds laika posms kā “zviedru laiki”.
Tālāk braucu caur Tiraspoli Odesas virzienā. Nekur citur Piedņestrā nepiestāju. Padomija kā padomija ar krievu armijas klātbūtni. Vismaz galvenais ceļs no Tiraspoles uz Odesu ir ļoti labā kārtībā. Kārtējā robežpāreja un atkal esmu Ukrainā. Tikai šī izrādās pavisam cita Ukraina nekā tā, no kuras izbraucu pirms dažām dienām. Te nav sarkanmelno karogu, te nav atsauces uz pašreizējo konflikto, toties ir pilns ar pieminekļiem un plakātiem par godu 9. maijam. Pilnīgi nebūtu izbrīnīts ieraugot sarkano karogu ar sirpi un āmuru.
Odesā izlemju iekšā nebraukt, jo pilsētas man šajā tūrē jau pietiek. Gar pašu Odesas malu dodos Melnās jūras virzienā. Gribu pārbraukt tiltu starp Dņestras limānu un Melno jūru. Iebraucu pāris “kūrortos” pie Melnās jūras un tik pat ātri mūku prom. Pilnīgi neuzrunājošs bardaks. Ne par velti daži R-Ukrainas cilvēki teica, ka labāk izvēlas braukt 2 tkm uz Grieķiju nekā uz Melno jūru. Ķeksīša pēc piebraucu pie Melnās jūras





Tālāk dodos uz kārtējo cietoksni. Šoreiz Bilhorod-Dņistrovskā. Cietoksnis ar skatu uz Dņestras limānu.





Cietoksnis kā cietoksnis. Laikam jau pietiek cietokšņu šajā braucienā.

Izmailā piebraucu pie Donavas. Otrpus upei Rumānija



Tajā galā pilns ar palieņu ezeriem. Pilns ar visādiem ūdensputniem. Tajā skaitā pelikāni – bariem vien. Tā man ir eksotika.



Lai no Ukrainas iebrauktu Rumānijā, šajā galā ir jāšķērso UA/MD un MD/RO robežas, jo labi cilvēki ir iedalījuši Moldovai pāris kilometri pieeju pie Donavas un līdz ar to izeju uz jūru. Te nu iznāk juceklīgākā un ilgākā robežpāreja, jo ar dokumentiem stāvu vienā rindā ar fūru šoferiem. Fūristi, labi cilvēki stumj mani pa priekšu, jo viņiem jāformējas pamatīgāk. Man gan arī neiet raiti, jo robežsargs apgalvo, ka, kopš izbraucu no Ukrainas uz Moldovu, vairs neesmu Ukrainā atgriezies. Zīmogi pasē arī esot nepareizi. Neliela ņemšanās pa sistēmām, un beidzot es “atrodos”. Izrādās pie iepriekšējās robežšķērsošanas reizes kaut kas ir nepareizi saklabināts sistēmās. Beigu beigās viss nokārtotajas un es jau otro reizi nonāku Moldovā, lai pēc mazāk kā 5 min jau būtu pie nākošā robežkontroles punkta.
Rūmanijā nospraužu kursu uz dubļu vulkāniem pie Buzau, jo līdz tiem pagājušo reizi netiku. Navigācija pat šādu objektu atrod un braši mani ved. Pēdējie 6km esot jābrauc pa šo ceļu.



Kādu brīdi vēl pabraucu, bet tad “ceļš” kļūst par traktora risēm sakaltušos dubļos, kur es vienatnē ar 300kg aparātu negribu braukt. Griežu riņķī un meklēju citu maršrutu. Šoreiz navigācija mani ieved izbraucamā un aizraujošā mazceļā, kas izbraucams arī ar smago adv tehniku. Pie galamērķa izrādās, ka to varēja sasniegt arī pa normālu ceļu.







Pāris Rumānijas ainavas





Pa nakti palieku Brašovā. Šai pilsētai ir feina vecpilsēta, bet ir jau redzēta, tāpēc šoreiz noignorēju.
No rīta dodos augšā uz vietējo slēpošanas kūrortu Poiana Brasov, lai uzbrauktu ar pacēlāju kalnos. Pirmdienas rītā diemžēl visi pacēlāji slēgti uz tehnisko apkopi. Pagriežu motociklu ZR virzienā un dodos prom, pa ceļam vietām uztaisot kādu bildi.











Pret vakaru sasniedzu citu slēpošanas kūrortu – Borsa, kas atrodas pašos Rumānijas ziemeļos. Nākošo rītu uzsāku ar kāpienu tuvējā kalnā, lai tiktu līdz Rumānijas augstākajam ūdenskritumam.









Laiks posties mājās. Nospraužu kursu uz R, uz Maģāriju, pa ceļam piestājot pie dažām mājām.







Tālāk caur Maģāriju un Slovākiju, izvairoties no maksas ceļiem tieku līdz Žešuvai (Rzeszow) Polijā. Pēdējās 3 stundas iznāk braukt pa lietu un tumsu. Tas galīgi nav forši. Bet norezervēta viesnīca un iespēja nākošajā dienā tikt līdz mājām dzen mani uz priekšu. Vēlāk, papētot karti, izrādās, ka arī te navigācija mani vietām ir vedusi pa maziem un līkumotiem ceļiem. Viss jau ir forši, bet, kad sedlos ir pavadīta teju visa diena, ārā ir tumšs un līst lietus, tad iestājas zināms iepīkums. Nē, navigācijā nav uzstādīts, lai meklē “motociklistu” ceļus. Kā jau minēju, vienīgā aizdoma ir par uzstādījumu “izvairīties no Satiksmes”.
Vēl nākošajā dienā kārtējais 1000+ km stiepiens un esmu jau mājās. Kārtējo reizi ar apbrīnu pamanu, cik daudz poļi ir progresējuši pa dažiem gadiem ceļu jomā. Nu vairs nav jāmīcās caur Varšavas priekšpilsētām Bialistokas virzienā, perfekta šoseja līdz pat Lomžas pagriezienam. Daļai miestu starp Bialistokas šoseju un Augustovu ir uztaisīti pieklājīgi apvedceļi (Grajevo gan vēl jāmīcās cauri), Augustovu un Suvalkus arī iznāk apbraukt. Pat leiši ir beidzot atvēruši šoseju no Marijampoles līdz Kauņai. Tranzītstiepienam šīs izmaiņas ir pašā laikā.

Bilžu kvalitāte ir tāda kā ir, jo šoreiz bildēju tikai ar telefonu.

Atbildot uz tradicionālajiem jautājumiem – braucu viens, 11 pilnas dienas, 5300km, zem 900 EUR viss kopā.

Rezumējums:
Nebrauciet cilvēki uz Ukrainu! Tur ir daudz ko redzēt, cilvēki ir forši (īpaši R-Ukrainā), cenas patīkamas, bet ceļi ir katastrofa. Iznāk riktīga tehnikas laušana. Varbūt starp lielākajām pilsētām ceļi arī ir Ok, bet ne jau uz pilsētām ir interese aizbraukt. Un vēl Ukrainā līst.
Moldova. Patīkams reljefs, labi ceļi, cenas patīkamas. Bet pamaz tūrisma objektu (ja neskaita klosterus un baznīcas visās malās). Ja vien interese nav par sakrālo vai eko-agro tūrismu, tad diezin vai Moldovu vajadzētu izvēlēties kā galamērķi. Kā piedevu Rumānija tūrei – noteikti!
Brauciet, cilvēki, uz Slovākiju – tuvu, lielākoties labi ceļi, pilns ar apskates vērtiem objektiem, vēl joprojām labas cenas. Ja Slovākijā ir būts, brauciet uz Rumāniju! Rumānijā ir viss - kalni, serpentīni, vecpilsētas, pilis, alas, sakrālais tūrisms, paļinka, lielākoties labi ceļi, labas cenas. Zinātāji stāsta, ka arī bezceļus tur var atrast labu labos.

PALDIES PAR UZMANĪBU!


Top.LV