Online

Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties


Lasītāja iespaidi par Elefantentreffen-52, 25.-27.01.2008

  • Raksta opcijas
  • Lasīt komentārus (42)
  • Drukāt
  • Valdis (maniac),
    02-08-2009

    Nekad neesmu rakstījis par saviem braucieniem. Sāku saņemt pārmetumus.... Un riskēju dalīties iespaidos par Elefantentreffen -52 (cipari nozīmē gadskārtu), kas notika 2008.gada 25.-27. janvārī Bavārijas kalnos netālu no Passau.

    Mazs ekskurss vēsturē. Pirmo reizi 1956.gadā uz šo pasākumu sabrauca 20 Zundappi ar blaķenēm. Tautā tos dēvēja par „ziloņiem”- to izmēru un krāsas dēļ. No turienes arī nosaukums – Elefantentreffen (Ziloņu salidojums). Iesākumā pasākums notika dažādās vietās (bet vienmēr Bavārijā). Pēdējos 20 gadus – pie Thurmansbangas –Sollas. Šis ir lielākais ziemas moču tuss pasaulē.

    Par šo avantūru prātoju pāris gadus. Pirmos soļus realizācijas virzienā spēru sezonas noslēguma pasākumā Cēsīs. Sarunāju ar Sergeju un Gintu no MC„Spieķi vējā” Kawu KLE-500. Mani moči (FJR un K75RT) nav piemēroti ziemas (īstas ziemas!) braucieniem. Vēl bija iespēja aizņemties AfrikaTwin750 vai Cagiva Navigator1000, bet - labi, ka paklausīju pieredzes bagātākus! Kā pārliecinājos- ziemai- jo vieglāks, jo labāk.

    Kaut kad vēlā rudenī atdzinu Kawu no Alūksnes un lēnā garā veicu šādu tādu „pilnveidošanu”. Uzliku lielāku stiklu (oriģinālo no FJR), lielāku topkeisu, apsildāmos rokturus, sēdekļa apsildi (pielāgoju no auto bērnu sēdekļa), iegriezu plastikā „piepīpētāju” (lai barotu navigāciju un sēdekli), uz rokturiem uzliku maisus (pierādīja savu lietderību!) un (pats galvenais!) nomainīju riepas uz rupju ziemas variantu.

    Pāris nedēļas pirms paredzētā starta Latvijā uznāca aukstums. -15! Es nopriecājos, ka var izmēģināt - „kas par jūrnieku ir šis kuģis?” (M.Žvaņeckis)J. Izrādījās, ka pie šādām temperatūrām manai Nolan ķiverei ar dubulto, nesvīstošo stiklu, tas tomēr aizsalst gandrīz pilnībā... Nācās nopirkt speciālo ziemas Modular ar riktīgu „stiklapaketi”, uzpurni, utt. Iztērētie 260 Ls sevi attaisnoja pilnībā.

    Maza atkāpe. Braucot no bodes, pie Berģiem satiku divus močus ar blaķenēm un Somijas numuriem. Pie tam tie bija MZ un Pannonia!!! Griezos riņķī un pavadīju viņus līdz viesnīcai. Izrādījās, ka vīri (ap gadiem 60) dodas uz kaut kādu Treffen Vācijā, kur salido šitādi divtakteri un oldtaimeri. Tiesa – pārāk ātri viņiem negāja: no Tallinas līdz Rīgai ar nakšņošanu Pērnavā – pusotra diena. Tajā pat dienā aizbraucu uz Smilteni. Minētie „Spieķi Vējā” rīkoja četru gadu dzimeni. Atpakaļ Ādažos biju ap vieniem naktī, termometrs rādīja -17! Pārliecinājos, ka ar KLE var braukt arī pa nakti – ļoti labas gaismas! Tālie praktiski nav vajadzīgi (ja brauc līdz 90, bet pie tādas temperatūras un pa tumsu- ātrāk nemaz negribās).

    Atgriežoties pie ziemas apģērba, varu padalīties pieredzē un kļūdās. Pie šādām temperatūrām svarīgākais nav biezi saģērbties, bet, lai nepūš cauri un – galvenais - nekas nekur nespiež. It sevišķi cimdi un apavi! Labāk ņemt kādu izmēru lielākus. Man pietika ar diviem siltās vešas komplektiem, tekstila kombinezonu ar iepogājamo iekšu un lietus „prettripera” uzvalciņu pa virsu. Vēl svarīgi, lai nesasvīstu jau ģērbjoties. Tāpēc to vēlams darīt vēsumā.

    Un tā – starts.



    Izbraucu otrdien (22.01) ap četriem pēcpusdienā. Rupjās riepas uz asfalta izteikti gaudo, bet tas man netraucē. Ceļš sauss, nokrišņu nav, -1. Ātrums 90-110. Tāda idille turpinājās līdz LT robežai. Tad iestājās tumsa, asfalts kļuva mitrs. Ar nepacietību sāku gaidīt, kad benzīns ies uz beigām (sāka nogurt sēžamvietaJ – sēdeklis tomēr nav paredzēts tāliem braucieniem), bet gribējās apvienot patīkamo ar lietderīgo, nevis vienkārši tāpat pūtināties. Tā arī nesagaidījis vajadzību pārslēgties uz rezervi (pirms tam, pa pilsētu, biju pārbaudījis, ka var nobraukt 200-220 km, t.i. ~6 l/100km) iebraucu Paņevežas Statoilā. Kafija, WC, uzvilku lietus kostīmu – sāka nākt no gaisa kaut kas vidējs starp lietu un sniegu. Pārmaiņas pēc aizbraucu nevis pa apvedceļu, bet caur centru. Starp citu – esmu kādreiz mērījis: pa apvedceļu iznāk par kādiem 12-13 km lielāks gabals, bet - par kādām 5-7 minūtēm ātrāk. Tas ir – ja pēc noteikumiemJ. Bet Paņevežos var visus smuki apbraukt pa labo pusi, pamāt izbrīnītiem bērneļiem un iereibušām kompānijām blakus mašīnās, kuras taurē un rāda īkšķus uz augšu J.

    Kādus 30 km aiz Paņevežiem sāka snigt diezgan intensīvi, bet kas sliktāk – sākās pamatīgs sānu vējš! Pie tam - rāvieniem un no dažādām pusēm. Apdzenot fūras, vajadzēja krietni vien sasprindzināties. Beidzās ar to, ka nometu līdz 80-90 un vilkos kā pārējie – „bez pūlēm apdzenot visus kropļus un vecas stīvas dāmas” (Džeroms K. Džeroms „Trīs vīri laivā”).

    Pēdējā Lietuvas benzīntankā pirms PL robežas, tajā, kas kreisajā pusē, ar kafejnīcu (laikam Baltic Petroleum), pēc tradīcijas paēdu cepelīnus, uzpildījos, papļāpāju ar bruņotiem lietuviešiem formastērpos (tā arī nesapratu-no kādas struktūras...) un devos iekšā Polijā ar visām viņas „koleinām” un „vypadkiem”. Šengena – tas ir ko vērts!!! Nav pat jāpiebremzē! Bija redzami cilvēki formās, bet viņi darbojās ar fūrām. Tikai samājāmies.

    Nolēmu braukt, kamēr apniks. Vasaras laikā tas parasti ir 700-1100km, bet šādos apstākļos manis pietika līdz Suwalkiem L. Sniegs un fūras, fūras, fūras... Suwalkos uz centrālās ielas, kur pa divas joslas uz katru pusi, bija milzīga avārija - ar sadegušiem autiņiem, ugunsdzēsējiem, poličiem, glābējiem un pilnībā slēgtu kustību. Visus dzina pa apkārtceļiem, es pamāju policistam, kas regulēja kustību, un nekaunīgi aizbraucu taisni, jo navigācija rādīja, ka viesnīca ir nedaudz uz priekšu.

    Septiņstāvu viesnīca „Hancza”, kas ne tikai izskatījās, bet pat smaržoja pēc sociālisma, izrādījās dārgākā no piecām, kurās nakšņoju šajā braucienā: 100 Zl par numuru ar brokastīm +10 par maksas stāvvietu. Mūsu dzimtajos lašos - kopā apm. 22.

    Pirmajā dienā biju nobraucis gandrīz 400km pa sešām stundām. Kas interesanti - navigācijas un odometra rādījumi atšķīrās tikai par vienu km! Attiecīgi 397 un 398.

    No rīta sajukums ar pulksteņiem. Uzliku modinātāju telefonā uz septiņiem (domādams, ka pēc Latvijas laika), jo brokastis dod no 7.00 pēc Polijas laika. Domāju, ka stunda laika, lai sačammātos, nomazgātos, utt. Bet izrādījās, ka gudrā Nokia pati pārstellē pulksteni uz vietējo laiku! Rezultātā izbraucu stundu vēlāk nekā plānoju.

    23.01. Pa nakti sasnidzis krietni un turpina snigt lielām, lipīgām pārslām.-3

    No rīta stāvvietā.



    Tādā laikā nav ko domāt apdzīt fūras. Sniegs aizlipina ķiveres stiklu - nākas visu laiku slaucīt. Pēc tam grūti roku iebāzt atpakaļ maisā – tas no vēja it kā salīp. Arī no priekšā braucošo riteņiem ceļas augšā visāda draņķība...

    Lomžā, zināmajā Nestē (blakus Makdonaldam) padzēru kafiju un ieeļļoju ķēdi. Šī modeļa mīnuss – nav centrālās pekas. Nākas kādu saukt palīgā vai stumt pa mazam gabaliņam reizes sešas.

    Dažus kilometrus pirms Varšavas beidza snigt, pašā Varšavā uzspīdēja saule, +1, ceļš sauss.

    Iebraucu benzīntankā un kā „īsts baltais cilvēks kārtējo reizi uzkāpu uz grābekļa” (tautas folklora) – tas izrādījās automātiskais... Esmu kādreiz jau ar tādiem iekritis. Šeit arī: piedāvā gan krievu, gan angļu valodu, bet pēc tam pārlec uz dzimto poļu! Palūdzu palīgā vietējo onku, kas normāli runāja krieviski. Viņš saspaidīja pogas un aizgāja. Es priecīgi tecinu benzīnu, kad vairs nelien, ieraugu, ka vīruks ieštepselējis summu, kāda derētu normālam autiņam, nevis mocim ar 12 litru bāku! Vārdu sakot - vietējā Neste „pacēlās” par kādiem padsmit latiem.

    Varšavā ļoti noderēja navigācija! Stulbāku pilsētu caurbraukšanai grūti atrast. To atzīst pat paši aborigēni! Gaužām retas norādes ar ceļu numuriem un izvietotas tā, ka grūti ieraudzīt... Bez navigācijas nekad neesmu atradis pareizo ceļu ar pirmo piegājienu!

    Aiz Varšavas sākās garlaicīgais bānis. Ātrums 100-110-120. Kā visiem. Ar vienu bet! Ik pa dažiem kilometriem zīme „70”, aiz kuras - vai nu gājēju pāreja, vai krustojums, pie kuriem stāv fotoradars jeb tā butoforija (kas to var un grib pārbaudīt?). Tur poļi met nost ātrumu un paklausīgi velkās. Man tas drīz vien apnika. Padomāju: nav jau Beļģija, kur bildē gan no priekšas, gan pakaļas un atsūta čeku uz mājām!, un vairāk pat nepiebremzēju. Vienīgi jāuzmanās, tuvojoties krustam – sarkanais var iedegties negaidīti ātri!

    Sniegs, kurš bija redzams uz laukiem, beidzās pusceļā starp Varšavu un Vroclavu.

    Iepatikās lasīt brīdinājuma zīmes, kas manai ausij likās uzjautrinošas. Piem. „Wypadki bydla”! Ja pareizi sapratu bildīti – „Lopi uz ceļa”J Tādus uz četrām kājām nemanīju (laikam gulēja ziemas miegā), bet tos, kas uz četriem riteņiem- vai cik! It sevišķi, tuvojoties Vroclavai. Bija darba dienas beigas un poļu pani drāzās piekrāmētos kravas busiņos uz mājām pie savām panēm, nerēķinoties ar tādu divriteni kā es! Man tas drīz vien apnika, bija arī jau pāris stundas kā tumšs, un sāku meklēt naktsmājas. Padoms: ja esi nobriedis nakšņot, nebrauc garām viesnīcai, kura ir pretējā ceļa pusē, nepievilcīga, utt. Nākošā var gadīties pēc vairākiem desmitiem km un ar tiem pašiem trūkumiem! Tas īpaši attiecas uz Austrumeiropu.

    Iebraucu pirmajā mazajā viesnīciņā, kuru ieraudzīju. Sākumā simpātiska meitene skaidroja, ka nav brīvu numuru, tad uzradās ne mazāk simpātiska kundze gados un ielaida mani milzīgā trīsvietīgā numurā. Mocis zem loga, vakarā divi aliņi, no rīta brokastis (pēc izmēriem kā manas ikdienas pusdienasJ). Viss kopā 17 Ls!

    Dienas rezultāts: 578km 9 stundās.

    24.01. No rīta apmācies, mitrs, +3.

    Iebraucu Vroclavā. Liela. Veca. Varbūt pat smuka. Bet ielas riebīgas. Gandrīz nolikos uz acīm. Nācās pārkārtoties pāri tramvaja sliedei. Nomētājos riktīgi, bet savācos.

    Braucu un domāju par sakariem. Iepriekšējā vakarā izrubījās telefons, bet, par cik biju nomainījis operatoru, nevarēju atcerēties pin-kodu. Iebraucu benzīntankā, uzpildījos, paņēmu viņējo Zelta zivi (saucās TakTak) un enerģijas dzērienu, piegāju pie kases un... vienīgo no piecām kredītkartēm, kurai zinu no galvas kodu (pārējie kodi nestrādājošā telefonā L), kases aparāts neņem! Padoms: naudas kartēm jābūt vairākām! Mans personīgais rekords – nezināmu iemeslu dēļ vienā benzīntankā nestrādāja trīs kartes, kuras pirms un pēc tam strādāja! Es jau sāku saspringt, bet polis ierauga, ka manā maciņā ir citas kartes, un rāda, lai dodot nākošo. Viņiem tur nevis novelkamais (kur jāparakstās), bet iebāžamais (kur pašam jāspaida pogas). Es panam skaidroju, ka nezinu kodu! Uz ko viņš vienā mierā rāda uz zaļo „OK”... Es neticīgi nospiedu un ... aizgāja!!! Pēc tam šitas joks man nostrādāja vienā čehu un vēl divās poļu tankštellēs! Vācijā un Latvijā – nē J.

    Ar to vēl joki nebeidzās! Kad paskatījos (un labi, ka paskatījos!) uz čeku, apstulbu – mūsu naudiņās – apmēram 40 Ls! Gāju skaidroties – telefona karte 6 Ls, benzīns apm. 9 Ls, enerģijas drinks 1 Ls. No kurienes tāda summa!? Polis drudžaini sāka kalkulēt un gāja vaļā: Matka Boska, Kurva, u.c. īpašvārdi. Nu ļoti emocionāls kadrs! Izrādās – viņš „labticīgi” kļūdījies – summas par benzīnu (46 Zloti = 9Ls) vietā iemaucis 46 litrus! Atdeva starpību kešā. Padoms: visās polijās-ungārijās-slovākijās jārēķina līdzi!

    Telefonu reanimēju jau Čehijā. Kārtējā benzīntankā nedaudz panervozēju. Pēc uztankošanās sapakojos, pielecinu moci, kāpju virsū, lieku robā, laižu vaļā sajūgu, bet... viņš ģībst! Pēc pirmās reizes nodomāju: skolnieciņš! Pēc trešās sāku intensīvi domāt. Pareizi izsecināju, ka kaut kas nav kārtībā ar sānu pekas pogu. Pieslēju moci pie staba, paraustīju to puļķi šurpu – turpu un aizgāja! Mani samulsināja tas, ka mocis neģība brīdī, kad ieliku robā. Līdzšinējie mani moči (un to ir bijis 9) tā arī darīja, ja nav novākta peka. Šai Kawai, acīmredzot, vēl viena poga ir pie sajūga nevis kaut kur kārbā.

    Čehijā bānis līdz pat Pilzenei. 100-120. Garlaicīgi.

    Prāgā +6 un saulīte! Kaifs. Sasveicinājos ar diviem močiem – baiku un supermotardu.

    Prāgas korķi ir ievērības cienīgi! Labajā joslā fūras stāvēja (!) četrus kilometrus. Tieši stāvēja, atstājot spraugas vietās, kur ir nobrauktuves/uzbrauktuves! Pārējās 2-3 joslas (kā nu kurā vietā) kustējās, bet lēni. Es līdu starp rindām. Braukšana caur Prāgu arī diezgan sarežģīta, bet ir normālas norādes un man taču navigācija J! Viens no korķu iemesliem – Prāgai nav apvedceļa un viss tranzīts mauc caur pilsētu. Tiesa, var redzēt daudz visādu pārvadu būves, kas kādreiz, varbūt, mazinās šo problēmu.

    Shellā pie Pilzenes, kamēr pusdienoju, mans mocis bija fotogrāfu aplenkts. Tādu uzmanību tas neizpelnījās pat daudz tālāk uz ziemeļiem!

    Tuvojoties Pilzenei, ieraudzīju uz kādas ēkas jumta termometru +9!!! Un tā pati foršā saulīte!

    Tas manī arī „iemidzināja modrību”... Biju ieplānojis braukt pa bāni caur Regensburgu, bet, redzot tādu idilli, aizšāvu pa taisno, ieekonomējot apm. 200km. Ap četriem pēcpusdienā sāka tumst, līdz galapunktam 130km, bet izdomāju, ka labāk vēl vienu nakti pārnakšņošu ar ērtībām, lai nav pa tumsu svešā vietā jāslien telts. Par lēmuma pareizību pārliecinājos nākošajā rītā.

    Pārnakšņoju mazā viesnīciņā ar slēgtu pagalmu pašā pilsētas centrā. Pilsēta ļoti veca, skaista, ar interesantu arhitektūru un reljefu (jau pamazām tuvojos kalniem). Saucās Klatovy un pēc izmēriem kā Cēsis vai Rēzekne. Vakarā, atgriežoties no pastaigas, viesnīcas pagalmā ieraudzīju četrus močus ar vācu numuriem. Visi ar blaķenēm: Urāls, MZ un divi veci Simsoni. Pēc tam tos puišus redzēju galapunktā.

    No rīta pamodos laicīgi. Sapakojos. Esmu jau nedaudz piešāvies. Tas iet arvien ātrāk.

    Par pakošanos gribu pastāstīt sīkāk.

    Šim mocim nevarēju uzkarināt sānu somas, jo viena skartos pie izpūtēja, otra strīķētos gar riteni. Zinu vienu gadījumu, kad, uz iepriekšējā modeļa KLE, saimnieks uzkarināja mīkstās somas un tā, kas skārās pie izpūtēja, naturāli aizdegās! Tas gan bija vasarā J. Protams – varētu uzmeistarot kādu rāmi, bet nodomāju, ka man pietiks ar palielu topkeisu (ja nemaldos – 44 litri) un bākas somu. Tas lielais rullis uz pakaļējā beņķa ir bundesvēra soma (pirkta pa lēto ebay-ā), kurā ir telts, matracis un divi guļammaisi. Brīva vieta tajā vēl palika, bet, ja es tur būtu iebāzis vēl kaut ko, es pats neietilptu tajā mazajā spraudziņā starp bākas somu un šo. Izmēģināju J. Ar visu to, vissarežģītākais katru rītu bija:

    a) Sabāzt, visu, kas izmētāts pa istabu žāvēšanas nolūkos, tajās nolāpītajās somās. Iesākumā ar pirmo piegājienu nemaz nevarēju sastampāt L, un tas nav izskaidrojams - klāt taču nekas nebija nācis!



    b)Piesiet ar siksnām pie topkeisa to lielo somu, kuras iekšpusē vajadzēja izkārtot četrus atsevišķus ruļļus, lai tie atrastos viens virs otra un, pie tam, simetriski attiecībā pret sēdekli! Divatā tas , protams, būtu nieks...

    Uz brauciena beigām visa pakošanās/ģērbšanās aizņēma vairs tikai kādas 30-40 min. Labs rādītājs, vai ne J ?

    Un tā – pabrokastoju, norēķinājos. Numurs, vakara alus un brokastis 13 (!) Ls. Arvien lielāka nesaprašana – kāpēc Latvijā tādas cenas!?

    25.01. No rīta -4, lec saule, neviena mākonīša.

    Apģērbos plānāk nekā iepriekšējās dienās. Atcerējos Pilzenes +9. Naivais!

    Izbraucu septiņos pēc vietējā laika. Uz ielām nevienas automašīnas , neviena gājēja! Pirmo auto ieraudzīju pēc minūtēm divdesmit. Izbraucu no pilsētas, ieskrējos un uzreiz sajutu, ka kaut kas nav tā, kā parasti. Apstājos. Brīdī, kad liku kājas pie zemes, gandrīz nožāvos. Izrādās – tas melnais, gludais - nav asfalts, bet tīrs ledus! Nācās pukšķināt ar „ātrumu” 30-40 km/h un izkarinātām kājām. Vienu brīdi, kad saule jau bija bišķi pacēlusies, vietām parādījās slapjš, bet tomēr – asfalts. Es jau sāku atslābināties un tad sākās... kalni. Līdz ar kalniem – arī sniegs. Mežā apmēram līdz ceļgaliem, uz ceļa – noblietēts un glums, nezināma biezuma. Čehi kaisa nevis ar sāli, bet smalkiem akmentiņiem, kas, iespējams, kaut ko palīdz tiem, kas uz četriem riteņiem, bet mocim tas nedod pilnīgi neko! Kalni nekādi dižie - ap kilometru augstumā, lēzeni, apauguši ar mežiem. Bet tomēr – serpantīni ir un brīžiem pat ļoti stāvi , ar 180 grādu līkumiem. Pēdējos 20 km līdz Vācijai braucu stundu un piecpadsmit minūtes (!!). Kalnā vēl neko, bet lejā... viens ārprāts! Visu laiku jādomā, lai netīšām nepieskartos priekšējās bremzes hēbelim. Jābremzē tikai ar dzinēju. Vārdu sakot – jāaizmirst par instinktiem, kas izstrādāti gadiem!

    Iebraucu Vācijā. Ceļš uz robežas kā ar nazi nogriezts – vienā pusē noblietēts sniegs, otrā – asfalts. Slapjš, bet asfalts! Kaut gan mežos tāpat sniegs. Līdz Thurmansbangai tie 70 km tīrā izprieca J.

    Thurmansbanga izrādījās miestiņš, ar kuru salīdzinot, Ādaži ir lielpilsēta. 10 mājas un pasts. Nekas neliecina, ka kaut kur netālu notiek pasaules, nu labi, labi - Eiropas - mēroga tusis. Nobraucu uz paralēlā ceļa, stāvu pie aizslēgtā pasta, atceros, ka Anarhisti te bijuši divas reizes – četrus un divus gadus atpakaļ (skat. www.rollinganarchy.com). Šķirstu telefonu, meklēju Romas Ivaniča telefonu un pēkšņi – dzirdu sirdij tīkamas skaņas! No kalna lejā nāk divi moči. Pamanījuši mani, apgriezās, pamāja - tipa „follow me!”, pagaidīja, kamēr sačammājos un tālāk jau braucām kopā. Nedaudz pavizinājāmies pa kalniem līdz atradām īsto vietu. Puiši bija no Horvātijas – Darko un Ante. It sevišķi interesants kadrs izrādījās Darko. Īss „tehniskais raksturojums”: 51 gadu jauns, pabijis 55 valstīs, bet Baltijas valstīs nav bijis! (ko nu es ar saviem attiecīgi - 47 un 23 – puika! J) Ar savu 1984. gada sarkano FJ1100 (skat. Foto) nobraucis – apsēstieties, lai nenokristu – 888 000 km!!! Ar viņa tempiem (gadā 50 – 70 tūkstoši) 2009.gada beigās jābūt miljonam! Elefantentreffen apmeklēja jau septīto reizi.



    Vēl mums pievienojās trīs slovēņi. Precīzāk – divi slovēņi un viena slovēniete – Ana (21 gadiņš, atbrauca pati ar savu piecsimto Vulkānu). Tā kopā arī tusējām divas dienas un divas naktis.

    Kad atbraucām bija +3, saule un baigie dubļi! Mežos sniegs, bet šajā ielejā dubļi... Ja ne Darko ar savu pieredzi, es būtu zaudējis vismaz pāris stundas, līdz iekārtotos. Iedomājieties: jūs braucat pa šauru, asfaltētu ceļu, pa kuru no tuvējā ciemata (apm. 2 km) policija laiž transportu tikai uz diviem vai trim riteņiem (tādi noteikumi jau esot gadus trīs, pat kvadrus nelaiž!), pēc kāda kilometra ieraugat cieši saparkotu moču rindu, kura izgaist aiz līkuma :



    Jūsu rīcība? Droši vien tāda, kā lielākai daļai eiropiešu, kas apmeklē šo pasākumu pirmo reizi: noparkojas rindas galā, ņem telti, iet atlikušo kilometru līdz ieejai (starp citu – visa teritorija iežogota, apm. 1,5x1,5 km, ieeja močiem tikai viena, vēl viena gājējiem) , uzslien telti, iet atpakaļ minēto kilometru, tālāk divi varianti: 1) ja pietiek drosmes (vai nepietiek prāta J) nobraukt no stāva dubļaina kalna ar gauži mazām izredzēm kādreiz tikt tajā atpakaļ, sēžas uz moča un to arī mēģina darīt; 2)-a stiepj atlikušās mantas slapju muguru vienu jau zināmo km, 2)-b nofraktē kādu no vietējiem puišeļiem , kuriem bizness gāja no rokas...









    Mēs, turpretī, brašā Darko vadībā, piebraucām gandrīz pie pašiem vārtiem, pārmetām savas parpalas pāri žogam, paši cēli (pirms tam samaksājot 20 eiras par aproci, uzlīmi un numurētu brošūru) iegājām pa galvenajiem vārtiem, uzslējām teltis, pārģērbāmies un piebraucām močus pie teltīm. Kad bijām iekārtojušies, viens no horvātiem sniedz man mazo kolas pudelīti – par atbraukšanu! Paostu, skaidrs – viņu kandža – grapa. Iedzēru. Otrs padod divlitrīgu minerāli uzdzeršanai. Ieņēmu pāris labus malkus, līdz pielēca, ka tur tas pats, kas iepriekšējā! Horvātiem baigā jautrība J.

    Pirms sliet telti, aizgāju un nopirku divas ķīpas presētu salmu (5 eur), kurus paklāju zem telts. Pirmkārt, lai izlīdzinātu reljefu (teltis slējām kalna nogāzē), otrkārt – lai mīkstāka un siltāka gulēšana. Vēl, ik pa brīdim, nācās pirkt malku ugunskuram – 3 eur par kādām piecām paresnām, metrīgām pagalēm.



    Nedaudz iestiprinājušies devāmies aplūkot – kas un kā.



    Atmosfēra neaprakstāma! Tāda sajūta, ka „cilvēks cilvēkam – draugs, biedris un brālis!” (citāts no k/f „Motociklu vasara” J). Painteresējos pie organizatoriem – cik šogad tādu „atsaldēto” sabrauca? Atbilde: apm. 4000, un vēl 1500 skatītāju! Rekords bija divi gadi atpakaļ, uz piecdesmito – jubilejas salidojumu – 5500. Vēl ko dabūju zināt – ka esmu pirmais viņiem zināmais dalībnieks no Lettland. Pa visiem 52 gadiem! Neslēpšu – patīkami būt pirmajam. Vai varbūt tā: ja kādam jābūt pirmajam, tad kāpēc ne man (mums) J?!

    Ļoti interesanti tipāži. Daudzi speciāli gatavojušies – tērpi, moči, aksesuāri. Satiku puisi no MCC „Rolling Anarchy” no Pēterburgas. Bet nebija braucis visu ceļu ar moci. Ieraudzīju arī kaimiņu – igauņu numuru. Parunājām. Zēns no Narvas. Ar moci līdz Tallinai, no turienes līdz Lībekai ar prāmi, tālāk atkal ar moci.

    Vēl iepazinos ar vīru, kurš šo pasākumu apmeklēja jau 44. reizi! Uz foto – cepurē ar piekariņiem. Jā, tāds piekariņš ar gada skaitli bija ielīmēts ieejas biļetē – brošūrā.

    Protams, ziloņu tēma apspēlēta no visām pusēm: suvenīri, zīmējumi, maskas, tetovējumi.



























    Darko zināja stāstīt, ka liela daļa no dalībniekiem brauc tikai uz šo pasākumu. Bija arī lielas klubu kompānijas – no Portugāles, Itālijas, Slovēnijas, Čehijas, Polijas un, protams – Vācijas. Elefantentreffen tradicionāli ir vairākas nominācijas – „Tālākais dalībnieks (-ce)”; „Jaunākais dalībnieks (-ce)”; „Vecākais dalībnieks (-ce)”: „Lielākā kluba komanda”; u.c. Šogad atkal portugāļi uzlīksmoja kā Tālākie. Ja nemaldos – 2200km.Viņiem kādus 5-6 gadus „grieza ārā pogas” krievi no Penzas, Toljati, utml. vietām.

    Par tehniku. Vismaz piektā daļa no visiem močiem – Urāli un Dņepri. Pie tam – lielākoties – ar vācu numuriem. Tas arī saprotams – jebkurš cits „trīsritenis” maksā vismaz desmit reizes dārgāk. Un uz diviem riteņiem īstā ziemā pārvietoties ir pagrūti (lai neteiktu – bīstami). Gadās arī īsti „showstoperi”. Piemēram, tualetes pods uz trim riteņiem, kurš attīstīja pieklājīgu ātrumu vai pilnīgi pašizgatavots mocis ar blaķeni, kuram piedziņa visiem trim (!) riteņiem. Smaidu izraisīja Čehijā 40-jos gados ražotie trīsriteņu automobīlīši ar ādas virsbūvēm un moču motoriem.

    Arī tas, kā moči un paši braucēji sagatavoti braukšanai ekstremālos apstākļos, brīžiem ir apbrīnas vērts. Piem. - Ducati – Multistrada ar paceļamām/nolaižamām slēpēm. Iepatikās firmas Tucano Urbano rokturu maisi un priekšauti. Ļoti kvalitatīvi un praktiski. (Skat. www.tucanourbano.it ).






















































    Vēl viens aspekts, par ko nevaru klusēt – sadzīve. Ēsana /dzeršana bija organizēta četrās vietās. Viena no tām – zem jumta, t.i. šķūnī. Cauru diennakti. Ēdmaņas izvēle diezgan plaša: visādi hamburgeri, desas, kotletes. Man iepatikās ļoti bieza un asa gulašzupa. Cenas eiropeiskas, bet vēl lietojamas. Toties dzērieniem! Alus 2,70 eur, kola 2,10 eur, tēja (kafija) 1,50 eur. Tāpēc arī tie divlitrīgie „minerāļi”. Taupīgie vācieši pat malku veda līdzi blaķenēs! Un lai nevizinātu gaisu, tie ir akurāti sazāģēti dēlīši!



    Ēšanai pretējais process tika organizēts trīs vietās. Viena vizīte = 1 eur. Brīžiem rindas. Bet tīrība ideāla! Dzeramais ūdens tecēja trīs vietās. Laikam sūknēja no kādas akas. Ūdens tiešām labs!

    Visas trīs dienas un divas naktis dežūrēja pa divām automašīnām no katra dienesta: policijas, ātrajiem un ugunsdzēsējiem. Tajā laikā, kamēr es tur atrados, redzēju vienu iereibušu puisi ar asiņojošu galvu, kuru mediķi saudzīgi veda ar kvadru (viņiem drīkst). Un neredzēju nevienu konfliktu (nerunājot par kautiņu)!



    Piektdienas vakarā, kā jau pieņemts, skaisti pasēdējām. Gulēju, kā nosists. Nedzirdēju pat uguņošanu, kas neesot rimusies visu nakti. Pamodos ar nosalušām kājām. Kalna slīpums veica savu ļauno darbu. Nebiju iepogājies guļammaisā un izslīdēju.

    Sestdien visi iepriekšējās dienas dubļi bija sasaluši akmenī. -4

    Pa nakti un no rīta bija sabraukuši svaigi „atsaldētie”. Turpinājās visādas ambrāžas un brāļošanās. Piebāzu pilnas kabatas ar vizītkartēm. Uzradās korespondenti. Mani intervēja divi vietējie TV kanāli.

    Par cik nākošajā rītā bija jātaisās uz māju pusi, vakarā pārāk ilgi nesēdēju pie ugunskura. Un tāpēc tik cieši negulēju. Ko nevarēja teikt par maniem horvātu draugiem. Ante gandrīz visu nakti dziedāja mūžam dzīvā Elvisa repertuāru. Jāsaka, ka ļoti tuvu oriģinālizpildījumam! Uguņošana arī bija. Gandrīz bez pārtraukuma. Uzzināju par kādu interesantu Elefantentreffen tradīciju. Ik pa brīdim kāds nokliedzas: „Helga!”, viņam atsaucas kādā citā stūrī, tad vēl kāds un tā pa visu ieleju. Pie tam tas jāizpilda tā it kā mežā sauktu nomaldījušos sievasmāti : „Hēēlgāāā”! Nekādā ziņā korī! Neviens vairs neatceras, kad šī tradīcija sākās. Darko saka, ka septiņi gadi atpakaļ to Helgu jau meklēja.

    Uz rīta pusi sacēlās stiprs vējš. Kāds garāmgājējs aizķērās aiz manas telts striķa un „ar gaļu” to izplēsa. Noplēstais stūris vējā intensīvi sita pa ausīm un nekāda dižā gulēšana nesanāca. Tikko kļuva gaišāks, līdu ārā no telts, lai sāktu pakoties. Ārā bija pamatīgs putenis un apm.-6.



    Norunājām sešatā braukt līdz bānim. Pēc tam es uz ziemeļiem, uz Regensburgu, pārējie uz dienvidiem, uz Passau. Ar mokām savācām teltis (vējš rāva no rokām ārā). Daudzi pameta matračus, arī teltis. Kad sapakojāmies, sākās īsts Golgātas ceļš! Apmēram 45 minūtēs sešus močus dabūjām uz ceļa, kurš vēl iepriekšējā dienā bija asfaltēts. T.i. 70 metrus lejā no kalna, pēc tam 70 metrus augšā uz galveno ieeju. Nedaudz atvilkām elpu un sākām kustēties uz tuvējo ciematu pa noblietētu, glumu sniegu. Un visu laiku kalnā. Te nu pierādījās pareizā moča un riepu izvēle. Es vienīgais varēju pabraukt pats! Sākumā stumdījāmies visi korī pa 30-50 metriem. Tad izdomājām savādāk – kustināt pa vienam mocim. Es aizbraucu pats. Tad atgriezos un palīdzēju Antem ar viņa XT660. Patiesībā arī viņš vietām brauca pats, bet riepas... Praktiski ielai. Tad gājām un jau divatā stūmām viena no slovēņiem Afriku Twin. Jūtami smagāka un arī standarta riepas. Tad bija Anas un mazā Vulkāna kārta. Viņa pat ļoti prasmīgi, bez liekas spolēšanas, ar minimālu mūsu asistenci tika ar uzdevumu galā. Un beidzamie bija divi ziloņi ar šosejas riepām: FJ1100 un XJR. Ar tiem nomocījāmies visvairāk. Beidzās ar to, ka viens sēž uz moča, kuram izslēgts dzinējs un trīs stumj (ceturtajam stūmējam nav vietas). Sākumā Darko spītīgi mēģināja „palīdzēt” ar dzinēju, bet tad mocis bija jātur, lai neaizšļūc uz sāniem. Kopumā divus kilometrus seši moči pievārēja divās stundās!

    Uz tā ceļa skati bija neatkārtojami. Varētu bildēt un bildēt. Bet... nebija spēka. Noknipsēju tikai pāris reizes skatu no ciemata puses.

    Ik pa brītiņam kāds uz sāniem! It sevišķi ekskluzīvi šādā stāvoklī izskatās Goldwingi un bembuki LT un GT. Bet tauta ļoti izpalīdzīga. Garām nepaiet. Gadījās arī tā, ka pieejam pie kārtējā kritušā, lai palīdzētu, bet viņam mēle pār plecu un atmet ar roku: lai paguļ kādu laiciņu!

    „Trīsriteņi” ar ķēdēm uz riepām vilka pat pa diviem Urāliem „vilcieniņā”.





    Mani draugi līdz ar to savus spēkus bija izsmēluši. Palika atpūsties tuvākajā gasthausā līdz pirmdienai. Bet viņiem arī nebija jāsteidzas. Es biju spiests braukt. Otrdienas vakarā, kā saka „asins no deguna”, bija jābūt mājās. Tā nu turpināju cīņu ar stihiju vienatnē. Īstenībā ceļš līdz bānim mudžēja no močiem, bet tikai retais tiešām brauca. Piemēram tāds skats: kalnā stāv padsmit hārļi ar itāļu numuriem, visi ar interesi raugās lejup uz priekšu. Tur pa nogāzi lejā „brauc” hārlis, kuram viens sēž virsū, vēl divi veči iekrampējušies tajā un šļūc pakaļ. Pa priekšu brauc busiņš ar ieslēgtiem avārijas signāliem un ar savu pēcpusi bremzē hārli, lai tas neieskrienas par ātru. Vācija, Vācija, bet, ja uznāk šāda stihija, arī viņiem uzreiz nepietiek spēku un tehnikas.

    Darko atrakstīja, ka nākošajā dienā arī visi mazie ceļi esot bijuši tīri un laiks brīnišķīgs.

    50 kilometrus līdz bānim braucu pusotru stundu. Parādījās zināmas iemaņas. Jāatzīstas – līdz šim braucienam es tikai pāris reizes biju izmēģinājis izlaist kādu līkumiņu ar enduro. Un arī tad pa normālu grantētu ceļu. Bet parasti – šosejas, šosejas...

    Kad tiku uz bāņa, tad jau aizgāja! Laiks pasūdīgs – sniegveidīgs lietus, bet savus110 braukt var. Arī bānis līdz Regensburgai bija pilns ar močiem. Te nu tie – uzsāniemgulētāji atvilka dūšu! Vismaz divreiz ātrāk par mani.

    Līdz Prāgai divi benzīntanki, divi redbulli (uznāca miedziņš). Čehijā jau bija sauss un +3. Līdz Pilzenei stiprs sānu vējš. Pāris reizes mani iepūta kreisajā joslā. Nācās samazināt ātrumu. Prāgā sasveicinājos ar diviem urāliem. Varbūt arī no tā pasākuma, bet brauca pretī. Fūru nebija. Svētdiena. Līdz ar to arī korķi relatīvi mazi.

    50 km aiz Prāgas jau bija tumšs. Nobraucu no bāņa, pēc navigācijas atradu viesnīciņu „Hvežda” (čehiski - zvaigzne). Vakariņas (milzīga porcija ceptu kartupeļu un divi kluči gaļas, visu nepieveicu), aliņš, gultiņa. Viss kopā 17 eiro!!! Jautājums par Latviju tiek noņemts. Pie mums vienkārši kādam (-iem) ĻOTI VAJAG NAUDU!







    28.01. Spīd saule. -3

    Šeit brokastis nedabūju, tāpēc, ka tik agri (izbraucu ap septiņiem) vēl neviena nav. Istabas atslēgu iemetu tām paredzētā kastītē pie ieejas durvīm, kuras veras vaļā tikai no iekšpuses. Komunisms.

    Līdz CZ/PL robežai nekā interesanta. Arī robeža iestājās pavisam negaidot. Nācās griezties atpakaļ, jo gribēju atstāt benzīntankā pēdējās viņu kronas.

    Kādā miestiņā pirms Vroclavas nedaudz aizcirtu greizi. Bet - visi ceļi ved uz mājām. Padoms: nevajag akli un vienmēr klausīt tam elektroniskajam Susaņinam (navigācijai). Jādomā un jāskatās apkārt.

    Kādus 100 km pirms Varšavas mani apdzina Cayena ar lietuviešu numuriem. Pamirkšķināja. Tas bija posms, kur tās daudzās „70” zīmes. Es braucu iepriekšējā stilā – visu laiku 110. Tā mēs ar lietuvieti viens otru apdzinām reizes trīs. Beidzās ar to, ka viņš sēdēja man astē, nemetot nost ātrumu, līdz Varšavai, kad es nogriezos uz benzīntanku. Apdzenot vēlreiz uzmirkšķināja. Tipa – paldies par sponsorēšanu! Es gan domāju, ka tik Tev, draudziņ, neatnāk bildītes ar pievienotu rēķinu uz mājām. Šengena taču.

    Jau krietni pirms Varšavas kļuva tumšs. Varšavu izbraucu bez aizķērieniem. Līdz Lomžai, kur biju nodomājis nakšņot, netiku. Pirmo reizi brauciena laikā kļuva auksti. No rīta, redzot saulīti pa logu, plānāk saģērbos. Arī ceļš vietām kļuva slidens. Temp. ~0

    Apstājos palielā motelī 50 km no Varšavas. Karsta duša, vakariņās „Karaliskais tītars”, 100 grami, kurus atnesa divās glāzītēs.

    29.01. Bieza, slapja migla. +3

    Sataisījos necerēti raiti. Smuki pabrokastoju. Bet... Pirmā un, paldies Dievam, vienīgā problēma brauciena laikā. Aķis uz nulles! Biju atstājis ieslēgtas ručkas. Čakars uz stundu. Nācās ņemt nost visas somas, sānu plastmasas, sēdekli. Problēma bija vienā no divām skrūvēm „uz 10”, ar kuru tas pieskrūvēts. Es ar savu radziņatslēdziņu viņu tikai nedaudz sabojāju. Busiņa , kura sānus rotāja uzraksts „Peugeot service”, šoferītis ar „uzmetamo” arī nespēja līdzēt. Kopā iesaistījās pieci brīvprātīgie ar dažādiem instrumentiem, bet bez rezultātiem. Man galvā jau iezagās ķecerīga doma par metāla zāģīti kronšteinam... Tajā brīdī piebrauca policija un, uzzinājuši, kāda problēma, ieteica aizčāpot uz autoservisu, kurš 200 metrus aiz stūra. Tā arī izdarīju. Servisa meistars uzmanīgi uzklausīja, bet galviņatslēgu ar metrīgu sviru man tomēr neuzticēja. Iedeva līdzi „operatoru” padsmitgadīga puikas izskatā. Tas līdzēja! Bet pārdzīvojumi vēl nebija galā. Busiņa šoferītis pievienoja vadus, es ieslēdzu aizdedzi, pagriezu čoku, nospiedu startera pogu. Tajā brīdī kaut kas nepatīkami nopaukšķēja un nodzisa visas lampiņas. Izmēģinājamies visādi. Pārbaudīju drošinātājus. Nekā. Sāku domāt, vai tik nenosvila kāda elektronika, kad puika ar atslēgu pamanīja, ka atvienojies vads no busiņa akumulatora. Spečuks!

    Sirsnīgi pateicos visiem klātesošiem, sapakojos un devos mājup.

    Migla bija izteikti bieza. Tā tecēja pa ķiveres stiklu. Redzamība 50-70 metri. Labi, ka praktiski neviens nebija jāapdzen. Nesaprotamu iemeslu dēļ, pretī, Varšavas virzienā, fūras nāca kā viena gara kolonna. Uz Lietuvas pusi nevienas.

    Tuvojoties Suwalkiem, migla pārgāja smalkā lietū, kurš turpinājās līdz pat deklarētajai dzīves vietai. Netālu no PL/LT robežas paēdu, uztankojos, nedaudz „nosiltinājos” un par pēdējiem poļu zlotiem nopirku bērneļiem končas.

    Lietuvā vēl viens benzīntanks un kafija.

    Jā. Cilvēks un, acīmredzot, arī viņa ķermeņa daļas pie visa pierod! Ja sākumā es varēju nobraukt 130-150 km bez pitstopiem, tad uz beigām jau 250. Līdz rezervei.

    Starp Kauņu un Paņevežiem iestājās tumsa, bet lietus turpinājās. Fūras riskēju apdzīt tikai tur, kur divas joslas. Varēju iesmērēt ķiveres stiklu ar repilentu, tad ūdens notek kā dzīvsudrabs, bet negribēju vairs stāties – jau varēja saost mājas.

    Bauskā, apstājoties pie krusta, sajutu, ka vēders slapjš. Lai arī viss apģērbs ūdens necaurlaidīgs, stundām braucot lietū, ūdens pamazām, kaut kur pie apkakles iesūcas. Noteikti iegādāšos tādu Latvijā neredzētu aksesuāru, kurš stiprinās slēgtas ķiveres apakšdaļā un noklāj plecus un krūtis virs pārējā apģērba ( www.tucanourbano.it ). Ar visu to, ka iekšpusē slapjš, auksti nebija.

    Vēl tikai līdz mielēm zināmais apvedceļš. Ādaži. Mājas. Karsta vanna. Konjaks. Zvani draugiem. Viss.



    Īss rezumē.

    7 dienas; 3225 km; 150,12 litri benzīna (vid.4,65litri / 100km); min temp. -6; max +9.


    Autors: Valdis Kivkucāns (maniac)


    Tikai reģistrēti lietotāji drīkst pievienot komentārus


    Reģistrēties

    Rezervesdalas24.lv

    Top.LV