Online

Pašreiz MOTOpower skatās 36 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Kā mēs netikām uz Laosu, jeb 2200 km ZiemeļVjetnamā.(filma ir beigās)

Pievienota: 14. Dec 2012, 08:59
Atjaunota: 05. Mar 2013, 10:23

Komentāri (78)

Citas galerijas no lietotāja Goblins

Nu tad es atkal sākšu ar sākuma atrunu par to, ka es nemāku īsti labi apieties ar fotoaparātu un gramatika arī nav mana stiprā puse, tātad tie, kuriem augstākminētais uztrauc un interesē strauji aizver šo galeriju.
Vēl ir tā gadījies, ka apraksts sanācis diezgan garš, tamdēļ nervozie un nepacietīgie arī drīkst nelasīt.


Kādā augusta dienā moto-mācību laukumā sarunas sāka griezties par un ap moto-ceļojumiem un plāniem uz rudeni un es saņēmu piedāvājumu : „..nu mēs te nopirkām biļetes uz Vjetnamu pa lēto, negribi braukt ar mums?” Kādu nedēļu padomāju un piekritu, jo nebiju bijis Āzijā un izskatījās, ka būs interesanti. Sarunājam, ka plānošanu sāksim septembrī. Plānošana sākas ar sarunu pie cilvēka, kurš ir krustu šķērsu izbraucis Laosu, Kambodžu un Taizemi, kā arī ir bijis Vjetnamā. Apjaušam, ka šī valsts ir stipri savādāka nekā mūsu priekšstati. Tālākajā plānošanā man nesanāk piedalīties un novembra sākumā es tieku iepazīstināts ar gandrīz gatavu maršrutu un plānu. Koncepcija ir mainījusies un tagad plānā bija iekļauta arī Laosa un Kambodža. Pēdējā sapulce un divi no mums aizlido uz Hanoju, mēs pārējie lidojam pāris dienas vēlāk. Pirms mūsu izlidošanas Zigis feisbūkā ieliek bildes ar dīvainu telpu un pusizjauktiem motocikliem un uzraksta, ka ar šiem mēs brauksim, nodomāju, ka labs joks, bet patiesība izrādās savādāka. Un tā 19. novembra dienas vidū esam lidostā, un startējam uz Maskavu un tālāk uz Hanoju. 20.novembra rīts, lidostā izstāvam rindu, tiekam pie Vjetnamas vīzām, paņemam somas un dodamies satikt biedrus, kuri ir kaut kur tur, kur ir mūsu motocikli. Samainot 50 USD pret VND es automātiski nokļūstu miljonāru sarakstā. Ar taksi nokļūstam Hanojas otrā malā izejam cauri dažām mazām ieliņām un nonākam kaut kādā vietā kur stāv vairāki pusizjaukti moči un strīpā gar sienu stāv 6 it kā jauni mūsu motocikli.







„Uzņēmuma ” šefs Clay saka: veči nemīžiet vis būs tip top un pēc dažām stundām varēsiet braukt, tā bija pirmā, bet diemžēl ne pēdējā reize kad mēs viņam noticējām. Par cik mums ir jāgaida, tad atstājam mugursomas un ejam izdzert alu, sadalīt „tiesības”, kuras uzrādīt vietējiem likumsargiem un vietējas priekšapmaksas kartes savstarpējai saziņai. (Viesabonēšanas tarifi ir aprox 1Ls/min par ienākošajiem zvaniem un aprox 2Ls/min par izejošajiem) Pēc pusotras stundas esam atpakaļ, bet vjetnamiešu mehi joprojām skrūvē pirmo no mūsu močiem, saprotam, ka ja gribam šodien izbraukt no Hanojas tad jāķeras klāt pašiem un tad sākas brīnumi. Skrūves īsti nevar pievilkt jo baigi mīkstās, troses ķeras, rati astotniekā utt. Pēc 2 stundām un daudz mātes vārdiem viss izskatās ļoti tuvu izbraukšanai. Gids, kurš ir sarunāts arī sāk visus steidzināt un kaut ko nemitīgi murmināt savā valodā. Izmēģinām un saregulējam bremzes un laikam varam startēt. Jautājam Clay par dokumentiem un saņemam „numurētu kvīti” kur rakstīts, ka esam nopirkuši 6 gab Xe win Mikado par 72 000 000 VND, labi nav ko tērēt laiku, jābrauc. Uztaisām bildi un braucam līdz tankam pildīties, un te nākamais cirks, Zigmāra pilnīgi jaunajam mocim neslēdzas bāka neko darīt mēs gaidām, viņš atpakaļ uz servisu un pēc 15 min varam startēt.









Mums ir paveicies jo Vjetnamā šī diena ir brīvdiena un mums ir iespēja pierast pie viņu satiksmes un paradumiem. Pēc kādiem 30 km uztaisām pauzi izdzeram kafiju un kad Eduards uzkāpj atpakaļ uz moča tam sāk gāzties ārā degviela, ibio izrādās pilnīgi jaunajam mocim ir atskrūvējies benzīna krāns un atdalījies no bākas. Pieskrūvējam atpakaļ un laižam tālāk. Pienāk tumsa, bet vēl ir krietns gabals ko braukt, neko darīt gāžam tālāk un beidzot esam Ha Long. Noliekam močus un pa ļoti slidenām trepēm tiekam līdz dīvainai laivai bez bortiem un uguņiem un dodamies tālāk uz kuģi. Nokļūstam līdz tam, noliekam mantas un redzam, ka kuģis, protams, ir 10 reizes sliktāks nekā tas ko solīja un rādīja bildēs. Pajautājam vai var peldēt un lēkt ūdenī un mums saka jā, lūdzu, leciet kaut vai no kuģa jumta, tas arī tiek izmantots, tiesa lecam no klāja  Nākamajā dienā apskatam nelielu daļu no Ha Long bay, pabraucam ar kaijakiem un dodamies atpakaļ uz krastu.

Ha Long līcis ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā http://en.wikipedia.org/wiki/Ha_Long_Bay




























Pusdienas paēstas, jo tās bija iekļautas ekskursijas cenā, alkatīgie stāvvietas darbinieki pasūtīti uz poda un nolemjam atteikties arī no gida, kurš mums brauc līdzi, kaut kā neuzrunāja tas džeks mūs. Kaut kāda dīvaina brīvības sajūta un tiek nosprausts kurss uz Dinh Lap. Vakarā esam tur un sākam ar moču remontu.

Neliela atkāpe par motocikliem un motociklu remontu Vjetnamā Vjetnamā ir vairāk kā 90 000 000 iedzīvotāji un aptuveni 50 000 000 vai vairāk brauc ar motocikliem un „motociklu izstrādājumiem”. Es pieņemu, ka šeit visi zina ko nozīmē vārds motocikls (šeit tiem kas nezina http://en.wikipedia.org/wiki/Motorcycle) bet „motocikla izstrādājums” ir pavisam cita lieta. Tātad ilgu laiku Honda, ražoja modeli Honda Win ar 100 ccm guļošo motoru, 1 cilindru, un 1kameras karburatoru, tad pienāca 1998. gads un honda saprata, ka jābeidz ražot šis mocīc. Toties visi iespējamie ķinieši, indonēzieši, malaizieši u.c. saprata, ka šim gigantiskajam tirgum vēl ilgi vajadzēs kaut ko tādu, kāda bija Honda win un zibens ātrumā sāka ražot Honba, Honida, Hunda, Mikado un citus kas izskatījās kā Honda win, bet reāli bija lēts sūds. Lūk, un ar šādiem „motocikla izstrādājumiem” mēs nobraucām 15 dienas un apmēram 2200 km. Vjetnamā jebkurā pat vismazākajā ciematā ir moču un rolleru serviss ar draudzīgām cenām. Nopērkot servisā detaļu darbs par tās nomaiņu ir iekļauts detaļas cenā, piemēram, sajūga disku komplekts un tā nomaiņa maksā ap 14 usd. Tiesa lielākajā daļā servisu galvenie instrumenti ir āmurs, lauznītis un skrūvgriezis.
Vjetnamā ir oriģinālās Hondas, Yamahas, Piagio, Vespas utt, bet lielākā daļa brauc ar ķīniešu, malaiziešu, singapūras vai līdzīgu valstu izstrādājumiem.







Tātad pēc nobrauktiem pāris simtiem visiem moču izstrādājumiem ir palikuša vaļīgas apmēram ½ no visām motocikla skrūvēm, diviem nestrādā spidometri, vienam pa ceļam ir atskrūvējies amortizators un vēl daudz sīku ķezu. Apmēram 2 stundu laikā servisa džeks kopā ar mums to visu novērš un pēc nelielas komunikācijas vienā no vietējiem veikaliem mūs aizved uz dīvaina paskata māju kur esot laba vietējā virtuve.
Po zupa patiešām izrādās garšīga, un kad esam pēduši es un Zigis nolemjam sameklēt kādu veikalu un nopirkt dažas bundžas ar alu. Noejot kādu gabalu pa pilnīgi tumšu ielu nonākam pie tiltiņa un izskatās, ka bik tālāk ir veikals vai kaut kas līdzīgs, aizejam līdz turienei paņemam no letes 3 bundžas ar alu un tad sākas  Sākas, labā nozīmē, un mēs varam izbaudīt izslavēto ziemeļvjetnamas lauku cilvēku viesmīlību. Priekš mums tiek atvesta jauna alus kaste un sākas komunikācija ar žestiem un dažiem angļu valodas vārdiem, kurus zina vietējais skolotājs, kurš dzer kopā ar mums alu  Katrs no klātesošajiem grib sadzert ar mums atsevišķi un pēc vjetnamiešu tradīcijas glāze ir jādzer tukša un pēc tam ir jāpaspiež roka tam, kurš ar tevi dzēra un jānosauc savs vārds. Mēs esam divi, bet vjetnamiešu ir daudz. Pēc kādām 15 minūtēm mums pievienojas pārējie, kuri izdzirdējuši troksni aiz tilta un nāk skatīties kas šeit notiek. Tālāk jau viss kļūst vēl interesantāk, iemēģinām dīvainu vietējo uzkodu, kas sastāv no vvz kāda gaļas maisījuma, kuru ietin turpat no koka norautās lapās un samērcē asajā mērcē, vjetnamieši mums stāsta kas tas ir un kā to sauc, bet par cik nosaukums ir ļoti līdzīgs latviešu vārdu salikumam „ņem to” tad pie tā arī paliekam.
Tālāk ēdienkartē parādās rīsu degvīns un „bumbierkālis” tas ir ēdams dārzenis, kurš izskatās pēc neliela kāļa vai rutka un garšo pēc bumbiera un redīsa maisījuma, bet kopumā tā bija ļoti lieliska uzkoda rīsu degvīnam. Nu tā sēžot un komunicējot ar vietējiem jau ir klāt pusnakts un mēs viegli līganā gaitā dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Jāpiezīmē, ka šī bija price/performace viesnīca jo 3vietīgais numurs maksāja 9 usd 8-)











No rīta ielas malā paēdam lieliskas brokastis un dodamies ceļā. Ceļš ved mūs tuvāk Ķīnas robežai un uz tā ir vērojami interesanti skati kad blakus 20 gadus vecam motorolerim brauc pilnīgi jauns LX570. Pa ceļam pamanam, ka vienam motocikla izstrādājumam viens ķēdes posms turas tikai uz vienas malas, un izrādā tā tas ir pēdējos 100 km, jopcik nomainām to pret savienojošo posmu, tas izmaksā 1,5 usd un turpat blakus ir šuvēja darbnīca kur pa 1 usd Zigim sašuj bākas somu un mēs laižam tālāk. Pēc kādiem 50 km nākamajam motocikla izstrādājumam atskrūvējas amortizatora štoks, izņemu atsperi pieskrūvēju štoku un braucam tālāk. Vakarpusē esam Cao Bang un manam mocim izbeidzas starteris, samainām eļļu un ejam vakariņās, par starteri domās rītdien. No rīta paēdam un iemēģinām dīvainu ingvera limonādi un dodamies ceļā, bet arī uzreiz pamanu, ka man no motora kreisās puses pil eļļa. Ibio, domāju sasists karteris, bet izrādās, ka plīsusi startera ķēde un izsitusi caurumu iekšējā vākā. Viss tiek nomainīts un braucam tālāk.

























Sākas jautrs ceļš uz Bao Lac, iespaidīgi skati, akmeņaina grantene un vienā serpentīna līkuma izejā mocis slīd un es novelku uz acīm. Labi, ka uz to brīdi mugurā bij aizsargi. Pēc kāda laika esam serpentīna augstākajā punktā, ir kļuvis sasodīti vēss, iedzeram tēju un dzērienus no blašķes un dodamies tālāk. Serpentīns strauji vijas lejup un tiek sasniegts mirklis kad ātrums apsteidz meistarību un izejā no nākamā, jāpiezīmē ļoti viltīga S veida līkuma, kurš beidzas ar 180° pagriezienu redzu vienu no mūsējiem guļam betmena pozā ar galvu pret nogāzi un moci grāvī. Apstājos un momentāni zvana telefons un balss telefonā saka: „ved aptieciņu, mums ir avārija”
Kritušais lēnām atgūstas un sāk kustēties, izskatās slikti, izskatās pēc lauzta atslēgas kaula un smadzeņu satricinājuma. Vēlāk slimnīcā mana diagnoze apstiprinās. Nu ko, jāsāk domāt loģistika jo strauji tuvojas vakars un mēs esam 4 braucēji ar 6 motocikliem kaut kur ziemeļvjetnamas kalnos. Viens mocis tiek atstāts nākamajā ciematā pie skolas un ar otru viens ievainotais apņemās tikt līdz pilsētai. Pilsētā atrodam viesnīcu un slimnīcu. Slimnīcā mūs grib aizsūtīt atpakaļ pāri kalniem uz citu pilsētu, bet pēc garas sarunas piekrīt tomēr darīt kaut ko uz vietas. Pēc vairākkārtējiem jautājumiem izrādās, ka viņiem ir rentgens un ārsts uztaisa bildes, kā jau bija gaidāms lauzts atslēgas kauls un kaula daļas ir krietni tālu viena no otras. Mēs vēl mēģinām iestāstīt, ka mums vajag ūdeņraža pārskābi un saites ko sakopt otru cietušo, bet rezultātā mums tiek izsniegta pudele ar jodu un dažas marles saites ar tekstu gan jau paši tiksiet galā. Tiekam galā un iekārtojamies viesnīcā. Uzrīkojam lepnas vakariņas ar ceptu pīli un sākam domāt par motociklu transportēšanu.





































Nākamajā dienā agri no rīta braucam ar vienu moci pakaļ tam, kuru atstājām pie skolas kalnu ciematā. Ciematā ir tirgus un tur mēs apskatam kā strādā vietējais zobārsts. Viņam ir 4 instrumenti un viss notiek ar šķidro narkozi un manuāli. Atpakaļceļā viena moča riepai atlīmējas ventilis, salīmējam un esam atpakaļ Bao Lac. Pārbraucam pāri peldošam tiltam, kurš sastāv tikai no bambusiem un virvēm. Vēlāk notiek moču remonts un savstarpēja detaļu maiņa un 2 ar auto vedamie moči tiek atbrīvoti no detaļām, kuras vajag citiem močiem. Abi avarējušie ceļabiedri iekāpj autobusā uz Ha Giang un norunājam tur tikties. Pēc pamatīgas kaulēšanās vienojamies ar kravas auto īpašnieku, ka par 4 000 000 VND
3 motocikli un kāds no mums tiks nogādāts 150 km pāri kalniem uz Ha Giang.
Man izkrīt nelaimīgā loze un esmu spiests kratīties nelielā kravas auto kopā ar 3 motocikliem pāri kalniem. Pusnaktī esmu ar močiem viesnīcā, satieku ceļabiedrus, bet tie pēc pāris stundām dodas Hanojas virzienā, bet es gulēt un gaidīt pārējos.





















Mūsu viesnīcas fasāde

un aizmugure








Ap pusdienlaiku ierodas pārējie un stāsta, ka ceļš esot bijis ļoti interesants. Tikmēr es esmu izpētījis kas notiek viesnīcai blakus un netālajā servisā labojot kārtējos sīkumus, iepazīstamies ar blakus esošā moču nomas uzņēmuma saimnieku un viņš mums parāda kur ir tālsatiksmes autobusi un saka, ka mochu aizsūtīšana līdz Hanojai ar autobusu maksās apmēram 20 usd. Pēc stundas mochi ir autobusa bagāžas nodalījumā un dodas uz galvaspilsētu.







Zvanam uz vietnam-motorbikes un Clay mums stāsta, ka ir aizķeršanās ar dokumentiem, bet, ka dokumenti būšot. Tātad mums nav jēga maukt uz Laosas robežu un izlemjam izbraukt apli pa vietējās nozīmes kalnu ceļiem un paskatīt vietējos ciematus un ainavas, kuras esot ļoti iespaidīgas, vismaz tā raksta lonely planet. Izbraucam 6:00 no rīta un laižam Ķīnas virzienā. Ceļvedis nav melojis, ļoti iespaidīgi skati, interesanti ceļi un ap pusdienlaiku esam nelielā pilsētiņā kur uztaisām pusdienu pauzi. Kārtējais vieglais vilciens uz acīm un paralēli pusdienām Ziga mocis iegūst jaunu lampu.




























Tālāk skatāmies kartē izrēķinām , ka līdz tumsai varētu paspēt pāri kalniem, bet šoreiz aprēķins sanāk nepareizs. Līkumojot pa kalnu ceļiem aizšaujam nepareizā virzienā, bet to atsver iespaidīgie dabasskati. Toties kad atrodam pareizo ceļu un nobraucam pirmo kilometru saprotam pavisam ko citu.  Jebkura pat vissliktākā Latvijas grantene ir mīksts un pūkains lielceļš salīdzinot ar šo ceļu. Vidējais ātrums strauji samazinās, diviem močiem strauji palielinās astotnieks, kurš ir aizmugures ratā, bet ceļš joprojām ved mūs augšā kalnos. Uznāk tumsa, esam nedaudz pāri pusei kad Zigis noķer pusmīksto. 1km brauc tad atkal pumpē un atkal brauc. Tiekam līdz ciematam kur ir darbnīca, nomainām kameru pārspieķojam pakaļ ratus un laižam tālāk. Izbraucot no ciemata vēl paskatos uz benzīna mucu pie mājas kur saimnieks to tirgo, bet padomāju, ka uz lielā ceļa jau būs kur uzpildīties, bet tas bija pilnīgi nepareizs lēmums. Vienam no mūsu močiem benzīns beidzās pēc 15 km kalnu pārejas vidū un lai būtu pilns komplekts izrādās, ka šim mocim benzīna krāns ir ielikts nepareizi un visu laiku ir stāvējis uz rezerves, kā rezultātā bāka ir pilnīgi sausa. Tālāk es aizbraucu uz priekšu meklēt benzīnu, bet mocis bez benzīna tiek vilkts kādu gabalu striķī līdz Zigis atceras, ka viņi Indijā ir lējuši benzīnu ar plastmasas maisiņiem, tāds tiek sameklēts un pa nelielām porcijām no diviem mochiem tiek kāds 0,5 L trešajam. Tikmēr izrādās, ka tuvākajā ciematā benzīna nav, bet nākamajā aiz kalna pēc kādiem 8 km esot. Paskatos bākā tur vēl kaut kas skalojas un laižu līdz nākamajam ciematam. Viss tumšs, pieklauvēju pie mājas kur aiz koka aizvērtņa spīd gaisma un ar zīmēm rādu, ka vajag benzīnu. Saimnieks aizved mani 4 mājas tālāk un klauvē pie citām durvīm. Atkal rādu, ka man vajag benzīnu, saimniece saka, ka ir, bet izrādās, ka ir tikai 2 L un ciematā vairāk neesot. Mani uzaicina paskatīties televizoru, kamēr es gaidu pārējos. Vjetnamā pat visnabadzīgākajā ciematā būs vairāki satelītšķīvji un vairāki televizori. Pēc kādām 20 min atbrauc pārējie, saku, ka ir tikai 2 L benzīna. Vienam mocim bākā ir vairāk kā pārējiem trīs, tamdēļ izlemjam tos 2 L sadalīt uz trejiem. Ja 2 L izdala ar trīs tad sanāk katram gandrīz 0,7 L un kā jūs labi saprotat ar 0,7 L uz deguna(motocikla) var diezgan tālu tikt. Pēc 40 min esam pāri pēdējam kalnam un izbraucam uz ceļa, kurš ved atpakaļ uz Ha Giang, vēl 40 km un būsim viesnīcā. Dienas kopsavilkums 17 stundas uz motocikla, nobraukti 220 km, divi kritieni un pārliecība, ka ar mūsu motociklu izstrādājumiem var izbraukt visur.





















Saskaņā ar pašreizējo plānu dodamies ceļā uz Lao Cai. Sākumā ceļš ir ar lielisku jaunu asfaltu un apmalēm, nu gandrīz kā alpos. Bet pēc daždesmit km atkal sākas bedres utt., un par cik mums joprojām nav mochu dokumenti, tad pagriežam uz Bac Ha. Vjetnamā ja ir laps asfalts tad to izmanto ne tikai braukšanai, bet arī graudu, finiera, kafijas un citu lietu žāvēšanai. Aprēķins vienkāšs, ja ir plata josla tad pusi var aiznjemt, gan jau auto un moto apbrauks. Bac Ha ir pilsētiņa augstu kalnos un ar slavenām kandžas dzīšanas tradīcijām. Pēdējos serpentīna kilometrus klāj auksts mākonis un smidzina sīks lietus. Gaisa temperatūra strauji samazinās un ir jūtams, ka esam krietni virs jūras līmeņa. Iekārtojamies viesnīcā, kurā 2vietīgais numurs maksā 10 usd un istaba, pretēji gaidītajam, ir ļoti plaša. Nu un zinot par pilsētiņas vēsturiskajām tradīcijām vakars tiek veltīts vietējās dziras degustācijai. ‘

































Vēl viesnīcā noskaidrojam, ka esot ļoti interesanti aizbraukt apskatīt kalnu ciematus un rīt kā reizi vienā no tiem ir iknedēļas tirgus. Tirgus šajos kalnu ciematos ir viss. Tā ir vieta kur tirgoties, vieta kur komunicēt, vieta kur noskatīt un satikt līgavu, vieta kur ar vīriem iedzert, vieta kur apmeklēt zobārstu utt. utjp.

It kā izbraucām 6:30, bet brokastis bija jāgaida sasodīti ilgi un atkal remonti. Šoreiz nācās samainīt aizmugurējās dakšas bukses diviem motocikliem jo pēc 1000 nobrauktiem kilometriem tās vienkārši izkrita. Abiem pārējiem močiem bija vēl citas problēmas. Vārdu sakot no pilsētas tiekam ārā tikai ap 11: 00, bet par cik ļoti labi braucās tad 30 km kalnu ceļu(pareizi būtu teikt neceļu) pieveicam stundas laikā un paspējam nokļūt noskatītajā ciematā uz vietējo tirgu. Izbaudām vietējo tirgu un visnotaļ interesanto atmosfēru un skatus. Mēs esam vienīgie tūristi vairāku simtu pārdevēju un pircēju pūlī.



































Tālāk pa kalnu neceļu gar Ķīnas robežu dodamies uz Lao Cai un līdz ar vakara krēslu iebraucam pilsētā. Šeit mums ir svarīgs uzdevums jo jāatrod un jānofotografē slavenais V.Branta „Bomberos”, kurš ir apbraucis vairāk kā puspasauli, bet vjetnamiešu birokrātijas dēļ jau ceturto gadu atrodas Ķīnas-Vjetnamas robežpunktā.
( par to kā Bomberos tur nokļuva ir rakstīts šeit http://www.anothertravelguide.lv/lat/azija/kina...n_brivibas_garsa )
Lai arī ir vakars aptuveni apzinām kur auto varētu būt un sākam meklēt viesnīcu. Manam mocim ir sācis slīdēt sajūgs, bet par šo jautājumu domāšu rīt. No rīta nobraucu 300 m un viss. Pārējie aizbrauc fotografēt „Bomberos” , bet man mocis ar slīdošo sajūgu nekur braukt negrib. Par laimi sajūga izspiedēja konstrukcija ir tik vienkārša, ka risinājumu atrodu ļoti ātri un pēc 20 min varu braukt tālāk.

















Tālāk mūsu ceļš ved uz Sa Pa, izslavēta ziemeļvjetnamas kalnu kūrorta pilsēta, kura atrodas 1600 m.v.j.l. Lai arī laiks ir mākoņains tomēr mums sanāk arī redzēt kaut ko no izslavētajām kalnu ainavām.
( sīkāk par Sa Pa ir šeit http://en.wikipedia.org/wiki/Sa_Pa )
Zigim ir dzimene un tāpēc tiek ēstas lepnas pusdienas un degustēts vietējā ražojuma augļu brendijs.

















Dodamies tālāk augstāk kalnos un beidzot ir redzams, ka līdzi paņemtā termoveļa bija prātīgs risinājums. Esam virs 2000 m un varam aplūkot lieliskas kalnu ainavas. Clay pa telefonu joprojām sola, ka dokumenti būšot, mēs jau sākam neticēt, bet braucam tālāk. Sasodītais sajūgs sāk slīdēt arvien vairāk un kad esam tikuši līdz nelielai kalnu pilsētiņai griežu iekšā pirmajā servisā. Pārējie dodas uz Lai Chau un sarunājam tur tikties. Servisā, kā vēlāk izrādījās, strādāja čaļi bez pieredzes, uz maniem uzstājīgajiem žestiem un tekstu par to, ka jāmaina sajūgs viņi spītīgi maina sajūga trosi. Loģiskais iznākums ir tāds, ka nekas nemainās. Es vēlreiz rādu un mēģinu stāstīt ko vajag darīt, beidzot šamajiem pielec un viņi izvelk jaunu sajūga disku komplektu un eļļas pudeli. Jāpiezīmē, ka šiem moču izstrādājumiem nav eļļas filtra, bet ir tikai sietiņš. Eļļa tiek tirgota 0,8 L tilpumos jo tieši tik ir paredzēts šādiem motocikla izstrādājumiem. Beidzot viss ir samainīts un uzlikta atpakaļ vecā sajūga trose un sākas nākamais cirks čaļi nemāk pieregulēt sajūgu. Mēģinu ar žestiem rādīt ko, manuprāt, vajag darīt, bet viņi mēģina pa savam. Ok saku, ka viss, beidzam darbu un cik maksā sajūga diski un eļļa, samaksāju prasītos 16 usd un tinos prom. Pēc 500 m apstājos ielas malā, izvelku savus instrumentus un vēl pēc 5 min manam motocikla izstrādājumam atkal ir sajūgs, kurš neslīd. Ir jau kļuvis tumšs, bet līdz Lai Chau esot tikai 26 km, neko darīt gāžam. Pēc šiem 26 kilometriem es beidzot uzzināju ko nozīmē termini „bedrains ceļš”, „nepietiekama redzamība”, „nepārskatāms pagrieziens ar seguma maiņu”, utt. Vārdu sakot 26 km pa ceļu, kura platums platākajā vietā bija 3 m, kuram segums mainījās ik pēc 100m, kuram nav nekādu redzamu atzīmju, stabiņu vai ceļazīmju, kura malās stāv traktori un rati bez atstarotājiem, kur tev pretī brauc moto un velo bez gaismām un tas vis notiek piķa melnā tumsā un miglā jo kalnu klāj mākonis un smidzina pretīgs lietus. Savukārt iebraucot Lai Chau skatam paveras iela ar 3 joslām katrā virzienā un sadalošo joslu, tālāk ir gigantisks laukums ar pieminekli Ho Che Minam un epohālām svaigi uzbūvētām celtnēm, kuru architektūra atgādina 20. gs piecdesmitos gadus. Šajā pilsētā bija tik daudz asfalta, ka iepriekš aprakstīto ceļu varētu pārvērst par Vācijas līmeņa automaģistrāli. Pilsēta ir uzcelta maza ciemata vietā, jo īstais Lai Chau atrodas vietā kur drīzumā būs milzu ūdenskrātuve priekš jaunā HES kuru ceļot turpat netālu.
Pilsētā ir tikai divas viesnīcas un mēs esam spiesti apmesties dārgajā valdības viesnīcā. Tā ir septiņstāvu ēka, kurai blakus ir restorāns ar dīķi un diezgan dīvainas betona skulptūras. Par cik cenā ir arī brokastis, kas parastajās Vjetnamas viesnīcās nav, tad mēs veltam krietnu stundu lai nogaršotu daļu no bagātīgi klātā galda.































Tālāk seko ik rīta remonti, kameras maiņa vienam mocim utt., kamēr Ziga mocis tiek servisēts es apmetu loku pa pilsētu, noskatos kā ar šļūteni tiek mazgāts Ho Che Mina piemineklis un dodamies ceļā uz Dien Bien Phu.
Šis ceļa posms ir ļoti interesants, jo ceļš ved pa un ap kalniem un uz tā ir daudz svaigi nogruvumi. Tālāk ceļa virskārtu klāj apmēram 5 cm dziļa mālu putra, kas nejēgā slīd. Rezultāts ir pamatīgs kritiens tajā putrā, kad pieceļos secinu, ka paiet ir praktiski neiespējami jo pie katras zābaka ir pielipuši vairāki kilogrami mālu un kājas slīd uz visām pusēm. Atrodu strautiņu, kurā var iekāpt un noskaloju zābakus. Pabraukt pa šādu segumu ir vieglāk nekā iet ar kājām. Mālu putra pēc pusstundas pārvēršas par dubļu putru un pēc tam par dubļu putru ar akmeņiem un pamatīgām bedrēm. Priekšā ir kārtējais nogruvums un vēl klāt arī sastrēgums no autobusiem un kravas mašīnām kuriem esam spiesti braukt garām par nepilnu pusmetru platu akmeņu un smilšu strēmeli uz nogruvuma ārējās malas. Kļūst aizvien interesantāk.

Pēcpusdienā esam Dien Bien Phu, tā ir pilsēta pie pašas Laosas robežas. Pilsētas sākumā kādā moto/auto mazgātuvē palūdzu lai mani noskalo no dubļiem, vietējais ar smaidu sejā pagriež kerheri pret mani neaizmirstot beigās paprasīt 1 usd par darbu, drebēs izskatā tīra un viņš saņem prasīto dolāru. Pilsētā ir daudz pieminekļu, kuri veidoti no sašautās Franču kara tehnikas. Tas izraisa interesi un vakarā palasu par Indoķīnas karu un tur ir arī minēts, ka šīs pilsētas apkārtnē notikušas pamatīgas un ilgstošas kaujas. (http://en.wikipedia.org/wiki/First_Indochina_War )























Saņemam ziņu no Clay, ka dokumentus viņš personīgi nogādāšot uz lidostu un atsūtīs mums. Mums beidzas pacietība un viņam tiek aizsūtīta sms kurā ir teikts, ka ja mēs nesaņemsim rīt dokumentus tad mēs gribam atpakaļ visu savu naudu, un ziņa beidzas ar ieteikumu sargāt savas olas. Nākamajā dienā nomazgājam un saremontējam močus un pusdienlaikā saņemam ziņu no Clay, ka „bla bla bla ... sory, but documents lost somwhere in transit...........”, bet viņš sola atmaksāt moču vērtību ja tie ir labā tehniskā kārtībā. Tātad uz Laosu mēs netiekam un līdz ar to beidzas mūsu pacietība. Jaunais rīcības plāns top dažu stundu laikā un lai to īstenotu mums ir jātiek maksimāli tuvu piekrastei. Mūsu moči ir labā tehniskā kārtībā, bet līdz Than Hoa ir vairāk kā 500 km un mēs apzināmies, ka veikt šādu attālumu Vjetnamā vienas dienas laikā ir gandrīz nereāli.
Pieceļamies 5:00 lai izbrauktu līdz ar gaismu, bet pie pilsētas robežas nostāvam gandrīz stundu gaidot, kamēr ekskavators atbrīvos ceļu. Līdz vakara krēslai esam pieveikuši 330 km, kad Ervīna mocim atkal atskrūvējas amortizators. Mēs esam nelielā ciematā, asfalts ir beidzies pirms 50 km un tagad mums zem kājām ir bedru, dubļu, akmeņu un asfalta palieku kokteilis, kurš kartē ir atzīmēts kā valsts nozīmes ceļš. Servisa dzhekam nav atsperes saspiedēja un pazaudējot pusstundu nolemjam turpināt ceļu un remontēties citur. Jau tumsā tiekam līdz šosejai un nolemjam nakšņot tuvākajā pilsētiņā.













Kafijas žāvēšanas metode, jāpiezīmē ka Vjetnamas kafija ir baigi stipra un sasodīti garšīga.


Vakarā pēc vakariņām dzimst jauns plāns. Plāns paredz strauju došanos atpakaļ uz Hanoju uztaisot pārsteigumu misteram Clay un viņa kases iztukšošanu. Atkal ceļamies agri no rīta, bet izbraukšanu aizkavē skats ko rada nebeidzama skolnieku plūsma uz velosipēdiem, kuri 6:30 no rīta dodas uz skolu. Līdz Hanojai ir 130 km un motori netiek žēloti, pēc 2 stundām esam pie Hanojas un izlemjam braukt cauri centram. Pulkstens 10:00 iebraucam „Vietnam Motorbikes” ofisā-darbnīcā un sekojot labākajām 90-to gadu tradīcijām piespiežam vienu vietējo piezvanīt šefam un tālāk klausuli paņem Zigis kurš lieliskā angļu valodā, nepārprotamā tekstā saka, ka mūs interesē tikai viens jautājums cikos mēs saņemsim savu naudu ibio. Klausulē sākas valodas raustīšana un atrunas, bet vienojamies, ka pēc pusotras stundas tiekamies turpat darbnīcā. Norunātajā laikā esam klāt un uztaisam grimases, kas neko labu neliecina. Clay ir nomīzis un savā vietā atsūtījis draudzeni un kaut kādu amurikāņu tirliņu. Tirliņš sāk ar tekstu par močiem, bet viņš tiek pārtraukts ar vienu konkrētu jautājumu: „do you want the problem with us?” uz ko tiek saņemta atbilde, ka negribot gan. Tālākais risinās klasiskā 90-to gadu manierē uz vietas esot tikai puse no naudas, bet pēc kāda laika būšot pārējā daļa. Mēs apsēžamies uz galdiem un krēsliem un sakām, ka nav problēmu, mums lidmašīna ir pēc 6dienām un mēs varam pagaidīt. Mūsu izskats ir devis augļus jo mums tiek jautāts vai ja Clay atvedīs naudu mēs viņu sitīsim vai nē. Mēs sakām, ka paskatīsimies tad kad būs nauda. Pēc kādām 30 min galvu nodūris ienāk Clay un nesveicinoties no kabatas izvelk krietnu žūksni ar VND. Pārkaitot visu paku secinām, ka iztrūkst 180 USD, kad jautājam kur ir sākas atrunas, bet amerikāņu jenotam nebija paveicies jo viņa priekšā bija 4 cilvēki, kuri bija dzīvojuši trauksmainajos 90-tajos gados. Mēs pieklājīgā angļu mēlē pastāstījām, ka būtu neprāts pieļaut vardarbību nieka 180 USD dēļ . Pēc dažām minūtēm nauda atradās un vēl pēc 5 min mēs stāvējām Hanojā uz ielas ar mugursomām un manā jakas iekškabatā atrādās 46 000 000 VND un 180 USD















Tālākā darbība notika pēc labākā iespējamā scenārija, mantas tika atstātas Hanojas stacijas bagāžas glabātuvē, turpat stacijā tika atstātas mantas, kuras mums vairs nevajadzēs. Jāpiezīmē, ka uz stacijas palodzes palika arī savu nokalpojušie timberland zābaki, kuri bija redzējuši d-ameriku, balkānus, Eiropu un Vjetnamu. Mēs nopirkām biļetes uz tuvāko lidmašīnu, kura lidoja uz dienvidiem par galamērķi izvēloties Vjetnamas seno ostas pilsētu Hojan un tālāk pa piekrasti devāmies Saigonas virzienā. Dienvidvjetnamas piekraste ir sasodīti laba vieta izklaidei, kā arī lieliska vieta kur decembrī baudīt alchokoliskos dzērienus okeāna krastā. Ņemot vērā sasodīti lielo krievu tūristu īpatsvaru un dzērienu cenas Vjetnamas Sociālistiskajā Republikā nākošās 5 dienas bija pārpilnas ar jautrību un piedzīvojumiem.


















Nākošajā bildē ir redzams tantuks no kura tika nopirktas 200 VND banknotes(tās ir retums, jo nav vairs apgozībā) un kā ir redzams uz banknotes visā krāšņumā ir MTZ 50 jeb vecais belaruss






Nākamjās 2 bildēs mēs esam tikuši līdz Nha Trang, kur atrodas diezgan iespaidīgs Čamu torņu kompleks. Čami senos laikos bija liela un attīstīta nācija kur apdzīvoja krietnu daļu no dienvidvjetnamas un regulāri karoja ar Khmeru impēriju.
Par cik čami ir budisti un budistu svētvietās nedrīkst ieiet ar šortiem un t-krekliem tad pie ieejas templī ir jāpaņem kautkas līdzīgs sutanai.












Brokastu alus


Šovakar vakariņās krokodils






Brokastis un dārgā(30 usd par 2vietīgu istabu ar brokastīm un baseinu) piejūras viesnīca.


















Tālāk visādas jancīgas bildes ar dažādām divainām moto un nemoto lietām.

Ķiveres ar izgriezumu aizmugurē ir meiteņu ķiveres, bez izgriezums džekiem


Vjetnam style ofiss


Pudelēs ir dažādi kāpuru un tārpu uzlējumi


Ēdamās ķirzakas











Lammy hotelis


Pievēršam uzmanību ka tālākā zīme saka ka priekšā ir apļveida krustojums


Vispasaules Ziemassvētku komercializācija


Hotelis maj huj


Tātad kā jūs saprotat tad šajā pilsētā ir arī Labākais vietējais restorāns Nr1 un Nr 3




Izkārtne bija diezgan liela










tiem kas saprot krievu valodu


Vjetnam style cafe racer


Dzheki būvē streetu


Shrots a la Vjetnamiese


Džeks no rokas taisa jaunus bleķus džipam








Zīme ''Līkumains ceļš''


ekonomiskā lampiņa


zvaigznīte


Vjetnam Energo skaitītāji atrodas apmēram 5 m virs zemes un džeki lai nolasītu ar kāpšļiem kāpj stabā


Viss, braucam mājās.




p.s. Būs arī filma, ja iemācīšos ielikt šeit video tad ielikšu

Rekur arī ir, jauku darbadienu visiem

Top.LV