1836 septītā ekspedīcija, trešā diena

No rīta namiņa pagalmā dzirdama jezga. Verners, kurš apņēmies gatavot brokastis, pārskaities plāta rokas un rāda uz tuvējo bērzu, kur zarā apsēdusies melna vārna knābī tur plastmasas maisiņu ar mums paredzētajām desām un sieru.

Paši vien vainīgi – kurš teica, ka brokastis jāatstāj ārā uz galda? Neko darīt, gluži kā pēc budistu mūku labākajām tradīcijām dodos uz tuvējām mājām meklēt ko ēdamu. Mēs taču esam Latgalē! Jau pēc neilga brīža atgriežos ar pilnām rokām lauku labumu. Īstas olas, sviests un biezpiens. Aleluja! Ballīte turpinās!

Ieturējuši brokastis, ar kājām dodamies uz Līdumnieku centru, kur vietējie entuziasti izveidojuši kara muzeju – ekspozīciju. Ēriks Pavlovs, kurš Ciblas novadā ir atbildīgs par tūrisma infrastruktūras attīstību, izrāda mums trīs ekspozīcijas daļas. Centrālā telpa veltīta eksponātiem, kas saistīti ar ar Otro pasaules karu, bet pārējās telpās var atrast liecības, kas datētas līdz 1941. gadam, un ieskatu par “Līdumnieku” kolhoza dzīvi. Skaisti atjaunotā un restaurētā koka mājele ir pilna ar kara atribūtiem un rekvizītiem, lādiņiem, šaujamieročiem, propagandas materiāliem un citām lietām.

Ēriks iesaka mums apciemot robežsargu posteni turpat netālu pierobežā, pie Gorkiem. Pa ceļam uz robežu, mežā, ceļa malā redzama vecā robežsardzes būdiņa, brīnišķīga un krāšņa sava laikmeta liecība. Pie posteņa mūs aptur laipna robežsardze un pārbauda atļaujas, kā arī apvaicājas par brauciena mērķi. Vienojamies, ka, publicējot materiālus, īsto vārdu un seju neuzrādīsim, jo tādi ir noteikumi.

Pieņemsim, ka viņas vārds ir Zane. Viņa mums pastāsta par dienestu Krievijas pierobežā, sadzīvi un robežsargu misiju, ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju. Izrādās, ka šorīt tepat netālu manīts lāča mazulis. Paredzams, ka drīz parādīsies arī mamma. Dzīvnieki šajā apvidū ir īpaši daudz – vēl nesen, ziemā, bijis pat gadījums, ka patruļas laikā robežsargiem nācies kāpt kokā pēc satikšanās ar vilku baru. Zane virsdienestā atrodas jau 15 gadus, savu izvēli nenožēlo un priecājas par katru dienu, ko šeit pavada. Uz atvadām tiekam apdāvināti ar robežsardzes himnu Zanes vokālajā izpildījumā.

“Robeža – dzīve mana,
Tēvzemi jāsargā man,
Un saulains rīts, lai Tevi rotā,
Gods kalpot Latvijai, lai mūžos skan!”

Tepat netālu, Berezovkā, vēl aizvien saimnieko Rimanta Ziedoņa “Austrumu Robežas” personāžs Valfrēds Miezītis. Gluži tāpat kā 10 gadus atpakaļ Alfrēds turpina audzēt baložus un var stāstīt par tiem no rīta līdz vakaram. Par izvēli pirms 25 gadiem pārcelties no Pārdaugavas uz dziļo Latgali, pie pašas robežas, Valfrēds neaizdomājas ne brīdi. Tāpat par iespēju atgriezties Šampēterī.

Baloži pirms kara bija arī Latvijas armijai, precīzāk – tās tehniskajai divīzijai, kas tos laida debesīs ar slepeniem ziņojumiem. Baložus izmantoja arī robežsargi. Latvijas robežsardzē bija īpaši apmācības kursi, kā apieties ar baložiem. Starp citu, pirms kara pierobežas teritorijā arī dažādi aģenti, spiegi un aģitatori ļoti aktīvi izmantoja baložus slepenu ziņojumu nodošanai(Rimants Ziedonis. Austrumu Robeža).

Valfrēds gan tos audzē un trenē tikai prieka pēc, bet dzīvi nodrošina, nodarbojoties ar aitkopību un piensaimniecību.

Mums pienācis laiks doties uz Rīgas pusi, lai gatavotu un montētu safilmēto materiālu raidījumam “1836 enduro kilometri”, kam Re:TV ēterā jāparādās jūnija sākumā. Braucot mājās, atceramies notikumus un vienbalsīgi spriežam, ka latgalīši ir sirsneigi i atvārti, ka pi jīm gastej taidi paši lobi cylvāki.