Lasītājs raksta : Ceļojums uz Dolomītu Alpiem

Sapņi un iecere 2018.gada novembrī motopower.lv ievietoja mana moto ceļojuma aprakstu *Iesācēja pirmā ceļojuma piezīmes*, kurā ir šāda frāze: ...Laika ierobežojumi un šaubas par paša pieredzi lika pirmajam ceļojumam atteikties no Grossglocknera vai Stelvio pārejas, atliekot šos maršrutus nākotnei... Tad lūk, nākotne pienāca pēc četriem gadiem septembrī. Kopš 2018.gada savu pieredzi papildināju vēl divos moto ceļojumos uz Norvēģiju 2019. un 2021.gadā, pats esmu kļuvis vecāks un mana 2012.gada Honda NC700 tuvojās cienījamiem 100 000 km noskrējiena. Divi pēdējie argumenti papildināja šaubas par nepieciešamību tik tālu dzīties, lai piepildītu sen pagājušās jaunības alkas pēc tālā un nezināmā, tomēr motivācija ceļot ar motociklu ņēma virsroku

Sagatavošanās

Patīkamā ikdienas komfortā tika sazīmēti iespējamā ceļojuma mērķi un maršruts. Kā vienmēr, savests teicamā kārtībā motocikls, nomainot aizmugures rata gultņus, nokalpojušo monoamortizatoru, priekšējās dakšas vadulas, eļļu un blīvslēgus, ķēdi, zobratus u.c. sīkumus, sakārtotas līdzi ņemamās mantas. Ceļojumam biju pilnībā gatavs jau augusta sākumā un veselu mēnesi gaidīju piemērotus laika apstākļus, kad Viduseiropā gaisa temperatūra nokritīs no +30°C grādiem dienā līdz man pieņemamiem +20° - +25°.

Plāns

Ceļojuma maršrutu visai aptuveni ieskicēju jau iepriekšējā ziemā, vadoties no citu ceļotāju veidotajiem video, šo to palasot internetā un sagatavojot īsu sarakstu, ko vēlētos redzēt. Sākotnējais mērķis bija viesoties Rumānijā un izbraukt divus galvenos moto un auto ceļotāju maršrutus - Transfagarasan un Transalpina. Ja pašsajūta ļautu braukt ilgāk, plānoju tālāk doties uz Dolomītu Alpiem cauri Ungārijai un Slovēnijai. Mājas darbos biju izpētījis, kādas kalnu pārejas būtu vērts izbraukt un tās savlaicīgi atzīmēju kartē. Īstenībā, nokļuvis Itālijas Alpos, sapratu, ka būtu nepiedodami neizbraukt Stelvio, Abula, Flüela un Umbrail pārejas, kas turpat vien tuvumā atrodas.

Maksa par autoceļu lietošanu

Plānojot moto ceļojumu pa Eiropas valstīm, lietderīgi zināt, ka dažās valstīs maksa par autoceļu lietošanu tiek piemērota arī motocikliem un runa ne vienmēr ir tikai par automaģistrālēm vai ātrgaitas ceļiem. Iemesli, lai nebrauktu pa maksas ceļiem parasti ir divi: (1) braukt lēnāk, lai vairāk redzētu, kā norit dzīve laukos, ciematos un mazās pilsētās, lai būtu interesantāks ceļojums un (2) šķietami ekonomēt naudiņu, ņemot vērā, ka garāks ceļš prasīs vairāk degvielas un ekonomika ir vismaz diskutējama. Mana pieredze liecina, ka dažādas navigācijas programmas ne vienmēr pasargā no maksas ceļiem, ja bijis plāns no tiem izvairīties. Parasti kļūdas pieļāvu es pats, intensīvā satiksmē nepareizi nolasot navigācijas informāciju, tomēr jārēķinās, ka pašlaik Eiropā norisinās procesi maksas piemērošanai par autoceļu lietošanu arvien lielākā ceļu tīkla daļā un ne visas navigācijas šīs izmaiņas spēj vai spējušas ievērtēt. Pašam sameklēt reģionālos autoceļus, kuros maksa ieviesta, arī būtu pietiekoši liela klapata, tādēļ, lai nestudētu mājas lapā www.tolls.eu visu doto informāciju, iesaku motociklam vinjeti pirkt tikai tajās valstīs, kurās ir salīdzinoši augsts risks nokļūt uz maksas ceļa, pašam to nezinot, kurās sodi par braukšanu bez vinjetes ir iespaidīgi tavam cenu mērogam un cena par vinjeti ir saprātīgi lēta. Es pirku moto vinjeti pirms iebraukšanas Slovēnijā (€7,5) un Austrijā (€13,3). Pārējās manis apceļotajās valstīs riski nokļūt uz maksas ceļiem manā plānotajā maršrutā bija nelielas, Čehijā motocikliem uz automaģistrālēm maksu neprasa (vismaz pagaidām) un Šveicē vinjeti būtu vērts pirkt tikai tad, ja šo valsti plānots apceļot vismaz vairākas dienas. Vinjetes pirku dienu pirms ieceļošanas "online" mājas lapās www.digitale-vignette-online.si un www.digitale-vignette-online.at. Šādas "online" mājas lapas ir daudz un piemērotās cenas var būt atšķirīgas. Ar Austriju kļūdījos, jo oficiāli moto vinjete tur maksā €9,6. Parasti valstīs, kurās ieviestas vinjetes, uz autoceļiem izvietotas videokameras, kas nolasa transportlīdzekļa numura zīmi un nosūta datus analīzei kompānijai, kas nolīgta maksas likumdošanas kontrolei. Vai man pilnībā izdevās izvairīties no autoceļu maksas vai braukšanas ātruma pārkāpumiem, es uzzināšu, labākajā gadījumā, pusgada laikā. Vismaz tik ilgā laikā man pienāca daži rēķini pēc pēdējā Norvēģijas ceļojuma, gods kam gods, tikai par maksas ceļu posmu lietošanu - ne atļautā ātruma pārsniegšanu.

Īstenošana

Šajā sadaļā došu tikai lielāko apdzīvoto vietu nosaukumus maršruta aptuvenai iezīmēšanai un izbraukto kalnu pāreju vai ainavu ceļu nosaukumus, kurus tekstā izcēlu ar trekniem burtiem, kā svarīgākos ceļojuma mērķus. Ja lasītāju interese, kur to visu sameklēt, atliek Google Maps ierakstīt atbilstošo nosaukumu (vai nu latviešu vai oriģinālvalodā - ko nu Google maps man piedāvāja, gatavojot šo rakstiņu). Par valstīm, kuras šķērsoju, pievienošu dažus novērojumus, kuri saglabājušies atmiņā no milzīgās informācijas plūsmas. Par to pamatotību varēs spriest lasītājs, ja izvēlēsies līdzīgu ceļojumu. Faktiski, kur vien iespējams saglabāt mērķtiecīgo virzienu, braucu pa mazākas nozīmes ceļiem un pa ātrgaitas ceļiem nobraucu ne vairāk par 500 km no kopā nobrauktajiem 8300 km vietās, kuras likās mazāk interesantas un radās nepamatota motivācija ietaupīt laiku. Loģiski, ka lielākai daļai motobraucēju, laika vērtība būs lielāka kā nestrādājošam pensionāram un pa ātrgaitas ceļiem un automaģistrālēm nobrauktais attālums būs lielāks.

Latvija: Lielvārde, Bauska.

Lietuva: Paņeveži, Kauņa.

Polija: Suvalki, Augustova, Bialistoka, Ļubļina, Zamoska, Jaroslava,Zagoža, Komańcza.

Šķiet, ka poļi vairāk par baltiešiem paļaujas uz saviem spēkiem un taisa savus biznesu pēc savām spējām, cits lielus, cits mazākus vai pavisam mazus. Visur var redzēt cilvēkus strādājam uz lauka, ciematos daudzas bodītes un izkārtnes ar visādiem pakalpojumiem, piepilsētas pilnas ar lieliem biznesiem. To visu var vērot no malas nesteidzīgi ceļojot Polijā - šī tauta un valsts strauji uzplaukst.
Apdzīvotās vietas daudz un ļoti daudz, tās ir garas un ļoti garas. Mazie ceļi visi asfaltēti un bieži nelīdzeni. Pilsētas ir palielas un lielas. Tur braukšanas temps vēl lēnāks. Ja ir apvedceļš, labāk izmantot to - pat tad, ja tas ir ātrgaitas.
Kā labāk šķērsot Poliju ir katra paša ziņā. Ja laiks ir nauda, atliek "vīlēt", pa malām neskatoties, pēc iespējas pa automaģistrālēm un pārbūvētajiem reģionālajiem autoceļiem. Nepārbūvētie reģionālie ceļi būs lielākoties lēni nepārtraukto apdzīvoto vietu dēļ. Pirms pilsētām satiksme ne reti ir blīva, īpaši ap darba laika sākumu un beigām. Polijas vidiene plakana, bet reljefs un autoceļi jūtami kļūst interesantāki uz dienvidiem no iedomātas līnijas Čenstohova - Ļubļina.
Lai labāk izvēlētos braukšanas maršrutu Polijā, es ieteiktu izmēģināt gan automaģistrāles, gan vietējos ceļus (arī motociklu pērkot būtu labi kādu gabalu ar to pabraukt, ja vien ir tāda iespēja). Pats dodu priekšroku par maršruta izvēli daudz "necepties" un braukt, kā sanāk - t.s. kombinētais variants, kur galvenais vārds ir "necepties".
Neesmu speciāli interesējies, bet šķiet, ka Polijā par automaģistrālēm nav jāmaksā. Pavirši aprēķināju, ka šķērsojot Poliju, cik vien iespējams pa mazākiem ceļiem, papildus noripināju ~150 km, kas nozīmē izlietot vairāk naudas degvielai. Ātrgaitas ceļš noteikti ļauj ekonomēt laiku un ietaupa naudu pat tad, ja par tā lietošanu jāmaksā (ja interesē lietot automaģistrāles Austrijā, par izmaksām tomēr vajadzētu papētīt rūpīgāk).


Slovākija: Medzilaborce, Humenne, Mihalovce, Trebišova.
Slovākija, kas atrodas eirozonā, atstāj nesakoptas valsts iespaidu - nekļūdīgi atpazīstams sociālisms, pie tam tāds sabrucis un kas nav sācis atjaunoties. Jādomā, ka arī Slovākijā ir vietas, kur viss kārtībā, kas attīstās, bet mani maršruti turp neveda.

Ungārija: Satoraljaujhely, Kisvārda, Fehergyarmat, Csergensima.
Ungāriju uz Rumānijas ziemeļrietumiem šķērsoju vēlā pēcpusdienā zem smidzinoša lietus pa reģionālajiem ceļiem un atmiņā palikusi vien to bēdīgā seguma kvalitāte.

Rumānija: Satu-Mare, Zalāu, Kluža-Napoka, Turda - ekskursija uz sāls raktuvēm, Mediaša, Agnita, Cārta, 7c maršruts - Transfagarasan ziemeļu gals, Curtea de Arges, Rimniku Vilča, Tārgu Jiu, Novaci, 67c maršruts - Transalpina dienvidu gals, Sebes, Arada.
Turdas sāls raktuves iespaidīgas pēc izmēra, taču dzīvespriecīgas sajūtas neradīja. Gaiteņu sienas un velves nokvēpušas un tumši pelēkas, izgaismošanu ar spožiem prožektoriem, kas veidotu krāsu efektus, nemanīju. Interesanti, ka par savu naudiņu raktuves lielās velves pašā apakšā var spēlēt galda tenisu vai biljardu pie daudziem galdiem - viss apmeklētāju piesaistīšanai, arī panorāmas rats lielajā velvē.
No Turdas uz Transfagarasan sākumā km 20 braucu pa bāni un pēc tam nogriezoss uz mazajiem ceļiem. Tur vietējais kolorīts izpaužas visā krāšņumā. Segas tikai asfaltētas, bet jaunu un līdzenu segumu maz. Pārsvarā vietējie ceļi ciešami nelīdzeni un tikai retums kādi lielāki defekti. Vietām tādus var atrast, bet reti. Bieži uz ceļiem no laukiem sanests māls, zirgāboli, uz nomalēm guloši suņi, zirgu pajūgi - viss ar atbilstošām smaržām. Mazajos lauku ciemos mājas tikai līdzās vienīgajam autoceļam, aiz mājām augļu un sakņu dārzi un tālāk ganībās. Ciemi izstiepušies gari un ļoti gari, viens seko nākamajam (jāatzīmē, ka tā tas ir lielākajā daļa Viduseiropas valstu, kuras apceļoju). Tā kā septembrī moto sezona Eiropā vēl arvien turpinās pilniem apgriezieniem, moto ceļotāju netrūka ne Transfagarasan, ne Transalpina. Neizpalika braukšana 1 m attālumā no 3 puspieradinātiem lāčiem, kuri diedelēja ēdamlietas pie tām tūristu automašīnām, kuri aiz brīnumiem bija piestājuši. Transfagarasan un Transalpina maršruti noteikti ir ieteicami izbraukšanai jebkuram moto ceļotājam, tomēr jāatzīst, ka Dolomītu Alpi visādā ziņā uz mani atstāja spēcīgāku iespaidu. Daļēji, tas tādēļ, ka tas izrietēja no manis izvēlētā maršruta - nedaudz Rumānijas un tad uz Alpiem - kā domās izteicās Štirlics, atmiņā vairāk saglabājas pēdējā frāze, daļēji tādēļ, ka apvidus no Sebes Rumānijā līdz Slovēnijai vairāk kā 300 km garumā ir visai vienmuļš līdzenums. Šie abi faktori, kā arī nekvalitatīvāks ceļa segums Rumānijas kalnos slāpēja iespaidus no šīs valsts moto maršrutiem. No redzētā Rumānijā jāpiemin ne reti sastaptās sociālisma laika būves, nepabeigti ceļi un viadukti ar uz tiem augošiem kokiem, pamestas lielas rūpnīcas.

Ungārija: Segeda, Baja, Kapošvāra, Naģikaniča, Letenye, Doobri.
Izvēlētais maršruts Ungārijas šķērsošanai virzīās pa lielākoties atjaunotiem reģionālajiem ceļiem, vietām ar retām apdzīvotām vietām, vietām tās tāpat sekoja viena aiz otras kā citur Viduseiropā. Vietām nesakoptā vide atgādināja Slovākiju. Nevar nepamanīt pamestas sociālisma laika būves, tomēr ne tik iespaidīgas, kā Rumānijā.

Slovēnija: Pince, Lendava, Ljutomera, Maribora, Kamnik, Krjanska Gora, Viršič kalnu pāreja, Bovec, 203 ceļš uz Itāliju, 902 ceļš uz Mangrt stāvlaukumu.
Slovēnija ir ļoti sakopta un sakārtota. Šķiet, ka lauksaimniecība tur stipri intensīvāka, kā Itālijā vai Austrijā, vai jebkur citur. Slovēnijā nemanīju nevienu sociālisma laikā būvētu un pamestu "pieminekli". Sakārtotība ziņā valstis, kurās pabiju, es sarindotu šādā secībā: Austrija, Itālijas ziemeļi, Slovēnija, Čehija, Polija, Lietuva, Latvija, Ungārija, Rumānija, Slovākija - šis ir tīri subjektīvs un virspusīgs vērtējums.
Var teikt, ka Slovēnijā sākās Dolomītu Alpu priekškalne (Julian Alps) ar 1611 m virs jūras līmeņa augsto Viršič pāreju. Biju redzējis video par otru populārāko moto maršrutu Slovēnijas ziemeļrietumos - ceļu uz Mangrt skatu laukumu (Mangartsko sedlo) 2055m virs jūras līmeņa un savu maršrutu ieplānoju, lai pabūtu abās minētajās vietās. Ja Viršič serpantīni pamatā vijās pa mežiem klātu nogāzi un tie priecēs ar braukšanas sajūtām, tad ceļā uz Mangrt skatu laukumu pievienosies lieliskas kalnu ainavas. Par uzbraukšanu Mangrt būs jāsamaksā, šķiet, ap €10. Tā kā pēdējie 2 km daļēji aizbrukušā ceļa dēļ bija slēgti, man šajā cenā ietilpa šo 2 km pieveikšana ar kājām un konstatēšana, ka pēkšņi uznākušajā lietus mākoni redzamība nepārsniedz 5 - 10 m. Lietus tērpu biju atstājis uz motocikla un izmirku burtiski līdz ādai. Tikai līdzenuma cilvēks nespēj iegaumēt, ka kalnos laiks var mainīties pēkšķi un ātri. Ieguvums tāds, ka vakarā nebija jāžāvē lietus apmetnis, kas tā arī nogulēja koferī visu ceļojuma laiku neaiztikts. Arī moto ekipējums nebija jāžāvē, jo tas izžuva nākamajās 3 stundās līdz nakšņošanas vietai.

Itālija: Tolmezzo, Brunico, Cortina de Ampezzo, Belluno, Brixen, Bolzano, Merano, Bormio, Livigno. Izbrauktas kalnu pārejas: Kreuzberg, Furke, Würzjoch, Gardena, Pordoi, Pellegrino, Karerpass, Jaufenpass (Passo di Monte Giovo), Stelvio.
Lieliskas un iespaidīgas kalnu ainavas Dolomītu Alpos var vērot, braucot pa jebkuru autoceļu, bet kalnu pārejas ļauj milzīgos dolomīta "torņus" aplūkot tuvumā, sajust torņu varenumu un ieleju dziļumu. Visu iespaidu gammu papildina turpat nepārtrauktā braukšana vairāk vai mazāk ekstrēmos serpantīnos - 180 un vairāk grādīgajos pagriezienos, kas izveidoti vairāk vai mazāk stāvos kāpumos un kritumos. Nevarētu teikt, ka "plakano" zemju iemītniekam serpantīni ir kas īpaši sarežģīts. Tie prasa noteiktas iemaņas, kas rodas jau ar nelielu pieredzi, tomēr ir dažas lietas, ko derētu zināt. Šeit minēšu trīs: (1) slavenākajās kalnu pārejās, kā Pordoi, Stelvio un vēl dažās brauc ļoti daudz riteņbraucēju un daļa no tiem ir ne visai disciplinēti. Tas prasa īpašu uzmanību tur, kur serpantīni ir ar mazu rādiusu un nepārredzami; (2) ja līdz kārtējai pārejai jāveic, teiksim, 20 - 30 asi pagriezieni, ne visus izdosies izpildīt pareizā trajektorijā, turoties savā joslā - ilgstoša koncentrēšanās nogurdina un to der sev atgādināt, lai mazinātu negadījumu risku; (3) kalnu pārejās motociklistu brauc simtiem, kuru satiec savā maršrutā un jārēķinās, ka daļa no tiem ir vietējie, kas kalnos brauc izbaudīt vai pārbaudīt savas prasmes - šad tad tie uzrodas "no nekurienes" un tu nesaproti, vai konkrētajā vietā tiešām tā jāsteidzas. Atgriezies no ceļojuma, "jūtubē" noskatījos video, kura autors smago motociklu īpašniekiem ieteica asos iekšējos līkumus serpantīnos uzsākt no arējās malas. Lai to intensīvajā satiksmē izdarītu, pirms šādu pagriezienu izpildes ne reti nākas uzgaidīt savā joslā. Atceroties redzēto Stelvio pieejās, iespējams, šāds padoms ir izvērtēšanas vērts. Par motobraucēju daudzumu Stelvio pārejas daudzajos stāvlaukumos katram tur pabijušajam liecinās atmiņas par nepārtraukto motociklu motoru radīto dārdoņu - kaut kas no moto saietu parādēm.
Konstatēju, ka savā ceļojumā esmu izlaidis vēl vienu motobraucēju sarakstā populāru kalnu pāreju Passo di Rolle netālu no Belluno pilsētiņas. Nākamie ceļotāji to var iekļaut savā maršrutā, ja vien tāda vēlme radīsies.
Vēl daži teikumi par autoceļu lietošanas maksu. Itālijā motobraucējiem ceļu lietošanas maksu nepiemēro, izņemot automaģistrāles vai ātrgaitas ceļus. Labā ziņa, ka salīdzinot ar Austriju, šī maksa ir krietni mazāka. Paša neuzmanības dēļ Itālijā pa maksas ceļu nobraucu ap 30 km un samaksāju €1,8. Otrs līdzīgs "negadījums" Austrijā par līdzīga garuma ātrgaitas ceļa posma nobraukšanu man maksāja €13. Austrijā motobraucējam uz reģionālajie ceļiem jau nepieciešama vinjete un tā ļauj braukt arī pa automaģistrālēm un ātrgaitas ceļiem, taču ne visiem. Dažas automaģistrāles var lietot tikai par atsevišķu maksu un ja vēlies garantēti no tām izvairīties, iepriekš jāpameklē informācija ASFiNAG mājas lapā (tā ir automaģistrāļu un ātrgaitas ceļu pārvaldes kompānija Austrijā).

Šveice: Pontresina, Davosa. Izbrauktas kalnu pārejas: Abula Pass, Flüela Pass un Umbrail Pass. Lai izbrauktu šīs kalnu pārejas, iebraucot Šveicē no Bormio puses, nav nepieciešams pirkt moto vinjeti, kuru pārdod tikai gadam un tā maksā ap 40€.

Austrija: Lienz, Bruck (Zell am See), Bischofshofen, St. Michael im Lungau, Seeboden, Villach (Fillaha), Oberdrauburg, Kötschach, Arnoldstein, Tamsweg, Liezen, Admont, Altenmarkt, Linca, Sanktpeltene, Gemeinde Hollabrunn. Izbrauktas kalnu pārejas: Großglocknerstraße , tai skaitā skatu laukumi Kaiser-Fran z-Jozefs-Höhe (šeit daudzstāvu stāvvietas izmērs kā pie Dominas lielveikala) un Edelweisshütte, Gerlitzenstraße, Villacher Alpenstrasße , Goldeck Panoramastraße, Plöckenpass Straße, Nockalmstrasße . Subjektīvi Austrijas kalnu ceļi izskatījās mazāk iespaidīgi par Itālijas Dolomītu Alpu ceļiem, serpantīni plašāki un līdz ar to drošāk un ātrāk braucami, bet katrā ziņā noteikti apmeklējami, īpaši, ja tie ir pa ceļam un labos laika apstākļos. Lai brauktu pa ainavu ceļiem Austrijā, nāksies maksāt. Großglocknerstraße - €28 (neko darīt, arī Austrijā inflācija, pirms dažiem gadiem te prasīja €25), Villacher Alpenstrasße - šķiet, €7, Nockalmstrasße - €14.
Plöckenpass Straße par velti (jādomā, kā robežpārejas ceļš starp Austriju un Itāliju), Goldeck Panoramastraße - sezona beigusies un kases automāts nestrādāja, Gerlitzenstraße - €7. Pa pēdējiem diviem ceļiem sliktā seguma dēļ var arī nebraukt, īpaši, pēc Dolomītu Alpiem.

Mājup

Pēdējā nedēļā sabojājās laiks, bieži lija, palika vēsāks, sāka "piegriezties" ikdienas pakošanās un ar prieku devos ceļā uz mājām.
Čehija: Mikulova, Hustopeče, Kromeržīža.
Tāpat, kā visās apmeklētajās valstīs, arī Itālijā un Austrijā, mazākas nozīmes ceļu segumi ne reti ļoti novecojuši un nelīdzeni. Gari un ļoti gari ciemati, bet braukt interesanti, vismaz, ja Čehijā brauc pirmo reizi.
Slovākija: Pūhova, Žilina, Trstena.
Polija: Chchołów, Rabkazdroja, Sandomierz, Kock, Łosice, Augustov.
Lietuva: Lazdiji, Alīta, Kauņa, Paņeveža, Birži.
Latvija: Vecumnieki, Ķegums, Lielvārde.

Ceļojuma ikdiena
Daudz maz detalizētāku katras dienas plānu parasti sagatavoju iepriekšējās dienas vakarā. Līdzšinējā pieredze man ļāvusi saprast, ka nevēlos dienā braukt vairāk par 300 - 400 km, ko parasti varu pieveikt laikā starp 8 no rīta līdz 16 - 17 pēcpusdienā (protams, bija arī izņēmumi). Atliek pietiekoši laiks, lai iekārtotos viesnīcā vai viesu namā, nesteidzīgi pagatavot vakariņas, veikt pārējos ikdienas darbiņus un kārtīgi atpūstos nākamajai dienai. Google Maps sameklēju mērķi nākamajai dienai minēto aptuveni no 300 līdz 400 km attālumā un skatos, kādus maršrutus Google piedāvā. Ja daudz maksas ceļu, maršrutu koriģēju, ievadot starppunktus uz mazākiem ceļiem. Kad maršruts gatavs, uz lapiņas uzrakstu 3 - 5 t.s. "kontrolpunktus" (apdzīvotās vietas) un lapiņu novietoju zem bākas somas caurspīdīgās plēves. Braucu uz šiem kontrolpunktiem, tos ievadot telefona navigācijas programmā - Google Maps, Sigic vai Waze. Pirmo nedēļu labi darbojās ķīniešu navigators, kurā lietotā programma deva daudz sulīgāku attēlu, bet tad "nomira" barošanas adapteris un nācās pāriet tikai uz mobilā telefona navigācijas programmām, Šur tur paļāvos uz maršruta informācijas zīmēm, bet ne reti traucēja vecuma "skleroze" - atmiņa pievīla, ja kontrolpunktu nosaukumi sarežģīti, tādēļ gadījās arī "iebraukt auzās".
Naktsmājas bez problēmām visa ceļojuma laikā atradu ar booking,com palīdzību un vēloties ekonomēt, lūkojos pēc lētākajiem piedāvājumiem. Motocikls un navigācija ļauj piekļūt naktsmājām, kuras atrodas arī tālāk no lielām apdzīvotām vietām. Naktsmāju nosacītais lētums nenozīmē sliktāku kvalitāti, tomēr jārēķinās, ka viens otrs komforta elements tajās var iztrūkt. Pieredze man lika skatīties ne tikai uz cenu, bet arī kvadrātmetriem, kur booking.com tādi ir uzrādīti. Norvēģijas 10 m² namiņi vienam motobraucējam nav ērtākie, lai vakaros brīvi izvietotu līdzpaņemtās mantas un pažavētu ekipējumu.
Nakšņojot viesnīcās un hosteļos, kā nepieciešamākie aksesuāri kalpoja 220V mazā spirāle un tūrisma trauku komplekts, jo naktsmājas gadījās dažādas - dažreiz bez iespējas pašam uzvārīt kafiju vai sagatavot sālātus. Šī pieredze būs lieka ceļotājiem, kurus budžets īpaši neierobežo. Kā noskatījos, liela daļa Rietumeiropas ceļotāju vakariņas ēd restorānos vai citās publiskās ēstuvēs, bet man neradās sajūta, ka bez tā nevaru iztikt. Ungārijā par mazu naudiņu izdevās noīrēt trīsistabu dzīvokli un tas bija vienīgais gadījums, kad noderēja līdzi paņemtais guļammaiss. Toties ar mantām varēju izplesties un manā rīcībā bija vesela virtuve. Citiem vārdiem, ja draudzējies ar tīmekli viedtelefonā, naktsmājas nebūs problēma. Interesanti, ka Polijā arī bez telefona var iztikt, tikai uzmanīgi jālūkojas pēc reklāmām "Noclegi".

Statistika (grāmatvedība)
Laiks: 31.augusts - 21,septembris, ceļojumā 22 dienas
Nobraukti 8296 km
Vidēji dienā 377 km
6 dienas no 200 līdz 300 km
9 dienas no 300 līdz 400 km
5 dienas no 400 līdz 500 km
2 dienas virs 500 km
min. 215 km dienā
max, 703 km dienā
Izlietota degviela 268 l par € 440
Vidējā degvielas cena € 1,643
Vidējais degvielas patēriņš Hondai NC700XA 3,23 l/100 km
21 nakšņošana no booking.com piedāvājuma - kopā € 665
Vidēji vienas naktsmājas izmaksa € 32, Polijā, Rumānijā, Ungārijā, Čehijā lētāk, Slovēnijā un Itālijā nedaudz dārgāk, Austrijā vel dārgāk, kā Itālijā. Tur, kur tuvumā bija vairāki izbraukšanai plānotie maršruti, naktsmājas īrēju uz divām dienām.
Izdevumus pārtikai nefiksēju, bet pieņemot, ka tās sastādīja aptuvenu € 200, ceļojuma izmaksas kopā € 1305 (bez motocikla remonta un apkopes izmaksām, kuras būtu jāsedz arī bez ceļojuma). Varu pieminēt, ka 2019.gadā 22 dienu ceļojums pa Norvēģiju man izmaksāja €1840. Virspusīga analīze liecina, ka ceļojumā uz Viduseiropas valstīm nav jātērē nauda prāmjiem un esmu mazāk tērējis naktsmājām.
Ceļojumā radās viena tehniska "problēma" - izdega tuvās gaismas kvēldiegs. Lampiņas nomaiņa prasīja aptuveni 15 minūtes pirmajā degvielas uzpildes stacijā.

Atbilde uz pašam sev uzdoto jautājumu - kas man ir šie četri līdz šim veiktie moto ceļojumi?
Tā ir pati braukšana un tieši ar motociklu. Iespaidu pārbagātība un nepārtrauktība atklāj īsto ceļošanas būtību - tā vienkārši ir citāda un interesanta dzīve. Intensīvā informācijas plūsma mijās ar augstu koncentrāciju uz konkrēto satiksmes situāciju un atslābināšanās vakaros ar ikdienas pienākumiem, nesteidzīgu nākamās dienas plānošanu. Motobraucēji piekritīs, ka īpašā uzmanība satiksmei nepieļauj ne mazākās atkāpes no nepārtrauktās situācijas prognozēšanas un atbilstošas rīcības. Vadot motociklu, noteikti nebūtu laba doma apēst kādu bulciņu vai padzerties. Tomēr atbildīgā braukšanas maniere nemazina pacilātība sajūtu, ko rada daudz plašāks sānu redzes leņķis, apkārtējās smaržas (protams, arī no lauksaimnieciskās darbības), salīdzinot ar atrašanos pie auto stūres. Te vieta manam subjektīvajam viedoklim par komunikācijas ierīcēm - lai kā negribētos dalīties ar emocijām ar otro numuru vai kompānijas biedriem, tavu drošību uz ceļa šo ierīču lietošana mazinās, toties dos tās priekšrocības, kas izriet no socializācijas. Tad tā jau būs citāda motobraukšana, citāda ceļošana, ne labāka un ne arī sliktāka, kā ceļošana vienatnē. Katram der savs un es ieteiktu izmēģināt visādus variantus, sastādīt savu priekšrocību un trūkumu sarakstu tiem, kuri domā par moto ceļojumiem.
Ceļošana ir vaļasprieks, kas aizpilda manu laiku ar sapņošanas un plānošanas periodu, sagatavošanās darbiem, kas disciplinē un īstenošanu, ko var uzskatīt par "zemeni uz tortes" - fiziski ne vieglāko nodarbi, bet sniedzošu prieku, ka dzīvo un gandarījumu, ka spēj to paveikt.
Nobeigumā tekstiņš no mana pirmā raksta motopower.lv - Ja kādu interesē atsevišķas mana ceļojuma detaļas ... droši rakstiet uz manu e-pastu valdis045@inbox.lv - labprāt padalīšos ar informāciju.

motopower.lv lietotājs Lauks