Pagājušajā pavasarī izmantoju iespēju pabraukāt pa Sicīlijas ceļiem, šogad tradīciju turpināju un atkal no mājām izbraucu mazliet pirms darbagaldu izstādes Itālijā.
Latviešiem ir precīzs teiciens – tāds tādu atrod. Man ir pāris tikpat “50 % dulli” draugi, kuriem gribējās aizbraukt uz Šveici paslēpot (Aprīlī !!), man savukārt pilnīgi noteikti vajadzēja izbraukāties ar moci – tikai medicīniskos nolūkos – lai nesajuktu prātā. Tā nu mums radās pilnīgi loģisks un acīmredzams plāniņš – braucam uz Itāliju ar mašīnu, piekabinām piekabi, kurā iemetam slēpes un moci. Šādi moci iekrāvu viens pats, kaimiņi bija manāmi vīlušies, cerēja ieraudzīt kaut kādus incidentos.
Šķiramies pie Itālijas/Austrijas robežas. Viņi uz Šveici, es uz “zābaka ceļgalu” kur sēžos kuģī un peldu uz Korsiku.
Kāpēc Korsiku ? Ilgi pirms brauciena tincināju savus itāļu draugus – motociklistus, kura no salām ir pareizākā, kas jāņem vērā, ko vajag un ko nevajag darīt. Atbildes nāca pilnīgi pretrunīgas, tas savukārt mani darīja tramīgu. Beigās vairāk neko nevarēju saprast, un vienkārši izlēmu braukt uz to, kas tuvāka.
Īss ieskats vispārējā ģeogrāfijā: Korsika ir apmēram 1/8 daļa no Latvijas. Tajā dzīvo nepilns 300.000 cilvēku. Interesants ir nacionālais sastāvs. Sala pieder Francijai, oficiālā valoda ir franču, bet tur ir gana daudz pamatiedzīvotāji – korsikāņi, kuri runā savā – korsikāņu valodā. Tā drīzāk ir itāļu valodas dialekts. Bet nu franči ar savu masu un bezkaunību ir visu sakārtojuši tā, ka korsikāņu valodai nav nekāda oficiāla statusa, ietekmes un pielietojuma. Vienīgais oficiālais statuss ir UNESCO “apdraudētā valoda” vai “izmirstoša valoda”... Tas jau būtu kaut kur redzēts kino ... Pa virsu vēl salā dzīvo gana liela itāļu kopiena. Apakšā tomēr kaut kur kaut kas gruzd. Vietām ceļa rādītāji ir divās valodās, vietām viena no valodām ir aizķēpāta.
Vēl tāda smieklīga nianse par komunikāciju. Kad divi salinieki runā, pēc intonācijas spriežot tūlīt būs asinsizliešana, vai nu vismaz zobu/acu sišana. Teksta skaļums robežojas ar kliegšanu, rokas tiek vicinātas, kā iekarinātai lellēm. Nu tūlīt, vēl mazliet un tiks izvilkti naži vai piščiki. A nē, veči tāpat uz līdzenas vietas paspiež viens otram rokas, sabučojas un aiziet katrs uz savu pusi.... Man tas tā dīvaini likās, nu vismaz pie mums lielākā daļa kautiņu lauku zaļumballēs sākās klusāk... Jāpierod vienkārši
Par visu pēc kārtas.
Izbraucam no Rīgas 0600.
2400 esam Bratislavā. Atrodam viesnīcu kaut kur ceļmalā. Nākošajā dienā 1200 esam Udīnē. Tur piekabi atstājam, čomi uz Šveici, es pēc 500 km esmu Livorno. Motocikla pārbrauciena sākums bija jauks un saulains, beigās gan tomēr lietus jaciņu vajadzēja uzvilkt. Nekādos piedzīvojumos negribēju ielaisties, bija jau gana vēls, tāpēc pārkāpu savam principam un braucu pa bāni. Liriska atkāpe: vienā lielā daļā bija ceļa remonts, tikko uzliets tas jocīgais rievainais betona segums. Braucot pa tādu, ar ūdeni max nolietu betonu, var ļoti labi sajust ko dara priekšējā riepa. Nav taisnība tiem lielo BMW motociklu kritizētājiem, ka Telelever piekare ir neinformatīva. Normālos apstākļos tā atdala braucēju no ceļa, jo tā ir pilnīgi lieka, nogurdinoša informācija. Kad lietas aiziet līdz galējai robežai, ļoti labi var sajust ko tas mocis un riepas dara.
Nu bet Livorno ir paliela ostas pilsēta, nu vismaz no iebraukšanas puses un ostas izskatās pabriesmīgi – naftas un ogļu termināļi, kuģis kuģa galā, naftas pārvārīšanas rūpnīca ar tādu milzīgi augstu lāpu... Nu viss tā maksimāli un pa skarbo industrializēts + asā smaciņa no visiem tiem labumiem.
Nakšņoju Livorno centrā, bet nu nav nekādas lustes iet to pētīt. It kā esot slavena kūrorta pilsēta, bet nu nespēju iedomāties atpūtu blakus milzīgai benzīna mucai.
No rīta knapi paspēju. Norādes uz vienu no Vidusjūras lielākajām prāmju ostām ir apmēram 2 A4 izmēra lapas lielumā zīmītes. Biļeti nopērku uz vietas (85 EUR), un pat nav bezkaunīgi jālien garām vieglo mašīnu rindai – mani pa taisno burtiski uzdzen uz kuģa. Presto, presto !!
Kuģītis atiet 0800 un 1230 tas ir galā. Itāļi moci liek pie margām, noliek uz sānu kājas un ar visparastāko virvi (bez spriegotāja) pāri sēdeklim aiz centrālās kājas piesien pie margas. Vienkārši un eleganti.
Uz kuģa bez manis ir vēl 3 motociklisti. Vācieši. Protams, sākam čatot. Viņi ir no Švarcvaldes, kur es atkal universitātes gados esmu bijis praksē. Viens ir kolēģis - kokapstrādes iekārtu ražotājs – Link gateru (tas zāģu pasaulē ir kaut kas līdzīgs Maibaham) inženieris. Tāds verķis ir mūsu pašu Vikawūdā, kur viņš arī ir bijis. Forši pavadām laiku – triecam jokus, runājam par mūsu industriju un močiem. Un, protams, sildāmies Vidusjūras saulītē kā tādi surikāti.
Pēc kuģa piestāšanas vācieši aizplēš kā sadeguši. No malas tā kompānija bija ļoti dīvaina. Kaut kāds Kawasaki tupervaris, nu tāds izskatījās diezgan ātrs, BMW R 1100 RS un jaunais BMW GS. Uzdevu sev jautājumu, kāpēc, kur un kā viņi kopā brauc, tā arī nesapratu. Aizbraucu līdz pirmajai tankštellei, piepildu moci (benzīns 1,7 EUR/L), pārģērbjos (vācietis - kawasakists 4 stundas pa klāju tā arī nodzīvojās pilnajā kombiņā - lol) un nopērku karti. Tā ir liels palags, ar kaut kādām interesanto vietu bildēm, bet ne pārāk precīza. Heh, uz ko gan cerēt - Francijas un Itālijas kopražojums var būt viskautkāds, tikai ne precīzs. Labi, nav ko sacepties, skatos kurš ceļš ir ar vislielākajiem zigzagiem un pa to arī maucu iekšā kalnos. Forši tomēr, kad ne azimuts ne mērķis nav definēts.
Atkal liriska atkāpe: Par braukšanu solo pret kompāniju. Šajā reizē paskatījos pats uz sevi no malas. Ja man būtu kompanjons tāds kā es, viņš būtu piekauts un pamests apmēram pirmās dienas vidū. Man palika mazliet par karstu, piestājam noģērbt kreklu, vajag paēst, pačurāt, pagulēt, nav laika – jāgāž, jāpiestāj nofočēties.... Šādi jautājumi man “jārisina” visu laiku. Nedomāju, ka uz pasaules ir kāds cilvēks, kura izjūtas par laiku/vietu ir tādas pat kā man. Nu, jebkurā gadījumā visu cieņu tiem, kuri brauc kompānijās, bet nu es laikam tomēr emu pārāk liels egoists...
Jau pirmās ielas, uz kurām es trāpīju ir satraucošas – mans 1200 ccm un gluži vai dīzeļa griezi dodošais motors trešajā pārnesumā sāk izrādīt nepatiku. Nu nodomāju, varbūt dēļ tam, ka nedabūja rūpnīcas izrakstīto 98 zupu, bet vienīgo pieejamo – 95. Kad pašam spiediena krituma dēļ aizliek ausis saprotu, ka kāpums tomēr ir ļoti stāvs. Dzīvot tādā piepilsētā ir ideāli – skatu nekas neaizsedz, tikai pagalma vietā ir kaimiņu mājas jumts.
Mana taktika – neko neplānot, bet braukt tur kur ceļi iezīmēti līkumaini izrādās pilnīgi pareiza. Ātri vien trāpu uz ceļa, kurš nenobriedušos prātos var izsaukt nirvānu. Kāpumi un kritumi, segums labs, vietām pilnīgi jauns, viss vienos līkumos, kuri bez tam ir tā smuki izprofilēti. Drīkst braukt tikai līdz 3,5 T smagi verķi, un tie paši močus smuki laiž garām tikko tie ir samanāmi spoguļos. Reizēm ceļš iznirst jūras malā. Ideāli. Lai gan braucu no visa spēka, vidējais ātrums ir ap 60 km/h. Ceļš ir tik līkumots, ka par 4 pārnesumu (pat ar manu, salīdzinot ar šosejnieku, izcili lēno pārnesumkārbu) var aizmirst, trešais robs “iestājas” uz pāris sekundēm kilometrā. Un tā 120 km no vietas...
Sākotnējā ģenerālplānā man bija izbraukt gan Korsiku gan Sardīniju, uzzīmēt tādu lielu “8”. Tātad vakarā vajadzētu nobraukt līdz apakšai – Bonifacio. Nu jūtu ka esmu pilnīgi izpumpējies un tik tālu netikšu, skatos booking.com kādus 70 km pirms Bonifacio ir pilsētele Propriano, kurā ir saprātīgas cenas viesnīcas. Prāmji Korsika – Sardīnija kursē ik pa stundai, nav ko plēst kreklu.... Uzņemu kursu uz viesnīcu, vēl nopriecājos par skaisto varavīksni līča pretējā malā un drīz vien saprotu, ka varavīksne bez lietus nav... No sākuma neliekas nekas draudīgs, uzmetu plašķīti un jaunās lietus bikses atstāju kastē. Pie sevis vēl tā ārkārtīgi aroganti nodomāju - es taču braucu ar šoseju tūrisma karali, kuram ir labākā lietus un vēja aizsardzība ! Droši vien ka tā arī ir, bet tikai kaut kādos nopietnos ātrumos. Tā kā jau esmu nospraudis konkrētu mērķi esmu karti nolicis un braucu pēc GPS. Tas kaut kādā dārzenī ir izdomājis, ka labāk būs braukt pa B kategorijas hipotenūzu nekā pa mazliet garākajām A kategorijas katetēm. Nu var jau būt, ka tā es 5 minūtes arī ietaupītu, bet ne jau naktī un nenormālākajā lietusgāzē... Tā es par savu aroganci dabūju sodu - kamēr meklēju kur piestāt saģērbties, tam vairs nav nekādas jēgas – esmu izmircis līdz ādai.... Sakožu zobus un izlemju kapāt līdz galam. Tas izvēršas par apm stundu garu murgu pa 3 metrus platu bedrainu līkumainu piķa josliņu, lietum gāžot kā no spaiņiem, pilnīgajā mežā un tumsā... No sākuma ir sajūta ka būtu apčurājies, pēc 5 minūtēm tā pāriet sajūtā, ka esmu iemests baseinā.... Lai gan augšas lietus jaka tur labi, ūdens no apakšas sūcas līdz augšai, arī apakškrekls līdz pusei ir cauri slapjš. Temperatūra nokrita līdz +7. Brīžiem vēlējos būt miris....
Vēlāk viesnīcā novelkot bikses, tās liekas 2 X smagākas. Un atkal slikti – ir nevis ūdens radiatori, bet elektriskie sildītāji, kuriem nedrīkst neko likt virsū. Neko, noņemot virs sildītāja esošās lampas stikliņu uz lampas korpusa uzkaru bikses un eju gulēt....
No rīta skatos laika prognozes un tās Sardīnijai sola vēl trakāku lietu nekā vakar piedzīvotais. Nu kaut kam tādam vairāk neesmu gatavs un sākotnējo plānu koriģēju – mainu Korsikas malu uz austrumkrastu, kurā sola lielisku laiku un zigzagos braucu atpakaļ uz ziemeļiem. Mana vieglprātība attiecībā pret benzīntanku pieejamību sagādā raizes – ieripoju tankštellē burtiski ar degvielas tvaikiem vien. Pieleju 23 litrus bākā, kurai BMW raksta ir 24 litru tilpums... Neko, pie viena pilsēteles centrā piestāju iedzert kafiju un tikko es ieeju kafejnīcā sāk gāzt... Mierīgi pagaidu 1/2 stundu un turpinu ceļu pa sauso. Perfekti saskaņots !
Kafejnīcā esmu noskatījis nākošo ceļu. Tas ved gar gandrīz kilometra augstumā esošu ezeru un tad vēl tālāk mākoņos. Braukšanas tempu nosit slapjums un vietām uzskalojumi (vietām arī sabiruši tādi dūres lieluma akmeņi), bet nu no gaisa nekas nenāk. Pie jūras bija +19, pie ezera +10, pašā augšā +4. Vējš tāds, ka ķiveri pat neatveru... Prātīgi prātīgi ripinu lejā. Pārsteidz pilnīgs aizsargbarjeru trūkums. Labākajā gadījumā gar ceļmalu ir salikta tāda akmeņu sētiņa, vietām vienkārši nostiepta dzeloņstieple.
+4 un slapjš asfalts nav tā labākā kombinācija, pie kam kļūdas gadījumā kritiens būs tāds, ka kamēr kritīsi, paspēsi piezvanīt 112. Bet pakaļ noteikti nebrauks tie ar nestuvēm, bet gan tie ar kasti.... Izmēģinu pēc šīs bildes uzņemšanas. Atstāju neitrālajā un atlaižu bremzi. Ļoti strauji tiku līdz 80 km/h, bet uzreiz bija smagi jābremzē, lai ierakstītos kārtējā “hairpin-ā”
Ja tā kārtīgi ieskatās, šajā bildē var ieraudzīt vieglo auto. Objektīva zoom = 200 mm
Tā forši ļurinoties pienāk pusdienlaiks. Jau biju sabiedēts ar franču svešvalodu zināšanām, tāpēc piestāju tādā pēc skata populāras tūrisma takas malā. Nu mainstrīma apkalpotājiem taču būtu jāvar kaut kas paburbuļot arī inglišā... Īsā atbilde – nē ! Tieši tā, uz manu jautājumu – du jū spīk ingliš ? ... deuč ? ... italjano ? ... pilnīgs izmisums manās acīs, pēdējā šanse - rusiš ? Tante vnk pagriežas un ieiet virtuvē. Es stāvu kā duraks un domāju ko tālāk darīt ? Neko, viņa tomēr atnes man ēdienkarti, vienīgais ko spēju saprast ir “menu du jour”, to arī iebakstu ar pirkstu. Nu pats jau arī mazliet vainīgs. Lielākais bērns mācās franču skolā, bet vienīgais ko no viņas esmu iemācījies ir “beaucoup de bonbons”. Tas bija kaut kāds Ziemassvētku pantiņš, kura sižetā bija par to, ka bērni vēlējās saņemt daudz konfektes – bokū bonbon.... Tā ķircinoties pat neesmu iemācījies, kā franču valodā ir “ūdens”. Uz “water” nav kontakta, bet “acqua” gan tiek uzķerts.
Lai vai kā, galā tiekam un ar pilnu vēderu dodos tālāk. Ātri vien uznāk nereāls nogurums. Ceļš tomēr ir ļoti sarežģīts un kļūdas var maksāt ļoti dārgi. Bet tā īsti piestāt nav kur, tādu Vācijai tipisko atpūtas vietu nav, privātās teritorijas nožogotas, vai arī ir pilnīgas klintis. Beigās tomēr iebraucu kādā ceļgalā un tāpat zālītē 15 min nosnaužos. Pirms piemigšanas vēlreiz atceros savus bērnus. Viņiem pēcpusdienas snauda ir drīzāk pazemojums vai pat sods. Man tā ir pilnīga svētlaime. Un pamosties, kad virs galvas grabinās palmu zari ... Skaisti
Arī kopumā ir jāatzīst, ka Korsika pati ir ļoti skaista – gan tas klinšainais reljefs, gan ceļi. Nu tie cilvēki – taisnība ir teicienam, ka “franči, tie ir saīguši itāļi”. Bet man tas ir pilnīgi OK, kaut kā jau izstūrēt varam, galu galā viņi tur ir maz.
Satiksme kopumā ir droša un mašīnu vadītāji pieklājīgi paraujas malā kad spoguļos ierauga kādu divriteni. Neko no tiem stāstiem par bandītiem un huligāniem nemanīju. Viesnīcās nevis piedāvā garāžu, bet saka – garāža ir tur, obligāti novietojiet moci pirms gulētiešanas. Vienvārdsakot – vietējie tur ir ar jūtām.
