Notiek Pasaules čempionāts cīņu sportā.Finālā tiek mūsējais un baigais kuilis nēģeris.
Nu mūsu treneris pamāca sportistu,-tas mellais zin vienu paņēmienu,pēc kura neviens dzīvs vēl nav palicis.
-Sākas cīņa un treners redzot ,ka mellais veiksmigi pielieto savu kroņa paņēmienu, bēdīgs dodas prom.
-Paiet brīdis un šis dzird,ka sāk spēlēt mūsu himnu.Atgriežās,un redz,ka mūsējam kar kaklā zelta medāli.!!
-šis pārsteigts prasa-Kā Tev tas izdevās?!
-Neticēsi!Mellais mani sagrāba tā ka vairs neko nesapratu,tik pamanīju,ka acu priekšā pauti pazib!Ņēmu un no visa spēka kodu!
-Tik pēctam sapratu,kādus varoņdarbus var paveikt,ja pats savos pautos no visas sirds iekod!
----------------- Ja tu visu kontrolē - tu brauc stipri pa lēnu...
Дочь маме:
- Мам, а какие бывают мужские достоинства?
- Они бывают 3-х видов: когда мужчине 20, его петушок как дуб - крепкий и твердый; если 30-40, он как береза - гнется, но надежен; а когда за 50 - его достоинство как новогодняя ёлка: корни мертвые, а шары - только для украшения.
Sieva virtuvē gatavo brokastu omleti. Ienāk vīrs un saka:
"Uzmanīgi! Es teicu - UZMANĪGI! Pieliec vairāk eļļas! Ak Dievs! Tu vienlaikus cep pārāk daudz olu! TIK ĻOTI DAUDZ!? Samaisi, nekavējoties samaisi un pielej eļļu ! Ārprāts, mums vairāk nav eļļas? Kur ņemt eļļu, lai omlete nepiedegtu ?! Uzmanīgi, es tev teicu, lai tu rīkojies uz-ma-nī-gāk! Tu mani nekad neklausi, kad gatavo omleti, NEKAD!
Tu ko - nenormāla esi psihopāte!?
Un neaizmirsti piebērt sāli!"
-Sieva izbrīnijusies skatās uz vīru un jautā: "Kas tev šodien lēcies? Tu domā, ka es neprotu pagatavot visprastāko omleti?"
-Es tikai gribēju tev parādīt, kā jūtos, kad sēžu pie mūsu auto stūres...
Nežēlīgs stāsts par to, kā nevajadzīgas lietas notiek pašā neērtākajā brīdī. Cilvēkiem ar labu iztēli neiesaku lasīt.
Lielisks augusta vakars, apmēram 18:00. Es pamodos no tā, ka mans suns man laizīja seju un klusi vaidēja. Ieslēdzu smadzenes un atcerējos, ka vakar bija kaut kāda ballīte, kurā bija tik daudz alkohola, ka tādas litrāžas nav savienojamas ar dzīvību. Atvēru acis, suns turpināja savu nodarbi. Man bija viegla, bet ļoti uzmācīga paģira. Tā izpaudās ar to, ka es biju daļēji paralizēts, t.i., labā roka un labā kāja neklausīja manas smadzenes. Kā arī es biju kurls ar labo ausi un kreisā acs negribēja redzēt. Ja es tajā brīdī gribētu kaut ko pateikt, tad maksimums, kas man sanāktu, ir šis:
— Aaaa? Uuu? Gggglglgl?
Paskatoties sava suņa acīs es sapratu, ka, ja neizvedīšu viņu ārā tuvāko piecu minūšu laikā, tad manu paģiru smakai pievienosies arī mana suņa sūdu smarža. Es uzmetu virsū savu džinsu jaku (kas turpmākajā stāsta daļā ieņems ne mazsvarīgu lomu) un izvēlos ārā. Bija svētdiena. Jūs kādreiz esat mēģinājuši staigāt ar pilnīgi nekontrolējamu roku un kāju? Es aizrāpoju līdz kioskam, ar žestiem parādīju, ka man vajag divus aliņus. Vienu no tiem es iznīcināju momentā. Uzreiz sajutu, ka dzīve sāk nokārtoties, tāpēc nolēmu doties pastaigā pa Botānisko dārzu. Līdz turienei man jāiet ir minūtes divdesmit. Un, lūk, es jau esmu vietā – suņi, cilvēki, vakars, siltums? Es taču mēģināju atrast klusu stūrīti, kur varētu izlakt savu otro alus pudeli, bet mans suns varētu mierīgi pajozt. Laikam Botāniskajā dārzā svētdienā tādu vietu atrast nav iespējams.
Vai nu tas bija alus, vai arī vakardienas ballīte – tagad man to grūti pateikt, bet mans organisms izjuta pirmo vilni. Cilvēki, vai jums kādreiz ir pārbraucis pāri tas apaļais karuselis? Mani tajā dienā pārbrauca. Viņš man uzbrauca uz galvas, lēnām sāka kustēties zemāk uz kāju pusi. Vienīgā vieta, pa kuru viss varēja iziet, ko kustināja karuselis bija mana dirsa. Man pilnīgi visu ķermeni pārklāja auksti sviedri. Mana dirsa man paprasīja:
— Dzi, vecīt, varbūt padirsīsim?
Bet pēkšņi šis vilnis pazuda. Nu es muļķis, taču jebkuram būtu saprotams, ka lēnām vajag iet uz mājām (vai arī skriet). Bet no otras puses – viss pārgāja un dzīve likās skaista. Tāpēc es atbalstījos pret koku un aizpīpēju cigareti. Otrais vilnis sākās kā vētra. Asi, spēcīgi, viņa centās no manis visu izspiest vienā reizē. Manuprāt, es pat ieurkšķējos. Aukstie sviedri jau otro reizi vakara laikā pārklāja manu ķermeni. Es ne tikai sagribēju nolikt kluci, bet sapratu – vai nu es tagad padirsīšu vai arī nāksies ar pirkstu aizbāzt pakaļu. Bet pēkšņi otrais vilnis beidzās.
Es no jauna aizpīpēju cigareti. Suns mierīgi grauza zaru, man bija labi, bet jau tad man galvā raisījās nelāga priekšnojauta – varbūt man tomēr iet mājās? Bet otrā alus pudele manā jakā, cigaretes un jaukais vakars aizdzina šo domu tālu, tālu. Mana ķermeņa labā puse sāka funkcionēt, es sāku dzirdēt ar otru ausi un pilnvērtīgi redzēt. Un pēkšņi – trešais vilnis sākās kā cunami. Mana dirsa jau neko neprasīja, bet kliedza:
— Nu bet tagad, čalīt, es dirsīšu.
Viņa nejautāja, bet apstiprināja faktu.
Manas acis izbīdījās no orbītām, man liekas, ka pat mēle izvēlās no mutes. Ar titāniskiem spēkiem saspiedis savas pusdirsas un salicis kopā ceļus, es sapratu, ka man ir maksimums trīs vai četras minūtes – vairāk es neizturēšu. Pieslēdzis suni atpakaļ pie ķēdes, es aizskrēju, kur acis rāda. Ļaudis – vai jūs kādreiz esat mēģinājuši skriet ar cieši sažņaugtiem pakaļas vaigiem un kopā saliktiem ceļiem? Es skrēju un līdzi vēl vilku suni.
Noskrējis kādus trīsdesmit metrus es sapratu, ka tajā virzienā, uz kurieni es nesos, es nevarēšu nokārtoties, tāpēc es strauji mainīju virzienu un skrēju uz citu pusi. Nokoncentrēties uz apkārtni traucēja tas, kas mēģināja izlīst no manis. Kad es uz brīdi apskatījos uz suni, kura lidoja man pakaļ nepieskaroties ar ķepām zemei, viņa acīs bija viens jautājums:
— Saimniek, tu ko, vispār p**danulsja tik ātri skriet?
Spiediens dirsā sasniedza kritisko robežu. Man jau bija pilnīgi poh*j uz visu. Es biju gatavs apsēsties un nodirsties tur, kur es stāvēju, bet mana audzināšana neļāva man to darīt. Krekls jau bija pielipis pie mana ķermeņa, spēki sāka zust. Es praktiski redzēju, kā mana pakaļa sāka vērties vaļā. Ap acīm palika melns, bija palikuši tikai zvēra instinkti. Un pēkšņi, op – brīnums? Neliels laukumiņš, apkārt nosegta ar krūmiem. Jūs laikam negribat zināt, cik ātri es novilku bikses – bet to es izdarīju, nedomājot ne par ko. Manās zarnās bija tornado.
Jūs droši vien zināt, ka suņa oža ir reizes simts spēcīgāka par cilvēka? Mans suns uzreiz dīvaini pagrieza degunu un pārliecinoši kustējās uz manas pakaļas pusi, bet, saņēmis divus sitienus ar kulaku pa purnu, saprata, ka tas nav labākais risinājums.
— Oi, kas tad mums te tik smukiņš?
Es gandrīz ah*el. Es pat gandrīz neizmuldēju, ka tas smukais esmu es. Tieši uz manu sūdu čupas pusi nāca ļoti smuks sieviešu dzimtes radījums ar franču buldogu. Manā rīcībā palika divi varianti.
1. Divu sekunžu laikā iztīrīt dirsu, uzvilkt bikses un parādīties visā krāšņumā. Bet mana zarnu trakta sistēma deva ziņojumus, ka process ir vēl tālu no beigšanas stadijas.
2. Turpināt sēdēt šādā pozā un izlikties, ka esmu vienkārši apsēdies uz celma.
Es izvēlējos otro variantu. Ar vienu kustību uzmetis sev uz kājām savu džinsu jaku, es paliku sēdus pozā!
— Jums ir puisis vai meitene, savādāk es mājās aizmirsu brilles un īsti neredzu, — pateica sievišķis, tuvojoties man.
— Man ir puuuuuuuisis, — es izspiedu no sevis. Es nekontrolēju savu pakaļu, tajā brīdī mēs dzīvojām atsevišķas dzīves.
Tagad rakstu šos teikumus un raudu no smiekliem. Cik grūti ir dirst simpātiskas meitenes priekšā, turklāt izliekoties, ka vienkārši sēdi uz celma. Mans suns sāka aizrautīgi spēlēties ar buldogu, kuru sauc Pūka. Nu kā var nosaukt buldogu par Pūku?
— Oi, jūs zināt, mēs nesen uz šejieni pārvācāmies un mums nav draugu, — noteica meitene.
„Pagaidi, es tūlīt kārtīgi nodirsīšos un kļūšu par tavu draugu,” nodomāju es galvā.
— Kam – juuums?, — bļ@, mana dirsa mani tūlīt nodos.
— Nu tak man ar Pūku, — sāka ķiķināt meitene.
Man notirpa kājas. Gāja desmitā sarunas minūtes. Kaut tik viņa nemainītu savu atrašanās vietu, savādāk viņa uzreiz ieraudzīs manu pliko dirsu un to, kas ir zem dirsas – tur bija uz ko skatīties. Sarunas laikā es jutu, ka no dirsas, mazu porciju veidolā, veļās ārā sūdi.
— Jūs ejat uz izstādēm? — radījums noteica.
— Eeeeeeejam, — es nostenēju.
— Oi, cik interesanti, pastāstiet, — nevainīgi mirkšķinot actiņas nodziedāja šī būtne.
P*zģec, tas ir vienkārši p*zģec, es diršu simpātiskas meitenes priekšā, bet viņa man vēl prasa pastāstīt, kā mēs ejam uz izstādēm.
— Nu, mēs, ēm, esam Ukraaaaaaaaaaainaaaas čempioni, — vēl pāris tādas skaņas un viņa padomās, ka man nav labi. Un man tiešām nebija spīdoša pašsajūta. Iet jau divdesmitā sarunas minūtes. Viņa kaut ko čivina par to, kā baro un audzina Pūku, bet es pamazām diršu.
Es vairs nejutu savas kājas. Es pamēģināju vienu kāju izbīdīt drusciņ uz priekšu, bet man šī ideja ne ļoti iepatikās, tāpēc ka es gandrīz neiekritu savos sūdos. Laiks to visu beigt – lūk, vienīgā izeja. Pateikt, ka es tikko nodirsos un man vajag notīrīt starp bulkām un pēc tam mēs varam turpināt mūsu mīļo klaču? Nē, variants neder.
— Mani sauc Inga, kā jūs? — pajautāja meitene.
"Tu man vēl roku pasniedz, lai sasveicinātos..."
Mani sauc Aaaaaandirs, — p*zģec, mana dirsa beidzot nolēma pārtraukt šo idilli.
— Lūk, es staigāju no rīta 10:00 un vakarā 19:00. Palūkojaties, kā jūsu sunītis spēlējas ar manu, ierakstiet manu telefonu – staigāsim kopā!
Ja godīgi, šajā brīdī man sagribējās viņu pasūtīt nah*j ar visu viņas Pūku, bet es ielīdu jakas kabatā un godīgi sāku pierakstīt viņas telefonu.
P*zģec, dabūju meiteni, kamēr dirsu, ha-ha-ha. Bet tad man nebija smieklīgi. Man dirsa izdeva pretīgu skaņu, kuru aprakstīt laikam neizdosies. Drīzāk kaut kas līdzīgs slapjam, svelpjošam un guldzošam pirdienam, ar sasmalcināti krītošu šķidru sūdu skaņu. Es mēģināju šīs skaņas noslēpt ar savu klepu. Varbūt meitene neko nesaprata, bet Pūka ļoti precīzi noķēra šo skaņu nākšanas vietu. Pūciņa ne brīdi nenokautrējās un tiešā riksī devās pie manis... Kamēr mans, suka, suns, gulēja un grauza zaru. Es domāju tikai par vienu – kā aizdzīt Pūku. Ja viņa pienāks drusciņ tuvāk, viņa noteikti sajutīs manu ekskrementu specifisko smaržu, un tad noteikti mēģinās izzināt šo aromātu cēloni. Pakaļa atkal izdvesa skaņu, bet es jau neko nemēģināju apslāpēt – vienkārši sēdēju, klausījos meitenes skaļajās klačās un gaidīju savu piedalīšanos tajā.
Pūka, uzmanīgi apejot man apkārt, devās uz manas dirsas pusi. Es nezinu, ko viņa tur darīja, bet es jutu viņas karsto elpu tieši pie manas dirsas. Man sagribējās raudāt, bet Pūka devās tālāk – viņa sāka man laizīt pakaļu tieši tur, kur ir ānuss. Un es pēkšņi iedomājos kaut ko šausmīgu. Ja Pūka man tagad laiza pakaļu, tad viņa kā minimums stāv līdz pusei manos sūdos. Šajā brīdī es pavisam ah**el, es vienkārši iedomājos, kā izskatīsies Pūka, kad beigs man laizīt dirsu. Pūkas saimniece turpināja man stāstīt par suņu audzināšanas, barošanas un dresūras problēmām, bet viņas mīlulis turpināja man laizīt pakaļu, kamēr es vienkārši aizpīpēju cigareti.
Un tieši šīs paradīzes idilles momentā sākās īstenība. Ceturtais sūdizmešanas vilnis bija līdzīgs meteorīta triecienam. Es vairs nevarēju kontrolēt ne sevi, ne savu dirsu. Es pat necentos noturēt šo vilni. Man radās sajūta, ka tajā brīdī no manis izsprāga divi kilogrami sūdu. Pūka dīvaini ieurkšķējās un apklusa. Es pat vairs nesvīdu, es vienkārši gaidīju.
— Pūciņ, Pūciņ, meitenīt, nāc pie manis, — sāka satraukties saimniece.
"Bet agrāk tu, suka, nevarēji pasaukt savu suni," manā samiglotajā prātā iespraucās doma.
Kad es ieraudzīju Pūku, es sapratu, ka visas bailes, kuras es izjutu pirms tam, bija bērnu spēlītes. Pūka kustējās dīvainā zigzaga gaitā, visu laiku uzduroties kociņiem un zariem. Turklāt viņa izdvesa tādas skaņas, kas atgādināja garo klepu un stenēšanu. Kad Pūka gāja man garām, es vienkārši ah*jel. Es biju PILNĪBĀ nodirsis Pūciņu – no galvas līdz kājām, nodirsu visu, acis, ausis, muti, degunu – pilnīgi visu ķermeni. Tas izskatījās pēc liela sūdugabala uz buldoga kājām.
Jums bija balts sunītis, bet tagad viņš ir brūns. Jūs aizmirsāt mājās brilles. Ko jūs darītu? PAREIZI! Jūs paņemsiet viņu rokās, lai apskatītos, kas par dīvainām nokrāsas maiņām notikušas ar jūsu mīļoto dzīvnieku. Kā jums šķiet, kādas ir stāsta beigas?
Offline
