Online

Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 4 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

2/3 pa čigānu TET 2019

Pievienota: 23. Jan 2020, 23:48
Atjaunota: 27. Jan 2020, 01:38

Komentāri (24)

Citas galerijas no lietotāja VATERLAND

Sveiciens visiem jenotiem jaunā 2020.gada sezonā!

Spriežot pēc masu medijos saceltās brēkas un histērijai par vērturisko kultūras pieminekļu, dabas biotopu gandēšanu, tas tikai lieku reizi uzrāda to, ka pat šāds, samērā vienkārši risināms jautājums, var tikt pārvērsts par sabiedrības negāciju izgāšanas pasākumu.

Pēc šī liriskā ievada, atļaušos izklāstīt pieredzēto/ piedzīvoto no teju pus gadu seniem notikumiem, kas tā vai savādāk sasaucas ar augstāk iztirzāto tematiku – bezceļš un tā burvība pilnā formātā

Apraksts būs gara palaga formātā zemāk....



Kā jau noprotat, stāsts būs par Rumānijas TET, kas pirmo reizi tika iepazīts divus gadus iepriekš (par to plašāk šeit: http://www.motopower.lv/member_gallery.php?gal_id=16228 ).


Sarkanais posms kartē - šajā braucienā izbrauktais maršruta posms - 5 pilnas dienas pa TET bez stresa, bet ar kaifu.



Bruņojušies ar iepriekš gūto pieredzi moto braukšanā kalnu stigu un taku formātā, tika veikti rūpīgi sagatavošanās darbi, lai izvairītos no liekām ķibelēm brauciena laikā.

Ņemot vērā iepriekš pieļautās kļūdas, šoreiz startējām ar krietni mazāku mantu apjomu un kopējo svaru, kam kalnu apstākļus un bezceļā ir brīžiem liela nozīme.

Izmaiņas skārā arī technikas vienību izvēli. Korozīvā klasika tika aizstāta ar pielietojumam daudz atbilstošāko, Bagara/ Karlsona vārdiem izsakoties- „Autobusu”, jeb
oldskūlo gaisa dzeses Hondu XR400R.

Nedaudz mainījās arī braucēju kopskaits - no sākotnēji plānotajiem trīs tas reducējās uz diviem: mani un Kiku.



Ceļojuma formāts saglabājās nemainīgs – mazāk laika zaudēt ceļā uz Rumāniju, maksimāli daudz laika pavadīt pa TETu un bezceļu.

Organizatoriskā ziņā viss bija gana vienkārši un atstrādāti: sākot ar busa nomu, kur kā kārtīgiem klientiem mums pat netika ieturēta drošības nauda, gan operatīvā technikas uzlāde busā, lai lieki nezaudētu laiku.

Neskatoties uz it kā daudzsološo sākumu, kas gājis bez aizķeršanās, pirms pašas izbraukšanas no Rīgas Centra konstatējam, ka nomas busa aķis bija pavēlējis ilgi dzīvot un izmēģinot visus iespējamos aķa atdzīvināšanas paņēmienus, beigu beigās, ceļu Rumāniju uzsākām ap plkst. 18:00, bet jau ar citu aizlienētu aķi.



Veikli pārlecot stāstā, uz trešās dienas pašu sākumu mēs bijām tikuši pāri Rumānijas robežai un tā ap pus diviem naktī/ no rīta nolēmām meklēt naktsmājas vienā no iebraucamajām vietām, ko uzrādīja navigācija.



Pēc īsā, bet vajadzīgā snaudiena līdz plkst.8 :00, mēs jau atkal bijām uz strīpas un virzienā uz pirmo pieturas punktu – Targu Mureš Lidostas stāvlaukumu.

Iepriekšējā braucienā tika secināts, ka ir jēga samaksāt naudu par apsargātu auto stāvvietu un būt relatīvā mierā, nekā būt stresainā neziņā vai atgriežoties mūs vēl sagaidīs buss.

Veicot izpēti,tika noskaidrots,ka tieši iepretim lidostai atrodas privātais placis, kurš tika noskatīts un ierodtoties tajā, tur jau atradās vēl kāds moto braucēju atstāts buss, ko uztvērām kā labu zīmi.



Apmērām stundu vēlāk bijām pilnībā gatavi doties piedzīvojumā.

Mūsu uzstādītais dienas plāns bija sasniegt TETu un iekārtot nometni nakšņošanai pļavā.

Pirmā pieturvieta – pretim esošās lidostas bankomāts, jo skaidrā nauda ir vienīgais norēķināšanās veids kalnos un mazajos lauku ciemos.
Pieminēšanas vērts moments, ka izņemot izvēlēto summu, mazākā banknotes vērtība bija 50 Levas, kas ir aptuveni 10 Eur.

Bruņojušies ar skaidro naudu turpinājām ceļu, izvēloties izvairīties no asfalta un lielās štrāses.

Ilgi nenācās gadīt, līdz tika piedzīvota pirmā vietējā „ dzīves skola”.
Izbraucām pa ceļu, kas atdūrās pret upi ar plosta pārcēlāju. Plosts viņā upes pusē, pie plosta neviena neredzēja; augstāk pa ceļu rēgojās būdele ar pavērtām durvīm.



Pēc kāda brīža uzradās arī pārcēlāju brigāde.
Tālāko lietu norisi visprecīzāk ilustrē nākamais foto ( uzmanība pievēršama abu pārcēlājkomandas darboņu skatienieniem).



Jau uz plosta esot, žestu valodā uz jautājumu par pārcelšanas maksu, sīkā šivermane parādīja piecus pirkstus.

Viss būtu bijis labi, ja vien nesen no bankomāta izņemtais piecdesmitnieks nebūtu nonācis sīkās darbones nagos, kas zibenīgi pārceļoja visdrošākaja vietā visā Rumānijā - cieši pieguļošo šorteļu aizmugures kabatā.

Tālāk sekoja, acīmredzami, iepriekš daudzkārt izspēlēta solo performance/pantomīma, kur pieprasītās starpības vai naudas atgriešanas vietā sīkā čiganella nodemonstrēja kaut ko a`la : „ a naudas ta nav un vispār es neko nesaprotu ”

Scēna ar muļķītes tēlošanu turpinājās līdz brīdim, kad mums beidzās pacietība un nolēmām pamest plostu.

Otrā krastā pārrunājot notikušo ar Kiku, nospriedām, ka katra skola maksā naudu un mūsu 10 kārtīgi pārmaksātā parcelšanas maksa pār upi nav tā vērta, lai mēs notērētu atlikušo dienas laiku, bezcerīgi cenšoties atgūt naudu no rūdītajiem plostniecības profesionāļiem.


Guvuši mācību, turpinājām savu braucienu TETa virzienā.





Nācās arī apgūt vietējo bezoperātora tankšteļļu
darbības trikus, kas sekmējās līdz ar otro demonstrāciju vietējo korefeju izpildījumā.



Saulei slīdot uz rietu, bijām paspējuši uztīt pirmos 130km un nācās ātri lemt par nakšņošanas vietas izvēli, kas pārteidzošā kartā, izrādījās samērā viegli izpildāms uzdevums.








Teltis tika uzslietas īsi pirms rasa pārklāja visu apkārtni un vakars noslēdzās pie ugunskura, baudot brīnišķo kalnu ainavu.





Nākamais rīts iesākās pļavai piepildoties ar uzlekušās saules stariem un teltīm sakartot, padarot jelkādu tālāku atrašanos tajās par neciešamu.







Ar svaigiem spēkiem, nolēmām iebrist rīta offroudā un ielūkojoties google maps, devāmies pa tuvumā esošo taku uz mežu, kuram idejiski būtu mūs jāizved caur meža masīvam.



Apņemšanās izrādījās jautra padarīšana.



Pasmeļot īso kursu hard enduro priekos secinājām, ka cirst ceļu ar līdzpaņemto mačeti ir iespējams, taču tas patērētu daudz vairāk laika nekā nokļūšana uz TET pa konvencionāliem zemes/grants seguma ceļiem/takām.





Virzoties pa TETu, nonācām teju vai vietējā mēroga Rumānijas "Jūrmalā".
Automašīnu sastrēgumi, vietējo tūristu bari, autobusi abos braukšanas virzienos, maksas pārkingi un biļešu kontrolieri.
Pilnīgi sirreāls skudrupūznis nekurienes vidū.
Divos vārdos tas viss saucās: Lacul Rosu, jeb Sarkanais ezers; Undgāriski - Gylkos to, jeb Slepkavas ezers(Paldies Valdim Manniac'am par piezīmi).
Tas atgādināja vien uzpludinātu dīķi ar pusmastā apzāģētu koku celmiem seklākajās diķa malās un romantikas māktos pārīšus, kuri iznomatās laivelēs izmisīgi īrās krustu šķērsu pa ūdenstilpni.
Izrādījās, ka šis ezers radies nieka 1838.gada zemestrīces laikā, klintij nobrūkot un iveidojot dabīgu aizsprotstu.






Līdzās ezeram atradās vēl iespaidīgāks objekts, pēdējā Ledus Laikmeta izskaņā radies dabas brīnums - dziļš un šaurs Bicaz kanjons, kura pakājē sastellētas "tūristu lamatām" pildītas vai nu ar Ķīnā ražotām drazām, vai koka rullīšu masāžas paklājiņiem automobilistiem.



Ilgi nežāvējot, turpinājām mūsu gaitas prom no civilizācijas, nodoties daudz tīkamākai nodarbei - motobraušanai pie dabas.










Tuvojoties vakaram iebraucām kādā no ciemiem, secinādami, ka esam trāpījušies siena laika pašā "karstākajā posmā" - visos apkārt pieejamajos pakalnos bija siena vākšanas drudzis.










Varēja skaidri manīt, ka no pilsētām uz vasaras darbiem lauciniekiem palīgā ir ieradušies radinieki un kopīgiem spēkiem tika steigšus vākts nost sausais siens.

Mums, plakanzemes pārstāvjiem, bija teju neticami vērot, kādos leņķos vietējie spēja novaldīt līdz maksimumam parkrāmētus siena vezumus, kas brīžiem šķita, traucās lejup pa nereāliem slīpumumiem saglabājot balansu.



Visā ceļojuma laikā novērojām savdabīgu dabas parādību, ko varētu nosaukt par "piecu sekužu pludiņu" - tādi "pludiņi" virs sētmalēm iznira samērā regulāri, kad gadījās piestāt.



Atstājot aiz muguras talciniekus, mēs ienirām atpakaļ savā stihijā.






Šeit mēs piedzīvojām zināma veida kāzusa situāciju, kas LV apstākļos draudētu ar sabiedrības klaju nosodījumu.
TET maršruts atdūrās vārtos.(Vārti nebija aizslēgti)



Tā kā tuvumā nebija neviena, kam prasīt atļauju šķērsot īpašumu, veicām teju neiedomājamu ķecerību, kas citkārt LV kontekstā draudētu ar traci, pakaļdzīšanos, suņu uzrīdīšanu, draudiem fiziski izrēķināties utt., utjp.

Bet, tavu brīnumu - Runānijā atšķirībā no Dievzemītes, tauta laukos ir neticami relaksēta un tas ir papiluds iemesls, lai atgrieztos baudīt gan kalnus, gan bezceļu braukšanu absolūti bez jebkādas spriedzes.



Saule jau bija noslīdējusi aiz koku galotnēm un bija īstāis brīdīs, lai meklētu nometnes vietu nakšņošanai.







Ceļš veda mūs tālāk caur mežu, un tika apsvērta arī ideja par meža pļavu naktsmītnei.





Tomer veselais saprāts bija ar mums un šāda ideja tika laimīgi atmesta.



Beidzot sazīmējām pasējošu vietu pļavas tālākajā stūrī, izvairoties no nevajadzīgas trobelēšanas braucot caur pļavu, nonācām izvēlētajā vietā.



Pēc mierīgi pārlaistas nakt,rīts iesākās ar suņu rejām, kas skanēja arvien tuvāk.

Lejpus pļavā parādījās aitu bars ar tālumā manāmu ganu un viņa izpalīgiem - suņiem.



Viens no šiem suņiem bija mūs saodis un slēpdamies izdegušajā pļavas stiebru zālē, kas padarīja viņu par labi maskētu partizānu, novēroja mūs visu rīta cēlienu.




Dienas brauciens attaisnoja visas cerības.





















































Nēsādamies pa bezceļu un baudot lielisko ainavu, nevilšus radās doma ielūkoties bākā, kas liecināja, ka tankštelles apmeklējums bija nākamais pieturas punkts, kas spriežot pēc navigācijas datiem atradās lejup ielejā.

Tostarp,uzlāde bija nepieciešama arī mūsu elektriskajām ierīcēm, kas tika veikta apmeklējot kādu no vietējām picērijām.

Dienas izskaņā, braucot caur ciemiem un lūkojot pēc naktsmājām ap plkst.22:30, nācās apzvanīt vairākus viesu namus līdz beidzot 20 km attālumā tika atastas vēl 2 brīvas vietas.

Viesu namā ieradāmies piektdienas vakarā ap pusnakti. Iepriekšējās dienas braucot kartumā sasvīdušās drēbes, uzvēdīja teju bezpajumtnieku cienīgu odieri, jo nebija iespējas tikt noskaloties.
Viesnīcas izvēle sevi attaisnoja gan dodot iespēju izmazgāt drēbes, gan salādēt pārpalikušās eletro ierīces un telefonus, bet arī tikt pie wifi un uzlādēt Osmand aplikcāciju, kas dadarīja tālāko navigāciju vieglu un vienkāršu, ļaujot ar norādēm sekot GPX formāta TET maršrutam.

Nākamajā dienā bijām atkal atpakaļ mums pazīstamajā vidē un ceļojums turpinājās bez aizķeršanās.











Kādā brīdī mēs nonācām līdz it kā pamestām būvēm meža ielejā.
Taču arī šeit mūs sagaidīja kārtējais atklājums









Tālākajā maršrutā caur Valea Urzului, jeb ungāriski Uzvolgye, gadījās arī šāds guļbūvju ansamblis, kas būvapjomu ziņā ļoti atgādināja mūsu pašu seņču būves.

Piebraucām tuvāk un ēku komplekss izrādījās 1.Pasaules Kara ungāru karavīru nometne un tai blakus esošā kapsēta.

Vēsturiskā aspektā, līdz ar Austroungārijas/Ķeizariskās Vācijas zaudējumu, Ungārijai pienācās atdot daļu tās Transilvānijas teritorijas Rumānijai un karaspēkam atkāpties līdz Andantes noteiktajai demarkācijas līnijai. Tas ungāru karaspēka vadībai nešķita saistoši un 1917.gadā ungāri pamanījās izvērst militāru ofensīvu pret Rumāniju,kurā cieta pazemojošu sakāvi.

Viss beidzās ar to, ka rumāņu armija neapstājās uz sākotnēji noteiktās demarkācijas linijas, bet turpināja attīstīt uzbrukumu no vairākiem virzieniem un ieņēma Ungārijas galvaspilsētu Budapeštu, tur sarīkojot pat pat uzvaras parādi.

Saprotams, ka pie šāda iznākuma rumāņi varēja izvirzīt savas teritoriālās pretenzijas, un ungāri zaudēja pilnībā visu viņu kādreizējo Siebenbuergen, jeb Transilvāniju.

Neskatoties uz to, ka ir pagājis tieši gadsimts pēc Trianonas līguma, Transilvānija ciemu namu fasādes rotā gan Transilvānijas vietējie reģiona, gan arī Ungārijas karogi un skan ungāru valoda, jo Targhitas reģionu vēl šodien apdzīvo 85% ungāru populācijas.

Pašaprotami, ka šeit vēsture nav aizmirsta un saspīlējums starp ungāriem un rumāņiem joprojām ir dzīvs. Tas arī izskaidro kāpēc tādā nekurienē pamanījām policijas ekipāžu aiz karzarmu guļbūvēm, līdzās kapiem.






Šajā dienā sanāca daudz laika pavadīt braucot pa meža posmiem, kur satikām arī vietējos hard enduro meža brāļus ar 2T techniku.

Kādā no pēcpusdienas starpposmiem izbraucām uz kalnā ejošu granteni ar ideālu segumu, kas lika būt modriem, ne vien dēļ serpantīna, bet vietējiem driftētājiem ar vāģiem, kuriem ir tendence lidot pa pretējo ceļa pusi, izlecot tieši pašā serpantīna pagrieziena elkonī.

Labā grants seguma dēļ gadījās arī pastiept pa priekšu lēnākiem vāģiem, kas pēkšņi pamodās un sākās mini dragreiss, jo neviens nevēlas ēst grants putekļus

Jau vakarpusē uzsākām nakšņošanai piemērotas vietas meklējumus pie dabas krūts.

Tā kā atradāmies dabas parkā, daudzviet pavīdēja zīmes, ka telšu celšana un uguns kuršana mežā ir aizliegta.

Maršrutā, pilnīgā meža vidū uzkūlāmies kaut kādam nelegālam metālistu festivālam ar teltīm, vāģiem un metāla mūziku.

Ņemot vērā, ka šis underground pasākums bija kupli apmeklēts, bija skaidrs, ka tas noteikti piesaistīs vietējo izpildvaru (mežsarga) uzmanību un mēs nolēmām sameklēt nomaļāku vietu.

Šis uzdevums izrādījās pietiekami izaicinošs,jo tai nebūtu jābūt viegli sasniedzamai ar citiem transporta līdzekļiem.
Mūsu meklējumi rezultējās jau krietnā krēslā.



Vieta upes krastā, kas,visticamāk, ir kalpojusi kā akmens oļu ieguves vieta.





Lieliski pavadīta diena un lielisks vakars pie upes.

Braukšanas laikā bija manāma motora raustīšanās ar pulsveida jaudas parādīšanos, kas mijās ar motora guršanu un tendenci slāpt.
Attiecīigi nācās visu laiku turēt augstākus motora apgriezienus, braucot pa asi līkumotu grants meža ceļa posmu kalnainā reljefā, nevis sēņojot

Tajā brīdī šo ķibeli sliecos skaidrot ar nesaregulētu gaisa/degvielas regulējumu un pārāk treknu maisījumu.




Bija iestājies kārtētjais rīts un viss turpinājās no jauna

Izdevās piešķit moci,taču kaut cik vienmērīgu dzinēja darbību varēja panākt vien motoram pilnībā uzsilstot.











Aptuveni puskilometru tālāk, pāris metrus diagonāli pāri manai kustības trajektorijai burtiksi pārlido staltgriedis, ar milzīgu ragu kroni.
Nesanča pat sašokēties, jo viss notika zibenīgā ātrumā.

Izbraucot no dabas parka gadījās savdabīgs maršruta posms, kas vairākkārtīgi šķērso vai iet pa akmeņiem gabātu upes gultni un braukšanas ātrums šādos apstākļos saglabājas zems.

XRam,protams, šis viss bija nieks, taču lielo un smago duālsportu/enduro īpašniekiem: GSiem, KTMiem ar ikdienas moto braucēja iemaņām varētu būt krietni smagi, valdot smagsvarus zemā kustības ātrumā ar nelīdzeniem un slideniem šķēršļiem.

Vērts tāpat pieminēt arī citu epizodi:
stāvs nolaidiens no ganībām vientuļā sādžā ar vienu vienīgo ceļu pa vidu.

Tas, kas reiz ir bijis sādžas ceļš, pēc lopu ganāmpulka dzīšanas lejup pa kalnu lietus laikā, nu ir pārvērties par sakaltušiem māla ierakumiem visa ceļa garumā.
Bija gruti saprast kā vietējo māju iedzīvotājiem, kas lielākoties ir vecākā gada gājuma cilvēki, iespējams pārvietoties, jo pat ar motociklu tas prasīja koncentrēšanos.

Kārtējo reizi pametot civilizāciju, nonācām mums tīkamos apstākļos.














Ipriekš konstatētā tehniskā ķibele ar dzinēja jaudas zudumu liek par sevi manīt arvien konkrētāk.

https://youtu.be/auoGx-cODUA

Nepartraukta kāpuma posma vidū tika regulēts degvielas maisījums, kas tajā momentā nekādas būtiskas izmaiņas motora darbībā neieviesa.


Ja bija tikts jau tik tālu, neatlika nekas cits kā ieturēt uzsākto kursu un ar regulāru dzinēja pārgāzēšanu, lai tas pilnībā nenoslāptu pacēlumā, rāpot augšup.



Mazliet iespringuma un tika sasniegts pārejas augstākais punkts.



















Šādu dabassskatu dēļ vien bija vērts braukt.



































Pēc tikšanas pāri pārejai bija skaidrs, ka ķibele ar motoru ir manāmi progresējusi.
Mēģinājām pašu spēkiem vēlreiz atrast optimālāko degvielas/gaisa maisījumu.

Kamēr bijām veikuši vairākus testa apļus un domājām ko tālāk, mums par izbrīnu, pieripoja bariņš vietējo offouda braucēju ar 2T techniku.

Pārrunājot esošo situāciju un motora darbības dīvainības, vietējie braucēji rekomendēja griezt apkārt un doties pa īsāko ceļu lejup - atpakaļ, jo tuvākā pilsēta braucot tālāk pa mūsu maršrutu būtu 20 km attālumā.

Šāds plāns neizklausījās visai vilinošs un arī saule bija tuvu rietam.

Nolēmām riskēt un nākamajā rītā agri startēt 20 km attālumā esošās pilsētas virzienā.

Pārejas augšājā punktā bijām pabraukuši garām vietējā mēroga kultūras objektam/atpūtas vietai - avotam un ap to ieveidotiem piknika krēslim un betonētiem galdiem.





Pārbraucot uz pieminēto tūrisma objektu sapratām, ka bodē prims izbraukšanas kalnos nebijām iegriezušies,un to, ka nāktos tikt pie kaut kā ēdama, jo diena nokaplēta bez ēšanas.


Kiks nolēma pārbaudīt vietējo braucēju stāstīto par 20km posmu attālo civilāciju un aizbrauca ēdamā meklējumos.

Kiks ieradās krietnā krēslā, bet ar vakariņām.

Saskaņā ar plānu, nolēmām šoreiz teltis necelt, lai nezaudētu laiku tās vācot nost no rīta, bet gulēt guļammaisos zem klajas debess, par pamatni izmantojot piknika galdu un no apaļkoka stumbriem veidoto sēžamo.

Zinot cik drēgns pa nakti kļūst kalnos, tika uzvilktas visas pieejamās virdrēbes.

Naktī pastiprinājās vēja brāzmas, kas pamodināja un iemigt izdevās tik mainoties vēja virziemam.

Nākamajā rītā līdz ar pirmajiem saules stariem pie mūsu improvizētās nakšnošanas vietas piestāja kvarda ar diviemm vietējiem braucējiem, kuri bija speciāli braukuši pakaļ avota ūdenim.

Tas bija sava veida signāls,ka laiks negaida un ir jāsāk kustēties.









Kādu stundu vēlāk bijām gatavi tālākai kustībai.
Pēc vairākkārtīgiem neveiksmīgiem motora piešķilšanas mēģinājumiem izdomājām arī ielūkoties benzīnbākā

Tur izrādījās sausums



Nolēmam, ka Kiks vedīs benzīnu, bet es paša spēkiem turpināšu ceļu lejup un mēs satiktos kaut kur pa ceļam.




Slīpums izrādījās pietiekošs, lai izmantojot vien inerces spēku, varēja panākt motcikls kustēšanos bez dzinēja palīdzības lejup.

Darbojoties savā ritmā, virzījos pa to pašu TET maršrutu.

Zināma jautrība sagaidīja stāvā un ilgstošā nolaidienā caur mežu, kur ceļa vietā bija mālā iedzītas dziļas špūres no smagās tehnikas.

Šeit jebkādu bremzēšanos izdevās panākt vienkārši liekot gaņģi un bremzējot ar neieslēgta motora palīdzību.



Papildus jautrība bija neesošajos telesakaros, jo zona kalnos īsti nebija.

Savu atrašanās un pārvietošanās vietu norādes nācās sūtīt ar isziņu palīdzību, kas gala rezultātā līdzēja sadzīt manas pēdas, jo T veida krustojumā biju izvēlējioes nepareizo virzienu

Galu galā,Kiks ieradās ar papildus 5L benzīnkannu. Mocis tika piestartēts un nepārtraukti pārgāzējot, lai tas neslāptu, tika sasniegts benzīntanks.

Atstājot mani sēžam tankštelles atpūtas zonā pie galdiņa, Kiks ar savu XR devās Targu Mureš virzienā pēc busa, lai savktu mani un moci.

GAidīšanas svētki bija pietiekami kolozīti, jo apmēram stundu p;ec Kika aizbraukšanas izcēlās negaiss ar pamatīgu viesuli, kurā Kikam gadījās iekļūt.

Vēl krietni pirms Kika atgriešanās nakts tumsā, benzīntankā piestāja buss.

Šī bija ikoniskāka ilustrācija tam, ko nozīmē čigānu bizness, jeb citiem vārdiem - kur nonāk visi Nīderlandes, Beļģijās, Vācijās pazudušie divriteņi pēc nāves





Saīsinot tālāko lietu attistību - pēc pāŗnakšņošanas vietējā čigāna majā, izbraukuši Poliju ar nakšņošanu aiz Lublin, otrās dienas vakarā mēs bijām laimīgi nonākuši atpakaļ LV.

Techiskās ķibeles iespējamais iemesls, kas tika diagnosticēts atjaucot dzinēju - lufte klanim un adatbultnis, kas tuvu finišam.

Motoram uz doto brīdi ir veikts kapitālais remonts un tas ir pilnībā pārlasīts, novēršot visas šaizes.

Ceļojuma visas izmaksas uz personu, ieskaitot busa īres daļu, viņjetes, ēšanu, degvielu, nakšņošanas, tikai EUR 420.

Tipisks jautājums, ko parasti jautā uzzinot par braukšanu uz Rumāniju- kāpēc tik tālu un kāpēc tieši Rumānija?!

Atbilde ir ļoti vienkāršā - Rumānijā var darīt visu offrouda formātā un tevi nemēģinās nogalināt nedz eko, ne privātīpašuma maniaki, kādu netrūkst Dievzemītē.

Vai es vēl braukšu uz Rumānijas TET? - Pilnīgi noteikti, jo tur ir visu laiku interesanti!


Paldies par pacietību izlasot līdz beigām!









Top.LV