Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 2 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Vidusjūras salas - Korsika

Pievienota: 24. Sep 2013, 20:28
Atjaunota: 23. Oct 2013, 18:46

Komentāri (34)

Citas galerijas no lietotāja Vater

Šis ir atskats uz šogad piedzīvoto moto ceļojumā pa Vidusjūras salām:Korsiku un Sardīniju, kas noritēja no 10.augusta līdz 25.augustam.

Kopējā ceļojuma kilometrāžā 5293 km . Ceļojums kopējais ilgums –15 dienas.

No visa brauciena ceļošana pa Vidusjūras salām ilga vien 5 dienas, taču arī ar šīm piecām dienām ir bijis pietiekami, lai rastos atziņas ar kurām dalīties.

Braucēji bijām trīs – es, mana sieva un Nadīne -sīriešu izcelsmes doktore no Vācijas (kas manuprāt atzīmēšanas vērts fakts, jo dāmas ar moto sastapt nav vienkārši, kur nu vēl tādas dāmas).

Braucam ar BMW K1300S un SUZUKI SV650.



Ņemot vērā pērnā gada iesildīšanās Toskānas brauciena pieredzi:

http://www.motopower.lv/member_gallery.php?gal_id=10545

http://www.motopower.lv/member_gallery.php?gal_id=7277

http://www.motopower.lv/member_gallery.php?gal_id=10543

šogad veiktie sagatavošanās darbi un savlaicīgi iesāktā ceļojuma plānošana bija nesusi augļus – viss izgājis gludi un raiti.

Nevelkot kaķi aiz astes, pārlecu Francijas un Šveices Alpu pāreju līkumošanām un par to vien pasakot – bija grandiozi, bet par to sekos papildus galerija.

Korsika



Piektās braukšanas dienas vakarā esam nonākuši Savonas ostā, kur faktiski sākas mūsu Vidusjūras salu piedzīvojums.



Lai arī ierodāmies ostā ar stundas rezervi, mūs jau sagaida vismaz 20 motociklistu un neskaitāms daudzums kemperu, kravas un vieglo auto.
Līdz kuģa pietauvošanās laikam un uzbraukšanai uz prāmja klāja motociklistu rindas papildināja vēl ap desmit braucēju.

Prāmja ieilgusī tauvošanās piestātnē ieviesa loģiskas izmaiņas - itāļu haotisma meistarstiķi – kuģa apkalpe bez jelkādiem atstarojošiem tērpiem nakts melnumā, regulē ostas teritorijā stāvošos auto un moto. Neskatoties uz to, ka uzbraukšana uz kuģa brīžiem līdzinājās Itālijas sastrēgumstundai vai tankštelles iekarošanas sacīkstēm, pasākums iztika bez starpgadījumiem.

Lielākā jautrība motobraucējiem sekoja uzbraucot uz prāmja un secinot, ka vienīgais moto fiksāžas palīglīdzeklis uz borta ir nekas cits kā tievs striķa gals, pie tam, tikai viens uz katru moto vienību. Bonusā, nebija nekādas pazīmes, ka kāds arī tos gatavotos kā drošības līdzekli piemērot.



Pašiem braucējiem nodrošināt savus moto ar netiek atvēlēts, tos sūtot prom uz kabīnēm. Pēc aktīvas nepatikas par esošo situāciju arī apkalpe arī mūsu kompāniju aizvirza prom, lai gan ar dievošanās un pārliecināšana, ka moto būs drošībā vējainajā naktī nešķiet pārliecinoša.

Brīnumainā kārtā prāmis pameta ostu saskaņā ar grafiku, tas ir plkst. 23:00; prāmja ierašanās laiks Korsikas ostā Bastijā – plkst. 6.00. Pāris stundas no šī laika pamurgojot par nākamā rītā sagaidāmo skatu prāmja zemāko klāju tilpnēs, pienāca nākamais rīts.





Ar vislielāko atvieglojumu nācās secināt, ka moto ir laimīgi pārlaiduši kuģošanu. Ažūrais fiksāžas striķis, kas apsiets ap kāpšļa stiprinājuma tiek veikli atraisīts un nepilnas pusstundas laikā prāmis ir veiksmīgi pamests kopā ar pārējiem spēkratiem.



Tiekot uz sauszemes nolēmām noorientēties ar dienas maršrutu, jo miega bads ieviesa izmaiņas
līdzbraucēju emocionāli fiziskajā stāvoklī, plus tika ieturēt novēlotas brokastis, jo uz prāmja tam vienkārši neatlika laika.



Tā vietā lai non-stopā kaplētu desmit stundas pa Korsikas daili, pirmās dienas maršruts tiek saīsināts. Sieviešu īpatsvaram dažkārt ir nozīme, ar balsojumu 2:1 tiek nogriezta liela daļa maršruta

Saīsinātais maršruts – (Bastia /Red.piezīme-Nixons/ - Barbagio - Patrimonio - Saint - Florent - Kāda no smilšainajām pludmalēm - Ponte Leccia - Morosaglia - Felce) kopgarums 135km. (Visas apdzīvotās vietas izņemot Olbiju šajā maršrutā uzskatāmas par sīkiem ciemiem). Brauciena laikā bija jāsecina, ka ceļi ir ļoti interesanti, ar kāpumiem, kritumiem un nepārtrauktiem līkumiem pat pārsimts metru ceļa nogrieznī. Rīta dzestruma vietā mūs sagaidīja absolūti skaidras debesis un +24C plkst. 7:00 no rīta. Daudzsološs sākums priekš motobraukšanas !



Tīri subjektīvi, pirmie iespaidi izbraucot caur ostas pilsēteli Olbiju ne tuvu nebija tik daudzsološi, kā pēcāk izbaudītais, krāmējot pa Korsikas ceļiem.

Korsikas ainavas jūras piekrastē bija paugurveida kalniņi, ko klāj krūmājs un apaugušas klintis.







No „Zaļā Tuksneša” nākušajiem apkārt redzamās ainavas definējumā ne vienu reizi vien paspruka vārds tuksnesis, kamēr ceļa biedrenei, kas padzīvojusi tuksnesī par repliku, ka apkārt ir baigais tuksnesis, nāca smiekli. Lietus šeit pēdējo reizi gan bija lijis pirms pāris mēnešiem.



Jo tālāk un augstāk devāmies kalnu virzienā, jo arvien interesantāka kļuva braukšana.



Ne miņas no taisniem vai apnicīgiem ceļa gabaliem – līkloču līkloči, kāpumu kritumu spēles.



Ņemot vērā, ka bijām Korsikā tieši franču un itāļu atvaļinājumu sezonas pašā „karstākajā” laikā, auto un jo īpaši kemperu straume bremzēja, bet tomēr, salīdzinājumā ar kontinentu, braukšana bija komfortabla.

Varēja atrauties no kopējās četrriteņotās kavalkādes un baudīt līkumu caurbraukšanas priekus.



Ik pa posmam nācās stāties, lai ievērtētu vietējo daili.








Kā reizi vienā no šādām apstāšanās reizēm piedzīvojam pirmo vietējās moto kalves sportistu paraugdemonstrējumu absolūtā Not Mīzing raksturojošā gāšanas stilā - grupa 5-7 braucēju ar KTM Dukiem SM versijā izspridzināja caur koplietošanas ceļu pa serpantīniem ar celīšiem un ātrumā ap 90-100km/h, kas bija reāls „kosmoss”, ja līkloču ceļu neagresīvā manierē bija iespējams braukt max 60-65km/h, 2-3 robs.

Piezīmes vērta detaļa – lielākā daļa Korsikas koplietošanas ceļu bija ar atbilstošas kvalitātes asfaltu, bet par to vēlāk.

Baudot vienu līkumu pēc nākamā un neko nenojaušot pēkšņi pamanīju uz brauktuves liellopu atstātās „dāvanas”, nojaušot ka tās ir tikai sākums, nolēmu samazināt braukšanas tempu un tas izrādījās samērā saprātīgs lēmums – aiz līkuma mūs sagaidīja vesels lopu bars, kas daļēji nogrupējies ēnainajā ceļmalā, daļa vienkārši slāja pa vidu.



Kopš šīs epizodes nācās sekot nerakstītam Korsikas likumam – redzi daudz mazu s*&u – būs kazas, redzi lielāku s*&u – būs cūkas, redzi zirgābolus – būs zirgi vai ēzeļi, redzi pavisam lielu s*&u – būs govis, neredzi s*&us – gatavojies, agrāk vai vēlāk tie vienalga būs.

Un šī ir absolūta rutīna braucot caur Korsiku!

Izbraucām posmu līdz piekrastei.





Uzsākot meklēt smilšaino publisko pludmali jau bija pamodusies „moto braukšanas apetīte”, nogurums palicis kaut kur tālu prom un pieslēdzies azarts, kas tēlaini sakot kliedza - vēl, vēl, vēl līkumus!!



Virpuļojot pa Korsikas kalnu ceļu līkumiem bija it kā hipnotisks stāvoklis, kurā nepārtraukti atkātojas paris elementu kopums, kas raksturīgs tieši Korsikai.

Pacentīšos izskaidrot: tā kā braukšana norēja lielāko daļu caur kalniem, gar vienu no kalna sāniem un ceļš meta lokus pār aizu veida korēm, teju katrs S veida līkumu sākas vai noslēdzas ar tiltiņu/arku, kas savienoja savā starpā kalniņu sānus.



Tieši šie tiltiņi bija specifiski ar to, ka lauziens vai ceļa līkuma leņķis nebija paredzams līdz pat pēdējam brīdim, jo bija pietiekami daudz situācijas, kur pēc iznākšanas no iepriekšējā līkuma bija samērā īss ceļa posms un apdomāšanās laiks līdz tiltiņam ar aso leņķi. Tam papildus, ikviens no tiltiņiem ir izbūvēts ar apmali, kas ieviesa zināmas korekcijas gulšanās iekšā līkumos. Tam klāt nāca pretimbraucošie kemperi vai auto.
Ceļu platums bija samērā tuvu britu ceļiem, tā kā tas īpašās problēmas nesagādāja.

Pēc jūrā raujošiem, spēcīgiem viļņiem un iepriekš izbrauktā pirmā kalnu ceļu posma turpinājām ceļu virzienā uz mūsu viesnīcu vienā no Korsikas Nacionālajiem parkiem pa lielākas nozīmes šoseju.



Atšķirībā no kalnu ceļa – šoseja piedāvā daudz slaidākus pagriezienus un tos iespējams iziet ar lielāku ātrumu. Maršrutā gadījās arī pa kādai perfektai „adatas acij”.



Braukts tika bez bažām, jo gan asfalta temperatūra, gan 2 komponentu Michelin Pilot Power riepas bija tieši tas, kas 100% paredzēts šādai braukšanai. Īsts Sport touring pasākums.



135km pirmās dienas posms noslēdzas Ortale
miestā ar iepriekš rezervētu viesnīcu, Korsikas Nacionālajā parkā.





Brauciena laikā ir taisītas pietiekami daudz pauzes un pelsts, līdz ar to, ieradāmies Auberge de L'Alisgiani viesnīcā pēcpusdienā.



Uz mūsu ierašanās brīdi Ortale miests bija gandrīz izmiris un tukšs, tikai nez kāda iemesla dēļ pašā dienas teju +40C grādu saulē kāds no viesnīcas restorāna darbiniekiem bija sakūris milzīgu sārtu ar malku un gatavojas kaut ko cept



Piereģistrējamies viesnīcā. Mūsu rīcībā nonāk ļoti pieklājīgs numurs – ar terasi.





Te multikonfesiju pārstāvju netrūkst



Pirms devāmies vietējā miesta apskatē, dzirdējām, ka viesnīcas restorānā bija sākusies negaidīta tautas rosība. Absolūtas sagadīšanās rezultātā bijām nonākuši miestiņa ikgadējo svētku epicentrā.



Apstaigājām miestiņu un secinājām, ka korsikāņi teritorijas apsardzei neizmanto suņus Diez vai kādam radīsies velme kaut ko skaidrot šim te pūkainajam eksemplāram



Pēc nelielas pastaigas pa ciemu pievēršamies svinību atrakcijām uz ielas.





Korsikāņu ielas svētki raisīja pārdomas, kā saglabāt vietējo kopienu mainīgās globālās pasaules ietekmē, jo daudzas no ciema mājelēm bija savdabīgs brīvdabas muzejs – neapdzīvotas pagātnes liecības un liela daļa jaunatnes bija pārcēlušies vai nu uz lielākām salas pilsētām darba meklējumos, vai nu devušies uz kontinentu.



Var vien apbrīnot to uzmanību kāda tika veltīta jaunajai paaudzei, liekot tiem apzināties sevi un savu nozīmi kopienā, cik svarīgi ir būt starp savējiem, priecāties un būt lepniem par piederību korsikāņiem un ciematam.

Ortales miesta svētki izskanēja ar salūtu, priecējot ne vien paša miesta iedzīvotājus, bet arī pretējā kalna pusē dzīvojošos.

Otrā diena Korsikā sākas ar peldi jūrā un domu izbraukt dabas parku, lūkojoties kartē, šķērsot pašu Korsiku no Ziemeļiem uz Dienvidiem.

Ja pirmās dienas iespaidi par Korsiku, atrodoties Olbijas pusē, bija raksturojami kā pustuksnesis, tad esot kalnos un braucot cauri nacionālajam parkam šķita, ka šeit lietus līst acīmredzami biežāk, jo kalnu sāni bija biezi apauguši ar lieliem lapu kokiem un nebija īsti nekādu sausuma pazīmju.









Liels atvieglojums atrodoties kalnos bija pievilcīga temperatūra.



Ja Korsikas ielejās termometra stabiņš sasniedza +34C,tad kalnos tas nepakāpās augstāk par +21,5C.




Nākamās dienas maršrutā iegriezāmies arī vienā no vietējām pilsētiņām ar visai NEtipisku nosaukumu - Corsa.



Pilsēta būvēta pēc pareizākajām viduslaiku tradīcijām - kalnā, ar cietoksni augšā, apkārt mūri, pilsētas ielas - kāpnes.



Turpat uz vietas arī vietējo auto parkošanās risinājumi.



Vecpilsētā vietas maz.



Moto tradicionāli parkojas kur vien sanāk



Dienas un motobraukšanas saldais ēdiens Korsikā – Nacionālā parka posms aiz Vivariu.









(Konkrēti – ceļš D69).



Pilnīgi viss, ko var vēlēties jebkurš pēc serpantīniem un augstākās kvalitātes asfalta seguma izsalkušais motobraucējs!





















Absolūtii svaigs asfalts, līkloču līkloči, „adatacis”, teju nekādas auto kustības – ideālākā vieta, kur praktizēt moto spridzināšanas aktivitātes. Bet tas, protams, nenozīmē, ka Korsikāņu s*&du likums ir tapis atcelts



Neskatoties uz ragu lopu klātbūtni maršrutā, ceļa posms caur Nacionālo parku piedāvāja ne vien kalnus, bet arī ceļu caur skuju koku mežu.



Bet pat tur, rūpējoties par tūristu un mototūristu drošību bija manāmi parka darbinieki, kas veica savus pienākumus godprātīgi, novācot sakritušos priežu un egļu čiekurus no līkumaino ceļu braucamās daļas, it īpaši līkumu iekšmalām, kas ir aktuāli, krāmējot ar moto.













Mērojot tālāko ceļu caur Korsiku, virzījāmies līdz kopīgi noteiktajam punktam, kur mūsu moto kopīgie ceļi šķīrās uz pāris dienām.







Iemesls gaužām banāls – līdzbraucējas vēlme pāris dienas pasauļoties un pabaudīt Korsikas pludmales, kamēr mēs esam gatavi turpināt ceļošanu.



Mūsu nākamā tikšanās vieta bija plānota Dženovā: pludmalē, blakus vienai no bibliotēkām.

Jau krietnā pēcpusdienā esam izlīkumojuši līdz tādai pilsētelei kā Sartenē, kur jau vakara noslēgumā varam atslābināties pēc pilnas programmas viesnīcas publiskajā baseinā ar kalnu skatu aiz muguras un baudīt turpat lejup moto braucēju piedārdināto ieleju.



Pēdējā diena Korsikā atmiņā palika ar ostas pilsētas Bonifacio apmeklējumu. Tur mums nācās sameklēt vietējo ostu un celties pāri no Sardīnijas uz Korsiku.
Ņemot vērā, ka rīts bija sācies samērā agri un līdz prāmja atiešanai no Bonifacio bija pietiekami daudz laika.



Nolēmām apstaigāt Bonifacio vecpilsētu.

Lieki teikt, ka tūrisma industrija būtu gājusi Bonifacio secen, daudz dažādu krāmu un suvenīru bodes, kas izmētātas pa šaurajām Bonifacio vecpilsētas ieliņām.




Nedaudz pamaldoties īstās ostas meklējumos nonācām pareizajā piestātnē.
(2Xmazāka ostas teritorija kā Anderjsalā)
Arī šeit mūs jau gaidīja auto rindas, bet mēs tikām nokomandēti stāties pirmajās līnijās.
Līdz prāmja pienākšanai moto braucēju skaits kļuva manāmi kuplāks.



Beidzot pienāca prāmis, kā jau tas itāļiem raksturīgi, prāmja pienākšana un pasažieru/ tehnikas nobraukšana no prāmja izvērtās par cirku – automašīnas un pasažieri kopējā masā plūda laukā no prāmja. Tikko nobraukušie moto veidoja sastrēgumus gaidot līdzbraucējas. Dažs meistars pamanījās dzīt nost savu auto no prāmja atpakaļgaitā.... bet pat šādos apstākļos – nevienas avārijas.



Vēl pēc savas pusstundas saņēmām atļauju braukt prāmja tilpnē. Kārtējo reizi mūs sagaidīja tik pazīstamā striķa gala moto fiksāžas sistēma.



Kāpjot uz augšējiem klājiem un baudot mini ceļojumu pusotras stundas garumā, tika ievērtēta vietējā jahtu ostas akvatorija,



kur tiešām netrūka ne dārgu jahtu, kas kuģoja zem Maltas salas karogiem, nedz jahtu sastrēgumu, kur nepārtrauktā jahtu plūsmā iekšā un ārā no ostas, jahtas brīžiem kursēja teju vai viena otrai sānos.



Visu beidzot, prāmis uzsāka savu gaitu un izmetot šķērsām visa kuģu ceļa platumā devās Sardīnijas virzienā.
Uz klāja publikas raibuma ziņā bija arī pa kādam ekstravagantam personāžam. Arī kapucīniešiem ir pa prātam izbraukt starp salām



Turpat blakus bija gan francūži, itāļi, pat ikoniska blondā zviedru ģimenīte : tēvs – izbijis armijnieks, gadi 40, ar kundzi un padsmitgadīgu jaunieti ar Sprīdīša aubi galvā.

Attālinoties no Bonifacio skatām pavērās savādāk nemanāma daile ar leģendārajām “Escalier du roi d’Aragon” - akmens sienā cirstajām kāpnēm ar 187 pakāpieniem 45 grādu leņķī, kas balstoties uz vietējo leģendu, tapa izcirstas vienas nakts laikā 1420.gadā, Alfonso V karaspēka rokām, lai novērstu Bonifacio aplenkumu.



Mūsu maršruts mūs ved tālāk uz Sardīniju...
Top.LV