Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Pieredzes un piedzīvojumu brauciens Āfrikā-Moroco!!! | |
| Pievienota: 02. Mar 2015, 13:58 Atjaunota: 04. Mar 2015, 17:50 | Citas galerijas no lietotāja motomeitene |
Jaukam pavasarim vēlos Jums pastāstīt par pieredzes braucienu pa ceļiem un neceļiem, kas nesen notika
Āfrika-Maroka
(Plašāku aprakstu un vairāk bildes droši lasiet un apkskatiet Mājaslapā)
Sešās dienās pēkšņi uz Āfriku. Tas izklausās pēc piedzīvojuma pa citādiem ceļiem, citādiem laika apstākļiem-Pavisam citā kontinentā pie citiem cilvēkiem. Braukt vai nebraukt, kā tas būs un vai es to varu????
30.janvārī 2015.gadā visi esam mašīnā un protams -Braukt uz Āfriku
!!!
Kad esam visi mašīnā, tad mazliet uznāk satraukums.
Barselonā ceļot moto no piekabes interese pieaug.
Kad motocikli ir pie zemes, tad atnāk īstais jautājums, Kā būs. Visi savu rumaku mugurās smaidīgi ar nelielu satraukumu, kā nu būs, man varbūt tāds lielāks, jo pirmais patstāvīgais brauciens tik tālu no LV, līdz Barselonai 3100km un vēl dosimies tālāk. Labi, ka tā ir 7diena,tad ielas mazliet mierīgākas, bet tik un tā sajūta interesanta, pēkšņi ar moci būt iemestam pilnīgi svešā valstī, svešā pilsētā, bet labi, ka ceļazīmes tādas pašas
DD.
Sildamies saulītē pie ostas.
Skats no augšas uz ostu.
Pretī ostai, neliels kaktusu parks, cik nopratu vairāki simti
Barselona ir varena, vienā kadrā neietilps, pat no augšas.
Koki ar dinazauru kājām.
Māris jau ķer momentu un atpūšās.
Palmas un Jūra
Pieminekļi un katedrāles.
Esam jau 2 dienu uz kuģa. Bet labi pagulējuši un atpūtušies, dodamies brokastu piedāvājumā. Diena gara, apspriežam visādas lietas un padomājam par virzieniem kur doties Maroco. Kajītē skaists skats pa lodziņu, jo kuģis kuģo tuvu Spānijas krastiem un var vērot kalnu ainavas.
Arī vēl paspējot izbaudīt burvīgu ainavu ar Gibraltāra skatiem, klintīm, daudzajiem kuģiem un kalnu, kas sagaida cilvēkus Maroco.
Pirmā pilsēta -notiek naudas maiņa un telefonkaršu pirkšana.
Beidzot nonākam Tetouan, kur atrodam naktsmājas, lai arī jau viss slēgts jo pl 23-00, laipni mūs uzņēma un pat pacienā ar siltu zupu. Istabiņas glaunu glaunās, bet auksti gan, jo logi šķībi un sienas no betona. Galvenais, ka zem jumta, elektrība arī ir un naudiņu samainījuši varam mierīgi gulēt.
Naktmājas.
Numuriņš
Tetoun- skats no rīta.
Ainiņa no balkona
Rīta sākums ir jauks un sasildošs, kafija un šokolādes bulciņa vēderā, var tik pakoties lietus drēbēs, “jo mākonīši jau nāk” un doties ceļā. Pagalmā parādās burvīga varavīksne kuras krāsainais ceļš iekrīt tur pat kaimiņu pagalmā. Smaids par burvīgo skatu un silti plācenīši mugursomā būs labu, labā braukšana. Nu jau visiem rumaki rūc dodamies, iebraucot pilsētā uzpildīt mazākos braucamos.
Tējas pauze
Apsildījušies esam dodamies tālāk ar ko pārsteigumi nebeidzās un laiks sasniedz 0 grādus. Iebraucam tādā kā noburtajā pasaku mežā milzīgs vējš un lietus līstot sasalst, visi koki kā skulptūras ledū sasalušas, braukt paliek bīstami, jo uz ceļa vietām arī ledus veidojas. Rokas vienkārši piesalušas stūrei braukšana ar kājām pa zemi. Nolemjam drusku piestāt uz mazo apspriedi, visi uzreiz salec pie motociklu iz-pūtējiem kaltēt cimdus un sildīties. Bet ko gan darīt, risinājuma nav, tāpat pāri tiem kalniem jātiek, tā, ka jābrauc vien tālāk, jāsaņemas un jācer, ka tālāk nebūs sniegs. Nopētam ainavu un vien nosaka, ja šo bildi kādam aizsūtītu ar uzrakstu “Sveiciens no Āfrikas”- tad padomātu nu gan jociņš, bet nu tāds trakais ledus skats mums bija.
leduslaikmets.
Paduses nesvīst.
Vakara aina jau krāsaināka.
Sniegs mums ceļā vairs negadās, bet pa lietu gan vēl dabūjam braukt un stundas ātri skaitās, bet km nerūk. Aiz līkuma ieraugām saulīti un ar smaidu iebraucam ciematā. Silti ir tajos dažos + grādus un braucot pa kalniem tālāk var beidzot ieraudzīt skaisto ainavu un laukus, kas nosēti ar pupām un piparmētrām.
Diena rit uz vakarpusi un saldajā iegūtas ainavas ar plašiem skatiem, superīgi asfaltēts ceļš gan taisni gabali, gan slaidie loki un vēl burvīgā vietā netālu no pieturvietas paveras Maroco saulriets, kā punktiņš uz I. Izbaudām oranžo vakaru un braucam uz pilsētu kur gandrīz sanāk iestumties, jo mums ar Māri rezerve ieslēdzas moto.
Kalns + Mākonis-gandrīz vulkāns
Smiltis+Zāle
Esam nonākuši lielā pilsētā Fes, kur tiekam pie benzīna. Māris grib paņemt kanniņu, lai būtu līdzi drošībai un mēģina to sarunāt ar vietējiem.tas bija traki smieklīgi ko tikai viņam nemēģināja atnest. Es rādu 3 pirkstus un saku Tre ... kā jūs domājat cik atnesa???... 30 litru kannu, tur varēja bikses piečurāt no smiekliem, tādi trīs litri, pieliek kannai riteņus un velk rezervi priekš visiem līdzi
. 
Naktmāju-Buduārs
Jauns, vecs, krāsas, ādas, maize-viss pilsētā notiek.
Mazliet patīkamāku rītu dara svaigas maizītes smarža, kas pārklāj visas tuvākās ielas. Dodos paskatīties kā nu to maizīti cepj, ka tik kārdinoši smaržo. Cep melnās krāsnīs, ar netīrumiem notecējušās, ar netīrām drēbēm un gariem nagiem, liek ar dārza lāpstām un pēc tam uz pilnīgi noputējušiem plauktiem, ar mušiņām uz tiem. Bet tas mīkstais vidus un kraukšķīgā garoziņa un burvīgā smarža, pārvar visu zirgu staļļa izskata ainu, kur tā tiek cepta, ka ēdot var aizvērt acis, izbaudīt dabīgo garšu un iedomāties baltu pavāriņu uz mīksta mākonīša
)).
Atkal sniegs.
Diezgan ātri esam pārsaluši, jo trakulīgais vējš un mitrās drēbes dara savu. Rokas piesalušas pie moto stūres un puņķu lāsteka pie deguna un augšlūpas, cik skaists un iedvesmojošs skats. Tomēr visi saņem spēkus un brauc, jo otrs zemes gals mums sola labākus laik apstākļus.
No gaisa nekrīt, bet pa zemi rāpo, kas tas ir???
Tā nu izcietuši rīta grūtumu, nonākam uz plašākiem ceļiem ar saulīti un skaistām ainavām. Milzīgam plašumam pāri skrien smilšu mākoņi, kas šķērso arī ceļu, skats ir ļoti skaists. Izbraucot cauri smilšu virpulim paliek daudz siltāks un visi priecīgi, ka augstums pārvarēts.
Skaista aina
Ceļā tik skaistas ainavas un burvīgi akmens vārti, dabas veidoti. Izbraucot cauri, pēkšņi tāda vēja brāzma, ka mani norauj no ceļa pret apmali. Un vēl ar visu somu negaidīts vējš mani aizrauj pa zemi uz priekšu.
Tik skaisti kalni mālaini uz otru pusi paveroties smilšaini ar melniem plankumiem-izskatās pēc milzu gepardiem. Kalnos māla mājiņas, sastādīti kociņi ar koši zaļām cepurītēm, vietām rindās vietām veseli dārzi.
Negantelis mums traki māj, saprotam, ka lai laižam tālāk, paskatos uz priekšu tur smilšu mākonis nāk, laižam, lai tiktu ātrāk tam garām.
Jā, jā un tad tik sākās, pēkšņi vēja brāzmas mūs pa ceļu gandrīz kā pupas svaida, nevaram močus noturēt, redzam, ka divi lielie autobusi stāv ceļa malā un cilvēki ārā, bet mēs laižam garām, jo zinām, ja apstāsimies aiznesīs vējš pa gaisu. Tas visam bija tikai sākums, nākamajos metros vējš arvien trakāks nav ne jausmas kā braukt un uznāca tāda smilšu vētra, redzēt neko nevar brīžiem ne tikai smiltis, bet arī akmeņi pa gaisu. Motociklu stāvoklis ir 45 grādi, visi noliekušies pie zemes, braucam un cīnāmies, nekas tāds nav pieredzēts. Domāju cik vēl tālu jācīnās un paskatos, kad apskaidrojas, redzu ceļš taisns augšā lejā, augšā, lejā, vēl tālu tālu. Tad atkal sametas viss dzeltens, pēkšņi viens auto apstājies ceļa vidū, jo sabijies, ka nekas redzams, mēs metam apkārt, jo bremzēt nevar. Ātrums mums no 65-80km/h, jo lēnāk nevar rauj grāvī, kā iepūš pretējā pusē, tā cīnāmies atpakaļ tik savā, lai tik nav grāvī. Brīžiem jau galīgs bezcerīgs noskaņojums un domāju kur iepināmies un, ka vairs nevar šito izturēt, bet jācīnās, prieks, ka vismaz vienu moto gaismu aiz sevis redzu, tad zinu vēl viss ok. Ieraugam divas būdiņas un nometam malā. Esmu es un Artūrs, pārējie jau pazuduši, ilgi gaidījām domājām grāvī jau kāds, jo tās bija tādas šausmas.
Fotosesijas iespējas pašā pilsētas centrā tikai 10Dihrami
Turpinās cīņa ar vēju.
Kalnu aina.
Traktors īstajā ainā
Ceļa remontiņš.
Lielais smilšu vētras trakums aiz muguras, pagriežamies maršrutā pa kreisi un vējā plīvojam tālāk. Ar mazo mocīti diezgan nogurdinoši ir visu laiku cīnīties tajā vējā, arī benzīna patēriņš jūtami pieaudzis. Vakarpusē esam no vējiem aizbēguši un nonākam tik skaistā vietā, vēja izgrauztā kanjonā kur gar vienu malu iet ceļš un lejā vijas upes ieleja.
Protams, ka izbaudām ainavu, tikmēr atnāk vietējais kalnu iemītnieks, piedāvā mums savus kamieļus un ēzeļus no niedrēm sapītos un jautā vai gribam palikt pie viņa pa nakti. Es vien nobrīnījos kur gan mēs visi pie viņa alā paliktu.
Dodamies tālāk un aiz 3 līkumiem, tāds Maroco kanjons paveras, ka nevar vien nopriecāties un tas vis skaistā uguns saulrietā. Garām pabrauc 2auto ar krosa močiem, vien uzpīpinot mums, kur vēl labāks dienas noslēgums, zinot, ka vēl aiz diviem līkumiem pilsēta kur nakšņosim.
Errachidia
Visi žigli numuriņos, izklājam mantas žāvēties un hops pilsētu pētīt. Pilsētiņa kā jau ierasts, vis pa vienkāršo, visi tirgojās, staigā, sēž skatās futbolu. Mēs dodamies uz tirgu iepirkt ko uzkožamu, nopērkam vairāk kā 1kg mandarīnus par 1E-garšīgākie kādi jebkad ēsti saldi un sulīgi. Tad uz stūra bērni melnā katlā vāra popkornu ar melnām rociņām, bet nolemjam arī izprovēt ar zemeņu sīrupu-bija vienkārši super. Tad viens jau puišiem piedāvā man gredzenus nopirkt
)). Vēl visādas vietējās garšviela maisu, maisiem. Tirgū var atrast arī vietējo ķīniešu stūrīti ar lētajām mantām un citām precēm. Staigājot pa citām ielām nobaudām superīgu bambusu sulu ar citronu, pati uz tādu neparakstītos, bet citu ietekmē izmēģināju un mmm super. Visu aplūkojuši, nolemjam vairāk iestiprināties, nevaram atrast tādu kārtīgu ēstuvi, visur šis tas. Es atrodu vienu ģimenes biznesa vietiņu un aicinu pārējos, ka izskatās labi. Bija riktīgi jauki, puisis runāja kādās 4valodās, bija laipns, atnāca ar visiem iepazīties, mamma virtuvē kaut ko griež, mazais visiem pa kājām, viens slauka galdus un divi apkalpo cilvēkus. Ēdām frī kartupeļus, maizīti, tītara sašļiku, salātiņus, visu ņēma ar rokām un tik lika iekšā)). Artūr tik nosaka, ka Latvijas sanitārais dienas sirdstriekā iekristu. Kad labi paēduši un vēders par smagu nevaram aiziet 2km uz viesnīcu, paņemam vietējo Taxi izmēģināt. Tas bija labu, labs, mašīnā vis pēc veciem kamieļiem, jo krēsli un salons ar ādām noklāti, tad taxists vispār brauc un spaida telefonu ceļu neskatās. Mēs vēl nevaram pateikt kur vajag, saku te būs labi, viņš rauj pa labi, gandrīz paķerot riteņbraucēju, kas pa labo malu garām minam, saku ne pa labi nevajag braukt, bet jau izlaist, viņš jautā-Vai uz hotel- jā, jā mēs sakām, tad viņš rauj pa kreisi, jo hotelis pretējā pusē un atkal gandrīz to riteņbraucēju notriec, jo tas tagad pa kreiso pusi brauca garām. Tā mūs pie viesnīcas durvīm izlaida un 1E samaksājām, un tā kārtīgi izsmējāmies par trako braucienu.
Saulains rīts, Māris ar kaķi bļāvēju pako mantas
.
Saulīte, silti, jauki
Plašuma vidū milzīga Oāze.
Nevaram atrauties no skata baudīšanas
.
Māris izraujas bezceļos.
Rissani šaurās ielas
Leļļu teātris
Viesmīlis
Karstās pusdienas
Mmm tagad tā paēduši un uz terases tik silti, ka negribās kustēt. Noejam pie moto un tur jau viens biznesmenis manu moci grib par 2 kamieļiem nopirkt, smejos kur likšu, mani uz kuģa nelaidīs-kamielim Tehnisko paprasīs. Tad viņi jau puišiem piedāvā tuksnesī nakts palikšanu un kamieļus un ko vēl tik nē.
Merzougā, jau visi zin, ka ieradīsimies un saskrien apkārt vis kaut ko piedāvāt, tā, ka garām nevar tikt, skaidrs no iepriekšējā ciemata jau noziņots, ka motociklisti ieradīsies. Vaļā no viņiem tikt nevar, ko tik katrs negrib iesmērēt,labi, ka tur meitenēm neviens nepiesienas.
Artūrs palīdz Aitu ganam.
Ja tuksnesis tad arī kamieļi.
Māris ar Neganteli izmet pāris lokus pa smiltīm, Artūrs šoreiz ar savu lielo kamieli nemēģina, es vienkārši sēžu kalnā un aplūkoju apkārtni, gribu izbaudīt katru skatu, ja tik tālu braukuši.
Siltākā vieta brauciena laikā +17.
Atpakaļceļā no Merzougas uz Rissani nolemjam braukt pa bezceļu, ko mēs ar Māri jau sen gaidījām. Brauciens izdodas superīgs, pa putekļainiem ceļiem, sākumā pa melniem cietiem plašumiem un kalnu skatiem, vēlāk pa mālainiem plašumiem ar tālumā spīdošu pilsētu. Beidzot smaids sejā un siltumiņš mugurā no šādas pavingrošanas.
Stepes vidū viena Palma
Kamēr pa bez-ceļiem izkuļamies vakars jau klāt un vienojamies par palikšanu Stepes Kempingā. Kempings pavisam jauns, paņemam mājiņu kur uz 2viem pa istabiņai un pa vidu vēl virtuve ar viesistabu. Mājiņa pavisam jauna uzcelta no māla, salmiem un kaļķa, viss no vietējiem materiāliem, māls, akmens, marmors, koks, niedres. Izrādās, ka mēs vispār pirmie viesi viņu jaunajā projektā.
Jau pašā dienas sākumā skati tik burvīgi, ka nevar neko uz priekšu tikt, jo visur gribās piestāt un izbaudīt. Te tāda brīvība, ieraugi ceļu vai kādu jauku skatu, hops no ceļa nost un braucam un izbaudām tuvāk.
Pirmie pavasara ziedi.
No vēja un putekļiem lēnām noasiņojam, āda plīst.
Pēc dažiem km piestājam uzpildīt motociklus, pretī tankam arī ēstuvīte un fosiliju muzejs. Ejam izpētīt-zinātnieks mūs protams jau ieved savā dārgum mājā, visu izstāsta, rāda, ka baigais slavenība Maroco zinātniskajā vēstures grāmatā pat bilde un viņa pētījumi.
Arī kafejnīca viņa, sakam varētu ko uzkost, tad tiek izsaukta pus pilsēta, lai mums uzklāj galdu viens atskrien ar oglēm cits ar vistām, nākošais ar tomātiem, vēl viens ar vistām.
Un sākas ilgi gaidītais dienas bezceļa maršruts.
Negantelis pazudis, pameklējam un nodomājam, ka nav, tad citu ceļu aizbraucis meklēt ar savu lielo bezceļa moto
. Noskatāmies ceļš maziņš, bet braucams, laižam tik tālāk, tad paliek tāds akmeņaināks, arvien vairāk upju izskaloti caurumi, bet ir ok. Apkārt tik jauka ainava, apstājamies uzņemt skatus, nevienas dzīvas dvēselītes un tad pēkšņi no visām malām kalnu klejotāji. Smejos Mārim jāmet ātri mantas somā un jābēg.
Un tad, jā pat nezinu kā Jums pateikt-tad pavērās tāda ainava, tāds skats, skaistākais, kas dzīvē redzēts, to, laikam nevarēs ne pateikt, ne bildēs parādīt, tas tiešām jāizbauda dzīvē. Jūsmoju nez cik ilgi. Pēkšņi taciņa met asu līkumu un slīpums uz augšu, piebraucot, tāds milzu kanjons, milzu ieleja, kalni, ieleja, ziedi, gais, saule, smaids līdz ausīm, jā, jā bija vērts kulties, jo pa šoseju aizbrauktu garām un neko neredzētu. Tik skaisti, tā nu baudot skatu braucam, pa taciņu uz leju un tik nosakām, ka žēl -Negantelis pazudis un šo visu neredzēs, bet itkā pa brīdim moča rūkoņu sadzirdam.
Nobraucam lejā un tur ceļi sadalās divos virzienos- Artūrs saka, pa kreisi, pa kreisi, lai man sajūta, ka pa labi.
Pēc pāris metriem nonākam pie lielas upes ielejas kur smiltis un akmeņi galvas lielumā. Prasu Artūram-Tiešām, tiešām mums te jābrauc, manas acis neticis tam ko redz-Artūrs tik-Jā, jā tur pāri būs tālāk ceļš.
Artūra mocim dakša līdz pusei iegrimst smiltīt un bum gar zemi IR.
Saku, pa akmeņiem braucam, jo tad negrimst, akmeņi gan ļoti lieli, man kājas drusku par īsas lecu no akmens uz akmeni, prātā tik domāju, nomest uz kreiso pusi motociklu nevaru, jo tur radiators un ātrumu pārslēgs, ja nokritīs un salauzīšu, tad upē būs jāpaliek.
Bet no upes gultnes vidus, skats fantastisks!!!
Kaut kā esam pilnīgi slapji aizkūlušies līdz otram krastam. Protams saprotam, ka ārā nevaram tikt, jo krasts pārāk augsts, Māris mēģina un nekas neizdodas, tad par visiem trijiem izceļam ar mokām manu mocīti no upes. Es jau laimīga, no mokām ārā tik noprasu cik vēl tādi trakie kilometri vēl 50desmit Artūrs nosaka. Māris aizlaiž pa upi tālāk lūkot kā ārā tikt, itkā vietiņa esot.
Artūra moci izceļam, galīgi visi slapji un bez spēkiem,tāds nogurums, labi ka ūdens Artūram koferī. Un tad jau domājam Māris pats uzlaidīs un līdz pusei ir un, un ,un bum uz sāna, ejam atkal palīdzēt
.
Dodamies tālāk pilsētas virzienā, ieraugam pa ceļam mašīnu un saprotam nu būs ātrāka braukšana, arī ciemati un bērni pa ceļam paspīd
. Laimīgi, par labāku ceļa saturu laižam uz Zagoru, jo saulīte, jau pie kalnu galiem un nogurums arī pamatīgs, ceļā vēl 2upes gultnes gadās-Artūrs jau sastingst, bet tās bija izbraucamas viens un divi.
Zagora.
Tā kā esam pilsētā, tad džipi mūs jau ielenc un naktsmājas piedāvā, jo saulītes vairs nav. Nokaulējam cenu un vienam piekrītam lai mūs vizina uz naktsmājām. Viesnīciņa vienkārša, bet vadītājs, jauks onkulītis. Uzņem mūs kā karaļus, somas aiznes, vakariņas jau taisa. Tad aicina pie galda, tur dīvāniņš un vis saklāts un divas garas sveces svečturos deg, svaigi spiesta mandarīnu sula, silta vistiņa un dārzeņi
. Saldajā vēl atnes augļu bļodu, tā, ka ēduši gana.
Naktsargs un bārmenis
))
Milzu varavīksne.
Šodien visi zin, ka kapājamā diena un vismaz 400km pa asfaltu jānorullē. Braukšana protams pēc vakardienas tāda stīva un beņķis mocim lieksās jau par akmeni pārvērties. Laiciņš saulains un segums braukšanai labs, acīm baudīšanai ainava dievīga. Siltuma ziņā +12 un vējš nerimstās šajā zemē, laikam nekad.
Vēja raksti akmeņos-iespaidīgs skats.
Atkal sniega ainas fonā, labi, ka tālumā
Ķirši un persiki zied jau pilnā sparā.
Vakarpusē esam nonākuši vietā kur veras plašumi un tiek būvētas simtiem jaunas mājas, viss jau sadalīts pa kvadrātiem. Izbraucot cauri jaunajai pilsētai paveras burvīgs skats uz veco, mālaino pilsētu, no kuras vien aina palikusi.
Lūkojamies no augšas uz lielo, topošo, jauno pilsētu.
Līkumojot caur pilsētu un pāri dažiem kalniem, nonākam iespaidīgā skatu buķetē. Skats vienkārši neaptverams, milzu akmeņi, iespaidīgs skats un cilvēks, kā tāda mini vienība tajā visā. Sajūsmināmies, izbraukājamies šurpu turpu, izbaudām saulrietu.
Brokastis uz terases.
Šodienas ceļi vedīs atpakaļ uz māju pusi, jo laika limits skaita uz beigām. Pa lielajiem ceļiem brīžiem laižam 120km/h, brīžiem 80km/h. Diena vēsa +6, +9 grādi. Protams, burvīgie skati mūs nav atstājuši arī šodien, milzu aizas, stepes, kalni, daži plaukstoši ziedi, kas gaida pavasari.
Rokas un dibens nosaluši, izpūtējs mūs sasilda.
Košas krāsas.
Visi tik joņo, tad jau 3močiem rezerve un kaut kā tāds neapdzīvots sāk gadīties. Jaukā dabas ainavā ir tikai eee un benzīns ir beidzies. Variantu nav Negantelim vienīgajam ir, viņš brauc meklēt.
Arī ar tukšām bākām skaisto saulrietu var izbaudīt.
Pa to laiku jau gadās misēkļi un visi mazliet sadalās, es paspēju arī 2km pastumt moto, bet tad jau tumsā, lielajā pilsētā esam visi satikušies. Šodien 510km novīlēti, vairs ne tikai krēsls no akmens, bet arī dibens
. Naktsmājas mums šausmīgākās no visa pasākuma, bet 20E no mums 4triem. Gulēšana bija ļoti auksta un smieklīgi bija mazā problēma ar podu, ka šļauka esot noplīsusi, paskatījāmies, visos numuriņos spainis pie poda. Sanāk, ka maza problēma visos numuriņos))(bildes nav)
Aukstākais rīts, vēl ar pārsteigumu, ka kuģis 11. februārī 23-00 atcelts un būs 10. februārī 16-00. Tātad diena, ko gribējām vaļoties, sanāk atkal būs kapājamā. Šodienas ceļš lielu daļu pa kalniem un līkumiem mūs ved, kad tiekam tuvāk pilsētām un jūrai, gaiss manāmi mainās, un paliek siltāks.
Pusi dienas braucam gar Jūru un gar Nacionālo parku.
Māri esam pārmocījuši, viņš vairs nesmaida, saka palikšot pie jūras aizvējā smelties sauli un vakarā mūs piedzīs.
Pārējie daudz nenobraukuši, paliekam ciematiņā Amtar pie Jūras, jo no kalniem nāk lielie lietus mākoņi. Ciematiņā viesnīcas nēsot, bet mūs varot uzņemt vietējais džeks no Holandes par 50E.
Pie Jūras palikām, tad Jūras veltes vakarā baudām.
Vakars izvērtās ļoti jauks un informācijas bagāts, daudz uzzinājām par vietējo dzīvi.
Foto pie Jūras, Negantelis beigās bija līdz ceļiem Jūrā ar visu moci...
Vietējā autoskola
Ir jau 10.februāra rīts, pieceļamies 7-00 no rīta, rosāmies, pakojamies, jo vēl gabaliņš ko braukt līdz ostai. Pasakāmies saimniekam par nama mājām izmetam līkumu gar jūras krastu un dodamies kalnos. Diena nav tā jaukākā jau līst un viss pelēks apmācies, ceļa segums ar ne visai labu saķeri. Artūrs vien nosaka-Jā Āfrika ar lietu mūs sagaidīja, tad tā arī pavadīs. Pavadīja, teikšu tā kārtīgi, lija ne pa jokam visi izmirkām un slapji 190km trīcējām, pilsētās vēl forši pabrauc garām mašīna un aizlej spaini aiz krāgas. 12-00 Esam nokļuvuši ostā, jau sarauti krampī no braukšanas pastiprinātā uzmanībā. Nopērkam biļetes un vēl 2 stundas ir, pasēžam kafejnīcā, nobaudām pēdējo reizi vietējo. 14-00 dodamies cauri muitai 6kontroles, viss iet veiksmīgi, jo viss kārtībā. Tiekam kuģī, visi filipīnieši smaidīgi apkalpo, aiznes koferi un visu parāda. Tikuši siltumā,cīņa par dušu un pagulēšana
. Galva pilna ar piedzīvojumiem un ainām un daudzajiem iespaidiem. 
Katedrāle Barselonā.
Izlocījušies pa Barselonu atgriežamies pie mašīnas stāvlaukumā un tiek pakoti moto un mantas, lai dotos atpakaļ uz Rīgu. Visiem patīkams nogurums, bet jārullē ir.
Tādi bija mūsu līk loči.
Komanda:
Māris + Suzuky DRZ 400
Negantelim +BMW F800GS
Artūrs Honda Transelp XL650
Lelde+ Honda CRF250L
PALDIES
Par piedzīvojumu, par to, ka visi piedalījāmies un izturējām, centāmies būt komanda, protams neiztiekot bez strīdiņiem. Šad tad sadalījāmies, bet vienmēr spējām atrast viens otru. Pieredze lieliska, piedzīvojums fantastisks. Jāada zeķe, jākrāj nauda un cerms atkal varēs mesties trakā braucienā!!!