Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Karalauči & Danciga | |
| Pievienota: 27. Jun 2013, 09:26 | Citas galerijas no lietotāja Gasjs |
Izbraucam piektdien 21.06 no rīta, taču karstums liek sevi manīt jau 9os no rīta. Sākumā virzamies uz Liepājas pusi, kur plānojam ieturēt otrās brokastis. Kur tad citur, ja ne Makss un Morics picērijā. Rumakus akurāti novietojam Rožu laukuma centrā.
Kamēr pica cepās, var vienu mazu Užavas miestiņu. Šajā karstumā viņš tāpat iztvaiko barības vadā, līdz kuņģim nenonākot.
Paņemam pa sulīgai, tikko no krāsns izvilktai picai (mmm atmiņas par Makša picu ar halapenjo liek man sajust izsalkumu pat tad, kad esmu sātīgi paēdis).
Kad nu esam iestiprinājušies, dodamies tālāk uz Klaipēdu. Ir pats dienas vidus, termometrs brīžiem rāda +34, apstāšanās pie Palangas luksoforiem sagādātu neizmērojamu baudu jebkuram mazohistam. Tomēr veiksmīgi tiekam līdz Klaipēdai un drīz vien jau esam uz prāmja.
Šoreiz Kuršu kāpa mums ir paredzēta tikai tranzītam. Tāpēc apstāšanās punktu ir maz. Piestājam vienīgi pie jūras kraukļu kolonijas, lai ievērtētu, vai nodirstās teritorijas platība ir pieaugusi kopš pagājušā gada, vai ne. Izskatās, ka tomēr nav īpaši mainījusies.
Pirms robežas šķērsošanas nolemjam nopelst (dīvainas vēlmes pie +30). Novietojam rumakus un dodamies uz pludmali, kur saprotam, ka esam atnākuši pareizi. Zīmes rāda, ka pa labi sākas sieviešu nūdistu zona, pa kreisi ģimeņu nūdistu zona. Motivācija motozābakos brist citur vienāda ar nulli. Tad nu iekārtojamies turpat un, pārkāpuši pusmetru augstam beigtu maijvaboļu valnim, dodamies jūrā.
Izbraucot no Nidas, redzam, ka nāk virsu negaiss. Ar laika plānošanu mums viss kārtībā. Tikko esam pabraukuši zem RU robežas nojumes, sākas gāziens. Kamēr kārtojam papīrus, gāziens ir beidzies. Laiks uz robežas pavadīts lietderīgi. Tā kā vakarā mums jau jābūt viesnīcā Karalauču centrā, tad bez liekas kavēšanās dodamies ceļā. Īsumā – Kuršu kāpa RU pusē ir krāšņi zaļa un diezgan neapgūta. Ceļš uz Cranz (Zeļenogradsk) ir līkumains ar labu asfaltu un diezgan piepildīts ar vietējiem atpūtniekiem. Izbraucam loku Cranz – Rauschen (Svetlogorsk) – Gr. Dirschkeim (Donskoje) – Karalauči. Diemžēl pašaujam garām pagriezienam uz Palmicken (Janrtnij) un atpakaļ negriežam. Īsumā varu pateikt – vietām ir sabūvēti nereāli labi autobāņi, vietām stāv vecais vācu bruģis. Ceļu kvalitāte noteikti labāka nekā LV. Tūrisma industrija jūtami atpaliek no LV, LT, PL tomēr Rauschen varēja redzēt, ka tas kļūst par tūristu iecienītu vietu. Lauksaimniecība absolūti neattīstīta – pļavās var priecāties par visādiem ziediem. Izteikti daudz lapu koku. Ļoti daudzās vietās milzīgi ozoli ceļa malā veido tumšas alejas. Diemžēl apstāties vairs nav laika, tāpēc tikai viens snaps no Gr. Dirschkeim.
Iebraucam Karalaučos un iekārtojamies viesnīcā. Nākošajā dienā nedaudz pastaigājamies pa pilsētu, medījot vietējo kolorītu.
Katedrāle
Gājēju tiltiņš viss vienās atslēgās, taču daži tomēr ir pamanījušies izcelties
Zemē ierakts robots (galva vien ārā)
Sludinājums
Jauna baznīca centrālajā laukumā
Netrūka dažādu atgādinājumu par uzvaru WWII
Vietējais transports
Pēc tam dodamies uz pasaules okeāna muzeju, lai ielīstu dīzeļzemūdenē. Pa ceļam mūs pārķer vietējais onka un izvizina ar laiviņu pa ostas akvatoriju. Osta kā jau osta, bet onkulim humors ir līmenī. Gribēja mums parādīt peldošo krānu sacensības (tādas notiek, kad apkalpe sadzerās), bet izrādījās, ka Vaļera ir mājās kaut arī ritenis bija piesliets pie krāna. Parādīja mums arī, kur RU būvē karakuģus sev un citiem, taču tur bildēt nedrīkstēja.
Zemūdene (par to būs vēl)
Paceļams 2-stāvu tilts
Kad esam izbraukājušies, tad tomēr ielienam dīzeļzemūdenā. Iekšā stāv viena mēroga modeļi, lai varētu salīdzināt dažādu klasu zemūdenes. Šī tāda asaka vien ir, ja salīdzina ar Kursk.
Torpēdu šaujamies (tas ar zvaigzni)
Lūka starp nodalījumiem
Virsnieku štābiņš
Daži krāni
Un daži pribori
Pats galvenais kloķis
Kad vienam zemūdenes darbiniekam prasu, vai bija auguma ierobežojumi apaklpei, šis atcērt, ka bija gan – 2.10m. Pēdējam kapteinim esot bijis 2.02, kokam 1.98. Va vellos – man likās, ka uz tās tupeles cilvim virs 1.5m nav ko darīt.
Tālāk dodamies PL virzienā. Pa ceļam piebraucam pie vietējā līča / lagūnas.
Bez pārpratumiem un rindām šķērsojam robežu. Robežsargi mums paskaidro, ka mums esot paveicies, jo no rīta esot bijusi kaudze ar mo, kuri devās uz kaukādu salidojumu PL. Mums salidojums nerūp, tāpēc dodamies Dancigas virzienā, kur drīz vien arī nokļūstam. Vecpilsēta ir diezgan iespaidīga, tikai mulsina fakts, ka poļi to pilnībā no jauna uzcēluši pēc WWII.
Divvagonu tūristu buss.
Kaut kādas mājas un balodis
Tipisks poļu upju tramvajs (vispār tādi ir arī Turcijā un citur)
Pastaigājušies pa Dancigas vecpilsētu, dodamies uz Gdingen (arī Gdiņa, Gotenhafen), kur norezervēta viesnīca. Pārsteidza, cik maza pludmale ir Gdingenē. Laikam jau galvenais piejūras kūrorts skaitās Zoppot (Sopota). Pa pludmali un promenādi defilēja vietējās ar liepu vainagiem galvā – laikam jau tur arī saulgriežus svin.
Vēl viens upju tramvajs
Nākošā dienā dodamies uz Marienburgu (Malbork), lai ievērtētu vācu ordeņa headquarters. Pa ceļam trāpam uz poļu bāņa un pamēģinam, kā ir ar nokrautiem (sānu kastes, dažiem pasažieri) ReiseEnduro vilkt 1.8. Nekāda vaina – ātrumu sasniedzam ātri, turās viegli. Vēlāk gan viens kolēģis atzina, ka viņam 3D multenes pa ceļam sākušā. Marienburgā atrodam lielu ķieģeļu būceni. Spriežot pēc vārtu biezuma un skaita, kādreizējie vietējie no kaut kā ir riktīgi baidījušies. Laikam pūķi apkārt ganījušies tajos laikos.
Būcenis
Iekšpagalms
Ideālie vīriņi pils iekšpagalmā (visas detaļas nomaināmas, ja nodilums sāk traucēt. T.sk. seja)
Skats no torņa
Kad nu esam teitoņu būceni apskatījušies, dodamies uz Austrumiem. Doma bija tikt līdz Mazūrijas ezeriem (Lotzen = Gizycko), taču, pateicoties lietum, tikām tikai līdz Raistpilis (arī Rastenburg un Ketrzyn). Nosvinam Līgo vakaru pie dažām glāzēm kaut kāda poļu uzlējuma.
Nākošā rītā sākam ceļu mājās, pa ceļam iebraucot Wolfsschanze (Hitlera bunkuros)
Kad bunkuri apskatīti, dodamies mājās. Pa ceļam vēl izbraucam mazos poļu ceļus Prūsijā gar RU robežu (rekomendēju) un dodamies mājās. Dažas stundas un ap 21 vakarā esam mājās.
Kopā nobraukti ap 1700km. Pakaļa maķenīt piekususe, bet bija tā vērts. Kaļiņingradu un apgabalu rekomendēju apmeklēt, taču baigi vēlams atrast vietējo gidu, kas visu parādītu un izstāstītu. Tajā apgabalā slēpjas daudz kas labs, taču nav tik viegli atronams.
Paldies par uzmanību!