Online
Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Kultūršoks Balkānos | |
| Pievienota: 04. Jul 2025, 20:08 Atjaunota: 04. Jul 2025, 21:10 | Citas galerijas no lietotāja MartinsR |
Šogad radās doma apciemot Eiropas daļu kurā vēl nebija pabūts - Balkānu pussalu.
Gatavoties sāku jau laicīgi - janvārī. Mēģināju pierunāt arī kādu čomu ar moto braukt līdzi, bet šoreiz neviens nebija pierunājams - kāds pārdevis moci, kādam vasaras kalendārs jau saplānots, citam gaidāms ģimenes pieaugums, citam plānoto kilometru apjoms par lielu, utt.
Nu tad neko darīt, sapakoju mantas pa somām un devos ceļā viens pats.
Pirmās pāris dienas, protams, ir tās garlaicīgākās. It īpaši tikšana pāri Polijai, kur (pateicoties bāņiem) navigācija vienā gadījumā rādīja - turpmākos 216km braucam tikai taisni. Toties tagad zinu, ka ar 17 litru bāku šādā režīmā varu nobraukt 450 km.
Kaut cik interesantāks reljefs parādījās tikai ap Polijas dienvidiem.
Lai gan biju diezgan rūpīgi saplānojis apskates objektus, ceļošana ar to arī ir interesanta ka pa ceļam vienmēr uzrodas kaut kas vēl ko apskatīt. Kā piemēram šis 2.pasaules kara piemineklis Slovākijā, kur kautkādu iemeslu dēļ T34 brauc virsū Panzer IV tankam.
Nākamais plānotais apskates objekts jau bija Rumānijā - izbraucu Transalpina ceļu pilnā garumā.
Kā sak - atvedu Transalpam parādīt Transalpinu.
Tālāk jau devos turpat netālu uz Fagaraš kalnu pusi. Šī tāda tipiska Rumānijas lauku ainava - koka sprunguļu sēta, siens zārdos, ik pa laikam kāds gans dzen aitu baru pāri ceļam, brīžiem pretī brauc arī zirga pajūgs, utt.
Bet - tuvāk kalniem jau parādās arī brīdinājumi par lāčiem, ar lūgumu tos nebarot.
Te tad tie arī bija - nācās braukt garām diviem mazuļiem un lāču mammai, kura mani pavadīja ar traki nelaipnu skatienu. Par apstāšanos vai barošanu nebija pat doma tai brīdī, ka tikai ātrāk tikt prom.
Bet spriedzes momenti bija tā vērti - tiekot līdz Transfagarašan kalnu pārejas pašai augšai, pavērās skats uz otru pusi, ar slaveno ceļu. To izbraukt pilnā garumā bija jautri, lai arī vietām nelīdzeni.
Pēc tam jau devos dienvidu virzienā - uz pašu Rumānijas malu, kur robežupe Donava atdala to no Bulgārijas. Turpat upes krastos - savvaļā, arī paliku pa nakti.
Ceļojuma laikā pamatā pārtiku no tūristiem paredzētā ēdiena. Taču šoreiz ierastā Adventure Food vietā nolēmu pamēģināt vietējā ražojuma Good Mood Meals produkciju. Gardi, noteikti iesaku arī citiem paprovēt.
Tālāk no rīta devos uz prāmi lai pārceltos pāri Donavai un nonāktu jau Bulgārijā.
Šī valsts man arī patika - braucot tai cauri kādas kalnu pārejas augšpusē atklājās jau nākamais neplānotais objekts - kārtējais padomju perioda piemineklis.
Nevarēju neizmantot izdevību ka esmu ar moto, tāpēc uzbraucu paša pieminekļa pakājē. (Tas bija legāli, bet ar automašīnu būtu samērā grūti izdarāms). Skats bija tīri labs.
Nobraucot lejā, pēc kāda laika nonācu Eiropas senākajā pilsētā - Plovdivā. Tveices dēļ gan tur ilgi neuzturējos, tikai izčāpoju cauri vecpilsētai un devos tālāk uz ēnainākām vietām.
Nākamais apskates objekts jau atradās pašos Bulgārijas dienvidos - Trigradas aiza. Pati aiza skaista bezgala, kā arī ceļš lai līdz tai nokļūtu - ar reljefu, gluds un līkumains, tieši tā kā motobraucējiem patīk.
Pie pašas aizas ir arī tūrisma centrs - aizgāju arī ekskursijā pazemē ar lieliem kambariem un ūdenskritumu, bija interesanti, tik vienīgi bulgāru valodā nācās visu klausīties.
Nakšņoju atkal savvaļā, šādā karstumā bija dikti patīkami ka arī kalnos var atrast kādu ezeru kur atveldzēties.
No Bulgārijas tālāk iebraucu Ziemeļmaķedonijā, kur netālu no robežas bija dīvains tūrisma objekts - dikti skaists ūdenskritums padsmitstāvu mājas augstumā, bet pilnībā pamests - es tai visā kompleksā (ar parkingu, kafejnīcu, bruģētām takām, skatu platformām, atpūtas soliem, utt) biju vienīgais cilvēks, neviena cita. Acīmredzot šai valstī ir daudz tādu vai pat vēl augstāku/skaistāku un vieglāk pieejamu ūdenskritumu ko skatīt.
Tālāk devos uz Ziemeļmaķedonijas lielāko ezeru - Ohrid. Tur mazliet paklaiņoju pa vecpilsētu (no kurienes arī šī bilde) un tad devos uz ezera otra galu - uz kempingu.
Šis kempings atrodas pašā ezera krastā, ar lielisku pludmali un obligāto peldi gan vakarā gan no rīta.
Ziemeļmaķedonija man patika arī cenu ziņā - piemēram šādas pusdienas tīri glaunā kafejnīcā izmaksāja €5,20.
Pēc tam jau biju iebraucis Albānijā, kur par laimi bija iespēja glābties no karstuma Adrijas jūrā.
Albānijā gan ilgi neuzturējos, tālāk jau ripoju uz Melnkalni, te pa ceļam skats uz Crnojeviča upi.
Melnkalnē apmeklēju arī populāro tūristu galamērķi - Kotoras līci. Līdz skatpunktam uzbraucu nevis ar vagoniņu, bet protams kā pienākas - ar moto, pa serpentīnu.
Serpentīna ceļš gan bija negaidīti šaurs un stāvs, ar mašīnu es pa tādu laikam negribētu braukt - izmainīties ar pretimbraucējiem nudien ir izaicinājums.
Tālāk jau biju nobraucis līdz Kotoras vecpilsētai - tajā iekšā nelīdu (karsts un daudz tūristu), vien aplūkoju aizsargmūrus no ārpuses.
Tā vietā pazvilnēju ēnā pie ūdens kādā nomaļā pludmalē.
Pēc tam jau devos Melnkalnes iekšzemē - uz Durmitor nacionālo parku.
Jo tuvāk parkam, jo krāšņāki kalnu skati.
Pa ceļam piestāju pie Durdeviča tilta kas slejas pāri Tara upes ielejai, kā arī nobraucu ar Eiropā garāko ziplainu. Patika.
Tālāk jau turpat parka ietvaros uzbraucu Sedlo kalnu pārejā. Skats uz vienu pusi.
Un lejā pa otru pusi. Lieliska ainava, maz satiksmes, labs laiks - viss kā pienākas.
Braucot ārā no parka vēl pa ceļam bija iespēja aplūkot Piva upes kanjonu no augšas.
Pēc tam jau ieripoju Bosnijā. Tur tīri labi varēja sajust vēstures elpu - piemēram Počiteļ ciematā, ar simtiem gadu senu cietoksni un mošeju.
Bet īstais tās dienas galamērķis Bosnijā man bija Kravice ūdenskritums.
Patīkamā lieta bija tāda, ka šeit (atšķirībā no Krka/Plitvice parkiem Horvātijā) droši drīkst peldēties pie paša ūdenskrituma, ko ar prieku arī izmantoju.
Nākamajā dienā biju nonācis vēl vienā populārā Bosnijas apskates objektā - Mostar pilsētā.
Tā, kā zināms, ir slavena ar savu 500 gadus seno (90tajos gan sagrauto bet pēc tam atjaunoto) tiltu.
Tur vietējiem čaļiem laba izklaide - aicina tūristus saziedot €50 un tad lēcējs (redzams bildē, tilta smailē) metas dzelmē no 23m augstuma. Diezgan baisi.
Vēl - tūristiem tur ir iespēja pavizināties arī ar motorlaivām, kas interesantā kārtā ražotas Latvijā ("Dulkan" ).
Te jau pēdējā bilde braucot ārā no Bosnijas.
Vēl esot Latvijā, mani te biedēja - "braucot uz Balkāniem, esi gatavs kultūršokam". Tāds man patiešām mazliet piemetās, tikai otrādāk nekā biju gaidījis. T.i. bija radies iespaids ka Balkānu nepieradinātais gals būs kaut kas uz Āfrikas pusi - šausmīgi ceļi, benzīnu tirgo ielas malā pudelēs, lopi guļ uz brauktuves, visur bardaks, utt. Bet patiesībā tur viss ir pilnībā civilizēti. Salīdzinājumam - tik nelīdzenas ielas kā Rīgā (un tik daudz pamestu ēku kā Latvijā) nemanīju nekur Balkānos visa brauciena laikā.
Nu jau biju iebraucis atpakaļ Eiropas "civilizētajā" daļā - Horvātijā. Pirmais pieturas punkts - Dubrovnika.
Jau atkal - uzbraucu to paskatīties no augšas nevis ar vagoniņu, bet gan pa serpentīnu kas bija vēl šaurāks nekā Melnkalnē.
Vecpilsētas mūros gan atkal neielīdu, dēļ karstuma, bet principā pietika ar šo skatu.
Tā vietā devos tālāk gar jūru. Horvātijā protams var just, ka tā ir Eiropas Savienībā - viss moderns un sakārtots (autobāņi, utt), bet līdz ar to arī attiecīgs cenu līmenis - ēšana un nakšņošana ir stabili x2...x3 pret to kas atrodams Bosnijā vai Ziemeļmaķedonijā.
Turpināt ceļu gar Adrijas jūru bija patīkami, jo acis priecē ne tikai sakārtotie ciemati, bet arī mazas pludmalītes katrā no tiem, kur, protams, atkal aizķēros lai aizmuktu no tveices kaut uz brīdi.
Tālāk devos uz Biokovo nacionālo parku, kura ieeja atrodas labi augstu virs jūras līmeņa.
Iebraucot parkā, tūristu ērtībām ir šāda skatu platforma, ar caurspīdīgu grīdu.
Bet īstais galamērķis šeit bija Horvātijas otrā augstākā virsotne - Svētā Jura smaile.
Tajā var uzbraukt līdz pašai augšai. Vispār interesanta pieredze - nepilnas stundas laikā tikt no jūras līmeņa līdz 1762m atzīmei. No šejienes ir labs skats gan uz serpentīna ceļu gan uz Adrijas jūru pāri kurai skaidrā laikā varot redzēt arī Itāliju (150km+ attālumā).
Tālāk jau braucu uz Horvātijas ziemeļu pusi, nevis pa ātrāko ceļu (bāni) bet gan gar pašu piekrasti - pa Adrijas jūras maģistrāli.
Šis nu arī ir viens lielisks ceļa posms kuru ieteiktu izbraukt ikkatram motobraucējam - ar labu ceļa segumu, mazu satiksmi, dikti ainavisks un līkumains.
Tuvāk vakaram biju nonācis kārtējā kempingā, šoreiz Horvātijā. Šis no citiem atšķīrās ar patīkamu ekstru - apmeklētāju ērtībai bija pieejami divi baseini.
Nākamajā dienā jau atrados Slovēnijā. Tur uzbraucu Vršič kalnu pārejā lai uzmestu aci Juliāna Alpiem.
Kā arī turpat netālu izbraucu cauri pilsētiņai ar ne pārāk skanīgu nosaukumu - Bled.
Līdz ar šo jau biju motociklu pagriezis māju virzienā. Atpakaļceļā vēl piestāju Ungārijā, paraudzīties uz Balaton ezeru.
Šī ezera krastos ir dikti daudz kempingu, tāpēc nav problēmu tikt nakšņot pie paša ūdens.
Vispār fantastiska vieta, te noteikti vēl gribētos kādreiz atgriezties kopā ar visu ģimeni.
Tuvojoties ceļojuma noslēgumam vēl izbraucu cauri arī Budapeštai. Šī gan bija vienīgā lielā pilsēta kuru iekļāvu maršrutā - no tām apzināti izvairījos motociklistiem labi saprotamu apsvērumu dēļ.
Un te jau bilde no kāda Slovākijas ciematiņa mājupceļā, kas labi parāda to kāds karstums valdīja visa brauciena laikā.
Viena no pēdējām degvielas uzpildēm Polijā, un tad jau biju laimīgi pārradies mājās, Daugavas krastos.
Atskatoties jāatzīst, ka šis noteikti bija labākais moto brauciens manā pieredzē. Kaut vai laikapstākļu dēļ - šo pāris nedēļu laikā lija tieši uz vienu stundu Ziemeļmaķedonijā, kuru nogaidīju benzīntankā un tad braucu tālāk.
Ja neesat bijuši Balkānos, silti iesaku - skaisti skati, labi ceļi, pieejamas cenas (piemēram, palikšana kempingā maksā €9-10), laipni ļaudis, patīkams klimats.
13 dienu laikā kopā nobraucu 7334 km, ar vidējo patēriņu 3,8 litri uz 100 km.
Izbraucu cauri 12 valstīm, deviņās no tām nebiju vēl bijis ne reizi. No Balkānu valstīm neapmeklēju vienīgi Serbiju un Kosovu - kaut kā organiski sanāca apbraukt tām apkārt.
No pārējām valstīm mana favorīte viennozīmīgi ir Melnkalne, bet vismazāk patika Albānija.
Arī tehniskā ziņā viss bija gludi - tā kā šim moto ir riepas ar kamerām, biju pilnībā sagatavojies tās mainīt ja gadās pārdurt, bet par laimi, tas nebija nepieciešams.
Paldies par uzmanību. Ceļojiet arī jūs un tiekamies ielās!