Online

Pašreiz MOTOpower skatās 40 viesi un 8 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties


ZELTA RUDENS ITĀĻU STILĀ. MP lasītāja raksts

  • Raksta opcijas
  • Lasīt komentārus (22)
  • Drukāt
  • MOTOpower lasītāja Niksons raksts,
    30-11-2013

    Kā jau jebkurš nopietns masu mēdijs, arī motopower redakcija saņem lasītāju vēstules. Nesen mūsu pastkastē iekrita interesanta vēstule. Tajā bija rakstīts apmēram sekojošais:

    "mūsu darba devēji mūs atbrīvo no darba, tāpēc mums parādās daudz brīva laika. Tāpēc domājam pievērsties jauniem hobijiem. Daži puiši saka, ka motocikls – tas ir forši, citi apgalvo, ka ar stakles raķetēm brauc tikai margināli alusvēderi, tas ir neērti, bīstami un nestilīgi. Kā ar to štelli īstenībā ir ? Vai ar moci var doties arī tādā nopietnā ceļojumā ? Arī pa tālajām zemēm ? Piemēram – pa Sardīniju ?"

    Vēstuli bija parakstījuši Andris, Ainārs un Aivars....

    Tā kā motopower ļoti ciena savus lasītājus, redkolēģijas sēdē tika izlemts, ka šai vēstulei jāatbild ar vislielāko rūpību un nopietnību. Tika izlemts, ka atbilde jānoskaidro veicot testa braucienu. Tā kā braukt gribēja visi, šo pienākumu mūsu autoru kolektīvs izlozēja. Īsais sērkociņš tika man, kolēģi palika gatavot rakstus par tēmu “kā viselegantāk salauzt mugurkaulu braucot ar krosa moci pa slapjām priežu saknēm” un “cik skrūves jāieskrūvē baika riepā, lai ar to varētu braukt pa ledu ?” Gaidiet šīs publikācijas tuvākajā laikā ! Motopower direktors savukārt palika ofisā, organizēt sniega lāpstu iepirkumu.

    Līdz nākošajai publikācijai laika bija atlicis ļoti maz, tāpēc jau nākošajā dienā ķēros pie lietas - noslaucīju putekļus no savas vecās paletes, uzsēju moci un sakravāju tajā visus motociklēšanas piederumus. Vēl pēc pāris dienām moci krāvu fūrē. Zīmīgi, ka fūrē uz Itāliju mocim kompāniju sastādija paletes ar degvīnu. Teicama zīme !




    Šī raksta tapšanu finansiāli nodrošināja jautājuma uzdevēji, tāpēc tika izlemts loģistiku organizēt tā, kā to varētu darīt mūsu dārgie lasītāji – jau atstrādātā Nikson's style vispārākajā pakāpē - moci aizsūtījām uz Modēnu un biļetes nopirkām Lufthanzā – līdz Bolonjai. Galu galā, laiks ir nauda un rainera serviss šiem 3 zeperiem varētu būt par zemu.

    Metam Topgeara stila jociņus pie malas un tālāk nopietni.
    Pirms brauciena bija lielas šaubas, vai man to vajag. Bija lielas bažas, ka uzraušos uz sliktu laiku, galu galā – Oktobra vidus. Bet ātrāk nekādi nevarēju, darba dēļ.
    Lai vai kā, izlēmu – labāk nožēlot to ko esmu izdarījis, nekā sūkstīties par garām palaisto izdevību.

    BLQ sakārtoju savā stilā - nekādi autobusi & vilcieni - mani sagaida sprogainītis ar VW un jau pēc 30 min. esam pie maniem čomiem. Čomi tādi interesanti. Ražo destilācijas iekārtiņas (tipa – kandžas aparātiņus) netīro krāsas šķīdinātāju reģenerācijai. Nu to acetonu, ar kuru izmazgāji krāsošanas pistoli, nevis lej grāvī, bet viņu aparātā, izkarsē, kondensē un lieto atkal. Nesen LV piegādājām pirmo, ir OK....



    Čaļi normāli tādi, ar jūtām, saprata manu sāpi no 1/2 vārda. Izkrāva manu mocīti, atbrauca pretī uz lidostu un pēc ceļojuma beigām mocīti paglabās pie sevis līdz Aprīlim. Jā, nākošais lielais pasākums Itālijā man plānots Aprīlī, un līdz tam laikam man, visticamāk, te mocīti nevajadzēs. Lai tas hibernizējas TUR un gaida mani.

    Ap 15:00 uzsāku savu ceļu no Modenas uz Livorno. Protams, nekādu autobāņu, nekādu maģistrāļu. Tikai SuperStradas. Sākumā gan uznāca vieglas šaubas, vai tas bija gudri darīts – vedot ārā no Modēnas navigācija ķiverē tā čivina, ka liekas – no sava mājas bērnudārza mūkot esmu ieskrējis pļāpu lāča ķetnās. Nu, protams, ceļš tiek atrasts un tas ir visu pūliņu vērts. Toskāna ir skaista....




    Atzīmējiet savos mazajos melnajos blociņos - “SS63”. Tas ir ceļš, kuru vajag izbraukt.
    Patīk itāļu pieeja ceļa zīmēm. Šajā līkumā max ātrums ierobežots līdz 70 km/h. Gribētu redzēt čali, kurš var kaut vai 71 km/h




    Idilli mazliet bojā nokrišņi – kaut kas starp lietu un miglu. Kalnu galos reizēm gan to nokrisni var jau saukt par pilnvērtīgu lietu, bet ne tik dūšīgu, lai meklētu lietus jaku

    Iestājoties tumsai atcerējos iepriekšējo braucienu pieredzi, momentāni kapitulēju, mūku ārā no kalniem un braucu uz Autostradas. Pēdējos 90 km norullēju pilnīgi taisnā leņķī pret asfaltu. Ostā iebraucu 20:00. Kārtējo reizi apm 30 min maldos, jo ceļa norādes uzliktas greizi un navigācijā mērķis nav ielikts korekti. Tur ir vairākas piestātnes.

    Viss šī brauciena plāns un stratēģija ir tāds, ka nav nekāda plāna un Livorno ostas biggleterijā uzdodu episko jautājumu – uz kurieni iet nākošais kuģis ?
    Sardīnija, Olbija. Izbrauks 22:00 un TUR būs 07:00
    Great. Un persona at cabin e un motorrad
    124 EUR.
    Pie viena nopirku vienu no svarīgākajiem atribūtiem – papīra karti. Esmu vairākkārtīgi pārliecinājies, ka akla uzticība GPS-iem apzog braucienu. Garā ceļa posmā reizēm greizi nooptimizē, skatu braucienā paved garām jaukām vietām. Lai vai kā – papīra kartei jābūt !
    Uz kuģa mocīti kaut kāds zaļais marsietis piesien pilnīgi bez jūtām, ar raupju trosi pāri manam pārsmalkajam, pilnīgi jaunajam Tourtech sēdeklim. Nolamājos, palieku zem troses cimdus un eju explorēt laivu.






    Kapteinim laikam bija kkādas steidzamas štellītes un kuģis atiet stundu ātrāk ! Nu kamēr esmu uz borta – tikai priecājos.

    Nākošajā rītā mani burtiski izdzen no ostas (karbinieris šausmīgi grib aiztaisīt piestātnes vārtus un notīties), bet nu pāris skaistus foto paspēju uztaisīt. Ievērtējiet





    Pats ar savu organizāciju esmu apmierināts. 24 stundas pēc iziešanas no mājām jau esmu Sardīnijas ceļos. Jūra izskatās forši iesilusi un pat 07:00 termometrs rāda 19 C. Mazliet nost no piejūras un augstāk gan noslīd līdz +17. Lai vai kā – pirmais ceļš bija vienkārši ideāls – pagriezos ziemeļu virzienā, uz Palau. Turpat netālu ir slavenā jahtu osta Porto Cervo, kurā pat mūsu “jautājuma uzdevēji” varētu sajusties kā mizerabli kuģa puikas, bet tā mani pilnībā neinteresē. Es te esmu atbraucis pavizināties, paslīpēt līkumus nevis blenzt uz bagātnieku rotaļlietiņām. Ķeksīša pēc tuvumā uztaisu bildi un maucu lejā, uz Sassau.




    Ceļi ir skaisti, seguma kvalitāte – 8/9 no 10. Sardīnija ir turīgākais no Dienviditālijas (sauktas arī par Āfrikas / nabagu Itālijas reģioniem) un tas ir jūtams.





    Saprotu, ka senāk kalnos ceļi ir taisīti pieskaņojoties reljefam, bet man tāpat netapa skaidrs, kāpēc ceļu projektētāji nav nomierinājušies arī līdzenākos apvidos. Liekas, ka ceļi nav nosprausti ar niveliera palīdzību, bet triecot pārvārītu, kečupā izvārtītu spaghetti pret karti. Kur palika pēdas, tur uzblieza ceļu. Nu man cita, loģiskāka izskaidrojuma esošajam ceļu profilam nav. Lai vai kā – ceļi ir lieliski. Motobraukšanai. Smagākam transportam gan sajūtas varētu būt stipri žēlīgas.




    Turpinu braukt pa salas perimetru. Precīzi laiku neuzņēmu, bet triecoties ceļā no visa spēka vidējo ātrumu var uzturēt ap 60 km/h. Pirmais pārnesums ir jālieto biežāk nekā sestais. Pārsvarā viss notiek otrajā un trešajā robā. Kaifs.

    Nosvīdis, bet laimīgs piebraucu pagulēt uz soliņa Alghero ostā. Patraucē pazīstama čivināšana. Latvieši. Uzsākam čatu. Ģimenīte atbraukusi atpūsties izmantojot lētās sezonas piedāvājumus. Pilnīgi normāli, jo skatoties meteoroloģisko statistiku, Sardīnijas klimats oktobrī ir apmēram tāds kā Latvijā Augustā. Saulaino / lietaino dienu skaits un diennakts vidējā temperatūra. Tikai dienas garums, protams, atšķiras.





    Ģimenes sievietēm ir līdzi ceļvedis un viņas sakās braucam uz skaistu pilsētiņu – Boso. Es gan biju nolūkojis līkumaināku ceļu vairāk iekšzemē, bet nu lai notiek – braucam uz Boso. Tas bija 101 % pareizs lēmums. Ceļš fantastiski skaists, pa klinšaino Vidusjūras krastu. Pirmo reizi apspriežu iespēju griezties atpakaļ un braukt tikai lai vēlreiz brauktu.





    Tomēr izlemju doties uz priekšu un norullēju līdz Oristano. Slavena ballīšu pilsēta. Mani naktsdzīve interesē apmēram tik pat cik pagalma kaķa murgi tāpēc vienkārši atplīstu viesnīcā. Noguris, bet laimīgs.

    Nākošajā rītā pieņemu lēmumu salas dienvidu gala explorēšanu atstāt Aprīļa braucienam un dodos austrumu virzienā. Kalnos. Atkal tas pats – tieši tas, pēc kā es biju atbraucis – līkumu līkumi, ceļu kliņģeri un serpentīni. Fantastiski savīti, ar skaistiem dabas skatiem visapkārt. Tā palēnām nonāku līdz secinājumiem, ka tā ir absolūti vislabākā mana motobraukšanas pieredze. Sardīnija IR vislabākā starp savām māsām – Korsiku un Sicīliju. Tam nav viena konkrēta iemesla, visas salas ir savā ziņā burvīgi skaistas un piedāvā neatkārtojamu motobraukšanas prieku, bet manā sirdī tieši Sardīnija piecepās līdz galam.



    VIDEO:






    Atpakaļ ceļā vairs nevarēju atļauties tā frīstailot. Vēlā pēcpusdienā atkal uzrullēju uz taisnākā ceļa un nu jau GPS-ā iekodēju konkrētu mērķi – prāmju ostu. Noslēdzošā posma sākumā vēl iegriezos ceļmalas tankštellē, iestiprināt moci (starp citu – BMW prasītā 98-ā tur nav, bet arī 95-ais strādā lieliski) un iestiprināties pats. Atkal interesanta komunikācija ar vietējiem – čaļi atraduši gailenītes. Visi tādi vienkārši un forši cilvēciņi.




    Pēdējos kilometrus rullēju pa SuperStrādi (autostrādes Sardīnijā nemaz nav), kura pārmaiņas pēc ir taisna. Ir tik forša, relaksēta sajūta, ka ieslēdzu kruīzkontroli uz 110 km/h. Nekad neesmu vairāk par puskilometru nobraucis tik lēni, šoreiz tā kaifojot norullēju pat 50 km. Pirmo reizi saklausu savā mocī arī tādu apmierinātu murrāšanu. Liekas, ka sāku iet sviestā, kā var viens mehānisms “būt garastāvoklī” vai “būt apmierināts”. Bet tad man galvā iezogas pavisam geķīga doma – kad notiks mašīnu sacelšanās, tad motocikli nepāries mehānismu armijas pusē. Neesmu pārliecināts vai močiem ir dvēsele, bet daudzi ir tik pat mīlēti, kā ģimenes locekļi. Jo ir par ko.

    Šādi murgojot tieku līdz kuģim. Tam uz sāniem rakstīts – highspeed, bet tā arī nesaņemos nomērīt tā ātrumu. Pagaidu maģisko mirkli, kad kuģis atiet no muliņa un savā kajītē atplīstu pilnīgi bez jūtām. Tomēr ir savs kaifs ar nakts prāmjiem – izgulies un tai pat laikā esi forši pārvietojies.




    Sarkanbaltais hi-spīds ir pienācis Itālijā vēl tumsā. Esmu nobijies no tumsas un rīta vēsuma, tāpēc uzvelku mugurā visu, kas man paņemts līdzi, pat zaļo vesti. Pirmajā benzīntankā personāls mani uzrunā vāciski. Laikam tomēr izskatos pēc tipiska koncentrācijas nometņu uzrauga mantinieka, tāpēc vesti fiksi nobāžu bagāžas kastē. Galu galā nemaz nav tik traki - temperatūra zem + 10 nenoslīdēja, tikai vietām bija drausmīga rīta migla.




    Triumfāli ierodos savu galveno partneru galvenajā midzenī, tieši uz pusdienām.




    Klienti arī saradās pilnā sastāvā, skaisti nodemonstrēju nozares jaunumus. Lielākais hits – mēbelēm maliņas nevis pielīmē, bet piekausē. Tāpat arī logus sāk aizvien vairāk izgatavot ar programmvadības mašīnām. Arī ļoti biezos profilus.




    Es gan parasti izvairos komentēt dažādu preču kvalitātes, bet tā kā komentāros jautājumi pazib, tad tomēr sniegšu savu vērtējumu dažām no līdzpaņemtām lietiņām.
    BMW (īstenībā – Dainese) New city jaka – siltumu un ūdeni tur lieliski. Bet furnitūra = kaka. Plīst ārā kniedes, lūzt rāvējslēdzēju austiņas
    Sidi zābaki – 10/10
    Schubert C3pro + SRC + iphone + navigion – ļoti labi. Mazliet tomēr spiež ausis tie skaļrunīši. Pret briļļu kātiem. Navigācijas moto režīms arī ir ļoti OK
    Tourtech sēdeklis. Ir mazliet ērtāks par oriģinālo. Bet silda vājāk. Nezinu, vai ir tās naudas vērts.

    Līdz Aprīlim !


    Vēl bildes:













    Tikai reģistrēti lietotāji drīkst pievienot komentārus


    Reģistrēties

    Rezervesdalas24.lv

    Top.LV