Baizeļu piedzīvojumu otrā nedēļa

Apkārt jau divas nedēļas, kopš Baizeļi devušies ceļā uz Gruziju. Brauciens iesākās raits, bez eksistenciālām aizķeršanām, Krievijas robežas šķērsošana tajā skaitā. Pa ceļam gadījās pāris tehnisku aizķeršanos un vietējo miliču vēlme nopelnīt, kas šādam braucienam tikai piederas. Lielākais piedzīvojums sākās, kad baizeļi nonāca līdz Krievijas- Gruzijas robežpunktam Verhnij Lars, kas ir vienīgā iespēja, kā pa sauszemi iebraukt Gruzijā. Tur kalnu masīvu nogruvums, kura sekas likvidējamas sākotnēji 2 nedēļu, tad nu jau tagad- 2 mēnešu laikā, lēš atbildīgās institūcijas.

Līdz ar to ekspedīcijas nosaukums “Ceļā uz Gruziju” pamazām sāk iegūt tādu mazliet sarkastisku skanējumu un citu nozīmi, ka šis stāsts būs par ceļu līdz Gruzijai, pašas Gruzijas nebūs.

Īstā kaukāzu reģiona garša

Sapratuši reālo situāciju, Baizeļi sāka meklēt citus ceļus. Uzreiz tika izslēgta iespēja tikt Gruzijā cauri Azerbaidžānai, kuras vīzas kārtošana prasa 15 darba dienas. Nākamais mēģinājums bija doties cauri neatkarību alkstošajiem valstsveidīgajiem veidojumiem- Ziemeļositijai vai tālāk uz Rietumiem- Abhāzijai, taču tas ir ļoti riskants un bīstams pasākums, jo braucējiem ir nokārtota vienreizējā Krievijas vīza, kas liegtu viņiem atgriezties, ja neizdotos iebraukt Gruzijā. Kā pēdējais variants bija doties uz Sočiem un no turienes ar prāmi pārcelties pāri Melnajai jūrai uz Turcijas pilsētu Trabzonu, no kuras tad varētu skaisti un likumīgi ieceļot Gruzijā.



Ekspedīcijas nosaukums “Ceļā uz Gruziju” iegūst citu nozīmi

Diemžēl, saspīlētās situācijas dēļ starp Krieviju un Ukrainu, Turcija ir izdarījusi soda sankcijas pret Krieviju, slēdzot visu ūdens satiksmi starp šīm valstīm, līdz ar to nekas cits neatliek kā doties uz Gruziju cauri Abhāzijai, neskatoties, ka Abhāzijas- Gruzijas robežas šķērsošana ir krimināls pārkāpums no Gruzijas puses.

Mājās palikušie mēģina šo radušos situāciju atrisināt diplomātiskā ceļā, vēršoties gan pie Gruzijas vēstniecības Latvijā, gan pašas Gruzijas Ārlietu ministrijas, gan Latvijas Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta. No mājinieku puses vienīgais un spēcīgākais ierocis ir rakstīt garu un paskaidrojošu iesniegumu, ko Latvijas vēstniecība nodotu Gruzijas attiecīgajām varas institūcijām, lai atvieglotu ieceļošanu caur Abhāziju. Atbilde, ko viņi saņēma, bija skaidra un nepārprotama- šeit nepalīdzēs pats prezidents, jo nevienam nav tiesību lūgt mainīt vai veikt izņēmumus valsts ārējās politikas nostādnēs, kādas Gruzija ir izvirzījusi par Abhāzijas- Gruzijas šķērsošanu- milzīgs naudas sods vai 1 gads cietumā.

Ceļā kārtējās dīvainības – policijas ceļa postenī ceļotājiem tiek noņemti pirkstu nospiedumi. Iepriekšējā pieredze liek saprast, ka liekus jautājumus labāk neuzdot. Baizeļi neskūto seju dēļ izskatās pēc vietējiem teroristiem. Turpmākajās pāris stundās ceļā braucēji piedzīvo savā dzīvē lielākās lietus gāzes. Dienā aiz muguras atstāti 490 km.

Nākamās dienas rīts dod pamatīgu atvieglojumu dvēselei – atkal spīd saule! Ceļā tiek satikts turku motoceļotājs, kurš dodas uz Turciju no Vladivostokas. Viņš apstiprina, ka prāmju līnijas ir slēgtas. On The Way of Freedom izlemj doties gar Kaukāzu kalnu grēdu uz Dombaju un tālāk līdz Elbrusam. Tiek šķērsota Karačajevo-Čerkesijas republikas robeža, kur braucēji tiek apstādināti. Robežsargs pārbaudot dokumentus, norāda, ka beidzies termiņš imigrācijas uzturēšanās kartiņām. Baizeļi izklāsta savus stāstus un iemeslus. Robežsargs piekāpjas, bet piekodina, ka citi tik laipni varētu arī nebūt.

Pa ceļam arī gadās komiskas situācijas. Baizeļi satika Žeņu! Viņš arī nebija pārlieku optimistisks par viņu izredzēm tikt Gruzijā.



Tukšais un līkumotais ceļš ved sniegoto kalnu virzienā. Apmēram 50km no Abhāzijas robežas motobraucēji atrod kempingu, kur vietējais pārvaldnieks līdz vēlam vakaram stāsta par dzīvi uz Čerkesijas un Abhāzijas robežas. Pievarēti 470 km.

Ceļā uz Abhāziju

No rīta kalni atkal pārklāti ar melniem mākoņiem, arī laika ziņas neliecina, ka situācija uzlabosies turpmākajās piecās dienās. Melnās jūras pusē prognoze ir labāka, tāpēc Baizeļi izmanto situāciju un mēģina iebraukt Abhāzijā, kas līdz pat deviņdesmito gadu sākumam vēl bija Gruzijas teritorija. Daudz neskaidrību par Krievijas un Abhāzijas vīzu režīmu, bet tas Baizeļus neattur – gluži otrādi tā ir lieliska iespēja izpētīt vairāk un iegūt informāciju, kas varētu noderēt citiem ceļotājiem, kas vēlētos doties’uz šo reģionu. Tiek braukts pār kalnu pāreju no Maikopas uz Tuapsi pa šauru zemes ceļu. Nobraukti 350 km.



Dzīve pie abhāza

Dēkaiņi atrod apmešanās vietu pašā Melnās jūras krastā. Reģionā viesnīcu, atpūtas namu, dzīvokļu un māju piedāvājums ir iespaidīgs. Tūristu sezona vēl nav sākusies, tāpēc nav problēmu ar brīvām vietām. Ceļotāji apmetas pie vietējā abhāza Mirona, kurš dzīvo mājā ar visu ģimeni un ir iesaistījies tūristu izmitināšānā. Andis izstāsta sīkāk: „Iekšpagalmā ir milzīga nojume, zem kuras iekārtota virtuve un pāris galdi. Te arī notiek socializēšanās. Par istabu diennaktī jāmaksā 2000 rubļu (35 eur). Par abhāzu viesmīlību brīnāmies jau no pirmajiem brīžiem. Galdā ir pašbrūvēts vīns un uzkodas. Pavadām laiku sarunās, uzklausām stāstus par karu un gruzīnu attiecībām ar krieviem. Mirons pats karojis, nevēlas, lai Abhāzija atjauno sakarus ar Gruziju – karu ir pārāk grūti šobrīd aizmirst. Tam piekrīt arī divpadsmit gadus vecais dēls.” Dienas noslēgumā gāž lietus, Mirons izrāda vietējo pilsētu, stāstot par vēsturi un iedzīvotājiem. Ir pienācis laiks kārtējiem tostiem.



Uz Suhumu!

Motociklistu dzīve Abhāzijā turpinās – plānā ceļš uz Abhāzijas galvaspilsētu. Ceļa segums ir labs, taču jāuzmanās no vietējiem abhāzu braucējiem, kā arī no mājlopiem, kuri bieži izskrien uz brauktuves. Bankomāti ir neuzticami sabiedrotie, jo tie ir tikai Suhumā un bieži tiem nav savienojuma ar banku.

Cits stāsts ir par policiju. Pavadonis Mirons stāsta, ka prezidents ir izdevis pavēli netramdīt tūristus. Taču realitāte ir citādāka. Ceļā ir daudz policijas posteņu, bez iemesla Baizeļi gan netiek stādināti, tomēr dažos gadījumos pie sīkākajiem pārkapumiem seko momentāla rīcība. Stāsta Baizeļi: „Vakar viens policists, braucot no aizmugures ar privāto automašīnu, pamanījās uzfilmēt kā Jānis veic apdzīšanas manevru, šķērsojot grūti pamanāmo nepārtraukto līniju. Protams, mūs apturēja un naudas sods bija neizbēgams. Bez protokoliem. Dokumentiem jābūt kārtībā, par vīnu un alu pie brokastīm vai pusdienām ir jāaizmirst. Dažreiz tiekam apturēti, lai atbildētu uz jautājumiem par tehniku, ceļojuma mērķiem vai kādām sadzīviskām lietām. Brīvību tas viss neapšaubāmi ietekmē.”

Galvaspilsētā viss notiek kā ieplānots. Krievijas konsulātā laipna ierēdne nosūta mūs noformēt Abhāzijas vīzu, bez kuras nav iespēju atvērt Krievijas tranzīta vīzu. Pats konsulārais departaments atrodas Saharova ielā 33. Tur tikpat pretimnākoši ierēdņi stundas laikā izsniedz Abhāzijas vīzu. Pēcpusdienā tiek nodoti dokumenti Krievijas vīzas saņemšanai. To sola izdarīt piecu darba dienu laikā. Baizeļi tālāk dodas uz dienvidiem Očemčires virzienā. Tā ir pilsēta, kur vēl tagad redzamas uzskatāmas liecības no kara pirms divdesmit gadiem. Braucējus uzrunā ar Mersedesu piebraucis laipns jauneklis vārdā Asni, kuram jautāts par kādas istabas īri. Asni nevilcinoties ceļotājus uzaicina uz savu vecāku māju. Vakarā neiztiek bez ierastajiem tostiem. Šodienas ceļa bilance ir 180 km.