***Braucām četratā no kapiem, kur mūs piespiedu kārtā piedzirdīja. Bet policists man atņēma tiesības, kad Edgars viņam no tīras sirds palūdza: "Policista kungs, nestrāpējiet! Mēs tevi apglabāsim kapu labākajā vietā, bez maksas!"
(From Jānis Rapša)
***Braucu ar auto alkohola reibumā, jo biju pārāk iereibis, lai varētu paiet.
***Alkometrs meloja, un pēc policista acīm varēja redzēt, ka viņi ir uz vienu roku.
***Uz šosejas es padevu auto atpakaļgaitā, ielauzu dārza žodziņu un iebraucu vasarnīcā. Ar auto es jau braucu piecus gadus, bet tādos brīžos vēl nemāku atcerēties, kur tās bremzes īsti atrodas.
***Izbāzu roku pa logu ar nolūku pārbaudīt, no kuras puses pūš vējš.Bet ceļu policists nodomāja , ka rādu viņam vidējo pirkstu.
***Gribēju novilkt žaketi, bet aizmirsu atsprādzēt drošības jostu. Josta mani sasēja un nelaida vaļā. Nācās neapstājoties braukt līdz Līvāniem, kur man beidzās benzīns un es lēnām apgāzu govi.
***Braucot mašīnā es tā smējos , ka aizmirsu, ka esmu pie stūres. Domāju, ka stūrē Jurčix. Viņu būtu jāsauc pie atbildības.
*** Kad sapratu, ka nevarēšu izvairīties no sadursmes, piespiedu gāzi un ietriecos citā mašīnā.
***Ārsts no ātrās palīdzības mani piedzērušos pataisīja mākslīgi.
*** Nobraucis no šosejas, pārliecinājos,ka ar bērniem viss kārtībā, un tikai tad uzbraucu virsū kokam.
***Mums jau kursos mācīja, ka pirmais jānobrauc ir tas, kurš ir mazāk svarīgs.
***Es sāku smieties par cietušo nevis tāpēc, ka esmu ļauns, bet tāpēc, ka viņš smieklīgi vārtījās.
***Es nekad nevienam līdz šim nebiju uzbraucis, tāpēc nezināju , kā to pareizi darīt.
***Bet tā sieviete pilnīgi neko nedarīja, kad es viņai uzbraucu,
***Piedzēries bija mans brālis, nevis es. Bet, kā viņš tika pie stūres, es nezinu.
***Es domāju, ka lūka ir atvērta, bet kad izbāzu arā galvu, izrādījās, ka tā nav.
***Policijai es pateicu, ka neesmu ievainots, bet, noņēmis cepuri, atklāju, ka ir ielauzts mans galvaskauss.
***Pārmest man, ka esmu vainīgs, nu nekādi nevarēja, it īpaši, ja būtu redzējuši tā cilvēka ģīmi.
***Krustojumā dega te zaļa, te dzeltena, te sarkana-kurš gan tur varēja ko saprast.
***Es uzbraucu tam vīrietim, jo viņš neievēroja satiksmes noteikumus.
***Es neatbildēju tapēc, ka tas policists, kurš mani izjautāja, uzvedās tā, itkā es būtu sabraukusi viņu, nevis to vīrieti.
***Tur neviens nebija vainīgs, jo izrādījās, ka mēs abi esam dzēruši.
***Lai gan policists man šķita aizdomīgs, viņam neviens nekur nelika pūst.
***Es nekad tur nebiju redzējis šādas zīmes, kamēr nesapratu, ka esmu pretējā joslā.
***Vecā sieviete tur vienmēr pastaigājas ar savu suni, kad es braucu uz darbu, tāpēc man kaut kad nācās viņu nobraukt.
***Man nācās aizpildīt tik daudz formulārus, ka, nudien, būtu bijis labāk, ja mans vīrs būtu palicis dzīvs.
***Eksperti šausmīgi sadusmojās, kad ieraudzīja manu priekšpusi...
Braucu ar: Husqvarna TE300i, 1290 Super Adventure un TLC120
Patiesībā jau nenotika nekas smieklīgs, pilnībā vesels vecis, ņēma un pielika pilnas bikses pilsētas centrā. Smieklīgākais ir tas, kā tas viss notika...
Eju es pa ielu, nevienu neaiztieku un te man sagribējās vienkārši papirst, ārā mazliet uzsalis un tādā salā skaidrs ir tikai viens - ātrāk jātiek līdz mājai, un lieks siltums nekad nemaisa, skaidrs, ka forši nolaist gāzītes ir katra īsta veča lieta un ja vēl to var izdarīt ar tādu stilu, ka 16kvadrātmetru istabā, pat pēc tam sveces dziest no gaisa spiediena izmaiņām tad tā es pat teiktu ir meistarklase.
Nopirdos....un jau tajā pašā laikā sapratu, atbraucām...Stāvu un diršu biksēs tieši ielas vidū... Sūds jau pats lien ārā un nevienam neprasa atļauju procesa turpināšanai!
Mani vienmēr ir izbrīnijis fakts, kāpēc kad šī vajadzība tev uzrodas mājās, viss nezin kāpēc notiek proporcionāli uzņemtās barības daudzumam, atmērās tie apmēram 100 grami automātiski, tu filozofiskā mierā pabeidz lasīt žurnāla virsrakstus, pastiepies pēc tualetes papīra un pabeidz to procesu ar īsu nožēlu, ka viss tik ātri beidzas un tā viegluma sajūta, kas pēc tam parādās ir ohhh cik miljonu vērta.
Bet tad kad tu sāc dirst biksēs tur vairs ne par kādu proporcionalitāti runa vairs nevar būt. Dirsa vienkārši un primitīvi stumj to sūdu ārā, turklāt tā, ka rodas sajūta, ka bez manas piekrišanas piedalās konkursā “izdirsies uz 30 centimetriem un saņem iPhone par brīvu”... jautājums, nafig manai pakaļai iPhone?
Piedirsu pēc maniem aprēķiniem tomēr baigi pieklājīgi. Stāvu aš nosvīdis, pats pilsētas centrs, līdz mājām kā līdz Ziemeļpolam. Stāvu un galvā mēģinu atrast situācijai izeju. Ar kājām iet līdz mājām tās divas stundas, tā nav izeja, visa štelle, kas man tagad atrodas biksēs piesals un skaiti, ka tas ir atkal nevajadzīgs piedzīvojums, apsēdos uz soliņa pēcpusei palika uzreiz siltāk.
Pieceļos, sāku ievērot, ka cilvēki kaut kā dīvaini skatās uz mani, laikam jau saprata. Te pēkšņi pār mani nonāca atklāsme. Ieskriešu kādā kāpņu telpā, ieiešu liftā, tur novilkšu apenes visu vēl saslaucīšu, un lieta darīta. Domāts darīts!
Ieeju es “podzikā” izsaucu liftu. Stāvu, bet tas sūds jau sācis atdzist, teiksim tā, sajūta nav tā patīkamākā. Stāvot sapratu arī otru šteli, no manis nes tāda smaka, kā no tonnas sūdu, īstenībā vēl vairāk.
Izsauktais lifts tomēr beidzot atbrauc, nospiežu uz podziņas 14 un jau sāku ar otru roku pogāt vaļā bikses, kad pēdējās trīs sekundēs, varbūt pat sekundē, liftā ielido ļoti smuka jauna blondīne, es pat teiktu īsta “caca”.
Kauns kāds, vienkārši pizģec!...
-Jums uz 14. stāvu, man 13. - viņa noskaita
-Nu ko pienāksies ar Jums vien braukt. Protams pabrauksimies, es padomāju, podziņa tomēr jau nospiesta.
Lifts sāka braukt augšup, mana mugura nosvīdusi, ausīs troksnis, pulsē pat deniņos, sūds tajā brīdī jau bija pilnībā atdzisis. Domāju, ka liftā smaka kļuva jau pavisam neizturama, jo meitene uz mani tā dīvaini paskatījās.
Un tas ir ārprāts kaut kāds…!
Kaut kur ap stāvu desmito ar slaidu reveransu, no mums atvadoties liftā pazuda gaisma....
Es gandrīz apdirsos otro reizi pēc kārtas. Lifts iesprūda un apstājās starp stāviem.
-Oj, vai tiešām lifts iesprūda?! - pajautāja meitene.
-Es tā saprotu, ka jā - tādā inteliģentā Mr.Bīna tonītī meitenei atbildu. Bet tikmēr pats domāju, ko man darīt tālāk, ar tiem maniem sūdiem un netīro pēcpusi. Un darīt kaut ko tiešām vajadzēja.
Un tam visam vēl piedevās tā īpaši atjautīgā būtne nospiež kaut kādu podziņu lifta panelī un sāk runāties ar kaut kādu veci...skaidrs, tā laikam montieru brigāde, un tie tūlīt atbrauks sāks mūs no lifta ārā vilkt un jautās kādēļ liftā pēc sūdiem smird, kā to visu pārtinu smadzenēs, man vēl vairāk dirst sagribējās.
Liftā tumsa tāda, ka acis var izskatīt un vienalga neko neredzēsi. Un es uzreiz apķēru, man tak vajag pa fikso ātri tagad bikses novilkt, pēc tam trusenes, un stūrītī pēc tam nolikt. Kad gaisma atkal parādīsies, viņa apžilbināta neko neieraudzīs.
Pogāju vaļā bikses, tāds aizdomīgs troksnis no manām darbībām radās, ka pašam zosāda uzmetās.
-Ko Jūs tur darāt? - tādā upura aizdomu pilnā balsī viņa man pajautāja.
-Da es neko, iekārtojos ērtāk, tomēr vienalga gaidīt vēl baigi ilgi-pats tikmēr bikses jau gandrīz novilku.
Un kas tā par smaku? - pavisam jau izbijusies viņa man pajautāja. Es reāli gandrīz viņai jau aiz dusmām izpļāvu - da apdirsies esmu, bet nē neesmu jau es tik stulbs, - da cūkas tādi piemēslo tagad tos liftus, ka nav pat kur cilvēkiem kāju spert,- viņai atbildu.
Tajā brīdī es jau stāvēju tikai apakšbiksēs. Es kā atkal smadzenēs pārtinu iespējamo scenāriju, ja tagad gaisma pēkšņi atkal parādīsies, tak viņa galus atdos tajā pašā sekundē, bet tas man nav vajadzīgs, tomēr arī apstāties jau ir par vēlu, jāturpina iesāktais. Stāvu tumsā un štukoju, novilkšu tagad trusenes, smaka būs vienkārši nāvējoša, bet nu ko darīt.
-Vīrieti, Jūs tikai lūdzu nedariet man pāri - viņa jau upura trīcošajā balsī iepīkstējās. -Jūs pie pilna prāta? Es esmu divu bērnu tēvs, braucu ciemos pie sava paziņas ļoti svarīga cilvēka, kā jūs vispār kaut ko tādu varējāt savās smadzenēs iedomāties?-es pārliecinošā basā atbildu, bet pats tikmēr mēģinu atlīmēt trusenes no savas pēcpuses.
Bļīīīīīn- kā tie sūdi patiesībā smird kad pieliec biksēs, ja Jūs to zinātu.. Viņi nevis vienkārši smird, kā tualetē, bet tā, ka pat mušas pielidojot tiem klāt krīt bezsamaņā un vēl pēc tam reanimācijā nedēļu atgūstas.
Meitene tomēr sajuta kaut ko neforšu, un jau sāka kaut ko atkal klusiņām murmināt pie sevīm iespiedusies lifta pretējā stūrī.
-Nu izbeidz, neaiztikšu es tevi- Bet pats jau apakšbikses esmu no pēcpuses atlipinājis, un domāju, kā viņas tagad novilkt, lai kājas sūdos nenosmērētu.
Beibei no smakas laikam tomēr jumts aizbrauca..
Tu, tu, tu – viņa mēģina kaut kā iesākt teikumu.
Nu, kas tev ir,saku tev,stāvi mierīga, neviens tevi neaiztiks, piedirsts lifts te ir un viss, laikam esmu iekāpis tāpēc arī smird. Meitene manuprāt apsēdās uz lifta grīdas. Pašam jau arī no tās smakas slikti ir palicis, tomēr ir skaidrs vilcināties nedrīkst ne sekundi. Īsāk sakot, es pieliecos, novilku apakšbiksess no vienas kājas. Uz grīdas kaut kas ar mīkstu troksni nokrita, pēc maniem aprēķiniem tas varēja būt tikai mans sūds, kas izkrita no apenēm.
Meitenei sākās histērija....
Novilku es apakšbikses arī no otras kājas...man, kā akmens no sirds novēlās, pus lieta nodarīta. Stāvu ar apenēm rokās un domāju, kurā stūrī tā mazā histēriķe tup, lai neiemestu viņai ar trusenēm pa galvu, bet arī, lai netīšām neuzmestu savām biksēm. Ieklausījos...o, skaidrs sēž tieši pretim, tātad vajag mest uz pretējo pusi...
Un te...nē nu tas ir pizdetc, kā man neiet...Ieslēdzas gaisma un lifts uzraiz sāk kustēties. Kad manas acis atguvās no apžilbuma un pierada pie gaismas, es uzreiz sapratu, ar meiteni kaut kas nav kārtībā.
Acis viņai, kā 15 collīgie monitori, mute atplesta, rokas pārkrustotas, un ar muti atdarina tā kā to dara zivs, bez skaņas protams...domāju nē nu tas ir vāks, man no bailēm jumts sāka braukt prom.
Un te man visa visa kopaina atklājās..
Stāvu es līdz jostasvietai kails, viss sūdos. Rokās trusenes ar sūdiem, un es skatos uz beibi. Viņa vēl pārs reizes atvēra muti un tā arī neizdvešot ne skaņu “izslēdzās”.
Viss, atbraucām, vēl tikai līķi man vajadzēja.
Tomēr domāju laiku nezaudēt, ar trusenēm pēcpusi un kājas noslauciju. Uzvilku bikses,stāvu kā īsts paraugpilsonis un gaidu savu stāvu Uz grīdas meitēns, droši vien beigts, rokās apenes ar mēsliem, kādēļ turpināju tās turēt pats nesaprotu.
Kad lifts beidzot atbrauca, meitēns tā arī pie samaņas nenāca, tomēr nedrīkst viņu tā atstāt , izvilku ārā kāpņu laukumā, akurāti paliku savas apakšbikses viņai zem galvas, lai nebūtu galvu pret betonu jāsaldē un ātri muku prom.
Tikai vienu nevarēju saprast, kāda figa pēc viņa izbijās?
Jo kad liftā smird pēc sūdiem, ir skaidrs tikai viens, kāds no klātesošajiem ir apdirsies...un tur nekādas briesmas dzīvībai nesaskatu.
. 
Offline
