|
Jānis Straupe, Kurbads un Ko SIA, |
Iepriekšējās dienas motoaktivitātes ar pirti finālā ir padarījušas musu ķermeņus pavisam stīvus. Visi trīs saņemamies uz rīta rosmi, ķermenis lēnām atkal kļūst paklausīgs. Šodien ir nedaudz jāpabrauc pa karti uz augšu, gribam apskatīties, kas notiek vietā, kur satiekas trīs - Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas - robežas.
Pa ceļam piestājam pie Beresņu Sv. Annas Romas katoļu baznīcas, kas celta 1805. gadā. Tā ir vienīgā palikusi koka baznīca Dagdas novadā. Baznīca šodien ir slēgta, bet vietējie vīri un sievas pēc pašu iniciatīvas sakopj teritoriju tās apkārtnē. Viens no vīriem ir runīgāks par pārējiem. Jautāju, vai daudz cilvēku nāk šajās dienās uz baznīcu. Vīriņš jokojas, ka vārds baznīca ir cēlies no vārda “bāzt”, jo agrāk baznīcas bija piebāztas ar cilvēkiem, bet mūsdienās tas diemžēl vairs tā nav.
Meikšānos ceļa malā atrodas viena no četrām tēlnieka V. Titāna veidotām skulptūrām “Austras koks”, kas iezīmē Latvijas tālāko austrumu punktu. Šis jau ir otrais valsts robežas tālākais punkts, jo tālākajā Latvijas ziemeļu punktā mēs jau esam atzīmējušies.
No Meikšāniem austrumu virzienā atzarojas asfaltēts ceļš uz Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu krustpunktu, kur par godu latviešu, krievu un baltkrievu partizānu draudzībai izveidots Draudzības kurgāns un novietotas piemiņas zīmes. Draudzības kurgāns tika uzbērts 1959. gadā par godu II Pasaules kara antifašistiskās koalīcijas partizāniem un trīs valstu tautu draudzībai. Uz kurgānu stiepjas trīs alejas: no Latvijas puses - liepu, no Baltkrievijas - kļavu, no Krievijas puses - bērzu. Padomju laikā kurgāns bija brīvi pieejams no visām trijām pusēm, bet šobrīd tas atrodas Latvijas teritorijā un papildus sadalošiem grāvjiem un robežas stabiem ir novilkta dzeltena brīdinājuma lenta kā atgādinājums, ka laiki un situācija ir mainījusies. Neskatoties uz visu to, redzams, ka ir cilvēki, kam šī vieta ir svarīga, un ziedi šeit vismaz reizi gadā tiek nolikti.
Dagdas apkaimi vairāk vai mazāk esam izpētījuši un pa mazajiem celiņiem maksimāli tuvu robežai virzāmies pa karti uz leju līdz Daugavas upei. Robežnieku posmā ceļš ved pārsteidzoši tuvu robežas līnijai, Latvijas un Baltkrievijas robežas stabi redzami piecu metru attālumā. Apstājamies uztaisīt dažus efektīgus foto. Pēkšņi uz uzbēruma pārādās bruņota Latvijas robežsargu grupa. Ja līdz šim pierobežas zonā satiktās robežsardzes patruļas aprobežojās ar personas apliecinošu dokumentu un pierobežas zonā atrašanās atļauju pārbaudi, tad šoreiz ar draudzīgu smaidu sejā tika pārbaudīts viss, ieskaitot motociklu dokumentus, OCTAs, tehniskās apskates, kā arī braucēju vadītāja apliecības. Uzbraucot uz šī ceļa, nebijām pamanījuši barjeru, tiekam brīdināti un palaisti. Ieteikums tiem, kas gribēs atkārtot mūsu maršrutu – draugi, sagatavojaties kārtīgi, pilnīgi visiem dokumentiem jābūt kārtībā!
Robežsargu pārbaude mūs aizkavēja, ir vēls, esam saguruši, nakšņot nolemjam teltī pie Ormijas ezera. Pēc navigācijas izlaužamies cauri gigantisko latvāņu alejai un atrodam lapeni pašā ezera krastā. Veiksme! Uzbūvējam telti zem lapenes jumta – dubults neplīst un arī grīda gulēšanai būs taisna. Latvāņu ielenkumā, pie ugunskura sēžot, nebeidzam jūsmot par Husqvarna "701", par tā caurgājamību un lielisko saķeri uz grants ceļiem. Edgars izsaka domu – ja būtu brīva nauda, atgriežoties Rīgā, daudz nedomājot, pa taisno dotos uz veikalu pakaļ vienam šādam lieliskam braucamrīkam.