Online

Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 2 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Gandrīz 1000 jūdzes Igaunijā

Pievienota: 22. May 2014, 03:22

Komentāri (19)

Citas galerijas no lietotāja Fenders

Neliels ieskats 4 dienu vieglā ceļojumā apkārt Igauņu zemeslodei.
Jāsāk ar to, ka Igaunija ir ārzemes. Mazākais no trim baltu brāļiem, varbūt klusākais, bet, laikam, arī gudrākais. Dīvaini, es it kā biju bijis Igainijā reizes piecas vai sešas, bet nekad ar pašmērķi braukt pa Igauniju.



Un tātad, kopš 2010. gada, kad sāku ceļot pa Eiropu ar auto viens vai divatā, pēc (nupat saskaitīju) mazliet vairāk par 50.000 nobrauktu kilometru Rietumos, varu droši apgalvot, ka Igaunijā ir ceļi, ir ceļu kultūra un ir kur aizbraukt, ir ko redzēt. It kā nekas jauns, Lietuvā un Igaunijā ir asfalts, bet tomēr, ceļi un ceļa zīmes ir pirmais, kas nāk prātā - pie mums kādam ir jāsēž, jo neatrodas prātīgs skaidrojums tam, kā mūsu zemīte ar nodokļus maksājošu auto parku un tranzītu var būt tik nesalīdzināmi sliktākā stāvoklī, kā kaimiņi. Sākām brīvību taču reizē.

Zīmes cienīt tur likās patīkami - ja rakstīts “nelīdzens”, tad būs ielāps vai rise, ja “70”, tad kāda māja ceļa malā vai tamlīdzīgi. Skaidri, atbilstoši un respektējami. Vietējā publika pārsvarā brauc ļoti ieturēti un caur to arī diktē labas uzvedības etiķeti.

Četriem no pieciem ciemiem gar lielceļu ir veloceliņi. Lielākās pilsētās šis nav pat jautājums.



Pats brauciens - svētdien no rīta vienojāmies, ka pakosimies “viegli”, tāpēc salokam mantas vienā bagāžnieka somā, bet 5 min pirms došanās ceļā, tiek izlemts piebāzt arī sānu somas ar nevienam nevajadzīgām lietām - pļavā zvilnamā sega, pilnais lietus ekipējums diviem. Noderīga lieta, rodas vieta kedām, kas tomēr noder vakaru pastaigām civilizācijā.

Izbraucam vēlu, tad vasarīgas pusienas Rāmkalnos un tad virziens Valka/Valga. Pāri maģiskajai valstu robežai, tik pat maģiski uzrodas ceļa segums ar trafaretiem. Daudz mazāk maģiski ar 0:1 beidzas mana cīņa par taisnību ar TomTomu - desmit minūtes domāju, ka esmu gudrāks, bet viltus uzvarai bija grants ceļa garša, īsa, bet tomēr. Atgriezāmies uz asfalta un ap astoņiem vakarā nokļuvām Tartu. Superīga vieta, maza Minhene. Bija tur būts vairākkārt, bet nekad siltā saulainā maija vakarā. Pēc pastaigas pa vecpilsētu, pilskalnu un ap upi, 3 Saku surogāt-ali mani gāž no kājām miega virzienā, bet nav arī vēlme pretoties un pierādīt Igauņiem latvju aknu kvalitātes.


Tartu


Nākamajā rītā dodamies uz Peipusu. Kallaste. Kaut kas mazliet no padomiskas romantikas, ta ne zvejniekciems, ta ne vasaras mājas. Cilvēku maz, tūristu vēl mazāk, tikai pēckara privātmājas, pats ezers - bezgalīgs. Apstāklis, ka pēc 20km otrā krastā ir Krievzeme, noteikti piešķir savu sajūtu.


Karsts Peipuss


Krievija - iepriekšējā vakarā, pirms Tartu uz šosejas uzskrienam “iesprūdušai” armijai - ceļu bloķējis armijas manevrs, džeki nervozi, dusmīgi, rādu ar zīmēm “we ok to go?”, čalis ar šauteni rokās kaut ko māj ar galvu, bet laikam vairāk saviem večiem nevis mums. Krievijas tuvums fiziski un Ukrainas kontekstā liek “feisot realitāti” - tie armijas čaļi pilnā ekipējumā, bruņoti, transporti ar koku zariem maskēti, vienā vārdā - baisi.

Bet gar krastu uz augšu nekas daudz nemainās, būtībā kūrorts 70. gadu izpratnē, kā Rīgas Kinostudijas filmās. Ar dažiem moderniem akcentiem.

Tad no ezera līdz jūrai, pa ceļam iestājas stiprs siltums, braucot vējš pilda fēna funkcijas, līdz jūrai esam slapji. Izkāpt no ekipējuma ir ļoti patīkami, bet ūdens ledains, brienam līdz puskājai un saldējamies tādi kā esam - apenēs un t-kreklos. Pludmale akmeņaina, liedags šaurs. Bet ir ļoti smuki. Vietējā publika vairāk izskatās kā no Narvas nekā Tallinas, onkuļi mums velta neviltoti ziņkārīgus skatienus, bet jaunatni mūsu ierašanās neuzrunā.

Turpinam ceļu Tallinas virzienā, pa ceļam saskaramies ar nomales apstākli - tankā maksā pirms uzpildies. Tā kā man interesē uzpilde līdz kliņķim mērniecības nolūkos, tad ejam iekšā pie pārdevējas, demonstratīvi noliekam ķiveres uz saldējuma ledusskapja un prasam vai varam uzpildīt pilnu un tad maksāt. Sākumā angliski, tad krieviski, līdz beidzot atrodam kompromisu abu valodu mikslī. Uzpildos, sanāk 4.1 l/100 km, kas ir pārsteidzoši labs rādijums nokrautam mocim ar diviem pasažieriem. Taisnības labad jāsaka, ka tas ir ar ātrumu, kas reti ir ātrāks par 90, jo līdz šim ir bijis patīkami braukt lēni un baudīt vidi - iejusties un skatīties.


Tankts laukos


Tālāk dodamies uz Parispea pussalu, kas ir dabas aizsargājamā zonā un arī tālākais punkts Igauņu ziemeļos. Tur apkārt zibeņo, bet mums nenāk. Ierodoties, vēl aiz vien karsts un slapš, cerēju salīt kā cilvēks, bet salijām kā atdzisuši tūristi stundu vēlāk, kad sākotnējā doma vairs nelikās aktuāla. Lai simboliskāk, lietus sākās tieši tad, kad tālākajā pusalas punktā papildinājām tur esošu akmens krāvumu ar savu artavu. Brauciens uz turieni vien ir ko vērts dēļ ceļiem - labs segums, nulle satiksmes, līkumaini un mazliet pauguraini meža ceļi - skaisti!

Pirms Tallinas, uz šosejas, kur atļautais ir 110 km/h, mūsu blakus joslā pie bākas pielipis lido Honda CBR 125 ar visu Repsol krāsojumu, tik pat demonstratīvi pielipis pie savas bākas somas, nokausēju čali uz apmēram 120km/h. Pasažierei patika un tāds arī bija mērķis

Tālāk, Tallina, nakts, rīts ar brokastīm - meklējām smuku vietu, atradām francisku pagalmu, priecīgi tikām katrs pie kafijas un maizītes, beigās samaksājām 20 eur un vairs tik priecīgi nebijām.


Biedējam šoferus


Tad uz Haapsalu. Pa ceļam dāma sūdzas, ka flip-up paceļamais žoklis nefiksējas un brīvi krīt lejā, domāju - aizbrauksim galā, safiksosim. Bet liktenis iestājas pirms galamērķa - ķiverei ir izkritis skrūves elements. Rezerves skrūves, kas nāca komplektā (ražotājs jau paredzējis?), ir mājās, Rīgā. Tādi braukt nevaram, bet līdz Hāpsalai ir 15 km, iebraucam tur būvniecības veikalā un atrisinam problēmu tā, kā padomju savienībā dzimušiem bērniem pienākas - ar tāda paša izmēra skrūvi un “šaibu” (kā to metāla disku ar caurumu sauc latviski?)


Skrūve


Iepazīstoties ar prāmju kustības grafiku, tiek atmesta doma šajā braucienā iekļaut Hiiumaa salu, tāpēc dodamies uz Virtsu, lai peldētu uz Saaremaa. Kas arī izdodas, nejauši ierodoties perfekti, tieši laikā lai nebūtu jāgaida krastā. Ir jau vēls, tāpēc dodamies pa taisno uz Kuressaare, kur izbraukājot “centru”, kas izmēros ir salīdzināms ar, piemēram, centru Talsos, izlemjam nakšņot tuvāk dabai, blakus tai Saaremaa pilij, kur ir bijis būts padsmit gadus iepriekš. Tikām pie episkas lielformāta vakara gleznas dažu dzērienu pavadījumā.



No rīta Kuresāres pils ar muzeju, kas bij labs, lai tur pavadītu 1.5 stundu, tad kurss uz Saares ragu, kas ir Saaremā tālākais dienvidu punkts - netālu no Kolkas. Tam seko Pangas stāvkrasts salas ziemeļu galā, tur dzirds ūdens un smuki skati. Mazliet atgādina stāvkrastu pie Sagres, Portugālē, tikai tur ir okeāns un ir pakāpes episkāk.




Atpakaļceļā apciemojam privātu zoo, kurā audzē arī strausus - gaļai, esot virs 30 gab. liels ganāmpulks. Ceļš līdz Pērnavai pirmo reizi pa īstam garlaicīgs, pēc tam vekls stiepiens ar pāris sponsoriem pa priekšu, līdz ar robežu atpakaļ realitāte - rises, bedres, viss slitki kādus 20 km.


National Geographic "spoti" Igaunijā


Sev par pārsteigumu varu teikt - ja vēl neesi bijis apkārt Igaunijai, brauc! Brauc, pat ja daudz būts visur citur.

Nobraukts 1450 km, pie apmēram 5l/100 km, 3x nakšņots.


Labais: skaisti, tuvu, lēti, paredzami un civilizēti, epizodiski tiešām pārsteidzoši skaisti.

Sliktais: nav gluži Gadsimta Piedzīvojuma sajūtas, bet labs piedzīvojums tik un tā

Top.LV