Es esmu izbaudījis dzīves skarbumu, esmu iemācījies vēsā mierā tikt galā ar sarežģītākajiem pārbaudījumiem un dzīves triecieniem, bet kad man patrāpās mandarīns kas nemizojas - bāc, reāli varu satrakoties!
Vakardien mierīgi skrūvējos garāžā. Apkārtējie dara savas lietas. Kā nu garāžās ierasts. Atnāk kundze ar sīko. Un saka, ka grib ar MO izlaist līkumiņu. Nu neko. Mazgāju rokas un stumju moci no garāžas. Un tad šī saka, ka pati braukšot. Ibio! Pirmo reizi dzīvē, sekundes simtdaļas, bija nepieciešamas, lai pieņemtu pareizo lēmumu. MO tik pat ātri iestūmās atpakaļ garāžā. Ņēmu krosinieku. Tipa lai skāde mazāka. Uzmaucu šai galvā podu. Uzsēdināju uz MO. Iekurbulēju, ieliku ugunsrobā. Un iekams šamā sāka protestēt, palaidu sajūgu. Epaķ! Domāju, ka šī nobīsies un negāzEs! Kas tev deva! Pilna ručka un aiziet! Veči sapratuši, kas sēž uz MO tik ātri saleca savos braucamajos un sastūmās pa kaktiem! Vecis, kas mazgāja savu autiņu, tā arī palika stāvot ar spaini rokās! Kad mocis pieripoja klāt, vienīgais atzinums no braucējas - gribu vēl!
Einšteins, Ņūtons un Paskāls spēlē paslēpes. Einšteins "vada" un ar aizvērtām acīm skaita līdz 100. Paskāls aizskrien kaut kur slēpties, bet Ņūtons stāv turpat Einšteina priekšā, vienīgi uzzīmē sev apkārt metrs reiz metrs lielu kvadrātu. Kad Einšteins beidz skaitīt un atver acis, viņš saka: "Es tevi atradu" uz ko Ņūtons atbild: "Nē, tu atradi vienu Ņūtonu uz kvadrātmetru. Tu atradi Paskālu!"