Online
Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Baltkrievija_Ukraina_Moldova | |
| Pievienota: 02. Jan 2020, 13:07 Atjaunota: 21. May 2020, 17:01 | Citas galerijas no lietotāja Glory_hole |
Maršrutā paredzēts pabūt Baltkrievijā, Ukrainā un Moldovā. Iepriekšējam Rumānijas braucēju sastāvam (divām XRV 750 un XTZ 750) pievienojās meitene ar nedaudz cita profila motociklu Yamaha FZ6. Maršruts tika taisīts kā pamats ņemot vecos dual sport braucamos ar tiem atbilstošiem ceļiem un ar domu, ka tur, kur FZ6 nevar izbraukt tam tiek izvēlēts alternatīvs maršruts.
Un tā pienākot brauciena dienai, katrs startējām no savas vietas, XTZ750 no Rīgas, viena XRV750 no Tumšupes, savukārt otra XRV750 kopā ar FZ6 no Ludzas. Tikāmies visi Krāslavā, paņēmām pa kafijai un bijām gatavi doties Baltkrievijas virzienā un pēc visai ilga laika atkal izbaudīt ko nozīmē stāvēt rindā uz robežas.
Kopējais robežkontroles punktā pavadītais laiks aizņēma ap 2h. Garām auto rindai mūs nelaida, teica, lai stāvam kopējā rindā, par laimi tā nebija pārāk gara. Lielu robežkontroles punktā pavadītā laika daļu aizņēma “anketas” aizpildīšana un tās ievadīšana kopējā sistēmā. Tā kā mēs visi bijām pirmo reizi Baltkrievijā, informācija datorā robežkontroles darbiniekiem bija jāievada pilnā apjomā. Kopā ar visu anketas aizpildīšanu un datu ievadi aiz mums izveidojās paliela rinda cilvēku, kuri, kā redzams, šo robežu bieži šķērso degvielas un pārtikas tūrisma ietvaros.
Degviela ir aptuveni uz pusi lētāka kā Latvijā un maksā ap 0.60 EUR/L.
Tā kā esam izsalkuši vienojamies, ka pirmajā pilsētā stājamies nost uz pusdienām. Cenas ir ok vietējā “pusrestorānā” sanāk ieturēties aptuveni par 7 EUR. Pilsētas pati tīra un sakopta, ar jūtamu austrumu kaimiņa pieskaņu, bet pozitīvā ziņā.
Pēc pusdienām uzņemam virzienu uz Minsku.
Pievakarē esam tur. Apmetamies Minskas “jaunās” daļas tuvumā, netālu no hokeja halles, kur nesen norisinājās pasaules čempionāts. Viesnīcai apkārt pamatā ir jaunbūves ar plašām ielām. Ielas ir salīdzinoši patukšas un vizuāli viss kopumā atgādina ainas no Ziemeļkorejas.
Noparkojām močus, sanesām iekšā mantas, nomazgājāmies un devāmies apskatīt pilsētu. Viesnīcas personāls bija atsaucīgs un ļāva motociklus novietot pie pašas viesnīcas ieejas un trepēm. Kā neatņemama Baltkrievijas sastāvdaļa ir atsevišķās vietās izvietota kara tehnika, pamatā tanki.
Vairākās vietās ēkas rotā padomju simbolika. Interesants ir kontrasts starp pēc Eiropas standartiem pārbūvētajām ielām un padomju laiku atceres simboliem.
Sestdienas vakarā pilsētas centrs ir pilns ar cilvēkiem, jo notiek kaut kāds vietējais pasākums un krogā vai restorānā atrast brīvu vietu, lai paēstu vakariņas ir visai pagrūti. Nedaudz apstaigājuši pilsētu, atrodam kur paēst un pēc tam dodamies uz viesnīcu.
Atpakaļceļam uz viesnīcu paņemtais taksometra vadītājs ir visai runīgs. Pamatā sūdzas par zemajām algām un par to cik dārgas lustras savā rezidencē ir uzlicis Batja (Saša Lukašenko), kuras esot sūtītas no Vācijas un katra esot maksājusi vairākus desmitus tukstošus eiro. Izstāstīja arī, ka šī daļa, kur mēs palikām ir tā sauktā “jaunā” Minskas daļa, kur viss ir nesen uzcelts, tajā atrodas vairākas valsts institūcijas un ielas, un viss pārējais tiek uzturēts pedantiskā kārtībā, savukārt, ārpus šīs daļas Minska esot nedaudz savādāka. Par to gan mums nesanāca pārliecināties, tāpēc Minska un Baltkrievija kopumā atstāja sakoptu un pozitīvu priekšstatu. Draudzīgā saruna gan netraucē taksometra vadītājām no mums paprasīt 3 reizes dārgāku summu par braucienu nekā braucot turpceļā ar citu taksistu. Tā kā summa par braucienu tāpat ir lētāka salīdzinot ar Latvijas takšu izmaksām, īpaši neiebilstam.
No rīta ceļamies, sapakojam mantas, brokastis un esam gatavi doties ceļā.
Jau vakar bija nelielas problēmas ar XTZ 750 pielaišanu, kas arī turpinājās šajā rītā. Saprotam, ka pie vainas visdrīzāk ir akumulators, dodamies uz tuvējo bāzi pēc jauna. Noņemot motociklam sānu plastmasas un tiekot klāt akumulatoram ir redzams, ka tas ir pilnībā uzvārījies. Iepriekšējā dienā motociklu pavadīja nedaudz salkana smarža un tagad ir redzams no kā tā ir bijusi, jo akumulators ir pilnībā sauss, uzpūties un viss šķidrums ir iztecējis ārā. Pieņemot, ka vaina ir bijusi pašā akumulatorā, bāzē iegādājamies jaunu akumulatoru, nomainām un esam gatavi doties ceļā.
Ceļa malas nav pārāk "nosētas" ar ēstuvēm, tāpēc ieturamies pirmajā, kuru atrodam.
Pēcpusdienā sasniedzam Ukrainas robežu. Šeit rinda ir nedaudz garāka kā uz Latvijas/Baltkrievijas robežas. Ar vienu motociklu aizbraucam līdz robežsargam apvaicāties vai nevaram “pielīst” priekšā mašīnām, saņemam norādi, ka, diemžēl, jāstāv visiem kopējā rindā.
Jau pārbraucot robežu sanāk pārmīt pāris vārdus ar vienu Baltkrievu, kurš sarunu uzsāk ar jautājumu cik maksā motocikls. Turpmākajā brauciena gaitā arī Ukrainā pārliecināmies, ka tas ir izplatīts sarunas uzsākšanas veids.
Robežas šķērsošana aizņem vairākas stundas, kas nedaudz nogurdina un tā ka gribas jau ēst, apstājamies pirmajā kafejnīcā aiz robežas.
Kafejnīcas piedāvājums ir visai plašs, no diviem piedāvātajiem ēdieniem (makaroni ar gaļu un pelmeņu zupa) izvēlamies abus.
Līdz Kijevai vēl ir gabaliņš ko braukt, tāpēc atrodam viesnīcu, saliekam navigāciju un dodamies ceļā. Braukšanas formāts vietējiem ir diezgan vienāds – apdzīvotās braukšanas ātrums netiek samazināts, piebremzē tikai tad, kad jau ierauga policiju. No sākuma cenšamies braukt kaut cik pēc noteikumiem, bet diezgan ātri atmetam tam ar roku un iekļaujamies satiksmē. Jāņem vērā, ka policija stāv pārsvarā tiem paredzētajās vietās – policijas posteņos – pirms kuriem arī notiek ātruma samazināšana, citās vietās tā gadās reti.
Jau tumsā iebraucam Kijevā. Ir jūtams pagurums, jo tumsa + Ukraiņu braukšanas stils ir diezgan nogurdinājis. Tā kā mums rīt ir agri jāceļas un jādodas ekskursijā uz Černobiļu, paēdam un dodamies pie miera.
Agri no rīta ceļamies un ar taxi dodamies uz tūrisma biroju, kurš organizē ekskursiju uz Černobiļu.
Viss ir diezgan labi noorganizēts, sakāpjam iekšā ērtā busiņā, tiek iedoti radiācijas mērītāji un dodamies ceļā.
Ja nemaldos ceļā bija jāpavada ap 2h, bet laiks ceļā paiet ātri, jo gide stāsta dažādus faktus par Černobiļas avāriju, kuri iepriekš nebija zināmi. Tiek uzlikta arī dokumentālā filma. Ekskursantu sastāvs mums patrāpījies visai raibs, ņemot vērā, ka pēdējā brīdī bija atteikusies doties braucienā grupa ar 9 cilvēkiem busiņš ir patukšs un braucam mēs četratā, divi amerikāņi un viens austrālietis.
Saņemot radiācijas mērītāju intereses pēc izmērām radiāciju Kijevā pie tūrisma biroja no kura sākām braucienu. Vēlāk izrādās, ka Kijevas centrā radiācijas līmenis ir tāds pats kā lielākajā daļā Černobiļas vai Pirpjatas. Ekskursijas gaitā ir redzam, ka radiācijas līmenis krasi atšķiras katrā pilsētas vietā.
Iepriekš saskatījušies vairākus apskatus par Černobiļas apmeklējumu nolemjam iegādāties arī “aizsargtērpus”, ko piedāvā tūrisma firma. Apzināmies, ka funkciju kaut ko aizsargāt tas, protams, nekādu neveic, tas vairāk ir joka pēc, vienīgā pozitīvā lieta ir, tas ka apavi paliek tīri, jo staigājot pa pilsētas takām ir liels putekļu apjoms, savukārt, pēc stāstītā no gides un citiem informācijas avotiem, radiācijas daļiņas visvairāk ir uzkrājušās tieši zemes kārtā. Tā kā ar šiem apaviem gribam staigāt arī turpmāk, tos veiksmīgi izdevās saglabāt tīrus. Par apģērbu ir vēl viens papildus stāsts. Gide esot uz vietas Pripjatā un Černobiļā īpaši neļāva nevienam staigāt kreklā īsām rokām vai šortos. Prasot gidei, kā tur īsti ir ar šīm lietām, cik tas pamatoti un vai nav bīstami, viņas atbilde bija, ka viss ir ok un nav no kā baidīties…, vienlaicīgi, viņa pati visu ekskursijas laiku pavadīja jaciņā garām rokām un lakatu ap kaklu, kaut arī ārā bija pie +25. Tuvojoties Černobiļai ir divi kontroles punkti. Ap pilsētu ir noteikta drošības zonas, 30km un 15 km zona. Pasākums šajos kontroles punktos līdzīgs kā uz robežās, pārbauda dokumentus un kontrolē vai tie, kas iebrauca, arī izbrauc no zonas. Zonā pa nakti palikt nedrīkst, līdz plkst. 17.00 zona visiem tūristiem ir jāatstāj.
Pie kontroles punktiem ir izvietotas pāris kara tehniskas vienības, kas lielākoties domātas, lai pie tām varētu nobildēties.
Tūristu skaits ir visai paliels, kopā ar mums kontrolpunktā ir vel kādi 2-3 dažāda izmēra autobusi. Oficiāli iebraukt zonā pašam nav iespējams, to var izdarīt tikai ar attiecīgām tūrisma firmām, kas šos pasākumus nodrošina.
Jau būdami Latvijā dzirdējām, ka Černobiļas un Pripjatas tuvumā ir meža ugunsgrēki un uguns ir skāris arī tā saucamo “rudo mežu” (Рыжий лес). Rudais mežs ir meža masīvs netālu no reaktora. Katastrofas brīdi šis meža masīvs saņēma tik lielu radiācijas devu, ka kļuva rūsgani sarkans, tādēļ to iesauca par Rudo mežu. Savukārt, ugunsgrēks radīja draudus, ka degšanas procesā var palielināties radiācijas līmenis, gan no degošajiem kokiem, gan no zemes virskārtā esošajiem putekļiem, kuri tiek “izkustināti” veicot dzēšanas darbus. Atbilstoši gides stāstītājam liela daļā radiācijas daļiņu ir nosēdušās zemes virskārtā, tāpēc ir atsevišķas vietas, kur staigāt cilvēkiem nav vēlams, jo šādās vietās ir augsta radiācija.
Izbraukuši cauri abiem kontrolpunktiem devāmies sākumā uz Černobiļu. Ceļš pamatā iet caur mežā masīviem. Pēc nobraukta neliela attāluma sasniedzam vietu, kur nesenajā ugunsgrēkā bija izdedzis mežs. Tā kā radiācijas mērītāji ir patstāvīgi ieslēgti un tos var izslēgt tikai izņemot baterijas, piedzīvojām visai interesantas sajūtas, kad autobusā viens pēc otra sāka gaudot radiācijas mērītāji, kuri informēja par to, ka pieaug radiācijas līmenis. Personīgi es tikai šajā momenta reāli sapratu, kur esmu nokļuvis un, ka apkārt ir kaut kas ko tu nejūti un neredzi, bet, kas tevi var ietekmēt. To, ka arī pārējiem līdzbraucējiem bija līdzīgas sajūtas varēja noprast pēc tā, ka autobusā iestājās klusums un bija dzirdama tikai mērītāja pīkstēšana.
Radiācijas līmenis no 0.3 zīvertiem palielinājās līdz 9.0 pēc attiecīgā mērinstrumenta uzstādījuma. Dzirdot to, ka sāk pīkstēt mērītāji gide centās visus “nomierināt”, sakot, ka viss “pieļaujamās robežās”. Nebijām īpaši satraukušies, vienkārši nebijušas sajūtas. Vēlāk gan aprunājoties ar gidi par ugunsgrēku viņa pastāstīja interesantu stāstu, ka viņai sanāca braukt ekskursijā ar grupu tieši nedēļu pēc ugunsgrēka un viss jau tad esot bijis kārtībā, vienīgi nākamo dienu viņa mājās esot pavadījusi vemjot…. Tas lika aizdomāties par to, ka mums, laikam, nedaudz atšķiras noliktā robežā ko apzīmē ar vārdiem “viss kārtībā” =)
Sasniedzot Černobiļu pārņem izteiktu tukšās pilsētas sajūta. Ielas ir labākā stāvoklī kā daudzās vietās Latvijā, viss ir sakopts un tīrs, vienīgais, nav neviena cilvēka un nevienas mašīnas.
Tas, ka tā būtu jābūt ir pašsaprotami un tā arī mēs mājās esot bijām šo vietu iedomājušies, bet pēc gides stāstītā šobrīd Černobiļā dzīvo un strādā ap 4000 cilvēku, pirms katastrofas iedzīvotāju skaits bija trīs reizes lielāks. Tas, ka šādā vietā joprojām uzturas tik liels cilvēku skaits nedaudz pārsteidza. Veicam nelielu fotosesiju un tālāk dodamies Pripjatas virzienā.
Pirms iebraukšanas pilsētā ir vēl viens neliels kontrolpunkts. Interesanta ir sajūta, kad ar autobusu brauc pa šauru asfaltētu ceļu, kuram gar malām visai blīvi saaugušiem kokiem un krūmiem, un pēkšņi pamani, ka dažu metru attālumā no autobusa loga ir daudzīvokļu māja ar 9 stāviem. Visas brīvās vietas starp mājām, kur agrāk bijis zālājs, ir pilnībā aizaugušās kokiem un krūmiem ,un brīvas ir palikušas tikai šauras asfaltētas agrāk plato ielu daļas, pa kurām braukā apsardzes, strādnieku vai tūristu transports.
Sajūta ir tāda, ka esi iegājis mežā, kur starp kokiem ir “saaugušas” mājas. Pa vidu tam ir iestaigātas tūristu takas uz “apskates objektiem”. Liela daļa no šiem objektiem ir standarta ekskursijas “pakā” iekļautās vietas, kuras apskata ņemot grupas ekskursiju. Ja gribās kaut ko apskatīt ārpus standarta ekskursijas, tad ir jāņem individuāla ekskursija ar gidu uz vairākām dienām, jo vienā dienā to nav iespējams izdarīt.
Ēkās idejiski nedrīkst iet iekšā, to aizliedz teritorijas apsargi un gidam par to var atņemt licenci, bet gide mūs ielaiž ēkā un noprotams, ka arī tā ir standarta prakse, vienīgais viņa mūs piekodina būt klusiem, lieki netrokšņot un nebāzties ārā pa logiem.
Pirmā ēka, kurā ieejam ir 9 stāvu māja. Taisnā virzienā dodamies uz jumtu, lai apskatītu pilsētu kopskatā.
Pa ceļam ielūkojamies atsevišķos dzīvokļos. Viss nevērtīgais ir palicis tur pat dzīvokļos, savukārt, “vērtīgās” lietas - metāls u.tml. ir jau sen izvestas.
Gide ekskursijas laika izstāsta vairākas interesantas lietas, kuras iepriekš mums nebija zināmas par šo katastrofu un kā tas viss izvērtās pēc tam. Viena no tām bija par metāllūžņiem. Pēc katastrofas teritorija skaitījās slēgta un no tās nedrīkstēja un joprojām nedrīkst izvest neko ārā, bet, tomēr, metāllūžņu demontāža un izvešana notika, protams, neoficiāli.
Pirmajā stāvā pirms izejas ir telpa, kas bijusi paredzēta iedzīvotāju lietu novietošanai, tajā joprojām ir saglabājušies bērnu ratiņi.
Vēl interesants stāsts bija par ledusskapjiem. Katastrofa notika 26.aprīlī. Šajās dienās cilvēki gatavojās maija svinībām, līdz ar to, ledusskapji esot bijuši pilni ar pārtiku. Veicot cilvēku evakuāciju visa pārtika palika ledusskapjos, jo cilvēkiem tika teikts, ka evakuācija ir uz īsu brīdi un līdz jāņem tikai dokumenti. Atstātā pārtika, protams, sabojājās. Lai novērstu nepatīkamās smakas un citu faktoru izplatīšanos, tika savākti no dzīvokļiem visi ledusskapji un aprakti zemē vienā vietā pilsētas tuvumā.
Staigājot pa dzīvokļiem un pilsētu, kopumā bija iespēja ieraudzīt daudz lietas, kuras atgādina par savu bērnību un, vienlaicīgi, liek aizdomāties. Piemērām, šī uzlīme dzīvoklī uz gaismas slēdža…, kādam bērnam to līmējot nekas, visdrīzāk, neliecināja par to kas tuvojas un, ka drīz nekas vairs nebūs kā agrāk.
Nākamais objekts ko apskatām ir bērnudārzs “Lācītis”.
Šī arī ir viena no standarta apskates vietām, par to liecina iestaigātās takas starp krūmiem un garo zāli.
Dārziņa iekšienē ir daudz dažādu bērnu rotaļlietu un mēbeļu.
Salīdzinot ar mūsdienu Latvijas bērnudārza inventāru, pirmais, kas "iekrita acīs," bija skapīši, kuri Latvijā ir apzīmēti ar līdzīgiem simboliem uz durvīm.
Šajā ēkā ir palikušas salīdzinoši daudz mantas, jo to materiālā vērtība nav bijusi tik liela, bet tajā pašā laikā visi radiatori un citi metāla elementi ir demontēti.
Šodien pusdienu piedāvājums tāds patukšs….
Visai interesants atradums bija podiņu skapītis.
Pēc bērnudārza apskates nākamais apskates objekts bija policijas ēka. Tā kā karstums ir visai liels, savos ekskluzīvajos radiācijas aizsargtērpos sākam justies kā siltumnīcā.
Pie ieejas policijas iecirknī ir izaugušas divas egles, pienākot tuvāk redzams, ka tās ir agrāk bijušas iestādītas podiņos, interesanti kā daba “nepastājas” un dzīvo tālāk, savukārt, cilvēkiem šajā vietā viss ir beidzies.
Par policijas iecirkni ir interesants stāst saistībā ar to, ka tas ir funkcionējis vel ilgus gadus pēc avārijas, precīzi gadu neatceros, bet, ja nemaldos līdz 90’ gadu beigām.
Lai samazinātu radiācijas ietekmi visas grīdas policijas iecirknī tika noklātas ar linolejam līdzīgu speciālu segumu.
Netālu no policijas iecirkņa ir bijušais ugunsdzēsēju depo.
Šis depo ir tas, kurš pieņēma izsaukumu par sprādzienu AES un no kura uz notikuma vietu devās pirmie ugunsdzēsēji.
Toreiz ugunsdzēsēji devās dzēst “parastu” ugunsgrēku, kurš esot sācies pēc sprādziena. Cik stāstīja gide, ugunsdzēsēji neesot zinājuši uz kurieni viņi patiesībā dodas un, ka redzamajām uguns liesmām patiesībā slēpjas kaut kas neredzams un daudz bīstamāks.
Šiem ugunsdzēsējiem šis bija pēdējais izsaukums. Viņi bija tie, kas notikuma vietā nonāca vieni no pirmajiem un saņēma ārkārtīgi lielas radiācijas devas.
Nedaudz ārpus pilsētas ir izveidots piemineklis ugunsdzēsēju piemiņai.
Pa ceļam ir liela teritorija ar garāžām. Pati teritorija un garāžu jumti ir nokrauti ar dažāda veida tehniku.
Šī tehnika tika izmatota seku likvidēšanas darbos. Uz garāžu jumtiem tehnika tika krauta, jo tajā laikā uz zemes vienkārši vairs nebija vietas, kur to izvietot. Lielāka daļa tehnikas ir “aplasīta” un gan jau vēl šobrīd pa Ukrainu braukā kāda mašīna ar rezerves daļām no šejienes.
Aiz garāžām ir atsevišķa teritorija, kur tika izvietotas visvairāk apstarotās tehnikas vienības.
Piemērām, šis ir kauss ar kuru tika vākti nost radioaktīvie atkritumi no reaktora jumta, kas bija radušies sprādziena rezultātā.
Pie šiem elementiem ir izvietotas papildus zīmes ar brīdinājumiem par paaugstinātu radiāciju. Gide protams “nemīž botā” un droši dodas ar radiācijas mērītāju pie kausa, lai paradītu kāda radiācija ir kausa iekšienē. Ja Kijevā radiācijas līmenis bija 0.12 un lielākajā daļā Pripjatas, kur mēs staigājām, radiācijas līmenis bija ap 0.3 - 1.00, tad kausa iekšienē tas sastādīja vairākus simtus.
Pēc gides stāstītā, lai saņemtu bīstamu radiācijas devu, kausa iekšienē būtu jāpavada 2h. Pašiem gidiem, kuri vada ekskursijas uz šo vietu, ir noteikts maksimālais radiācijas apjoms ko viņi drīkst saņemt gada laikā, attiecīgi, ekskursiju skaits uz šo vietu viņiem ir ierobežots.
Tālāk tiekam aizvesti pie kāpurķēžu posma, kurš ir bijis uz radiovadāma traktora un arī piedalījies darbos.
Bildē mērījumu veic austrālietis, kurš bija kopā ar mums ekskursijā.
Tas gan nav maksimālais rādītājs, kuru izdevās izspiest no šīs lietas. Mani gan vairāk uztrauc fakts, ka taisot bildi, es virs kāpurķēdēm stāvēju ar platām kājām…., par to, protams, es iedomājos tikai vēlāk.
Atsevišķās vietās ir izvietotas brīdinājuma zīmes ar norādījumiem, lai nestaigā pa zālāju. Kā jau iepriekš minēju, augsnes virskārtā, tajā skaitā putekļos, ir uzkrājies liels daudzums radioaktīvo vielu.
Daudz bildēs par Černobiļu redzētais baseins ir mūsu nākamā apskates vieta.
Bildēs šī vieta izskatās nedaudz “iespaidīgāk”, ja tā vispār var teikt. Interesantākais šajā objektā bija gides stāstītais. Izrādās, ka šis baseins esot darbojies gandrīz līdz pat 90’ gadu vidum. Pēc avārijas, cilvēki, kas piedalījās avārijas seku likvidācijā turpināja to izmantot.
Visi baseina logi ir demontēti, jo tie bija ar alumīnija rāmjiem.
Ejot prom no baseina, ejam cauri dzīvokļu māju pagalmiem. Lielai daļai palikušajām dzīvokļu mājām no trubām ir izveidota lietus ūdens atvades “sistēma”, kas novada ūdeni no jumta, lai palēninātu to sabrukšanu.
Dodamies skolas virzienā. Tajā laikā skolās esot bijusi obligāta šaušanas apmācība. Tiekam aizvesti uz šautuvi.
Šautuves grīdu klāj vairākas kastes ar nelietotām bērnu gāzmaskām.
Blakus šautuvei ir tāda kā siltumnīca.
Ieejot iekša ir izteikta meža zemeņu smarža. Savdabīgi redzēt sarkanas, “garšīga” izskata zemes, bet apzinies, ka ēst tās nav vēlams.
Skola ir standarta Rīgas mikrorajonu skolu izpildījumā.
Daudzos kabinetos ir palikuši mācību materiāli, žurnāli un burtnīcas.
Sporta zālē pie griestiem joprojām karājās virve.
Vairākos video par Černobiļu ir redzams, kā tajā kāds mēģina uzrāpties un tas arī veiksmīgi sanāk. No mūsu grupas neviens neuzdrīkstas izmēģināt savus spēkus. Netālu no skolas ir paliela izmēra stadions.
Vēl viena no sporta ēkām, ko apskatam, ir boksa zāle. Iepriekš šajā zālē esot bijis neliels baseins ar zelta zivtiņām, vēlāk šo vietu pārveidoja par boksa zāli un uz baseina uztaisīja boksa ringu.
Caur logu ir redzams, laikam, atpazīstamākais Černobiļas simbols – panorāmas rats.
Gide, kā parasti pastāsta kādu interesantu faktu – rata tuvumā radiācijas līmenis ir salīdzinoši pieņemams, savukārt, panorāmas rata kabīņu iekšienē un uz to elementiem tas ir visai liels, piemēram, apsēžoties uz ilgāku laiku kabīnē uz soliņa var jau saņemt lielāku radiācijas devu. Tas gan neattur amerikāņu tūristu no apsēšanās blakus esošajā elektromašīnā.
Nonākam vienā no centrālajiem Pripjatas laukumiem, ir redzami vairāki padomju savienības simboli, kā arī nozīmīga viesnīca.
No šīs viesnīcas pēdējā stāva tika vadīti reaktora dzēšanas darbi pēc avārijas. Šajā viesnīcā uzturējās visa tā laika vadība.
Ūdens automātos šodien bija beidzies ūdens ar zemeņu garšu.
Sastopam arī citas tūristu grupas. Lielākā daļa no tūristiem ir ārzemnieki. Katram gidam ir savs maršruts, kur viņš ved un ko rāda.
Mūsu gide stāstīja arī interesantu gadījumu, kā viņa ziemā ar diviem norvēģiem apmeklējusi Pripjatu. Ekskursija nedaudz ievilkusies un, kā jau ziemā, ātri paliek tumšs, viss beidzies ar to, ka norvēģi esot manāmi sabijušies atrasties šeit nakts laikā.
Pēc pilsētas apskates sēžamies autobusā un dodamies reaktora virzienā. Pa ceļam piestājam pie Pripjatas zīmes.
Pilsēta bija pavisam “jauna”, tikai 16 gadi. Priekš tā laika pilsēta kopumā bija ļoti labi attīstīta ar visiem baseiniem, sporta celtnēm un visu pārējo infrastruktūru. Pēc iedzīvotāju skaita tā bija Imantas izmērā – 50000.
Jau tuvojoties reaktoram pa gabalu ir redzams jaunais sarkofāgs.
Tā augstums ir 108m un tas izmaksāja 2.1 miljardu eiro. Piebraucot pie reaktora radiācijas līmenis nedaudz paceļas. Tiek ierādīts viens konkrēts nobruģēts laukumiņš, no kura drīkst veikt fotografēšanu un drīkst fotografēt tikai vienā noteiktā virzienā uz reaktora pusi.
Tuvējā teritorijā ir daudz strādnieku. Sarkofāga iekšienē notiek vecā reaktora demontēšanas darbi.
Netālu no reaktora ir vēl viena atpazīstama apskates vieta – kanāls, kurā var pabarot samus.
Bet, kaut kādu iemeslu dēļ lielie sami šogad ir pazuduši. Gide stāstīja, ka tie nav redzēti visu šo tūrisma sezonu. Kanālā palikušas ir tikai karpveidīga izskata zivis izmērā ap 2-3 kg. Ielas reaktora tuvumā tiek patstāvīgi laistītas.
Vēl viens no interesantiem apskates objektiem ir nepabeigtais reaktors.
Šī reaktora celtniecība tika uzsākta, bet tas tā arī netika pabeigts dēļ avārijas. Tuvumā celtne ir iespaidīga izmēra.
Iekšā gide mūs nelaiž, jo tur notiek demontāžas darbi, strādnieki strādā pie metāllūžņu savākšanas.
Īsti kaut kā šīs lietas neliekas kopā, bet tiek vairāk vai mazāk oficiāli veikta metāla demontāža un tā pārstrāde, cik noprotams no gides stāstītā.
Ar šo objektu arī beidzas mūsu pilsētas apskate un mēs kāpjam iekšā autobusā, lai dotos uz radaru “Duga”.
Šis radars darbojās no 1976. – 1989.gadam. Tā pamata uzdevums bija radīt radio traucējumus. Principā, Pirpjata un reaktors bija izveidotas, lai nodrošinātu radara darbību, jo tas patērēja lielu daudzumu elektroenerģijas.
Izmērs radaram ir iespaidīgs un pati konstrukcija arī sarežģīta. Blakus radaram ir vadības centrs, tā ir vienstāvīga ēka, kas stiepjas paralēli radaram visā tā garumā.
Radara garums ir 550m un augstums 150m. Blakus tam ir mazāka izmēra radars.
Ekskursijas beigās izbraucot pilsētas teritorijas kontroles punktā visiem ir jāiziet caur radiācijas mērītāju.
Atsevišķās vietās ir izvietoti eksponāti ar tehniku kāda piedalījās avārijas seku likvidēšanā.
Ļoti interesants fakts, ka jau tajā laikā avārijas seku likvidācijai tika izmantota dažādu veidu radiovadāmas tehnikas vienības, mazi traktori, buldozeri u.tml..
Ugunsdzēsējiem un citiem glābējiem ir izveidots piemiņas piemineklis.
Ekskursija noslēdzas ar pusdienām kafejnīcā netālu no Černobiļas.
Viss ir tīri garšīgi, tikai nedaudz dīvaina sajūta pusdienot salīdzinoši netālu no avārijas vietas.
Manuprāt, mums nedaudz paveicās, ka mēs paspējām aizbraukt uz Pripjatu/Černobiļu pirms HBO seriāla iznākšanas, jo šobrīd izskatās, ka brauciens uz šo vietu sāk zaudēt savu pievienoto vērtību un, tas ir, tik pat “pierasti” kā aizbraukt uz Viļņu. Šobrīd tiek piedāvāti tūrisma braucieni no Rīgas par pāris simtiem eiro. Šīs vietas šī brīža popularitāte jau ir atstājusi pirmās pēdas un ir jau redzamas bildes ar “Sabojātiem eksponātiem”.
Vakarā atgriežamies Kijevā, tā kā esam normāli pārguruši, vietējā veikalā iepērkam vakariņas un dodamies pie miera un Kijevas apskates objektus nolemjam atstāt uz citu reizi.
Vakarā ātri vien secinām, ka viens no mums ir aizmirsis savu telefonu taksometrā. Izdodas veiksmīgi sazvanīt taksometra firmu un pēc dažiem zvaniem norunājam rīt no rīta tikties ar vadītāju, kurš mums veiksmīgi atgriež nozaudēto telefonu.
Izbraucot no Kijevas beidzot sākam “sajust” īsto Ukrainu. Apbūve paliek retāka un milzīgi lauki abās ceļa puses, kur skaties uz kuru pusi gribi, otru lauka pusi neredzi.
Pa ceļam maršrutā bija paredzēts apskatīt Buky kanjonu. Mājās, meklējot internetā apskates vietas, šī vieta likās iespaidīgākā, dabā baigās emocijas neizraisīja, tādēļ ātri dodamies tālāk.
Vakarpusē atrodam naktsmājas. Šonakt sanāk palikt ceļa malā esošā krogā, kuram pagalmā ir atsevišķas mājiņas nakšņošanai.
Nākamajā dienā sadalāmies. Galamērķis šodien ir Odesa. Ņemot vērā brauktuves stāvokli divi motocikli ceļu līdz Odesai turpina pa maģistrālajiem ceļiem, savukārt, otri divi tālāk dodas pa mazākas nozīmes ceļiem.
Jau neilgi pēc starta pa mazākas nozīmes ceļiem, to kvalitāte liek noprast, ka Latvijā ar ceļiem vēl nemaz nav tik slikti.
Pēc nobrauktām pāris stundām nolemjam iestiprināties ceļa malā esošā ēstuvītē.
Ēstuve pārsteidz ar prāva izmēra kebabu/šaurmu, pēc kura apēšanas knapi varam piecelties no galda.
Pašā vakarā ierodamies viesnīcā, kur mūs jau sagaida pārējie braucēji.
Kā noskaidrojām, viņu ceļš bija visai vienmuļš, taisna, liela maģistrāle ar 3 joslām katrā virzienā un vienīgais interesantais moments bija militārās tehnikas konvojs ap 30 tehnikas vienībām. Ir diezgan savāda sajūta, kad apdzen šādu konvoju ar pamatīgi bruņotiem karavīriem, kuriem dažiem rokās automāti.
Vakarā aizstaigājām līdz jūrai nopeldēties.
Kopumā visa pludmales zona izskatās, kā palikusi no PSRS laikiem, vienīgās mūsdienu pludmales sastāvdaļas, kuras standartā ir sastopamas Eiropas pludmales kūrortos ir daudz maz pieklājīga promenāde un pāris piepūšamās atrakcijas. Odesa kopumā rada visai nolaistas pilsētas iespaidu, potenciāls ir liels – silts, jūra utt., bet ir sajūta, ka tas galīgi netiek izmantots.
Viesnīcas piedāvājuma bija iekļauta bezmaksas velo noma, nolemjam to izmantot un agri no rīta pirms brokastīm dodamies nelielā izbraucienā.
Dienas pirmo pusi pavadām pie jūras. Viesnīcai ir sava pludmales zona ar krēsliem utt., kur veiksmīgi varam visiem izrādīt savas nesen iegādātas Odesas tūristu preces – jūrnieku cepurītes.
Mūs sabiedēja, ka Odesā ir izplatīta prakse nozagt ārzemju reģistrācijas numura zīmes un pēc tam pret atlīdzību “pārdot” atpakaļ.
Nedaudz noraustamies, bet beigās viss ir veiksmīgi.
Otrā dienas pusē dodamies uz katakombām. Nolemjam doties ar taksi, jo tās atrodas otrā pilsētas pusē.
Īsumā katakombu stāsts ir tāds, šīs ejas cilvēki sākuši rakt 19. gadsimta 30. gados, kad pilsētā strauji auga vajadzība pēc lēta un viegli pieejama būvmateriāla. Par laimi, zem Odesas atrodas dzeltena kaļķakmens slānis — viegla un izturīga būvakmens atradnes. Odesā uzplauka kaļķakmens ieguve, un, kamēr virszemē plašumā vērsās celtniecība, pazemē uz visām pusēm sāka stiepties akmeņlauztuvju ejas.
Pagaidām kartē ir iezīmēti tikai kādi 1700 kilometri pazemes eju. Ekskursiju vada gids, kurš ļoti interesanti izstāsta, kas ir noticies šajās katakombās sākot ar karavīriem un zagļiem, kuri te ir slēpušies un beidzot ar Titānika zelta meklēšanu.
Ekskursijas laikā protams tiek degustēta vietējā dzira.
Savā laikā nozīmīgākās ieejas katakombās militāru nolūku dēļ tika maskētas, ieeja, pa kuru mēs ienācām katakombās bija maskēta zem parastas garāžas.
Pēc katakombām dodamies nedaudz apskatīt pilsētu.
Nākamajā dienā ir plānots doties uz Moldovu. Moldovā ir sarunāts tikties ar vienu vietējo motobraucēju un pie viena no viņa draugiem mums ir sarunātas naktsmājas.
Māja, kur paliekam ir visai kolorīta, savā laikā īpašnieks to ir iegādājies no čigāniem.
Vakarā dodamies kopējās vakariņās, kuras pavada dažādi moto stāsti.
Nākamajā dienā mums ir plānots doties Karpatu virzienā pa ceļam apskatot vīna darītavu. Vīna darītava "Mileștii Mici" ir interesanta ar to, ka tajā var iebraukt ar motociklu un mašīnu.
Pēc vīna darītavas iebraucam apskatīt vienu baznīcu “Old Orhei’. Baznīca atrodas uz pakalna upes malā un no tās ir vērojami diezgan skaisti skati.
Tālākā ceļā mēs sadalāmies divās daļās. Saprotot, ka Karpatos ar ielas moci nebūs īsti ko darīt, divi no mūsu kompānijas dodas Ļvovu, savukārt divi dodas uz Karpatiem. Jau esot Latvijā un plānojot maršrutu bijām izrunājuši, ka nepieciešamības gadījumā varam sadalīties.
Vakarpusē esam sasnieguši Karpatu pakāji, atrodam viesnīcu un cenšamies izžāvēt mantas, jo visu dienu ir lijis tā, ka pat lietus kostīms nespēja pilnībā pasargāt.
Beidzot nonākot Karpatu ceļos sākam beidzot “izgaršot” braucienu.
Kalni ļoti atgādina Rumānijas ceļus.
Ilgais lietus jau ir nedaudz pieriebies, kā arī padarījis ceļus dubļainus un slidenus.
Vienā momentā secinu, ka aizmugurējā bremžu uzlika ir izbeigusies. Piestājam noskalot močus no dubļiem, jo viss ir piedzīts ar smalku smilti un nomainīt uzlikas.
Maršrutā bija plānots sasniegt kalna virsotni Pip Ivan, bet pie viena no kontrolposteņiem robežsargs paziņo, ka tur tehniski nav iespējams uzbraukt, līdz ar to, nākas griezties atpakaļ.
Jautrākais moments ir, ka robežsargs pēkšņi Latviešu valodā prasa mums “Ko jūs nerunājat Latviski?”. Izrādās, viņš vairākus gadus ir nodzīvojis un nostrādājis Jelgavā rūpnīcās. Īstenībā liela daļa no cilvēkiem ar ko mums sanāca komunicēt PSRS laikos ir bijuši Latvijā un strādājuši tā laikā lielajās rūpnīcas kā VEF, RAF u.tml.
Par kontrolposteņiem runājot, Karpatos ik pēc pārdesmit kilometriem bija kontrolpostenis – paceļama barjera ar nelielu būdiņu un 2 robežsargiem. Viņi pamatā paprasīja no kurienes uz kurieni braucat un viss. Atsevišķās vietās robežsargi bija bruņoti ar automātiem.
Otra grupa Ļvovā satikās ar vietējām paziņām, kas viņus izvadāja 2 dienu garā eksursijā pa vecpilsētu.
Ļvovas vecpilsēta ir ļoti eiropeiska, jo ilgus gadus esot bijusi Polijas sastāvā, līdz ar to ir daudz ko redzēt un apmeklēt. Atsauksmes tikai labākās un viennozīmīgi gribās atgriezties vēlreiz.
Tā kā, mēs, kas bijām Karpatos nedaudz noskaudām, ka nebijām redzējuši pilsētu.
Vakarā nedaudz pamaldījāmies, kamēr atradām rezervētās naktsmājas. Bijām rezervējuši nelielu mājiņu pie privātas saimnieces. Tur bija neliela saimniecība ar lopiem un mēs viegli sarunājām vakariņas no mājas piena, biezpiena un, protams, Ukraiņu speķa Sala.
Pēc vakariņām apspriežoties, kā arī ņemot vērā jau esošo brauciena ilgumu un nogurumu pieņemam lēmumu nākamajā dienā doties uz māju pusi un atlikušo Karpatu daļu atstāt uz citu reizi.
Mājupceļu izvēlamies caur Poliju, nevis Baltkrieviju, jo nevēlamies vairs stāvēt garajās rindās uz robežās, arī otra grupa dara tāpat. Tiesa gan uz Polijas robežas ar visu braukšanu garām mašīnām pavadām tuvu pie divām stundām.
Kopējais maršruta garums sastādīja ~3500km. Plānotais maršruts pieejams šeit:
https://drive.google.com/open?id=1P-6VHnvPhGHFQ...&usp=sharing