Lasītājs raksta- Atkal Alpi

Pirms diviem gadiem uzmetu piezīmes par savu otro ceļojumu uz Norvēģiju divu vīru kompānijā ar diviem motocikliem. Ceļojuma apraksts netapa, jo nelikās, ka tas daudz atšķirsies no mana pirmā Norvēģijas tūres apraksta. Līdzšinējā moto ceļojumu pieredze ir ļāvusi daudz maz saprast, kas priekš manis ir braukšana ar motociklu, kādēļ es dodos īsos ikdienas izbraucienos, vairākas reizes sezonā viens vai kompānijā izbraucu tepat pa Latviju un “tuvajām” ārzemēm un vismaz reizi sezonā cenšos paceļot kaut kur tālāk. Galu galā, neuzskatu par vajadzīgu būt citu cilvēku laika zaglim, jo savu parādu citu ceļojumu aprakstu autoriem, ne tieši viņiem, bet nākamajiem moto ceļotājiem, jūtos pilnībā atdevis.

Tomēr ir viena tēma, kura, neskatoties uz mana rakstītāja talanta ievērojamo ierobežotību, ir likusi ķertie pie datora taustiņiem un tā ir ceļošanas praktiskā puse – dažas grūtības, ar ko ieteicams rēķināties. Apraksts iecerēts man pašam kā palīgs savas galvas sakārtošanai nākamo ceļojumu plānošanā (ja tādi sekos) un vienkāršošanā un kādēļ gan nepadalīties ar šo pieredzi. Aprakstītās lietas nav un nevar būt padomi citiem ceļotājiem – katrs pats gudrs, bet ja nu lasītājs ir ticis līdz šai garā ievada vietai, pats arī izlems, vai ir vērts lasīt tālāk. Galu galā, runa ir par pieredzi ceļojot ar motociklu vecumā, kas pārsniedz 65 gadus (man nupat izpildījās 70).

VECUMS NAV ŠĶĒRSLIS. Tas, ko esmu redzējis visās ievērojamākajās Alpu pārejās un ne tik ievērojamās, mani patiesi pārsteidza – tik daudz motobraucēju nedēļas vidū un vismaz par kārtu vairāk brīvdienās. Pārstāvētās valstis pamatā Vācija, Dānija, Nīderlande, Itālija, Francija, Čehija, Polija u.t.t. Daļa no motobraucējiem jau cienījamā vecumā, par ko nepārprotami liecina sirmās galvas un grumbainās sejas. Tas stiprina pārliecību, kā tieksme ceļot tieši ar motociklu ir dabīga daudziem cilvēkiem neatkarīgi no vecuma, neskatoties uz mazāku komfortu un lielāku risku veselībai un pat dzīvībai.
Attēlā redzamais pāris nebija vecākie motobraucēji, ko sastapu ceļojumā. Noteikti nevaru nepieminēt veco un ne tik veco ES valstu moto ceļotāju iespējas braukt ar jaunākiem moto modeļiem (ja salīdzinu ar savām iespējām). Priekšplānā mans 2003.gadā ražotais “ceļabiedrs”.

Tālāk konkrēti

Šogad ceļoju 24 dienas – no 28.augusta līdz 20.septembrim. Pirms ceļojuma sagatavotā programma paredzēja vienu galveno mērķi – izbraukt “La Route des Grandes Alpes” Francijā (no Ženēvas ezera līdz vienai no Nicas priekšpilsētām), kā arī, pa ceļam vēlreiz pabūt Stelvio pārejā, izbraukt 5 ievērojamās Šveices kalnu pārejas – Susten Pass, Furka Pass, Neufenen Pass, St Gotthard Pass un Grimsel Pass, izbraukt dažus t.s. “balkonu” ceļu posmus Grenobles apkārtnē. Lieliskie laika apstākļi ļāva ieceri izpildīt ar uzviju un Lielajam Alpu maršrutam pievienot t.s. “La Bonette Loop”, “The St Bernards loop” un mājupceļā no auto stāvlaukuma papriecāties par skatu uz Kriml ūdenskritumu Austrijā. Informāciju par minētajie maršrutiem katrs interesents atradīs tīmeklī vai izmantos iespēju atvieglot sev šo procesu, uzdodot man jautājumus e-pastā vai “vacapā” (valdis045@inbox.lv ; tel. 29 237 276), uz kuriem ar prieku atbildēšu. Ceļojums, bez vārda runas, bija “ELPU AIZRAUJOŠS” un tāds būtu pat tad, ja programma būtu uz pusi mazāka.

Ar ko jārēķinās

Kalnos ļoti ātri nepabrauksi, pat ja to ļauj meistarība – daudz lēno braucēju, ļoti daudz riteņbraucēju, daudz kemperu. Normāli dienā ir pieveikt no 200 līdz 300 km, bet tam nepieciešamas vismaz 6 – 8 stundas sasprindzināta darba. Tā nav “vīlēšana” pa bāni ar ieslēgtu “kruīza kontroli”. Lai cik bieži nepauzētu, dienas laikā nogurums uzkrājas. Diemžēl nezinu, kā ir braukt ar motociklu “spēka gados” 8 stundas no vietas. Kad biju jauns, ar moto braucu, bet neceļoju. Manā vecumā pirmās 2 – 3 stundas ir brīnišķīgas. Pēc tām iestājas mazāks vai lielāks diskomforts. Te ķivere par smagu un sāk sāpēt spranda, te sāk nīdēt viens vai otrs sāns, vai tieši šodien par sevi sāk atgādināt krusti vai ceļu locītavas. Šīs neērtības nav nepanesamas, citādi jau ceļojums nenotiktu, bet rēķināties ar to vajadzētu – bieži pauzēt, pavingrot ceļojuma laikā, mājās patrenēt muguras un kakla muskuļus, vai darīt ko tādu, ko es vēl nezinu (vai sēdēt mājās un nekur nebraukt).

Lai sevi ierobežotu no vēl pionieru laikā iedrsētās tieksmes “uz priekšu, uz uzvarām…” (no sevis neizbēgsi, bērnībā biju uzņēmīgs pret šādām muļķībām un apjēga, ka ceļš svarīgāks par galu, nāca stipri vēlu), naktsmājas rezervēju noteikti iepriekšējā vakarā un ne tālāk par 250 – 300 km no iepriekšējās nakšņošanas vietas. Protams, pametot kalnu ceļus, šie attālumi tika plānoti garāki.
Šajā ceļojumā 4 reizes nakšņoju kempingā savā teltī, tomēr maz ticams, kā nākotnē to vēl darīšu, kaut gan Eiropā, kur esmu bijis, kempingu pietiek. Atrast teltij vietu ārpus kempingiem jau var, ko apliecina jūtubes autori, taču daļa no viņiem neslēpj, ka tas rada zināmu stresu. Šie divi faktori man liek izvēlēties atpūtu gultā un motocikls ļauj piekļūt attālākiem apartamentiem pat par ļoti pieņemamām cenām, kas ir tikai 2 – 2,5 reizes dārgāki, kā kempinga izmaksas. Atkritīs vairākus kg smagas telts un matrača vadāšana, taču guļammaiss gan var noderēt lētākajos apartamentos vai hosteļos.

Ikdienā cenšos sevi disciplinēt un vismaz reizi mēnesī (un tas nav pietiekami) patrenēt “U” pagriezienus, bremzēšanu, šķēršļa apbraukšanu, jo meistarības nekad nav par daudz, īpaši kalnu ceļos. Visi zina, ka pagriezienos ar moto jāskatās tur, kur gribi atrasties pagrieziena beigās, bet ne visi instruktori ir pietiekoši skaidrojuši, ka ieraugot prognozējamajā trajektorijā, piemēram, akmeni, jāspēj no tā atraut skatienu, lai redzētu, kā tam neuzbraukt. Tad lūk, šeit pēdējais padoms pašam sev – ik mirkli pie moto stūres jāapzinās, ka nogurums palēnina reakciju, tādēļ jāspēj to kontrolēt, laicīgi pauzēt, atpūsties un ja nepieciešams, mainīt programmu un ieceres.

Novēlu visiem potenciālajiem ceļotājiem veiksmi, drosmi plānot un braukt. Ne obligāti uz Alpiem. Pietiek sākt tepat ar Latvijas ceļiem vai kaimiņvalstīm un Alpi nekur nepaliks.

Lauks