Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Motorrad Odiseja (Epilogs) | |
| Pievienota: 20. Oct 2012, 19:06 Atjaunota: 21. Oct 2012, 12:28 | Citas galerijas no lietotāja VATERLAND |
Dienas plāns - turpināt ceļu virzienā uz La Spezia, kas ir ne tikai nozīmīga pilsēta Itālijas rietumu pusē, bet arī viena no lielākajām Itālijas kara flotes ostām.
Tad aplūkot kārtējo Itālijas dabas parku un izdevīgā vietā ar izeju uz ūdeni par saprātīgu cenu mēģināt atrast naktsmājas. Izvēle ir kritusi uz man jau iepriekš zināmo Cinque Terre dabas parku, kas atrodas Ligurijas jūras piekrastē. Tas ir dabas parks, kurā ir piecas mazas pilsētiņas jūras krastā.
Diena ir tik karsta, ka esam izvēlējušies upurēt drošību komfortam un braucam šortos un īsās rociņās itāļu stilā. Kas biezāks mugurā būtu vienkārši neizturami. Kaskas galvā, atšķirībā no dažiem drosmīgiem vietējiem, gan paturam.
Sākot dienas braucienu, izbraucam cauri gluži visai pilsētai un ostai, līdz atrodam vislabāko vietu skatam uz pilsētu no augšas.Neesam te vienīgie, jo tieši pāri ceļam ir krogs / kafejnīca, pie kuras regulāri spieto tūrisma autobusi un neskaitāmi motociklisti.
Nākas braukt cauri samērā daudziem tuneļiem, līdz nonākam uz vienīgā asfaltētā ceļa, kas vijas gar jūras krastu un ved no vienas Cinque Terres pilsētiņas uz otru.
Klints nogāzes abās ceļa pusēs tiek izmantotas vīnogulāju audzēšanai.
Esam ieradušies tieši īstajā, vīnogu vākšanas, periodā. Secinājums – ir grūti pretoties kārdinājumam, ja stāvvietā, kur esi apstājies uztaisīt pāris foto, ir atstāts kravas auto pilns ar svaigi vāktu vīnogu kastēm.
Jo tālāk dodamies pilsētiņu virzienā, jo šaurāks kļūst ceļš un dramatiskāks ceļa segums. Sāk parādīties turpmāk tik tradicionālās ceļa zīmes „Bīstami”, ar paplāksni apakšā „3km ceļa deformācija” (pēc nākamiem 3 km gan seko nākamā zīme, nevis uzlabojas ceļa apstākļi). Vietām ir uzorganizēti un atstāti novārtā ceļa labošanas darbi ar maiņas luksoforiem. Ceļš vietām sašaurinās līdz ~60 cm platai asfalta joslai, nožogojumu starp ceļu un kritumu nav, vietām trešdaļa vai puse no ceļa ir nobrukusi.
Vienā brīdī nokļūstam situācijā, kad pa priekšu velkas kāds WV kemperis ar Vaterlandes numuriem, ceļš kļūst tik šaurs un bīstams, ka auto apstājas un paliek domājot vai turpinās ceļu tālāk, priekšā esošā aina ar trešdaļu nobrukušās brauktuves nav iepriecinoša. Risinājumu braucienam kemperim neredzu, jo arī apgriezties un braukt atpakaļ tam cerību nav nekādu, bet braukt atpakaļgaitā vairākus kilometrus varētu būt ļoti jautri.
Kopumā, ir jābūt labam šoferim ar dzelzs nerviem vai pieredzējušam vietējam braucējam, lai ar auto tiktu šādām vietām garām. Mēs esam ar moto, mani šādas vietas netraucē, mēs braucam tālāk un virzāmies pirmās pilsētiņas virzienā.
Nonākam pirmajā Cinque Terres pilsētiņā un pat šeit atrodam specializēto moto parkingu , kur zolīdi noparkojamies blakus Moto Guzzi Stelvio, turpat vēl viens Guzzis – Breva. Neesam vienīgie ne-itāļu moto braucēji, aiz mums stāvvietā ierodas pavecāks pāris ar jauno lielo 1200cc Teneri un franču numuru.
Dodamies cauri pilsētiņai jūras virzienā ar cerību nopeldēties. Kamēr šļūcam caur šaurajām ieliņām, visur valda tūristu baru kņada. Laimīgi atrodam pareizo ceļu ar akmens pakāpieniem pa klints kori, un kāpjam tik lejā.
Nonākuši klints pakājē, konstatējam, ka no augšas redzamā pludmale ir drīzāk šķēršļu josla un krietna riska pasākums, jo daļa to, kuri sauļojas uz akmeņiem nedaudz tālāk ir veikuši pārgalvīgu ceļu pa slideniem un glumiem klints gabaliem, kurus nepārtraukti taranē spēcīgi viļņi.
Tā kā klints leja ir arī laivu novietne, kas izcirsta klintī, turpat blakus ir improvizētas slīpnes laivu nolaišanai ūdeni un tāds kā mini viļņu lauznis /mols ar taisnu virsmu, ko vietējie izmanto par komunikācijas/sauļošanās vietu stāvus.
Redzot, ka tikšana uz klintīm ir jāveic ar lielu riska faktoru, nolemjam nekur tālāk nelīst, bet apsēsties turpat, kur palikuši vietējie, un iemēģināt vīnogas un ievērtēt vietējo dzīvi, kas šeit sit augstu vilni. Vietējiei ir sapulcējušies uz mola un dzen ekspresīvu un emocionālu vietējo klaču gan ar stāvošajiem, gan no jūras piebraucošajiem biedriem.
Līdz ar pamatīgo viļņošanos (ja peldēt neiet pat vietējie, tātad tam ir reāls pamats) gribētā pelde neizdodas, un mēs dodamies atpakaļ kalnā, lai dotos tālākā ceļā. Kaut kā negribas riskēt un tikt atdauzītiem pret klints bluķiem.
Turpmākais ceļa atzars uz nākamo pilsētiņu gar jūru ir slēgts dēļ remonta. Būtu gan bijis interesanti redzē, kādā stāvoklī tas bija, ja ekstrēmais ceļš, kuram mēs izbraucām cauri, tika uzskatīts vēl par adekvāti braucamu. Mums nākas braukt visu ceļu atpakaļ līdz La Spezia un braukt nacionālajam parkam riņķī, lai piebrauktu pēdējai no piecām pilsētiņām. Pa ceļam secinām, ka vācu kemperis kritiskajā līkumā vairāk nestāv, tātad kādā neticamā veidā tas tomēr kritisko līkumu to ir pārvarējis. Satikuši pa ceļam vai noparkojušos to redzējuši neesam, tātad, ticamākais, tas tomēr būs veicis kilometrus atpakaļgaitā.
Nākamo pilsētiņu sasniedzam pēc apmēram pusotras stundas. Jau ir krietna pēcpusdiena, ir bezjēdzīgi karsts. Šeit tūristu klātbūtne ir vairāk nekā nospiedoša. Ticamākais, vietējiem ir zināms, ka no otra gala Cinque Terre piebraukt ir diezgan sarežģīti, rezultātā viss tūristu apjoms, kas normāli izlīdzinātos pa piecām pilsētām, ir ticis vienai. Monterosso ir kā lapseņu pūznis ar tūristiem.
Saprotam, ka diena jau iet uz vakarpusi, un ka ir īstais brīdis atrast sev naktsmājas. Sākam apstaigāt visas acīs krītošās viesnīciņas. Mūs sagaida standarta atbilde - brīvu numuri nav. Kādā vietā mums piedāvā numuru par 170EUR par nakti, kas tajā brīdī mums šķiet par daudz prasīts.
Dodamies atpakaļ uz moto un nolemjam meklēt naktsmītni ārpus nacionālā parka, tālāk no tūristu pārbāzta kūrorta un saskrūvētajām cenām.
Izmēģinām vēl divus ciematus ārpus nacionālā parka, atbilde joprojām tā pati – numuru nav. Kopā esam pabijuši jau pāri par 20 viesnīcām, hosteļiem un b&b. Iepriekš paprasītie 170 eiro jau vairāk nešķiet pārāk augsta cena, bet brīvu numuru vienkārši nav. Esam krietni noguruši un priekšā parverās nelāga perspektīva – garš vakars meklējot naktsmājas ar iespēju tās neatrast.
Turpinām braukt pa mazajiem ceļiem ar cerību atrast kur nakšņot. Braucam pa ļoti skaistu un līkumiem bagātu ceļu, kur motobraucēju proporcija ir vienkārši fenomenāla! Saule jau krietni zemu un ielejās dzirdami moto rēkoņa un gaņģēšanās. Tomēr šeit gluži kā Latvijas laukos dominē pamestas ēkas un nav faktiski nevienas dzīvas dvēseles.
Gluži nekurienē, slaida S-veida pagrieziena iekšmalā ieraugām hoteli, uz durvīm rakstīts, ka tam piešķirtas pat divas zvaigznes. Hotelis ir liels, bet no ārpuses diezgan noskrupis, tā priekšā ir vairākas mašīnas, bet lielākā daļa autostāvvietas ir brīvas. Nolemjam apstāties un noskaidrot vai ir kāds brīvs numurs. Hoteļa restorāna ieejas priekšā, pašā ielas malā dirnē kāds itāļu tips, tas izrādās arī saimnieks. Fonā dzirdams ieslēgts TV un tikko sastaptā frukta māte (tā vismaz mēs to tā vēlāk nodēvējam).
Neviena cita nekur nemana. Apvaicājamies vai ir kāds brīvs numurs. Numurs esot, bet tas maksājot 90EUR, ko frukts uzskricelē uz rūtiņu lapas.
Brīdi minstināmies, jo visu dienu esam to vien darījuši kā braukuši un esam noguruši, līdzšinēji atrast naktsmājas nav laimējies un līdz Dženovai ir vairāk kā 80km. Vizuāli gan naktsmājas šādā vietā vajadzētu maksāti labi, ja Eiro 20 / 30 par nakti, bet varbūt, ka šajā tūristu pārbāztajā malā tā ir adekvāta cena.
Izlemjam palikt. Frukts itāliskā garā paprasa pases. Smaida un soļo pa priekšu paķēris vienu no moto somām.
Ieejam tumšā un smirdīgā koridorā pirmajā stāvā un ar čīkstošu liftu visi trijatā uzbraucam trešajā stāvā. Tumšs, sastāvējušās bezgaisa atmosfēra. Skaidrs, ka visā stāvā esam vienīgie. Izved mūs koridorā, atslēdz priekš mums durvis istabai. Arī istaba ir sasmakusi un tumša, bet saimnieks ātri atver logu un vairs netiekas tik drūmi. Pārskrienot ar acīm pār numuru acīs iekrīt ādas krēsls ar cigaretes galu izdedzinātu caurumu. Saskatāmies un vēlreiz domājam, vai paliekam vietā, ko nodēvējam par spoku hoteli. Nolemjam, ka tomēr paliekam, jo tiešām esam saguruši. Istabā taču nesēdēsim un vai nav vienalga, kur gulēt vienu nakti, ka tikai tas ir zem jumta. Pārģērbjamies, nomazgājam rokas vēl spriežot vai iet dušā tagad vai vēlāk un dodamies lejā, lai pasūtītu ko ēdamu vakariņām viesnīcas restorānā.
Esam bāra priekšā un prasām, vai iespējams pasēst. Viesnīcnieks mēģina piedāvāt alkoholiskus dzeramos, bet atsakāmies. Izrādās ēšanai piedāvājumā ir pieejama vien viena vienīga pica uz diviem un paštaisīti salāti, ēdienreizi īpašnieks mēģina atvirzīt uz vēlāku laiku, taču uzstājam, ka gribam ēst tagad. Saprotam, ka neēdot to pašu, kas ir piedāvājumā, paliksim neēduši, bet ēst gribās ļoti. Piekrītam picai, salātiem ar sieru un divām Colām. Sākotnējais prieks par atrastu viesnīcu ir pārvērties zināmā šokā, izbrīnā un dziļā nepatikā.
Izejam ārā un gaidām, kamēr tiks atnesta pica un salāti. Skatāmies kā hotelim palido garām daudzi moto, kas izsmalcināti iziet S-veida līkumu sēriju un pazūd aiz līkuma. Kādu brīdi vēlāk pie hoteļa apstājas GS, tam veltu frāzi: „Vēl vieni iekrita”. Braucēji ir pāris gados, itāļi. Frukts ierāda viņiem numuru. Pārim tiek numurs ar skatu. Noraugāmies, kā abi braucēji uz balkona darbojas ap karti.
Tai pat laikā beidz tiek atnesta pica (dīvainā kārtā garšīga, varbūt to tādu padara izsalkums) un siera salāti – aptuveni piecas kāposta lapas ar sagrieztiem siera klucīšiem un uzlietu balzāma etiķi. Frukts pamanās atstiept veselu 1L pudeli ar olīveļļu un etiķa pudeli. Cola tiek pasniegta alus kausos.
Kamēr tiesājam picu un salātus GS pāris jau lejā un cik noprotams , gatavojas pamest šo Tarantīno „No krēslas līdz Rītausmai” iebrauktuvi. Kāda iemesla dēļ starp viņiem un īpašniekiem izceļas paskaļš konflikts, pāra vīrietis velk ārā maku un par ko neskaidru maksā. Abi GSisti gandrīz skriešus pamet ēku (vēlāk izrādās, ka mēģinājuši pamest tādā tempā, ka daļu no mantām aizmirsuši, dāma griežas pakaļ, ķildiņš turpinās līdz viņa ar savu somu māju pamet). Sajūta nelāga, šķiet, jātin makšķeres, kamēr var . Kamēr nakts melnumā neesam sadalīti orgānos.
Esam paēduši un frukts sāk vākt nost traukus. Es paprasu rēķinu.
Paiet pāris minūtes un frukts ierodas ar rēķinu un absolūti glumu purnu. Paskatāmies uz rēķinu – kopējā summa par vienu Maximas līmeņa picu, piecām zāles lapām un 2 kausiņiem Colas. Uzminiet, cik?! – Aš veseli EUR 33!!!!!!
Domājams, ka skaļumā un rupjībās pārsniedzām GSistu decibelus. Tagad seko interesantākā epizodes daļa – frukts iesauc iekšā pie kases un izvelk ar roku saskribelētu meņū uz rūtiņu lapas (redz, tas meņu, kas pie ieejas durvīm pie sienas, vairs neesot aktuāls), un turpina malt, ka viss tak pa godīgo. No dibenistabas pieslēdzas smagā artilērija – frukta muterīte, kas tiešī tāpat kā frukts tik ber un ber un ber kaut ko itāliski. Skaidrs, ka šis ir iestudēts farss, viņi ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
Domāju kā ar pēc iespējas mazākām sāpēm tikt no visa sveikā arā. Saku, ka samaksāšu 33 Eur, bet mēs izrakstāmies no hoteļa tūlīt pat un gribam atpakaļ mūsu pases.
Smagā Artilērija vēl kaut ko fonā vārās. Es nomaksāju un saņemu pretī nevis kases aparāta čeka izdruku, bet Frukta skribelējumu par attiecīgo summu. Varētu jau turpināt kasīties, bet vakars ir vēls un nu mums jāturpina būs meklēt naktsmājas.
Ar šo farss nebeidzas. Ejam paņemt mantas numurā, frukts mums seko. Numurā šis sāk pisties klāt mūsu uzturēšanās atstātajām pēdām , ielien vannas istabā un atklāj, ka viens no dvieļiem ir ticis aiztikts (labi, ka vēl dušā neiegājām). Šis sāk bīdīt tekstu, ka par to mums arī būšot jāmaksā. Uz šo mēs pasakām, ka viņš ir saņēmis savus Eur 33, un lai iet aizrīties.
Laikam, biku par tālu frukts ir mūs nokaitinājs, šis atdod mums mūsu pases (kas vēlāk tiek rūpīgi pārlapotas, lai pārliecinātos, ka frukts nav ko izrāvis) un mēs pametam Spoku hoteli.
Kārtīga dzīves skola un mācība priekšdienām – svešā valstī, lai cik liels izmisums, nestāties spoku hoteļos. Jebkurā valstī būs gudrinieki, kas tūristu apkrāpšanas biznesā nebūs pirmo dienu ar pīpi uz jumta. Ir milzu dusmas par notikušo, taču prieks, ka nepalikām vietā pa nakti, jo tad šovs maksātu mums krietni vien vairāk. Vismaz tagad mēs pārliecinājāmies, ka vienmēr ir jāpaļaujas uz primāro sajūtu (dažas vietas, kas no ārpuses izskatās kā sūds, tiešām ir sūds, lai kā gribētos, lai tā nav)ļ. Plus, pasūtot ēdienu vienmēr ir jāprasa meņu ar izcenojumu (pat gadījumā, ja meņu ir uz sienas, jo tas var nebūt aktuāls).
Vakars ir vēls, dusmas ir lielas, vēlme atrast nakts mājas arī, rezultātā izlemjam doties pa ātrāko ceļu uz Dženovu, kur noteikti ir gana daudz viesnīcas ar brīviem numuriem. Lai kaut cik saīsinātu ceļošanu līdz Dženovai, uzbraucam uz autostrādes. Paveru droseli un apmēram 35min laikā esam nonākuši Dženovā.
Pilsētas satiksmes kustība mutuļo kā akacī. Sāk manāmi krēslot. Saprotam, ka diži daudz laika meklēt naktsmājas mums nav. Izlemjam izmantot Garmin Zumo piedāvātos variantus.
Braucam centra virzienā, kur viesnīcas vairāk. Pirmā vieta ir kārtējā neveiksme - tā vien šķiet, ka šī viesnīca jau kādu laiku kā likvidējusies. Nu, neko darīt, atceramies, ka pabraucām garām vēl vismaz 2 viesnīcām, un noparkojot moto speciali tam paredzētā stāvvietā blakus citiem, dodamies izlūkos.
Pirmo pagadījušos viesnīcu ceļā mēs svītrojam no saraksta, jo tai durvju priekšā stāv uzraksts –Pilna.
Atliek doties un pārbaudīt 3 zvaigžņu viesnīcu Astoria. Īsa, bet rezultatīva, saruna recepcijā un mums ir numurs par tiem pašiem Eur 90, bet adekvātā, Viktoriānisma laika hotelī .
Viss, ko vien var vēlēties pēc tik intensīvas un emocijām piesātinātas dienas , ir duša un gulta. Pa nakti izrādas, ka vēl nāksies novērtēt skūteru priekus. Neskaties uz gana biezajām sienām, nakts klusumā to nebeidzamās skaņas atgādina motorzāģa darbību pie gultas. Bet nu neko, var arī tā gulēt. Vismaz ir gana droši, ka neviens te mūs nesadalīs gabalos un nākamajā dienā visas mantas būs vietā.
Atkopušies pēc vakardiena s piedzīvotās skarbās realitātes, esam gatavi doties tālāk piedzīvojumā.
Kā jau agrāk biju pieminējis, itāļu braukšanas paradumi ir diezgan vienkārši – visi noteikumi ir pakārtoti, ja man tie traucē. Sadalošās līnijas uz brauktuves nenozīmē absolūti neko. Tas pats par braukšanas uzsākšanu vai griešanos apkārt, kur vien ienāk prātā. Posmi pirms krustojumiem ir visbīstamākie, jo tikko auto satiksme ir apstājusies pie kārtēja sarkanā, momentāni , no visām malām kā mušas uz &^&* salido skuteri. Papildus modrība nepieciešama ik brīdi, jo pat ja es braucu pa brauktuves joslu sadalošo līniju paralēli auto plūsmai, vienmēr atrodas kāds vietējais džigits, kas palidos ar savu skuteri tev garām velkot pretim braucošajiem autiņiem purnā. Šajā pat sakarā novērojums, ka džigitē ne vien džeki, bet arī padsmitgadīgas skuķenes .....
Peroties cauri Dženovas priekšpilsētām , mēs uzduramies tik tikko spontāni izveidotam sastrēgumam.
Kā var dzirdēt, zvana baznīcas zvani. Kaut kāda ļaužu kolonna, kurai fonā vietējās policijas vāģis.
Tā vien šķiet, tā te ir parasta padarīšana. Vadoties pēc tā, ka visi noteikumi ir pakārtoti, kamēr kustība apturēta, moto un skūteri ieņem vislabākās starta pozīcijas, pat pretējās kustības joslā.
Tiekot garām un cauri pilsētai, ceļš ved gar pašu jūras krastu. Mūsu šīsdienas mērķis ir beidzot atrast kādu pieejamu smilšu pludmali, lai zvilnējot saulē un peldoties jūrā, pavadītu lielāko dienas daļu. Beidzot mums ir diena, kad vakarā mums nav jāmeklē naktsmājas, bet varam izmantot to, ko pirms brauciena esam nobukojuši, tādēļ varam atslābināties un izbaudīt braucienu.
Tiekot līdz Liguria Finale, pilnīgas sagadīšanās pēc izdodas atrast patukšu publisko pludmali, kur tiek pavadīta lielākā daļa dienas.
Pa starpu ūdens procedūrām un saules peldēm , tiek ievērtēts vietējais rasisms. Kamēr pludmalē atrodas gandrīz tikai baltā ādas krāsas cilvēki nebaltas krāsas personāžiem ticis pienākums, apkrāvušies ar lupatām, viltotiem rolekšiem, saulessargiem, vēja dzirnaviņām un citiem pribambasiem, neapstājoties valkāties no viena pludmales gala līdz otram piedāvājot mantas pludmales klientiem. Smaidu izraisa, ka kā pastāvīga mārketinga upure ir tapusi izvēlēta itāliete gados, kas pamanījusies sauļoties toplesā. Katram pārdevējam ir teju pienākums apstāties tantes priekšā un, mielojot acis, ilgi un dikti piedāvāt savu drazu. Arī pludmales pārdevēji ir tikai cilvēki.
Beidzot dīkdienību pludmalē, turpinām mūsu ceļu tālāk. Virzoties gar Ligurijas jūras krastu,
izbraucam caur San Remo, kas ir apskates vērts kūrorts ar daudz vecām un milzīgām itāļu villām abās ielas malās. Tai seko Monako.
Monako un pirmie iespaidi - tīrās, šauras ielas, pa malām daudzstāvīgas celtnes un dārgi vāģi, jūrā ūber jahtas. Satiksme te ir diezgan murgaina. Pagadās izbraukt arī caur tik ļoti slaveno F1 trasi. Pārsteidz F1 tuneļa daļas dīvainais asfalta mirguļojums. Viens gan ir neapstrīdami, asfalta kvalitāte augstā līmenī.
Kopumā ir sajūta, šī ir dīvaina vieta, ko vērts apmeklēt vismaz vienreiz dzīvē. Šķiet, Monako par savām mājām izvēlas pasaules zīmuļi, kas vēlas justies ekskluzīvi. Rezultātā cilvēki šeit ir gatavi dzīvot drausmīgā saspiestībā (un līdz ar to – zināmā komforta trūkumā), lai tikai varētu lepoties, ka to adrese ir īpaša.
Virpuļojot caur Monako, izkuļamies līdz mūsu šī vakara naktsmītnei – pašā Vidusjūras krastā, starp daudzmiljonu vērtām villām, esam visdīvainākajā un neticamākajā naktsmītnē visā ceļojuma laikā. Paliekam vecā milzīgā villā jūras krastā, kas neizskaidrojamā veidā darbojas kā studentu hostelis. Iereģistrējoties mūs sagaida franču sērfera tips, kas izrādās arī pavārs, viesnīcnieks vienā personā.
Samaksājam Eur 48 par naktsmītni divām personām, vakariņām un brokastīm.
Summa šķiet absolūti absurda, apzinoties blakusesošo īpašumu vērtības un hosteļa lokāciju (Monako vien 5 km attāluma).
Hosteļa vakariņas vien ir vesels piedzīvojums. Pie viena galda kā mājas ir savākti visdažādāko nacionalitāšu viesi, kas novienojas par tiem zināmajām valodām un vakaru pavada aizrautīgās čalās. Gaidīju, ka par hosteļa cenu vakariņās izrādīsies niecīgas vai neēdamas, taču tās ir nepavisam ne sliktas. Seko trīs ēdienkārtas pat ar gardu mājas vīnu. Satumstot sākās visnegaidītākais, ko varētu sagaidāt šādā lokācijā – odu uzlidojums! Sīkie asinssūcēji ir nežēlīgi kodelīgi un daudzskaitlīgi. Mierina vien doma latviskā garā, ka odi neapstājas pie robežas. Tātad tie, kas dzīvo Monako, izbauda tieši šo pašu ekstru.
Veiksmīgi pārnakšņojot, pabrokastojot un apskatot vietējo prominādi,
netālu pamanām vēl vienu ekskluzīvās ainavas cienītāju –vietējo bezpajumtnieku.
Brokastis paēstas un esam atkal ceļā. Tiekam līdz Nicai.
Laimīgi izbraucam tai cauri un virzāmies vietējā dabas rezervāta virzienā. Ainavā sāk parādīties tik nesen iepazītā Alpu kalnu ainava. Ceļš ved arvien augstāk franču Alpos.
Kalnu grēdas ar mežiem kļūst arvien klinšainākas.
Nobraucam nost no lielākas nozīmes ceļa šķērsojam piekaramo tiltu,
kas izrādās paredzēts arī vieglajam auto transportam.
Uzsākam kārtējo serpantīna ceļa šturmēšanu pa pusjoslas platu divvirziena celiņu.
Uzbraucam kalna augšā, un iebraucot mazā miestiņām atduramies pret pāris GS.
Nekādu brīnumu neizraida fakts, ka tie ir pāris friči (šeit, francijas Alpos, šķiet dominē tieši vācu motociklisti).
Nolemjam uzkavēties kādu brīdi , un dodamies uz vienīgo kafejnīcu (drošvien galveno ekonomikas sildītāju) šajā miestiņā.
Pasūtījuši gardu kafiju apsēžamies uz terases .
Nepaiet ne desmit minūtes, un iepriekš manīto GS vietā ir parādījušies citu friču GS no Diseldorfas, kas atrodas savā 2 nedēļu atvaļinājumā. Abi tipi braukājas pa šejieni pilnīgi bez jel kāda iepriekšēja maršruta – spontāni, rezultātā kādu daļu rīta brauciena pavadām kopā.
Turpinām savu ceļu un braucam arvien augstāk. Ceļš vietām švakākas kvalitātes kā Šveicē, bet kalnu grandiozums arvien spēj pārsteigt. Klinšainie kalnu masīvi atšķiras ne vien pēc struktūras, bet arī pēc krāsas (vietām redzamas pat tumši sarkanas klintis). Dažviet ceļmalās sāk parādīties, visticamāk, Pirmā Pasaules kara, franču fortifikācijas un dzoti.
Dabas rezervāts izvēršas par lielu patīkamu pārdzīvojumu, kad mēs nonākam uz Col de la Bonette un sākam stiept pa serpantīniem augšā kalnu pārejā. Ceļš lielākoties ir ar labas kvalitātes segumu, mašīnas te ir maz.. Pretī brauc vieni vienīgi motociklisti. Rāpjoties arvien augstāk par jūras līmeni kļūst arvien vēsīgāks, bet ainava arvien iespaidīgāka.
Apstājamies pie, visticamāk, franču armijas kalnu nocietinājuma garnizona spoku pilsētiņas.
Plānojums strikti lakonisks – 2 rindas ar mājām (kazarmas), pa vidu ceļš.
Fakts, kas liek domāt par armijas pamestajām kazarmām, ir turpat augstāk un zemāk pa pāreju izvietotie Mažino Līnijas kalnu nocietinājuma punkti ar Dzotiem un kalnos izcirstajām ejām, kas tos savstarpēji savieno.
Īsti nebija vaļas stāties (apkārt peldēja draudīgi pelēki mākoņi) un ložņāt pa nocietinājumiem, taču tas viss bija pieejams (ieeja vaļā), pie tam, par absolūti velti. Vienīgais, kas līdzi ložņātājam nepieciešams – spēcīgs lukturis, lai ejas varētu apskatīt.
Izbaudot ik līkumu un Arktikas ainavu bez kokiem un krūmiem, esam tikuši līdz pašai pārejas virsotnei 2715 m augstumā.
Mums paveras šāds skats uz nule izbraukto ieleju lejup. Skats uz pārejas otru pusi ir ne mazāk vilinošs.
Izbraucam caur šauro kalnu kores krustojumu un sākam ripināties lejup. Kaut kad nemanot aizmugures skata spoguļos parādās vēl viens braucējs ar GS. Braukšana kļūst arvien interesantāka ar sekojošo moto. Asfalta segums ir pietiekami labs, kas dod iespēju palielināt virāžu izbraukšanas ātrumus. GS visu laiku cenšas iedzīt, es attiecīgi – attālināties.
Secinu, ka adatacis tiek izbrauktas daudz labākā sniegumā ar pareizākām trajektorijām un nezaudējot ātrumu, nekā tas bija ceļojuma sākumposmā. Pašam prieks un apziņa, ka viss ir vien sistemātiska treniņa jautājums, lai uzlabotu jebkura braucēja prasmes.
Turpinoties iedzīšanas braucienam, pabraucam vēl vienam franču militārajam fortam. Aiz kāda asa līkuma varu patrenēt savu reakciju. Uz ceļa ir milzīgs bars ar no attāluma gandrīz neredzamām dabīgās maskēšanās krāsā tērptām aitām.
Nākas lēnā tempā akurāti izmanevrēt starp dzīvnieku pūli. Aizmugurē esošais GS arī atmet ātrumu un velkas.
Esam garām aitām un turpinām iepriekšējā garā. Seko vismaz divas paceļamajās ceļa barjeras, kas paredzētas, ja pārejas ceļš tiek slēgts ziemā sniega un ledus dēļ.
Arvien laižoties zemāk ielejā sāk atkal kļūt siltāks. Esam nobraukuši lejā ielejā un mūsu ceļi šķiras no GS. Turpinām ceļu uz naktsmītni. Kādi papildus 20km un esam klāt. Vietējais meža cirtēju miestiņš ar pāris mājām, bet ar savu Zvanu torni kalna galā.
Nespējām turēties pretī kārdinājumam un uzrāpāmies arī tajā. Šāds skats uz apkārtesošo ainavu. Aiz muguras un priekšā 3000m kalnu spices.
Kamēr aplūkojam apkārtni, no ceļa aiz muguras skan motora rēkoņa, kas izrādās pilnīgi salādēts meža vedējs ar „brāli”. Apbrīnojamas meistarības paraugdemonstrējums izbraucot un izmanevrējot ar visu pielādēto piekabi caur senā miestiņa šauro celiņu.
Mūsu šīs nakts miteklis ir ieturēts franču romantisma manierē ieturētā viesnīciņā. Līdz ar tumsu uzrodas vēl pārējie nakšņotāji francūži un mēs – divi citplanētieši.
Tiek pasniegtas vietējo delikatešu vakariņas. Atkal jau esam aiz viena liela galda kopā ar pārējiem viesiem. Ar gandarījumu secinām, ka arī francijā cilvēki māk svešvalodas. Ja sākumā klātesošie mēģina ar mums komunicēt vien franču mēlē, tad jau uz vakariņu beigām dažs labs no viņiem spēj runāt tīri labā vācu un angļu valodā.
Vakariņu gaitā viesu starpā notiek diskusijas dažnedažādākajām tēmām, bet visvairāk par politiku un ekonomiku. Korsikāņu esot dialektā runājoši francūži, kas gribot atdalīties no kontinentālās Francijas, taču par Franču nodokļu maksātāju līdzekļiem. Hoteļa uzturēšana, vājprātīgās gāzes un elektrības izmaksām ziemas sezonas laikā. Kā izrādās kilometra augstumā virs jūras līmeņa pagājušā gada ziema ir bijusi ražīga ar -25C temperatūru, kas turējusies pat pāris nedēļas. Nejauši francūži kolektīvi nonāk pie secinājuma, ka igauņiem būšot jāglābj viņu ekonomika, jo šiem esot bezdeficīta budžets. Tiekam izklaušināti arī mēs par to, kā iet Latvijā (kā jau parasti, par Latviju ļautiņi neko nav dzirdējuši). Pēc izjautāšanas šie pielemj, ka arī latviešiem nemaz tik švaki neiet un tie varēšot piepalīdzēt mūsu ziemeļu kaimiņiem glābt Francijas ne visai spožās finanses. Mūsu argumenti, ka Latvijā nemaz nav tik brīnišķīgi neiet un kopā pat ar igauņiem mūsu skaits vien sasniedz vidējas franču pilsētas apmērus un arī tādēļ tas būtu neiespējami, neiztur francūžu kritiku.
Nākamais rīts un pabrokastojuši dodamies caur kalniem Lionas virzienā.
Mūsu maršruts ir akurāt pa Route Napoleon.
Skaists kritumiem un kāpumiem bagāts ceļš, pa kuru savulaik, atgriežoties no sava pirmā izsūtījuma Elbas salā, pats Napoleons esot sapulcinājis armiju un šķērsojis Francijas Cote d`Azur alpus. Sākotnēji tas virzas caur vietējo nodēvētu Augļu ieleju, kur milzīgās platībās tiek audzētas vīnogas, āboli un citi gardumi. Ir ražas novākšanas periods, prieks skatīties kā cilvēki rosās. Kalnos redzam arī pa kādam sniega pleķītim.
Izbraucot caur Alpiem, nonākam pelēku padebešu ielejā. Izlemjam lieki nekavēties garlaicīgā zemienē un uzbraucam uz maksas lielceļa. Pozitīvais novērojums – ceļa kvalitāte ir tik perfekta, ka 160km/h vietā, būtu iespējams vilkt arī ar visiem 250km/h, jo seguma kvalitāte to pilnībā nodrošinātu. Neskatoties uz to, ka esam uz garlaicīga lielceļa, ceļa stāvumi un kritumi pat kompensē garlaicīgās ainavas klātbūtni.
Iebraucam arī Lionā un izejam vietējā apskates tūrē
.
Urbanizētā vide un plakanā ainava nespēj aizraut, pēc tā visa, ko pieredzējām līdz šim. Jau Lionā sākas smidzināšana, kas vēlāk izvēršas par mērenu lietu. Dodamies Ruānas virzienā, kur mūs gaida naktsmājas chateau. Kājās dzinsas un sandales. Ņemot vērā, ka Ruāna ir pārdesmit kilometru attālumā, nolemjam nestāties un nevilkt lietus apģērbu. Krēslā esam klāt chateau, tā ir ap 400 gadus veca franču muiža vai maza pils.
Mūs sagaida tās iedzīvotājs - slovāku aktiermākslas skolnieks Jans, kura simpātiju rezultātā mēs nonākam negaidītos apartamentos.
Piešķirtais numurs ir totāls kičš, bet dizaina un izdomas trūkumu te būtu grūti pārmest. Man nākamā dienā ir dzimšanas diena, rezultātā seko svinību sākums ar džakūzī, šampanieti un vēl dažādiem gardumiem un labumiem.
Kas var būt labāks pēc interesantas dienas, kas pavadīta uz moto?
Nākamā rīta brokastis tiek ieturētas kopā ar pils saimnieku. Brokastu laikā saimnieks ar interesi ielaižas sarunās un izstāsta daudz interesantu detaļu par savu dzīvi un ēkas vēsturi. Piemēram, viena no iepriekšējām īpašniecēm, kura esot bijusi spēcīgi reliģioza būtne, esot dzirdējusi Dieva vēstījumu pļavā pie pils, par to, ka viņai ir jāizglīto sievietes. Ņemot vērā tā laika sabiedrības sieviešu beztiesiskumu (20.gadimta sākums), viņas izveidotā reliģiski orientētā kustība ātri guvusi sekotājas ne vien Francijā, bet arī spāniskajā pasaulē, īpaši Latīņamerikā. Sieviešu izglītotāja, aizejot viņā saulē, testamentā minējusi, ka pils īpašniekiem jānodrošina kustības sekotāju uzturēšanos ēkā, ko nesen īpašumā ieguvušās pils īpašnieki reizi gadā arī nodrošinot. Tad tie piedzīvo īstu šovu, kad mūķenes pārsvarā no Latīņamerikas sabrauc lielā skaitā un turpat ēkas priekšā kādreizējā pļavā, kas nu esot pārvērsta auto stāvvietā, histēriski raud vai kā savādāk izpaužas.
Dēļ iepriekšējās dienas draņķīgajiem laika apstākļiem, nolemjam izmest nelielu līkumu atpakaļ Lionas virzienā un apskatīt neapskatīto stingrā režīma vīriešu „cietumu”.
Citiem vārdiem – vīriešu klosteri, kas ir viens no pasaules slavenākā franču arhitekta Le Korbizjē gara darbiem. Tieši Le Korbizjē uzsāka sērgu, pateicoties kurai esam pazīstami ar tādu mūsdienu celtņu tipu kā paneļu daudzstāvenēm.
Pēc šī objekta apskates turpinām mūsu ceļu caur Francijas vidieni. Braukšanai esam izvēlējušies mazos ceļus, lai kaut kā kompensētu garlaicīgo plakanumu, tomēr arī to ainava nesajūsmina. Vairumā gadījumu plakani lauki līdz pat horizontam.
Nav īsti kur priecēt acis. Pat citādi skaistie saulespuķu lauki stāv brūnpelēki. Daļa no mazākas nozīmes ceļiem ir smago vilcēju pārblīvēti. Ar pāris maznozīmīgiem pieturas punktiem dodamies uz nākamo Chateau.
Jau atkal krēslā un par apmēram 15 min vēlāk kā rezervuācijā atļautais laiks esam klāt pie Chateau. Mūs sagaida Chateau īpašniece un saka, ka esot mums pirms kāda laika zvanījusi.
Tas vien liecina par to, ka mums ir paveicies iekļauties novēlošanās laika limitā un mums tiek laipni ierādīta istabiņa Chateau augšstāva mansardā.
Šis ir salīdzinoši jaunāks Chateau (19.gadsimta beigas) nekā iepriekšējais, taču daudz autentiskāks. Pārskrienot ar acīm pār numuru var manīt, ka mūsdienu tehnoloģijas un senais iet roku rokā. Vannas istaba pēc labākajiem mūsdienu standartiem un tai pat laikā, saglabāts arī oriģinālais, piemēram, logs, lielie oriģinālie čuguna radiatori un istabas mēbeles ir oriģināli. Arī pie sienām pat mūsu istabiņā ir mākslas darbu oriģināli, nevis kopijas. Tā kā šajā chateau ir tikai 4 izīrējami numuri un pārējā ir pašu saimnieku dzīvojamā teritorija, savā ziņā palikšana tajā līdzinās naktij muzejā.
Un, kopumā, nākas secināt, pa nakti gulēt pilī... ir gluži kā jebkurā citā vietā.
Pēc brīnišķīgi pavadītas nakts esam gatavi braukt tālāk. Šodienas obligātajā apskates objektu sarakstā nonākušas 2 no iespaidīgākajām pilīm. Sākam ar Franča I medību pili Chambord.
Jāatzīst, ka medību pils vistiešākā ziņā atspoguļo tās pieguļošās teritorijas plānojums ar vairāku kilometru garu, taisnu ceļu un norobežotu meža teritoriju, kas savulaik arī bijusi medību izklaižu vieta.Piebraucot tuvāk saprotam, ka negribam ilgi te kavēties, jo tūristu masas fonā ir pārāk nepateicīgs simptoms jau plkst. 10 no rīta. Ātri apskatam pili, uztaisām pāris foto un nolemjam doties uz nākamo pili – Chenonceau.
Šo pili tik tiešām bija vērts apskatīt, jo bez vizuālā greznuma, pils tiešām ir kalpojusi kā Francijas monarhu valdīšanas vieta.
Interesanti, ka šī pils ir būvēta senāku dzirnavu vietā, kas atradušās uz Cher upes. Laika gaitā pils ir tikusi pie ekstravagantās zāles – tilta pār Cher upi.
Savulaik šo pili, kā dāvanu savai mīļākajai, ir dāvinājis karalis Henrijs II (Tieši tas karalis, kas it kā pēc Nostradamusa paredzējuma, gāja bojā divkaujas turnīrā).
Pēc karaļa nāves mīļākajai pils tapusi atņemta labprātīgā kārtā un tajā uz ilgiem gadiem iemitinājusies mirušā karaļa sieva, visiem tik ļoti zināmā Katerina Medičī.
No savas zaļās istabiņa, kas ir tikai pāris kvadrātmetru liela, viņa pārvaldījusi visu Franciju.
Pils vēsture ir gana raiba, jo tajā savulaik ir notikušas galma balles, bijis izvietots pat hospitālis, gan arī pils garā zāle ir bijusi kā kontrolpunkts un pāreja par upi, no Vācu okupētās Francijas uz Vichy Francijas daļu.
Ja esat Loraine reģionā, noteikti varu ieteikt šeit iegriezties. Šeit tik tiešām ir ko redzēt.
Pēdējās divas ceļojuma dienas aizrit samērā ātri, izbraucot cauri neskaitāmiem skaistiem franču ciematiņiem, redzot nebeidzamas pilis un baznīcas. Pieminēšanas vērta ir Normandijas Atlantijas Vaļņa apskate.
Izvēle apskatei notiek diezgan spontāni, un mēs nonākam Omaha beach pašā jūras malā.
Ja uz šīs pasaules būtu vieta, kur vajadzētu spokoties, tad šī būtu tā. Un, ja kāds pastaigātu ar metāla detektoru, tam šeit vajadzētu neapklustot taurēt.
Apstaigājam paugurus, kas kādreiz ir bijuši vieni vienīgi ierakumi un tranšejas. Izspridzināts dzotus, kuros, acīmredzami ir bliezts virsū ar kuģu artilērijas lielgabaliem, jo dzots ir cauršauts līdz pat galējai metru biezajai sienai. Zinot no vēstures, kāda elle zemes virsū šeit norisinājusies, šķiet pat dīvaini, ka jel kas ir palicis vēl pāri.
Nolemjam uzrīkot pikniku turpat pie ceļa, netālu no zig zag veida tranšejām. Kamēr piknikojam, pa apkārtni cirkulē bars ar amerikāņu pensionāriem, kas viens otram atstāsta savu senču kara stāstus.
Mums garām pabrauc arī vācu busiņš, no kura izkāpj kāds vecāks kungs un abi ar dēlu dodas jūras virzienā. Ir sajūta, ka viņi ir līdzīga nolūka vadīti, kā amerikāņi.
Tālāk jau mūsu ceļš ved vien uz Šerbūru. Pāris stundu gāziens pa bāni un esam pie mūsu viesnīcas, pašā jūras malā. Vēl ir gaišs un nolemjam izmest līkumu gar ostas teritoriju un pašu pilsētu.
Nonākot pie blakus esošās jahtu ostas secinām, ka tālumā slejas ne kas cits kā 19.gadsimta celtne – Milzīga Dzelzceļa stacija. Tās izvietojums ir burtiski ostas teritorijā un pārsimts metrus no piestātnes malas . Savulaik, kursējusi līnija Parīze-Šerbūra, un pasažieri, izejot no dzelzceļa stacijas varējuši pa taisno kāpt uz kuģa.Ir pilnīgi skaidrs, ka ēka vairs nekalpo kā dzelzceļa stacija, jo visi pienākošie sliežu ceļi ir tikuši demontēti. Mūsdienās tas ir jūrniecības muzejs.
Lielākais un smagākais eksponāts gan ir ārpus paša muzeja. Ja es nekļūdos, tad tā ir viena no franču dīzeļa zemūdenēm.
Ievērības cienīgi ir arī ostas nocietinājumi, kuri vēl šobaltdien atgādina par karu un bombardēšanu, ko piedzīvojusi tik stratēģiski svarīgā Šerbūras osta. Šerbūra man kopumā šķiet mazliet amizanta, jo reiz spēlēju kādu otrā pasaules kara datorspēli, kurai viens no līmeņiem notiek tieši Šerbūrā. Šķiet interesanti pastaigāt pa vecpilsētu un secināt, ka datorspēlē diezgan precīzi tika parādīti gan nocietinājumi, gan kuri no pilsētas namiem bija nobumboti kara laikā.
Pēc klaiņošanas pa Šerbūras vecpilsētu esam atpakaļ viesnīcā un gatavi rītdienas pēdējai ceļojuma dienai.
Pēdējā ceļojuma diena pārsteidzošā kārtā ir saulaina. Sakravājuši visas mantas stūrējam ostas virzienā. Tikai šeit pirmo reizi brauciena laikā, šķērsojot robežu, mums nākas uzrādīt pases.
Tiekam novirzīti uz speciālu moto – velo joslu. Kā izrādās, mēs neesam gluži vieni. Arī šeit neiztikt bez GSiem. Lielais vairākums ir vecāka gadu gājuma braucēji. Esam vieni no jaunākajiem visā ļoti daudzskaitlīgajā moto rindā uz prāmi.
Paiet pārdesmit minūtes un mēs tiekam dzīti virsū uz prāmja, sajūta, ka tas teju plīsīs no dažādu auto pārpilnības. Apkalpe strādā samērā raiti un drīz vien pēc apkārt esošo moto piešņorēšanas ar stropiem, pienāk arī mūsu kārta. Moto ir nostiprināts, un mēs varam mierīgi doties augšā uz klāju.
Izrādās, īstā franču stilā alternatīvais kanālu šķērsojošais prāmis devies streikā (lai gan, vai no franču pakalpojumu sniedzējiem kāds gaidīja kaut ko citu?)
Divarpus stundas uz Condor klāja, un mēs esam jau uz Salas. Vēl tik garlaicīga kopējā rinda uz pasu pārbaudi un vēl divas stundas līdz mājām.
Mūsu ceļojums ir laimīgi finišējis.
Atliek vien rezumēt par dažām brauciena detaļām: Neatsverama lomu kopējā mobilitātē un mantu organizēšanā pienākas ūdensizturīgai 49L lielajai moto astes somai. Bez jau esošajiem 2 sānu koferiem un augšējās 52L kastes, šī soma bija visideālākais veids kā pārvaldīt mantas, kas nepieciešamas konkrētajā ceļojuma dienā.
Kalkulācijas rezultāti par kopējo kilometrāžu ir summa – 4205.8 km
Kopējās absolūtās izmaksas uz 2 cilvēkiem visa ceļojuma gaitā 2012 LVL