Online

Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties


1836 km ekspedīcija pa Latvijas robežu... 5. dienasgrāmata, video, bildes

  • Raksta opcijas
  • Pievienot komentāru
  • Drukāt
  • Jānis Straupe, Kurbads un Ko SIA,
    01-07-2016

    Jūras šalkas rīta agrumā liek mums posties ceļā un turpināt vakardien iesākto. Gaisā jau jūtama tveice, un brauciens līdz Lodes pagastam paskrien pļavu zāļu piepildīto smaržu reibonī.

    Ceļā no Lodes mums izdodas atrast un atklāt meža taku, kas izved uz P17 ceļa pie Unguriņiem. Šis ceļš slavens kā viens no Baltijas ceļa posmiem. Kartēs šī dubļainā, meža tehnikas izdangātā taka nav uzrādīta. Tā atbilst visiem enduro standartiem un ar attiecīgu tehniku ir izbraucama.

    No Unguriņiem gar pašu robežu pa stigām braucam Pīkas kalna (105 m)virzienā. Kalns varētu būt augstākais kalns Ziemeļvidzemes pierobežā un varbūt pat visā Latvijā. To meklēdami, iebraucam Oliņu mājās, kur laipnā saimniece Anita labprāt izstāsta mums ceļu un aicina uz tasi kafijas.

    Anita pati jaunībā bijusi aktīva motobraucēja - ar IŽ "Plaņeta" kopā aizvadīti 16 gadi. Vīrs, kurš nesen aizgājis citā saulē, bijis viens no Naukšēnu motokluba biedriem un regulāri piedalījies motokrosa sacensībās.

    Anita viena pati apsaimnieko 20 hektārus aramzemes un 20 piena govis, slaucot tās ar rokām. Saimniecībā piepalīdz mazbērni, vilku sugas suns Hūberts, kurš noķēris 17 jenotus un 4 lapsas, kā arī runcis Bonis. Par dzīvi Anita nežēlojas, ir dzīvespriecīga un pārliecināta, ka katrs Latvijas laukos var atrast darbu - tikai nevajag sēdēt uz krāsns un bieži skatīties televizoru.

    Pirms Pīkas kalna mūs pārsteidz spēcīgs, balta negaisa lietus, vienā mirklī izmērcējot līdz ādai. Pa pielijušo, mālaino taku lēnām uzbraucam virsotnē, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Vidzemes augstieni. Kalna nosaukums celies no Pīku mājām, kuru paliekas redzamas kalna dienvidu pusē. Kalns ir aizsargājams ģeogrāfisks objekts.

    Dīvaini gan šķiet, ka puse tik, mūsuprāt, svarīgā, kultūrvēsturiskā objekta ir ciniski norakta, atstājot vien izstrādātu karjeru, kas nolemti un mēmi raugās debesīs. Kalna galā arī atrodama robežzīme vai kupica no cara laikiem ar atzīmēm.

    Pa interesantu, līkumainu zemes ceļu nokļūstam Naukšēnos, kur iepazīstamies ar vietējo vīndari Jāni Bauni. Jānis pārņēmis uzņēmumu – Naukšēnu vīna darītavu - pēc tēva nāves pirms diviem gadiem un ar pārliecību raugās nākotnē. Pēdējos gados atjaunotas vecās dzirnavas un ledus pagraba ēkas, kurās izveidotas ražošanas telpas cidoniju,ābolu vīnu un sidru gatavošanai. Ulmaņlaikos ledus pagrabs bija nozīmīga alus brūža daļa, tajā visu vasaru uzglabāja ziemā no Rūjas upes atvilktos ledus gabalus. Interesanti, ka Jānis, atjaunojot Tiltakrogu, kur tagad notiek vīna ražošana, izmanto vecos Naukšēnu cepļa ķieģeļus.

    Naukšēnu vīna darītava tagad var lepoties ar labiem panākumiem valsts līmenī, pārņemot stafeti no alus darītavas, kas bijusi slavena līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem.

    Tādus, lūk, veiksmes stāstus mēs satikām šoreiz Latvijas ziemeļu pierobežā un ceram, ka tie turpināsies!





















    Tikai reģistrēti lietotāji drīkst pievienot komentārus


    Reģistrēties

    Rezervesdalas24.lv

    Top.LV