Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 2 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties


Motoceļojums... Sicīlija

  • Raksta opcijas
  • Lasīt komentārus (29)
  • Drukāt
  • MOTOpower lietotājs- Niksons,
    08-04-2011

    Apnika Latvijas nebeidzamā ziema un vēl vairāk, dubļainais pavasaris. Izlēmu, ka jābrauc pavizināties uz siltākām zemēm. Pēc dažu interneta cīnubiedru karstām diskusijām izvēle krita uz Sicīliju.

    Pārmaiņas pēc izlēmu sagatavoties, palasīties internetos, sameklēt maršrutus. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, jāsaka, ka tā gatavošanās bija pilnīgi bezjēdzīga – tāpat beigās braucu pēc vietējo ieteikumiem un ceļmalas plakātiem.

    Tātad galvenais mērķis bija tieši vizināšanās, nevis akmeņu vai bilžu aplūkošana. Tāpēc Googlei tika dots uzdevums meklēt saites ar “scenic drives in Sicily” utt. Jāsaka, ka pirmajās lapās pārsvarā izkrīt amerikāņu tūristiem domāti pasākumi – vairāk lēna kruizerēšana gar piekrasti. Līdz 200 km dienā, uzsvars uz viesnīcām un pusdienu restorāniem. utt Bet nu lai vai kā, kaut kādus maršrutus sameklēju. Lai kaut nedaudz optimizētu izmaksas, savu braucienu pieskaņoju gadskārtējai sapulcei rūpnīcas ģenerālštābā, kurš šoreiz bija savienots ar “atvērto durvju dienām”. Plāns kopumā bija tāds – moci ar fūri aizsūtīt uz Romu, pašam tur pielidot, savākt moci, izbraukāt darba darīšanas un izmest kādu loku pa Apenīniem. Un tāpat atpakaļ – pats ar lidmašīnu un mocis ar furgonu

    Mēģināšu aprakstīt savu braucienu tā loģiskajā secībā.



    Trešdiena. Rīga – Roma. 3 stundas, viss bez piedzīvojumiem. No lidostas pāreju uz dzelzceļa staciju un mēģinu nopirkt biļetes uz Monterotondo, pilsētiņu, kurā ir mans mocis. Iepriekš internetos skatijos trenitalia.it nepiedāvā Fiumicino – Monterotondo – neesot iespējams tāds maršruts. www.db.de tomēr rāda, ka ir, un pat bez pārsēšanās. Biju paņēmis līdzi vācu izdruku, cikos ar kādu vilcienu gribu braukt. Stāvot rindā tomēr uzrodas vieglas šaubas – uz lielā tablo 14:27 nav neviena vilciena. Nekur, nekāda. Nu izstāvējis rindu, rādu vācu papīru – ahā, pronto, čerto. Otto euro ! Binario duo, grazie, ciao ! Kāpēc nekas netiek rādīts info tablo, kāpēc internetā šo maršrutu nevar ieraudzīt – tas vairs nav svarīgi. Stundas brauciens, un 2 km pastaiga. Zvanu noliktavas priekšniekam ar seksīgo vārdu - Emanuēlem. Uhh, ir kontakts, noliktava atveras, pēc brīža uz iekrāvēja ragiem brauc palete ar manu moci. Viss super, nokabinu stropes, piesienu tomtomu, pārvelku apavus un dodos uz piekrasti. Ceļš bija izvēlēts ar pāris rozīnītēm, bet tā tomēr bija kļūda.

    Kalnos paliku arī pēc saulrieta. Ja jums tā kādreiz gadās – no tā vajag izvairīties ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Tumsā nav iespējams saprast līkumu konfigurāciju, nav iespējams domāt par kaut kādiem ātrumiem. Līkumā trajektorijas jākoriģē, jo līkums izrādījās asāks vai arī plašāks. Vienā vārdā – katastrofa. Izlemju neriskēt un krist pirmajā viesnīcā. Trāpu ideāli. 35 Eur par nakti un apakšā superīgs restorāns.

    Ceturtdiena & piektdiena – pilnīgi nekā interesanta. Darbi, klienti, tikšanās, runāšanās. Vienīgi mazliet žēl ka labi laika apstākļi netiek izmantoti, bet nu darbs visupirms... Pēdējā laikā pamanu sakritību – jo vairāk nododos visādām ārpusbiznesa lietām, jo labāks rezultāts biznesā. Brauciens izvērtās ļoti sakarīgs un produktīvs.

    Sestdiena. Pēc manu iāļu ieteikuma uzņemu virzienu uz Neapoli cauri Sibilini nacionālajam parkam. Itālim nebija taisnība, kad viņš teica – it is like 50 km long race track ! Faktiski posms no Acqualandia līdz Citta di Castello ir like fcuking avesome 70 km long race track !
    Parks pats ar nekādām daiļām ainām nelutina, bet tas ceļš, tas ceļš.... Līkums aiz līkuma, smuki izprofilēti, labs segums. Satiksme minimāla. Interesanta nianse – metāla barjeras uzlabotas – uzlikta vēl viena lente virs standarta augstumā esošās un papildus lente ir zemes līmenī. Acīmredzot lai pārāk karstgalvīgie motociklisti pa apakšu neizšļūktu cauri.





    Galvā skan kursos pie Ronalda iedzītais – izvērtē, iekārtojies, bremzē, stūrē, ber virsū ! Berberberber ! Laiku pa laikam domas mainās. O johaidi, ku tas baltais Fiats ātri tuvojas ! Kā tas itālis ar CBR un meiču aizmugurē mani var apdzīt ar tāāāādu ātruma starpību ??? Pirmā “speciālā posma” beigās jūtos iztukšots, bet patiešām laimīgs.

    Dodos tālāk, pilnīgi nejauši nedaudz apmaldos (tomtom novietojums bākas somas kabatā tomēr nav nekāda šokolāde) un uzrauju kalnā pie ciematiņa Marmora (googlē neatrod īsto, piedāvā 3 citas, tomtomā tomēr ir). Fantastiskas ainavas, super ceļi. Tiešām vieta, kur ceļš iet pa “balkonu” no kura lejā ir ~ 600 – 700 m gandrīz brīvais kritiens, bet otrā pusē kaila klints.... Parasti šādu vietu apraksti ir pārspīlēti, bet nu tur tiešām uz leju iet gandrīz vertikāla siena...





    Lai vai kā, saskaņā ar grafiku vakarā esmu Neapolē. Pilsēta vienkārši ārprāts. Visās iespējamās izpausmēs. Iebraucamais ceļš uzbūvēts uz pāļiem, pāri purvam, šuves atgādina mūsu pašu dievzemītes ceļu meistaru garadarbus, bet tas ir uz relatīvi šaura 2+2 joslu ceļa, kurš ir līkumains un pa kuru itāļi nesas psihopātiskā tempā. Pilsēta netīra, piemēslota (ziņās radītais ar atkritumu maisiem visos kaktos nav pārspīlēts). Satiksme pilnīgs murgs. Anarhija. Noteikumus ignorē visi – no skūteristiem līdz autobusu šoferiem. Pie kam, ignorē smagi – gan prioritātes, gan braukšanas virzienu norādes, pat luksoforus (tos gan tikai mopēdisti un motociklisti). Policija it kā ir, bet pilnīgi vienaldzīga.
    Ar lielu lamāšanos tieku līdz ostai, nopērku biļetes. Prāmis milzīgs, smuks, viss kā pie cilvēkiem. Esmu patiešām laimīgs tiekot prom no Neapoles.



    Bet ar bažām gaidu, ka Palermo būs sliktāk. Ak vai, kā es kļūdījos !
    Palermo kuģis iebrauc agri – 06:45. 7 es jau biju krastā, kaujas gatavībā.
    Izlēmu, ka tomēr Palermo ir jāapskata. Pirmkārt, tomēr negribēju palaist garām izdevību aplūkot vienu no Eiropas senpilsētām, otrkārt lai pagaidītu kamēr mazliet iesiltu lielie ceļi.

    Jāsaka, ka nepazīstamas pilsētas izpēte ar motociklu rīta agrumā ir viens ārkārtīgi feins pasākums. Faktiski 30 minūtēs var izbraukāt visas ceļvedī atzīmētās nozīmīgās vietas. Mani gan jaunie “Miss sixty” plakāti vairāk par veciem mūriem uzrunāja, bet nu tas tā – vairāk mana tābrīža morālā stāvokļa rezultāts. Lai teiktu, ka Palermo ir kaut kas nenormāli unikāls, kas noteikti jāredz – nu nezinu, nezinu... Es nemanīju... Gan jāatzīst – īpaši nemeklēju, tik atķeksēju ceļveža “iztikas minimumu”. Satiksme pēc Neapoles liekas pilnīga medus maize – anarhisti ir tikai skūteristi un motociklisti. Mašīnas brauc gandrīz akurātāk nekā pie mums.

    Labi, nav ko čakarēties pa pilsētu, paliek silts un uzņemu virzienu gar salas ziemeļu piekrasti, virzienā uz Ceflau'.

    Vēl pirms viss ir sācies izdomāju būt notikumus apsteidzošs un savlaicīgi nopirkt kādus našķus no ceļmalā piebraukušajiem tirgoņiem. Tirgoņi kā jau īsteni itāļi – trīsriteņu “muravejs” + pāris galdi ar augļiem. Pielasīju maisiņu ar vietējiem mandarīniem (zvērēja, ka esot no paša dārza) + āboli, jau no kastītes un ar uzlīmītēm.... Neskatoties uz pierunāšanu, nekādos eksperimentos ar nepazīstamiem augļiem neielaidos. Svari, protams nav, tāpēc drīz “ķīlī nostājas” jautājums – cik tas maisiņš maksās.... Itālis nosauc cenu – 10 EUR, bet pats smaida, es arī, tikai mazliet šķībi, un smaidot viņam parādu kulaku. Situācija momentā mainās radikāli !
    Uno euro ! Amigo !
    Nu bet protams ! Certo !
    Puisis paņem manu eiro monētu, nobučo, uzmet krustu un ieslidina kabatā. Īsts “win-win” darijums.
    Izlēmu mandarīnu nogaršot, nolobu, mizas rociņā, mandarīns vēderā (bija OK, beidzot zinu kā garšo svaigie - nesaldētie, nesutinātie...)...
    Prasu, kur miskaste, kur likt mizas ?
    Da te jebkur....
    Paskatos vēlreiz rūpīgāk zem kājām. Izskatās, ka vecajam taisnība – nav gan tik traki kā Neapolē, bet nu tāpat piedrazots briesmīgi.



    Labi, lai viņu “dienesti” paši ar sevi tiek galā, man pašam tāls ceļš zem ratiem. Salādēju mandarīnus un ābolus koferos un maucu explorēt Sicīliju. Jāsaka, ka piekrastes ceļš ir burvīgs – vienā pusē skaistas klintis uz kurām vietām satupinātas villas, otrā Tirēnu jūra.



    Pludmales gan neko diži foršas nav – visas vienos oļos, bet nu izskatās, ka vasarā tur dzīvība kūsā – atpūtnieku mājeles no vienas vietas. Sicīlijas otrā pusē – tajā, kas pagriezta pret Āfriku esot jaukākas pludmales.
    Nebiju noskaņots braukt līdz Ceflau' (tur esot pāris smukas/vecas mājas), bet jau Campofelice griezu iekšā. Šo ceļu izvēlējos pēc internetos izliktās infas. Googlējot izleca info par Targa rally, kuru slēdza jau 1977 gadā, jo kalnu trase esot bijusi pārāk bīstama. Izklausās tieši pēc tā kas vajadzīgs ! Ceļš diezgan strauji kāpina augstumu, bet tādi pārāk jautri līkumi nav. Toties seguma kvalitāte ir uz 8 no 10. Piestāju pie info plakāta – tajos vienmēr var ieraudzīt kaut ko interesantu. Ievērtēju vēlreiz ceļu. Izskatās, ka tālāk būs ievērojami jautrāks. Nu un vēl viena laba pazīme. Kamēr baroju ziņkārīgam kumeļam saldos mandarīnus un pats apšpricēju krūmus, man garām pavelk vismaz 10 moči. Kā tas ir pierādījies ne vienu vien reizi – itāļi zin kur ir vērts braukt. Uzsēžos astē pārim, kuri brauc ar kaut kādiem enduro močiem. Tie tad nu beidzot ir tādi, kuriem es tieku līdzi. Jāsaka, ka mana lielākā problēma ir ceļa nepārzināšana, un tā kā līkumi jau ir aizauguši, nevaru saredzēt līkumu izejas, nav saprašanas par pareizajām trajektorijām un attiecīgi – ātrumiem. Sēžot astē vietējiem, eju līkumos ar tādu pat ātrumu kā viņi, attiecīgi ātrums un jautrība palielinās....
    Itāļi arī ar pasažierēm seglos tur labu tempu. Ceļš kāpj augstāk un paliek aizvien jautrāks. Pēc kādiem 10 km vairs nevaru turēt līdzi, izdomāju doties kafijas pauzē. Piestāju pie kroga, kur jau stāv vismaz 10 moči. Atkal pierādās vecā patiesība – motociklists motociklistam brālis. Vietējie vispirms savā starpā saskaņo (jau kino cienīgi dialogi, vienu brīdi pat likās, ka viņi sakausies) un pēc tam neskatoties uz valodas problēmām man iestāsta man optimālo maršrutu. Būšot pagrūti, ne pārāk ātri, toties smuki. Tieši tas ko es meklēju. Paskatieties paši google maps ceļu nr SP286 no Castelbuono līdz Geraci...

    Nu, nepiemānīja. Ceļš superīgs, segums “nogurušajās” vietās pilnībā atjaunots, līkumos slīpējam zābaku kantes. Apkārt fantastiskas ainavas. Kaut kas pa vidu starp Windows XP classic desktop, teletūbiju zemi un Gredzenu pavēlniekos redzētajām landmarkām. Atkal galvā skan Spaidera kursos mācītais – izvērtē līkumu, iekārtojies, bremzē, iegriezies, gāzigāzigāzi, un vēl mazliet gāzi !... Un .... notiek brīnums ! Es apdzenu itāli !!! Ok, tas bija pilnīgs lempis ar kaut kādu viencilindra čoperi. Giuseppe vismaz divreiz vecāks par mani, un liekas, ka tikko tiesības dabūjis – līkumos gan bremzē, gan pārslēdz ātrumus.... Bet vienalga – mocis viņam bija un tam bija itāļu numurs ! Yes, yes, neesmu palicis pilnīgos jaņos.







    Auto trafiks niecīgs, bet pilnīgu ekstāzi bojā govju kakas. Līdz aiz viena līkuma sastopu vienu ragaino skaistuli uz ceļa. Viņa nekur nesteidzās, tāpat kā es. Mēs sapratāmies...



    Man atkal tehniskā pauze – nomierināt trīcošās rokas. Izmantoju lietderīgi – ar fotoaparātu. Pie viena pavēroju kā vietējie izmanto savas “trasītes”, kuras nez kāda pārpratuma pēc sauc pat vietējās nozīmes ceļiem. Vienā vārdā – velk. Velk labi un skaisti. “Dukšu” raksturīgā grabēšana ir dzirdama pāri ielejai, vien dažiem izpūtēju trompetes tomēr ir skaļākas par motoru uzgriežņu grabināšanas skaņu. Bet “panasoniku” stiklugriezēju skaņas regulāri atsitas pret apgriezienu ierobežotāju... Tāds diezgan sirreāls skaņu apkopojums – skan ūdenskritums, lopiem kaklā iekārtie zvani un moči, moči, moči.... Svētdiena kā nekā....



    “Trasīte” beidzās, mani spēki arī galā. Iebraucu kāda ciematiņa centrā. Strūklakā nomazgājos, turpat padzeros. Paskatos kā vietējie bērneļi defilē pa laukumu. Idillisko klusumu bojā viens pustrakais ar krosenieku, kurš nēsājas pa netālajiem tīrumiem. Jau taisos prom, kad piebrauc Palermo BMW kluba... khm... locekļi, vai ? Jāatzīst, ka vienas Itālijas provinces pilsētas klubiņš izskatās lielāks par vislatvijas bembistu apvienību. Protams – mani atkal uzņem kā brāli. Vēl jo vairāk jo es arī bembists. Atkal diskusijas par maršrutu, moču pētīšana. Vinu brīdi likās, ka viņiem šķiet, ka man vajadzīgs galvas dakters, ja esmu tik tālu atkūlies tikai pavizināties. Bet tad salīdzinām termometrus. Visiem mums rāda ~ 23 – 24 grādiem. Mums tai naktī esot bijis pat -8. Man palika aizdomas, ka daži no tiem itāļiem tādu temperatūru nebija piedzīvojuši...

    Pa ceļam satiekot vēl HOG Palermo čaptera kaut kādu vadoni pret vakaru esmu atpakaļ uz kuģa. Tam starts tāpat 20:00. Un šoreiz man miedziņš nāk arī bez aliņa... Ir pavadīta patiešām lieliska diena...

    Nākošajā rītā pēc konsultācijas pašam ar sevi un laika prognozes izvērtēšanas, Salerno “speciālo posmu” izlemju atstāt nākošai reizei. Tiešām nav vairs spēka un arī laiks iegriežas mākoņains, reizēm pat kaut ko uzrasina. Izmetu vēl vienu līkumu caur Neapoli, līdz galam pārliecinos, ka viņi ir jukuši gan no rītiem gan vakaros un dodos pa taisno uz Romu.

    Iebraucu mūžīgajā pilsētā pa Vecci Appia. No motobraukšanas viedokļa – pilnīga garlaicība. Taisna stīga, vietām nelāgi krata, vietām akmeņu segums. Kratīšanu piedodu, jo ceļš 2000 gadus vecs. Romas pievārtē piestāju pie Qui vadis baznīcas. Kamēr esmu baznīcā, pie moča piestājis vietējais karbinieris. Man iznākot veidojas apmēram šāds dialogs:
     kungs, vai jums būtu nedaudz laika ?
     (niez mēle pateikt – nē, bet saglabāju pieklājību) Protams !
     Pirmo reizi šeit redzu moci ar Lietuvas numuru. Kā jūs šeit nokļuvāt ?
     Heh... atbraucu !
     Vai jums ir jebkādi dokumenti ? Gan mocim, gan pašam ?
     Protams, gribiet redzēt ?
     Ja vien jums nebūtu par grūtu...



    Apmēram 10 minūtes notika dokumentu pārbaude. Protams, viss kārtībā, laipni lūdzam Romā...
    Kas visvairāk palika prātā no Romas ? Laikam visspilgtākais bija kundzīšu pārītis uz apskretuša motorollera, kurš izdekorēts ar milzīgu “no fear” uzlīmi. Pie ragiem (nu pēc vecuma spriežot) meita (~ 20 gadi), aizmugurē kundze, kura varētu būt vadītājas māte. Vecākā kundze smēķē, meita starp luksoforiem mēģina regulēt mp3 pleijeri, kura austiņas ir vecākai dāmai ausīs. Abām galvā vismaz 30 % par lielu MOMO design rozā ķiveres ar milzīgajiem vizieriem. Kājās puķaini svārki un perlamutra krāsas zeķubikses. Vēja aizsardzībai kalpo šalles, apmēram tik pat lielas kā mans palags... Un neskatoties ne uz ko, braukšanas temps ir tāds, ka es beigās tomēr atpalieku. Ja kundzīšu skūteris ir 65 cm plats un viņa “neatmetot” izvelk caur 65,5 cm platu spraugu starp divām braucošām mašīnām, tad es ar ~ metru platu “govi” esmu nožēlojami bezpalīdzīgs... Vienvārdsakot, neatkarīgi no dzimuma un vecuma, Romas skūteristi ir pilnīgs “no fear”. Bet tomēr satiksme ir kaut kā inteliģentāka. Tas salīdzinot ar Palermo, pat nerunājot par Neapoli.
    Bet ārpus tā, man Roma atstāja ļoti pozitīvu iespaidu – tīra, jauka. Cilvēki ārkārtīgi draudzīgi, izpalīdzīgi, iecietīgi.

    Vizinos, vizinos, tomtomā izvēlos viesnīcu, kura ir vistuvākā. Atkal veiksme. Smuka *** Romas centrā – 85 EUR. Garāžas nav, toties piedāvā caur lielo vitrīnu moci pa nakti iestumt brokastu zālē. Manuprāt tas tomēr būtu pārspīlēti, tāpēc noparkojos pie parādes durvīm, un dežurants solās moci pieskatīt...
    Nākošajā rītā lēnu garu aizripinos līdz Monterotondo, piesienu moci uz paletes.



    Poļu fūrists man aiztaupa pastaigu līdz dzelzceļa stacijai. Elektriskais vilciens, Airbaltiks, mājas. Lidojot pāri līča ledus krāvumiem optimisms noplaka...

    Protams, vēl viens jautājums, kurš interesē daudzus – cik tas viss maksā ? Dārgi. Man viss kopā sanāca ap nepilniem 1000 Ls. Pats savam priekam tādu braucienu nebūtu atļāvies. Nu tā kā tas daļēji bija komandējums, lielāko daļu apmaksāja uzņēmums. Pašam palika benzīns (1,5 EUR/L), prāmis – 218 EUR (tas abos virzienos), pāris picas un kebabi...

    Noslēgumā pāris padomi, kurus neviens tāpat nelasa un neņem vērā.
    1. pilnīgi noteikti vajag izvairīties no autostrādēm. Dārgi, garlaicīgi, bezjēdzīgi. Tieši pretēji, reģionālie ceļi (SR) ir pilnīgi ok
    2. nebaidieties komunicēt ar vietējiem. Itāļi paši ir visnotaļ jauka nācija + motociklisti savā starpā ir jauki ^2. Gopņiki ir viegli pazīstami, ja mūsējie ir treniņbiksēs, tad viņējie ir pārāk labi nosauļojušies
    3. nomarķējiet moci ar kādu karodziņu, tā lai redz, ka neesiet vietējais. Mazāk taurēs aizmugurē.
    4. Neaizmirstiet apdrošināties. Nedēļa IFā (lai piedod pārējie, bet, manuprāt, citos kantoros nav vērts drošināties) maksā nepilnus 5 Ls. Tur ir gan pirmā palīdzība, gan evakuācija (vai uz nestuvēm vai kastē)
    5. Brauciet ārpus lielās tūristu sezonas. Pašiem būs vieglāk braukt, gan viesnīcas ir humānākās cenās.
    6. Uzmanīgi ar ceļu marķējumiem. Bieži vien uzlikta zīme “līkumains ceļš” + 1 km, pēc 1,1 km atkal tas pats. Pa vidu var būt vairāki lēzeni pagriezienu un tad nemarķēts 180 grādu līkums...

    Un aizbraukt līdz Apenīniem noteikti vajag katram sevi cienošam motociklistam. Pašam pabraukāties uz citiem paskatīties, pasēdēt kalna galā, padomāt gan par savu vietu šajā pasaulē, gan par mūžseno jautājumu – litrs pret 0,6. Kā var būt tā, ka uz ceļiem ir paliela brīvība, gandrīz anarhija, bet motociklists jūtas drošāk nekā pie mums... Kāpēc ceļu policija neuzvedas kā cilvēkēdāji ar radariem, bet tai pat laikā satiksme ir strauja un droša?

    Raksta autors: MOTOpower lietotājs- Niksons

    Galerija: http://www.motopower.lv/member_gallery.php?gal_id=7621


    Tikai reģistrēti lietotāji drīkst pievienot komentārus


    Reģistrēties

    Rezervesdalas24.lv

    Top.LV