Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

MOROCCO 2014

Pievienota: 06. Nov 2014, 23:52

Komentāri (21)

Citas galerijas no lietotāja Dartagnan

Nu tad tā.... Viss sākās ar to ka es ierakstīju forumā par domu izmantot prāmi Genova-Tanger Med. And uzrakstīja par domu braukt uz maroku. Goblins man pazvanīja ar jautājumu par Maroku. Un tā nu beigās sanāca ka braucienam uz Maroku novācāmies 5 mo no LV un And, kurš brauca no Strasbūras.

Piektdienas vakars, pie manis uz darbu atbauc Goblins un Jānis. Uzkraujam arī manu mo, uztankojamies, Salaspilī paņemam Kristīni un dodamies ceļā. Mums ir nepilnas divas diennaktis lai nokļūtu Barselonā, nokrautu mo, noparkotu auto, satiktu pārējos kuri lido un nonāktu līdz prāmim Barselonas ostā, kurš atiet 11 vakarā.
Svētdienas rītā iebraucam Spānijā un pusdienslaikā jau esam nokrāvuši mo un izklīstam norunājot vakarā tikties lidostā.
Pēc jautrās sagaidīšanas dodamies uz prāmja piestātni. Seko 36stundu brauciens no Barselonas uz Tanger Med.









Otrdienas rītā ar dažu stundu nokavēšanos ierodamies ostā. Priecīgi dodamies pie mo un braucam nost no prāmja. 100 m tālāk robežsargi pārbauda pases. Izrādas ka mums pasēs nav kaut kas ko vajadzēja dabūt uz kuģa, noliekam mo un skrienam atpakaļ. Uz prāmja mums pasēs iespiež numuru. Skaitās kaut kāds policijas reģistrācijas numurs, kurš kā vēlāk izrādas ir jāuzrāda visās viesnīcās u.t.t. Braucam tālāk, nonākam pie barjerām kur sākas vājprātīgs bardaks. Robežsargi kaut ko skraida, bļaustās, angliski neviens neko nesaprot. Mēs nesaprotam kas mums jādara, dabūjam anketas kas jāaizpilda, protams ka aizpildam nepareizi, robežsargs dusmīgs izlabo un aizskrien. Pēc kāda laika pienāk, kaut ko uzbļauj un aizskrien. Pienāk, paskatās kādus papīrus un aizskrien. Garām ejot parāda ka varam braukt.
Beidzot tikuši iekšā Marokā nobraucam kādus 30km un stājamies malā papusdienot. Dodamies gar vidusjūras piekrasti pa skaistu, klinšainu ceļu. Pēc dažu stundu braukšanas atrodam naktsmājas nelielā zvejnieku ciematā El Jabha. Saimnieks piedāvā vakariņās uzcept zivis. Izejam līkumu pa pilsētu, paēdam vakariņas un dodamies pie miera.



Nākamais rīts, paēdam brokastis un dodamies ceļā. Jau sadalamies, Goblins, Jānis un Nils brauc pa lielajiem ceļiem, mēs ar And un Aigu aizbraucam pa mazākas nozīmes kalnu pārejām. Vakarā tiekamies pie Fesas. Iebraucot pilsētā mums uzreiz piesienas puisis ar mopēdu kurš piedāvā lētu un komfortablu viesnīcu ar vietu močiem. Braucam viņam līdzi. Viesnīca ok, paliekam. Viesnīcnieks piedāvā gidu nākamajai dienai un restorānu šim vakaram.

















Nākamajā dienā gids mūs izvadā pa vecpilsētas tirgotavām. Labi atstrādāta shēma kas darbojas visur. Fesas vecpilsētā šo to arī iepērkam. Aiga nopērk paklāju, sākumcena 700eur, gala cena 175eur. Mēs iepirkām sudraba rokasspradzi no 30eur uz 2eur u.t.t.
Pēc vecpilsētas apmeklējuma tiekamies viesnīcā un braucam tālāk. Šodien nobraucam tik kādus 100km. Izejam vakara pastaigā pa pilsētu, pa lēto paēdam vakariņas nelielā vietējā ceļmalas ēstuvē.
















Tālāk dodamies tuksneša virzienā uz Merzouga. Ceļš ved pa tuksnešainām, klinšainām vietām, dažviet oāzes. Vakarā iebraucam pilsētā, uzreiz jau atkal uz mums kā uz gaļu metās kārtējie “need a hotel?” Tā nu mūs aizved uz smuku viesnīcu, kur savukārt mums piedāvā atstāt mantas viesnīcā un doties ar kamieļiem uz tuksesi, nakti pavadīt tur un no rīta atpakaļ. Visi piekrīt, mēs paliekam. Mūs kamieļi nevilina. Atvelkam elpu, ieejam dušā. Sāk rietēt saule, paliek vēsāks, dodamies izbraukumā izpētīt apkārtni. Izbraucam nelielu līkumu pa tuksnesi, aizbraucam līdz pēdējai iespējamajai vietai Alžīrijas robežas virzienā. Atgriežamies kad ir jau tumšs, iebraucam pilsētā meklējot benzīntanku. Atkal hiēnas apkārt, sakam ka mums jau ir hotelis un vakariņas un hašu arī nevajag, vajag tikai degvielu. Mums norāda ka tuvākais tanks ir 30km. Saskaitu ka teorētiski līdz tankam degvielai vajadzētu pietikt, bet nolemjam labāk neriskēt un braukt no rīta. Ierodamies atpakaļ uz vakariņām. Vakariņas tādas ka pat pusi neapēdām. Pamatīgi pārēdušies rāpojam uz gultu.





















No rīta esam augšā agri. Kamēr pārējie vēl nav atgriezušies paēdam brokastis un dodamies uz tanku. Tanks izrādas 15km attālumā, nevis 30 kā teica pilsētā. Uzpildamies un braucam uz vakar vakarā noskatīto vietu pie tuksneša. Nedaudz paārdos pa tuksneša malu un braucam atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam atduramies pret kamieļu baru kas staigā pa ceļu un nekādi nereaģē uz taurēšanu un citām skaņām. Vēlāk jau kopīgi braucam uz kāpām panēsāties.
Gāja jautri līdz Goblins neveiksmīgi mīkstajās smiltīs krita un savainoja kāju. Ar to arī prieki beidzās. Atgriežoties viesnīcā, sapakojamies un dodamies prom no viesnīcas atpakaļ uz kalniem.
Pa ceļam nolemjam izbraukt pa vienu mazas nozīmes 2800m augstu kalnu pāreju. Uz pēcpusdienu esam pie tās. Vienā tūristu vietā pirms nolūkotas pārejas satiekam LV tūristus. Kamēr pļāpājam Goblins aizbrauc visiem pa priekšu. Tā nu pa vienam turpinam ceļu. Ar vietējo palīdzību atrodam vajadzīgo krustojumu kur jāgriežas un sākam savu šīs dienas Hell ride.
Goblinu esam pazaudējuši, braucam tālāk cerot ka viņš ir priekšā. Mēs pa grants segumu atraujamies. Pēc kāda gabal apstājos jo sen jau kā spoguļos vairs nevienu neredzu. Pēc kādām 10min brauc Aiga un Nils, saka ka Jānim esot nolūzis koferis. Viņi aizbrauc tālāk, mēs sagaidam Jāni un arī braucam. Ceļš ir samērā slikts, izdangāts, daudzviet ūdeņiem izskalots. Taisns ceļa posms, izskalotas risas, priekšā neliels līkums un uzkalns. Gandrīz ceļa vidū stāv sieviete ar zīdaini uz rokas, blakus 5-6 gadīgs puika un māj mums. (Tie ir berberi – klejotāju ciltis kalnos, šajā gadījumā stādinna un prasa naudu) Nedaudz atmetoties, skatoties uz ceļu mēģinu neieraut špūrē un apbraukt viņus. Kad esam dažus metrus no viņiem bērns metas mums virsū. Protams ka viņu notriecam. Drošā attālumā, dažus līkumus tālāk apstājames novērtēt notikušo un bojājumus. Mocim nolauzts pagrieziens un sānu kaste. Notikušais bija naudas izspiešanas nolūkos, par šādu viņu rīcību bija dzirdēts jau iepriekš. Turpinam ceļu. Pēc kādiem 5km uzbraucot pa izskalotu serpentīnu kalnā apstajamies. Priekšā Jānis ar pusizjauktu mo, viņam kaut kāda nesaprotama dzesēšanas šķidruma noplūde. Saliek visu atpakaļ un braucam tālāk jau pa diezgan apšaubāmu ceļu augšup kalnā. Saprotam ka nāksies braukt pa tumsu, jo līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai ir vairāk kā 50km un ceļš neizskatās diez ko labs. Nobraucam lejā no kalna, atkal uz ceļa izskrien kādi berberi kurus apbraucam. Turpinam braukt pa nelielo celiņu, kurš vienā brīdī beidzas, to ir noskalojusi upe. Kādu kilometru nobraucam pa izžuvušās kalnu upes gultni un tālāk braucam pa ceļu augšup kalnā. Vietām izskalojumi un akmeņi, esam jau augstu, paliek auksts. Sāk krēslot. Braucam ātrāk lai vairāk paspētu nobraukt pa gaismu, līdz vienā atpakaļejošajā līkumā Jānis krīt un pārsit karteri. Pieceļam moci, tek eļļa. Nogāžam uz otra sāna lai netek, piebrauc pārējie. Esam nekurienes vidū, telefoniem zonas nav, no Goblina arī ne miņas Bez panikas paņemu epoksīda līmi, salveti kā armatūru, spirtu kā attaukotāju un salīmēju. Skaidrs ir ka līmei būs jāžūst vismaz līdz rītam un mums nav attiecīgu drēbju lai nakšņotu vējā 2600m augstumā. Kādas 2 stundas patusējam kalnā, uzvāram vakariņas un kafiju, izlietojam pēdējo konjaku, cerot ka līme nožūs ātri. Beigu beigās izsniedzam Jānim telti u.t.t., sametam līdzpaņemtās eļļas krājumus un norunājam ka no rīta Jānis turpina ceļu, bet mēs viņam braucam pretī no tuvākās apdzīvotās vietas kur dabūsim naktsmājas. Baiba sēžas pie And un mēs turpinam ceļu pilnīgā tumsā. Pēc dažiem līkumiem sasniedzam vistoni un sākas ceļš lejup. Šajā kalna pusē ceļš ir izskalots vairāk kā kalna otrā pusē, bet zinot kā būtu braukt atpakaļ, ceļu turpinam. Brīžiem gaismām paspīdot uz aizu un pretējām klintīm varam tikai iztēloties apkārt esošos dabas skatus. Esam izretinājušies, ik pa gabalam piestāju saskaitīt aizmugurē braucošo gaismu daudzumu. Kalna pakājē no tumsas atkal mani pārbiedējot iznirst berberi kurus knapi apbraucam. Nobraucam vēl nedaudz zemāk un atkal ceļš pārtop akmņu krāvumā. Neapstājoties braucu upes gultnē, domājot ka tas būs tikai mazs gabaliņš kā iepriekš. Mazais gabaliņš izrādījās vairāk kā 20km offrouda un triāla pa akmeņiem. Mūsu šoseja ir 100-300 metrus plata upes gultne starp klintīm, kuru augstums nemaz nav redzams. Braucam pa akmeņiem, meklējam vietas pa kurām varētu mēģināt izbraukt. Daudzviet staigājam ar kabatas lukturīti pārbaudot apkārtni pirms braukt, bet ne vienmēr tas palīdz. Daudzviet orientējamies pēc ēzeļu izkārnījumiem ar domu ka ja šeit ir gājis ēzelis tad visticamāk šeit var izbraukt arī ar motociklu. Dažviet ceļš bija neskarts, tikai tas sākās un beidzās ar vismaz metru augstu vertikālu sienu, vai arī uz tā uzbraucam un pēc 100 metriem tas beidzas. Dažviet bija vāji saskatāmas auto sliedes. Ik pa brīdim skatos ka tālu aiz manis neviens nav, gaidam. Izrādas ka šie speciāli ietur pamatīgu distanci, gaidot kad es atradīšu vietas pa kurām var braukt. Degvielas nav nevienam, jau pie sevis sākam domāt kurš kuram pārlies degvielas atliekas, lai viens varētu atvest pārējiem. Pēc GPS attālums līdz tuvākajam benzīntankam 70km. Tā nu pēc vairākm stundām tālumā redzamas pilsētas gaismas. Sākas iebrauktas pēdas pa nogāzi, vēlāk jau arī ceļš. Nonākot pie pilsētas apstājamies, telefoniem ir zona, bet sakontaktēties ar Jāni un Goblinu nesanāk. Braucam tālāk meklēt naktsmājas. Netālu arī atrodam hoteli. Pie ēkas ir cilvēks, kurš pārmaiņas pēc runā angliski. Saka ka viesnīcnieks drīz atnāks, nokaulējot cenu sarunājam naktsmājas. Saņemam ziņu no Goblina, kurš jau sen kā ir iekārtojies viesnīcā labu gabalu pirms kalnu pārejas. Saimnieks mums uztaisa tēju, atnes cepumus. Noskaidrojam ka ciemā tirgū var nopirkt degvielu un nav jābrauc uz nu jau 60km attālo pilsētu. Baidamies kā Jānim iet kalnā un kā viņš ar savu zemo moci tiks tālāk. Nosūtam viņam sms. Saprotam ka no rīta pretī braukt nevarēsim, jo degvielu ātrāk par 9iem nopirkt nevarēs, bet Jānis sāks kustēties vēlākais 7os. No rīta paēdam brokastis. Aprunājoties ar vietējiem uzrodas variants braukt Jānim pakaļ ar Hiluxu, par ko es savā ziņā jūtos vīlies, jo gribēju vēlreiz uzlabot offrouda skilu. Kamēr nu mēs tur bakstamies un gaidam uz vedējiem, un strīdamies kurš, kur un kā brauks pienāk atskaite par piegādātu sms Jānim. Uzreiz zvanam – Jānis jau ir pie ciema! Ar aplausiem sagaidam. Nakts pagājusi mierīgi, no rīta piecēlis moci, ielējis eļļu un braucis. Pa ceļam vairākas reizes nokritis, nolauzis arī pārējās kastes, vēl dažas reizes uzsitis apakšu, daļēji sabojājis līmēto vietu, eļļa nedaudz sulo, bet braukt var. Sapakojamies un dodamies uz tirgu pēc degvielas.



























Braucam uz Ouarzazete. Jānis aizskrien visiem pa priekšu, viņam smilšu pulkstenis tikšķ – tek eļļa. Iebraucam pilsētā, apstājamies sagaidīt pārējos. Man pēkšņi stipri paliek slikti, gribas vemt bet noturos. Sagaidam pārējos un dodamies tālāk, pēc kāda kilometra ceļmalā uz sāna guļ BMW, kas nodod Jāņa un Baibas atrašanās vietu. Padzeram apelsīnu sulas un braucam meklēt viesnīcu, And ar Nilu šmigas veikalu, bet Jānis ar Baibu gaida kad mēs ko atradīsim lai lieki nebrauktu. Pilsētas centrā pie tirgus sarunājam viesnīcu, iznākam ārā lai brauktu pakaļ pārējiem. Ielas pretējā pusē stāv Triumfs un zaļais Transalps, no turienes iznāk pārlaimīgs Nils ar And pilniem maisiem šmigas. Iepirkušies vairumā, tikai dziras pietiks ne ilgam laikam, jo mūsējiem liela apetīte. Atbrauc arī Jānis ar Baibu, ievacamies istabiņās, vēlāk izklīstam pa pilsētu. Esam pilsetas daļā kura nav paredzēta tūristiem, tāpēc varam mierīgi un netraucēti pastaigāt. Pēc Fesas par citu tūristu vietu apmeklēšanu nemaz nedomājam.











No rīta dodamies apmeklēt Atlas Film Studios, kas izrādas pilnīgi bezjēdzīgi izmesta nauda. Nils, And un Aiga pa to laiku jau ir devušies Mhamid virzienā, Jānis un Baiba paliek tepat meklēt kur sametināt karteri. Jāni un Baibu ceļojuma laikā vairs nesatiekam, viņi vēlāk brauc uz Marakešu un gar piekrasti uz Spāniju. Tāpat arī Goblinu satiekam tikai Spānijā, viņš brauc uz Marakešu satikt lidostā Lieni, vēlāk 26. datumā Lienei lidmašīna no Malagas. Jānim un Baibai laikam 28. no Barselonas. Man parādas doma palikt Marokā visilgāk, līdz pēdējam brīdim – līdz 30ajam, lai 31ajā vakara būtu Barselonā un izbrauktu uz LV, bet līdz tam vēl tālu, dodamies Mhamid virzienā.
Satiekam pārējos pa ceļam kafejnīcā. Paēdam un braucam tālāk uz tuksnesi. Braukt smagi, karsts, jūtos ļoti slikti, jūtu ka temperatūra, dažbrīd velk uz vemšanu, piestāju ceļmalā klints ēnā ar domu atgulties. Kādas 15min pagulšņāju uz aukstās klints un sakodis zobus braucu tālāk, līdz noskatītajai vietai vēl kādi 150km. Ceļš, samērā neinteresants, vienmuļi akmeņu lauki, pa retam kāda izkaltusi oāze, neliela kalnu pāreja ar dažiem skaistiem skatiem. Iebraucam benzīntankā, tur jau mums atkal vietējie klāt, piedāvā naktsvietas un tuksneša izklaides 100km attālajā Mhamid.
Iebraucam Mhamid, tur jau mūs sagaida, jau ir informēti par mūsu ierašanos. Sagaidam pārējos un dodamies apskatīt aizdomīgi lēto, komfortablo hoteli, kurš esot 300m no mazās pilsēiņas centra. Tas izrādas 3km pa upes gultni un tuksnesi līdz norobežotai teritorijai tuksnesī, kurā atrodas vairākas nelielas prastas ēkas un teltis. Šeit nepaliekam, braucam atpakaļ uz pilsētu, kur dabūjam normālu hoteli. Atbildīgais ir jauns puisis ap 25g, ar kuru vēlāk ietusējam. Draudzīgs un laipns, grib man palīdzēt uznest mantas, labu gribēdams paņēma topcase. Es viņam teicu ka nevajag, ir smags. Džekiņš sakodis zobus stiepa vismaz 30kg smago kasti. Ievācamies istabiņā, degu kā ugunīs, ieslēdzu A/C, izdzeru nimesil un uz kādu stundu atslēdzos. Pamostoties jūtos jau kā cilvēks. Ejam lejā vakariņās. Zupas tiek pasniegtas ar ļoti interesantām grebtām karotēm, kuras vēlamies iegūt savā īpašumā. Pēc vakariņām mierīgi sēžot And uzjautā oficiantam vai drīkstam šeit lietot savu viskiju, saņemam atļauju, bet tikai tā lai neredz. Pajautājam vai varam dabūt šādas karotes katram sev. Puisis pastāsta ka šīs karotes ir speciāli gatavotas tuksnesī, nav nopērkamas, bet beigās piedāvā mums karotes apmaiņā pret tādu pudeli kā viņš nupat redzēja, tas ir litrs grant. Protams ka mēs nepiekrītam, par naudu pārdot arī negrib. Atnes glāzes un kolu, piedāvājam arī viņam, viņš grib bet pirmkārt ir darbā, otrkārt nedrīkst. Beigu beigās puisis sēž pie mūsu galdiņa, mums ir trīs karotes uz visiem, sākas nodzeršanās un puiša nopratināšana par musulmaņu dzīvi, dzīvi tuksnesī u.t.t. Puisis pastāsta ļoti daudz. Ir dzimis tuksnesī aptuveni 70km no šejienes. Zin kā uz savu dzimto apmetni aiziet piecās dienās, bet nevar to parādīt kartē, ne arī aizbraukt uz turieni. Tā kā jūtos ne pārāk labi, tad dodamies gulet, pārējie paliek.













Nākamajā dienā izbraucam pa tuksnesi, atbraucam atpakaļ uz brokastīm, tad vēlreiz pa tuksnesi. Pa to laiku satiekam daudzus motobraucējus kuri dodas tuksnesī. Mamīda ir durvis uz īsto sahāru. Iebraucot tuksnesī līdz nākamajai apdzīvotajai vietai ir 130km uz kurieni visi arī brauc. Satiekam čehus kuri saka ka tur jau ir braukuši, viens ar veco transalpu, otrs ar dominatoru, saka ka smagi, bet izbraukt var, bet ar mūsu močiem un bagāžu tur neizbraukt.
Tālāk vājprātīgā karstumā seko brauciens uz Marakešu. Sajūta tāda itkā kāds visu laiku pūstu virsū ar celtniecības fēnu. Meklējam viesnīcu, pārējie stipri atpalikuši un ierodas dažas stundas vēlāk. Atceroties Fesu domu par Marakešas vecpilsetas apmeklēšanu tomēr atmetam.































Izbraucot pamatīgu līkumu pa mazajiem kalnu ceļiem vakarā pa tumsu nonākam Agadīrā, kur priekšā jau pārējie, sen jau ievākušies viesnīcā. Atrisinot nelielas domstarpības tiekam pie sava nobukotā viesnīcas numuriņa, jeb dzīvokļa. Šovakar slikti Aigai. Uzcienājam Aigu ar nimesil un dodamies gulēt.





No rīta izejam pastaigāties gar okeānu. Nolemjam ka dažas dienas varētu šeit uzkavēties. Recepcijā mums saka ka šis numurs uz vēl dažām dienām nav pieejams, bet varam dabūt citu, uz pusi dārgāku. Ejam apdomāties vai palikt, vai kā sākumā bija domāts braukt tālāk gar piekrasti. Tā nu nobukojam netālu esošo divreiz lētāko hoteli uz divām dienām un sākam pārvācamies. Pārējie gan paliek tajos pašos apartamentos vēl vairākas dienas. Dienu pavadam Agadīrā, cenšoties izvairīties no tūristu vietām, bet tāpat ik pa brīdim mūs pavada saucieni want to get high?
Nākamajā dienā kamēr pārējie tukšo neskaitāmos dzērienu litrus mēs dodamies pa mazajiem kalnu ceļiem uz dienvidiem līdz Guelmin. Vakaru noslēdzam ar pastaigu gar okeānu.















Braucam nesteidzīgi gar okeānu. Essouira pabraucam garām, nevēlamies atrasties tūristu vietās. Nobāzējamies nelielā zvejnieku ciematā netālu no El Jadida. Paēdam un dodamies pastaigā uz piekrasti. Kŗēslo, pie ūdens pamatīga migla. Zvejnieki izkrauj lomu. Visi aktīvi darbojas. Uz mums noskatas tikai retais, neviens nepiesienas. Sagaidījuši tumsu un noskatījušies uz viļņiem kas sitas pret klintīm dodamies pie miera.













Nolemjam tomēr palikt Marokā līdz pēdējam brīdim. Tas nozīmē ka ieskaitot šodienu mums Marokai vēl ir četras pilnas dienas, kuru laikā plānojam izbraukt mazu 2650m kalnu pāreju un apmeklēt Ouzoud ūdenskritumus. Marokā esam palikuši mēs, And un Nils, kuri vēl jo projām kož Agadīrā. Pārējie visi jau Spānijā, vai mājās. Mums seko nepilnu 80km brauciens gar piekrasti līdz Cassablanca un tālāk vienmuļš brauciens līdz Beni Mellal. Nonākot pilsetā līdz tumsai vēl kādas divas stundas. Nočekojam booking.com, Beni Mellal nekas labs nav, toties ir pieņemams variants jau tuvu noskatītajai kalnu pārejai. Uz turieni arī dodamies. Pārbraucot, mazu, vienu joslu platu nepilnu 2000m augstu kalnu pāreju nonākam mazajā kalnu ciematā Ouaoizeght. Ieeju viesnīcā, recepcijā vairākas izklaidīgas meitenes, no kurām dažas mani ieraugot steidzīgi aizsedz seju. Sarunājam istabiņu, ejam apskatīt, protams ka atkal atsevišķas gultas, saku ka man vajag ar vienu lielu gultu. Ievācamies un dodamies apgaitā pa naksnīgajām, cilveku pilnajām mazpilsētas ieliņām. Visur kņada, aktīva tirdzniecība, kāds dēļus ēvelē, kāds metina. Katrā mājā kāda rosība. Uz mums tikai visi noskatās, bet neviens nepiesienas, neesam jau tūristu vietā!





Spriežot pēc kartes mūsu kalnu pārejai vajadzētu sākties ar pārceltuvi pār upi, kas likās ļoti vilinoši, bet piedzīvojam vilšanos, ceļš met līkumu līdz vietai kur upe izžuvusi un tur ir jauns tilts kuru vēl būvē. Vēl dažus km nobraucam pa jauno ceļu, kam seko LV cienīgs bedrains asfata ceļš kas vēl pēc kādiem 10km pārtop šaurā grants ceļā. Braucam pa kalnaino apvidu augšā un lejā, izbraucam cauri mazam ciematam. Ceļš ved lejup, vietām stipri izskalots. Braucam pa kalna malu, zemāk parādas upes gultne, ņemot vērā izskaloto ceļu iedomājos par iespējamo triālu. Drīz vien ceļmalā samājam divus vāciešu Land Cruiser un vienu MB G klasi, kuri izlikuši saliekamos krāslus upes gultnē ēd pusdienas. Turpat aiz līkuma ceļš arī beidzas. Upes gultne, nelieli, kulaka lieluma akmeņi, kuros grimstam un peldam kā mīkstajās tuksneša smiltīs. Kristīne nokāpj, es ar smaidu līdz ausīm cīnos uz preikšu, bez pasažiera jau daudz vieglāk. Pēc kādiem 500metriem visapkārt lieli akmeņi, nevar saprast pa kurieni mēģināt izbraukt. Pārāk riskēt arī negribas, tomēr esam vieni. Valstī vēl ir palikuši tikai And un Nils kuri kapā kaut kur pie okeāna. Pēc dažiem simtiem metru turpinas ceļš, aptuveni piemetu kur braukt un mēģinu. Ar trešo reizi un labu ieskrējienu uzlecu augšā. Braucam tālāk pa šauro kalnu ceļu, kas ved augšup. Pēc dažām stundām esam nonākuši jau vairāk kā 2800metru augstumā. Sākam braukt ātrāk, ja gribam redzēt ūdenskritumus tad jāpasteidzas. Sākas asfalts, nu varam braukt krietni ātrāk. Iebraucam Ouzoud, ceļmalā kāds māj. Apstājamies, saka ka ūdenskritumi ir te, moci jāliek tur, piedāvā hoteli u.t.t. Noliekam moci kur mums norādīja, vecais uzreiz klāt, saka ka ir gids un par 100dh (10eur) mūs izvadās. Atšujam viņu un ejam. Turpat jau sākas suvenīru tirgošana u.t.t. Pēc dažām minūtēm jau redzam ūdenskritumus, mērkaķus un tūristu barus. Nedaudz pastaigājam un pēc nepilnas stundas esam jau atpakaļ pie moča kur stāvvietas uzraugs mums pieprasa 10dh par mo sargāšanu. Iedodu 5 un saku ka vairāk nedošu, līdz šim 5-10dh esam maksājuši par nakti. Uzsit dusmas par šito tūristu čakarēšanu. Braucam tālāk, sāk satumst. Aizbraucam atkal ar nelielu līkumu pa mazajiem ceļiem, pāri 1800metru kalnu pārejai, pa kuru šaurā ceļa dēļ braucam diezgan lēni. Pa nakti paliekam Beni Mellal, esam pilsētas jaunajā centrā, viss kā Eu, redzēt šeit nav ko, izejam nelielu līkumu pa pilsētu un dodamies atpakaļ.
Mums ir palikušas divas dienas lai nonāktu līdz Gibraltāram, līdz ostas pilsētai Tanger ir nepilni 600km pa šoseju, kas nebūt nav interesanti. Kā arī gribas pēdējo nakti Marokā pavadīt kādā jaukā, viesmīlīgā vecpilsētā, tādēļ nolemjam braukt pa mazajiem kalnu ceļiem.
Priekšā vēl divas dienas, bet mums jau sāk pietrūkt šīs valsts, ar tās nabadzību, piemēslotību, ēzeļiem un aitām kas staigā pa ceļu un vecajiem kūpošajiem w123 mersedesiem kuros kā likums brauc 7-8cilvēki



















































Dienas pirmajā pusē braucam pa taisnām šosejām pār līdzenumiem, tālumā kalni. Pēc dažām stundām ceļš ieved kalnainajā apvidū, sākas serpentīni. Dažreiz līkumos mocis tā kā nopeld. Pārbaudam spiedienu riepās, viss ok, braucam tālāk. Vēl dažas reizes mocis līkumos nopeld, līdz pilsētā, aplī, pie ātruma ap 40-50kmh pie neliela slīpuma negaidīti saslīdam un šļūcam uz sāna atmuguriski. Pieceļamies, pašiem viss ok, pieceļu moci, nesaprotu kas tas tagad bija??? Nošļūcām mīksti uz aizsargiem, nolauzām jau nolauzto kasti, man cauri jaunie zābaki un bikses :@ Apskatu kritiena vietu, tur asfalts ir tīrs, izspiedies piķis, kas ir ļoti slidens. Atvelkam elpu un turpinam ceļu. Tagad līkumos braucam daudz lēnāk kā iepriekš. Vienalga vēl vairākās vietās līkumos mocis nopeld, dažās vietās pat kāju izlieku.
Noskaņojums nekāds, sāk krēslot. Līdz tuvākajai pilsētai kur mums uzrāda viesnīcu ir vēl kādi 60km. Braukt atpakaļ uz iepriekšējo pilsētu arī negribas. Mierīgi, nesteidzoties, dodamies tālāk. Apkārt esošie skati mūs šodien arī vairs īpaši neinteresē.
Tumšs, braucam lēni pa līkumoto ceļu. Neliela apdzīvota vieta, hoteļus neredz, cilvēki no ceļmalas uzkrītoši māj, stādina. Turpinam braukt. Pēc dažiem km aizmugurē pietuvojas mašīna, mirkšķina ar tālajiem, taurē, vēlāk apdzen, apdzenot taurē un pa logu kaut ko rādaa rokā, atraujas, apstājas ceļmalā, izkāpj ārā un stādina mūs. Nolemju apstāties. Apstājos un dusmīgs uzbļauju whats your problem? Puisis sāk atvainoties, piedāvā palikt pie viņa par velti un hašišu. Pasūtu viņu un braucu. Šis brauc cieši aizmugurē un pēc kādiem 5km nozūd. Vēl pēc kādiem 5km apdzīvota vieta, atkal visi māj, stādina, kaut ko bļauj. Ciema beigās, nomaļā vietā, kur ir gaiš apstājamies lai saprastu kur mēs esam un cik tālu vēl jābrauc. Uzreiz piebrauc vecis ar auto un arī uzmācīgi piedāvā big house with garage for free un smoke. Braucam tālāk, iebraucam Ketamā, kur bijām domājuši palikt. Tumšs, auksts, ielas cilvēku pārpildītas, visi mūs ieraugot metas mūsu virzienā, māj, bļauj. Ieraugam hoteli pašā pilsētas centrā, apstājamies stāvlaukumā, uzreiz uz mums visi sastājas rindiņā kā uz svaigu gaļu, vienus atšuj, nākošais nāk klāt. Ieeju recepcijā, pa ceļam no kāpnēm nobļaujoties pilnā balsī ka mums nevajag ne viņu mājas ne hašišu. Tur neviena nav, iznāku ārā, atkal jau kāds klāt, pēc 5min ieeju vēlreiz iekšā, joprojām neviena nav. Iznāku ārā, apspriežamies, šeit palikt negribas, navigācija uzrāda viesnīcu 500m tālāk, braucam. Pa ceļam atkal no ielas malām tas pats. Piebraucam pie no ārpuses greznas viesnīcas, pie mums jau skrien. Uzreiz pienāk arī apsargs un izdzenā visus. Ieeju iekšā, cena liela, istabu skatīties nemaz neeju. Ārā apspriežamies, nočekojam booking.com, izpētam karti un secinam ka ja mēs nepaliekam šajā pilsēta, tad mums ir jābrauc vismaz 60-70km. Paliekam pa dārgo, vismaz mocis apsargātā pagalmā un neviens nepiesienas. Ievācamies istabiņā, par kuru esam samaksājuši 694dh bez ēdienreizēm. Par labākām vietām esam maksājuši arī 200dh ar brokastīm. Esmu vīlies par visu šo dienu.
And un Nils jau ir pametuši Maroku un kož ar Goblinu gibraltārā.









Rīts, uzrakstu sūdzību par asajām, saplēstajām flīzēm, tekošo podu kurš šņāca visu nakti, durvīm kuras netaisas ciet. Nobukojam prāmi 17os un steigā pametam šo pilsētu. Pie izbraukšanas no pilsētas policija kontrole, mums parāda ka varam braukt. Visapkārt skaisti skati, esam virs mākoņiem. Ap pusdienslaiku dažreiz saslīdot iebraucam Tanger Med. Izņemam biļetes, iečekojamies, līdz uzkāpšanai vēl vairāk kā divas stundas. Nolemjam nekur nebraukt, paliekam turpat kafejnīcā gaidīt uzkāpšanu. Uzreiz arī nobukojam apartamentus netālu no Malagas, 130km no ostas Algericas.
Samainam atlikušo naudu uz EUR un kustamies robežkontroles virzienā, atceroties kāds murgs bija iebraukt šajā valstī. Cik nelaipni mūs šeit sagaidīja, tik laipni pavadīja. Robežsargi saprot angliski, paskaidro, palīdz sarakstīt papīrus un ar smaidu norāda kur jābrauc. Izbraucam caur rentgenu un stājamies rindā pie prāmja.
Sākam kustēties, lai arī pēdējās divas dienas nav bijušas pozitīvas, tomēr paliek skumji pamest Maroku. Esam šeit pavadījuši 16 dienas. Saule noriet.
Tumsā iepeldam Algericas, ātri izbraucam caur robežkontroli, apģērbjamies un braucam uz hoteli. 130Km pa bāņiem, ātriatrodam īsto vietu Torremolinos pilsētā. Izrādas esam nobukojuši ļoti jauku un mājīgu pilnībā aprīkotu studio tipa dzīvokli par 25eur 100m no jūras. Paliek žēl ka no paša rīta jābrauc prom, bet nu spānijas dienvidus ķemmēsim citreiz.











Pirms izbraukšanas nobukojam viesnicu Valensijā. Mums vēl priekšā 1000km pa šosejām līdz Barselonai. Pusceļā benzīntankā nejauši un negaidīti satiekam Goblinu un Nilu, viņi plāno braukt līdz Alekantei.

Rīts Valensijā. Steigties mums nav kur. Šodien jānobrauc tikai 350km, un mēs tā pat izbrauksim dažas stundas ātrāk kā pārējie kuri visu nakti koduši.
Nesteidzīgi braucam pa šosejām, iebraucam Sitges. Aizejam līdz pludmalei, gribējās nopeldēties, bet tomēr pārdomāju. Braucam tālāk izbaudot pēdējos skaistos skatus pa smuko klinšaino piekrastes ceļu Barselonas virzienā. Apstājamies stāvlaukumiņā, sazvanam Goblinu, viņiem vēl 100km. Sagaidam saulrietu un dodamies tālāk.
Iebraucam lidostas stāvlaukumā. Priekšā stāv Aigas un Jāņa moči, tulīt piebrauc arī Goblins un Nils. Piebraucam mašīnu, un sākam krāmēties. Atbrauc arī And, palīdz uzkraut močus. Esam sakrāmējušies, atvadamies no And kurš paliek vēl divas dienas pakost Barselonā un dodamies ceļā.
Ar to arī šis ceļojums mums ir beidzies. Atlicis tikai neinteresants 3000km brauciens ar auto un piekabi ar 5 močiem no Barselonas līdz Rīgai.












Maroka ir musulmaņu zeme. Alko var dabūt labi ja 5 vietās visā valstī, atsevišķos veikalos tūristu kvartālos un tas maksā vismaz 3x dārgāk kā LV. Dzīve reģionos stipri atšķiras. No klejojošajām berberu ciltīm kalnos, līdz eiropejiskajai bagātībai lielpilsētās. Braucot pa bāņiem vispār liekas ka esi EU, tikai dažviet gar ceļa malu ejošais ēzelis, aitas vai kazas atgādina par patieso atrašanās vietu. Kopumā autoceļi daudz labākā stāvoklī kā LV. Ļoti daudz jaunu ceļu. Uz vairākiem mazajiem kalnu celiņiem, kur ir viena braukšanas josla, drupina klinti un taisa jaunu divu joslu asfaltētu ceļu ar visām barjerām. Biju gaidījis daudz grants ceļus, bet īstenībā tādi te ir jāpameklē. Par stāvvietam visur ir jāmaksā. Ik pa kvartālam ir vīriņš atstarojošajā vestē – stāvvietas uzraugs. Cena nav noteikta. Par dažām stundām 5dh ir vairāk kā pietiekami. Par 10dh vīriņš visu nakti sēž uz krēsla blakus mocim un sargā. Visur saka ka visas mantas moča var droši atstāt, daudzviet tā arī darījām. Daudzviet pie iebraukšanas pilsētā ir policijas kontrole. Ceļš norobežots, priekšā eži, likumsargi ar automātiem. Pirms viņiem jāapstājas un jāgaida kad parādīs ka var braukt. Dokumentus un bagažniekus pārbauda tikai vietējiem, mūs ne reizi nepārbaudīja. Daudzviet stāv ar radariem. Mums arī uzlika 500dh (50eur) par +20kmh. Rokas radars ar labas kvalitātes krasainu videoierakstu – neko neiebildīsi. Visur valstī aktīvi notiek celtniecība. Lielākajās pilsētās visur tiek būvēti jauni māju masīvi. Arī ar telekomunikacijām nav nekādu problēmu. Zona ir gandrīz visur. Arī pavisam mazā kafejnīcā, mazā miestā nekurienes vidū ir wifi. Degvielas un ēšanas cenas tādas pašas kā LV. Veikali kādus mēs tos pazīstam te praktiski nav. Ir tikai tirgotavas, cenas nekur nav norādītas, praktiski par visu ir jākaulējas, bet produktu cenas ir lielākas kā LV, daudzviet pat 2x lielākas. Arī retajos self service veikalos, kādi šeit ir retums un kur cenas ir norādītas. Hoteļi vidēji 10-30eur no cilvēka, pusē gadījumu ar brokastīm, reti kur iekļautas arī vakariņas. Pasūtot ēst vienmēr atnes lielo negāzēta ūdens pudeli un grozu ar garšīgu baltmaizi, kādu LV jau gadus 20 nopirkt nevar.


Kopā nobraukti 6300km, no kuriem 5100km pa maroku. Prom bijām 23dienas, no kurām 16 Marokā.
Kopā iztērēts 1870Eur ieskaitot ceļojumu apdrošināšanu, kartes u.t.t.
Moču transports uz Barselonu un atpakaļ izmaksāja 306Eur no katra mo. (Mums arī pašu transports, citiem lidmašīna)
Prāmis no Barselonas un Tanger 300Eur un no Tanger uz Algericas 55Eur (divi cilvēki +mo)
Hoteļi 500eur
Maksas bāņi maksāja smieklīgi – lētākais 5dh (0,5eur), dārgākais 26dh (2,6eur)
Un ap 700eur ēšana un daži suvenīri

Pieņemu ka kopējās ceļojuma izmaksas mums uz diviem ir daudz mazākas kā citiem. Tomēr mēs centāmies izvairīties no tūristu vietām, gribējām redzēt viņu ikdienas dzīvi. Rezultātā palikām mazpilsētās un restorānos garneles arī nerijām. Kā arī alkaholu nepirkām.
Top.LV