Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 7 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

V-Stromu tests Rumānijā

Pievienota: 30. Dec 2015, 22:44
Atjaunota: 31. Dec 2015, 14:26

Komentāri (11)

Citas galerijas no lietotāja Endurotraveller

Sākotnēji šī galerija nemaz nebija ieplānota, bet sēžot vakarā pie ugunskura Transfagarasanas kalnu pārejā un cita starpā apspriežot MP redzēto secinājām - galerijas veidot mums nepatīk, bet aplūkot MP ceļojumu galerijas patīk gan, jo var iegūt priekšstatus par valsti uz kuru vabūt tikai plāno braucienu. Tā nu nolēmām, ka arī par šo braucienu kāda bildīte jāizliek vispārējai apskatei, bet lai jauno gadu nesāktu ar nepadarīta darba sajūtu, steidzu to paveikt vēl 2015-jā.

Plānos bija braukt uz Maroku, West-Alpen vai Rumāniju. Braucēju kvorums nobalsoja par Rumāniju un tā - jūnija sākumā devāmies ceļā. Maršruts vienkāršs: LV-LT-Polija (pa mazajiem celiņiem)- Slovākija - Ungārija - Rumānija.
Teltis līdzi, nekādas naktsmāju rezervācijas - īsāk sakot, brīvais režīms.
Cenšoties atcerēties pusgadu vecus notikumus jāatzīst, ka dienasgrāmatu veidošana ceļojuma laikā tomēr ir noderīga, lai gan piņķerīga padarīšana, kas paveicama tikai sūrākajiem un disciplinētākajiem ceļotājiem, tas noteikti nav par mums, tādēļ foto vairāk ataino Rumānijā redzēto.

Izbraucām 8.jūnijā, laiciņš ideāls.

Lietuvu šķērsojām ātri, jo izmantojām jaunāko pakalpojumu - policijas eskortu.

Ņemot vērā smieklīgās cenas, Polijā palikām viesnīcā , bet, lai prīmusi neierūsētu, mūsu rūdītākie grupas biedri vakariņas gatavoja tā, it kā būtu apmetušies brīvā dabā. Piebildīšu, ka arī visas pārējās naktis, izņemot vienu tika pavadītas viesnīcās.

Klasiskie skati pa ceļam.

Īsti neizprotu kaimiņzemju siltās jūtas pret "vareno atbrīvotāju".

Šķiet necilākā robežpāreja brauciena laikā - Slovākija / Ungārija.

Tā nu pilnīgā freestailā sasniedzām kāroto galamērķi. Kopumā maršruts bija izlikts pa Karpatu kalnu grēdas apkaimi, protams iekļaujot bīstamāko Eiropas ceļu un citus interesantus objektus. Uzklausot pieredzes bagātākos biedru vilšanās stāstus, Bukareste maršrutā netika iekļauta.

Navigatora režīms - "īsākā distance" un lai gan karte uzrāda asfaltu, dabā viss ir citādāk.



Vietējo monētu mums vēl nebija, bet pārcēlājs neko neteica par 1EUR monētu plaukstā, gan jau saimniecībā izmantos.

Vienīgā priecīgā jeb joku kapsēta Eiropā.

Šajā kapsētā aizgājējiem tiek veltīti humoristiski pantiņi un attēli, kas raksturo viņu hobiju, nodarbošanos.

Ar ko pārvietojas vietējie:



Kā varēja noprast - katram rumānim nākot šai saulē tiek iedots zirgs, savukārt vēlākos gados - ja izdodas nokult kādu hektāru magoņu lauka, tad jau rumānis pārsēžas uz džipveidīgo braucamo. Magoņu lauki, ne tikai hektāra platībā, tika manīti pa dziļiem nostūriem ne viens vien.



Rumānijā dzīvo desmit reižu vairāk iedzīvotāju kā Latvijā - katrs brauc ar ko pagadās, jo auto visiem nesanāk.



















"Trakais Maksis" atpūšas...





Kalnos bieži sastapām mobilos bišu stropus, kuriem braucot garām ķiveres stiklā iesitās arī pa bitei.



Visa brauciena laikā motobraucējus redzējām ļoti maz, vai nu izvēlētā maršruta dēļ vai viņu tiešām šajā valstī nav daudz. Tādēļ bija situācijas, kurās pretimbraucējs (vai pretim braucošās 2 mašīnas, kas viena otru apdzen) tevi uztver kā satiksmes dalībnieku, kurš noteikti var pierauties maliņā un kuram nav nepieciešama pilna josla.













Senākais no koka būvetais klosteris. Būvēts 1390.gadā.



Iekštelpās, protams, fotogrāfēt bija aizliegts.

Daži attēli no Turdas sāls raktuvēm. Sāls ieguve šajā raktuvēs notika no 1075.gada līdz 1932.gadam. Šahtas augstums 112 metri, vienā vārdā - iespaidīgi.





Rumānija un čigāni, pardon, - romi.

Kā gan bez tiem, lai gan virsū neviens nebruka un iedzert neaicināja, tomēr raksturīgo arhitektūru manījām gan.

Reiz, sen senos laikos, kādam čigānu Baronam bija divi dēli, lai tie savā starpā nekašķētos, nolēma Barons tiem uzbūvēt mājas...







Korvinas pils. Viena no lielākajām Eiropā un viens no Rumānijas "brīnumiem". Rakstos minēta jau 1446 gadā, saglabājusies līdz mūsdienām. Ar apbrīnojamu regularitāti ik pa laikam nodegusi (1 reizi simts gados).





Paraugdemonstrējumi kā izklaidēties un izvingrināt sevi viduslaikos.

Kura no abām personām ir eksponāts?

Pirmo reizi ar roku varēju aizsniegt pils torni.



Pa asfaltu braukt jau bija apnicis, tādēļ "līdām" augstāk kalnos, lai pabrauktu pa slēpotāju trasēm. Oficiāli tās bija slēgtas, bet vai gan tas mūs spēj atturēt no tādas izklaides...



Vietām saule no sniega segas bija atbrīvojusi tikai nepilnu metru taciņas.

Te ziemā pacēlājā šūpojas slēpotāji, braucot pa šo oficiāli slēgto trasi ik pa laikam sastapos ar kājāmgājējtūristiem, kuri pārāk laipnu seju nerādīja.

Mērķis sasniegts - Sfinksa feiss, Bucegi nacionālā parka kalnu grēdā.

Un Sfinksa vecmāmiņa, kuru laika zobs jau izdeldējis pavisam mazu.

Braucot atpakaļ pa ceļam sastapti vietējie džipisti, kas bija nolēmuši arī pabraukāties pa šo trasīti.

Un labi, ka laicīgi aiztinos, jo lejup braucot tika sastapti policejskije ar kalniem piemērotu braucamo, kuri varētu likt skaidroties uz slēgtās trases.
Runājot par Rumāniju un Policiju - redzējām tos samērā bieži, bet par mums tie neizrādīja nekādu interesi.

Dzīvnieki uz Rumānijas ceļiem....





















Esam sasnieguši Transfagarasanas pāreju. Šīs nesaprotamās ceļa zīmes brauciena laikā ne vienu reizi vien esam sastapuši, tomēr aizvien turpinājuši ceļu.













Kalnos var kāpt arī ar tādām kurpēm, galvenais, ka sirdī prieks!



Transfagarasanas kalnu pāreja, it kā viens no bīstamākajiem un aizraujošākajiem Eiropas ceļiem. Vēsturiski - militārais ceļš, kuru būvēja armijnieki no 1970.g līdz 1974.gadam. Ņemot vērā, ka šī ceļa izbūvē tika patērētas vairāk 6000 tonnas dināmīta, nav jābrīnās,ka 40 zaldātiņi ceļa izbūves gaitā tika uzsperti gaisā. Ceļu būvēja Čaušesku režīma laikā, bailēs no PSRS, lai nepieciešamības gadījumā varētu ātri "pārmest" karaspēku pāri Karpatu kalniem. Neformāli - Čaušesku ar Transfagarasanas izbūvi vēlājās pamērīties "krāniņiem" ar Rumānijas karali Karol II, kurš lika izbūvēt Transalpinas ceļu, kas vēl aizvien ir Rumānijas augstākais ceļš.

Krievu žurnālisti filmēja Dacias apskatu.





Lai īpaši atzīmētu Eiropas bīstamākā ceļa apmeklējumu un iepazītu to arī nakts braucienā - nolēmām uzsliet teltis kalnu pārejas virsotnē. Šī arī bija vienīgā reize, kad iztinām teltis, bet bija to vērts.

Apķērīgākais no mums visiem tika sūtīts pēc alus, malkas un provianta.

Uguns iekurts, vakars var sākties...

Nākošajā dienā ceļš turpinājās pa Rumānijas ārēm...



...kurās par drošību katram jāgādā pašam.

Virzienu uzņēmām uz Transalpinas ceļu, kas, neskaties uz Čaušesku pūliņiem ar Transfagrasanu, tomēr ir palicis Rumānijas augstākais ceļš, sasniedzot 2145m.



Transalpina izrādījās puspabeigta - daži posmi pieklājīgi atjaunoti, dažos iesākti remontdarbi, bet pamesti nepabeigti, it kā būtu beigušies līdzekļi.





Vietējiem vienmēr kulbā ir transporta līdzeklis, lai tad kad beidzas ceļš, to varētu turpināt pa takām.

Ne vienreiz vien šajā braucienā radās sajūta, ka rumāņi dzīvo viegli un ne par ko daudz neispringst. Nu pabeidzām ceļu, nu uzlējām asfaltu, nu izlija mums tur betons uz 180grādu līkuma, nu nekas, gan jau būs OK...

Kolhoza priekššedētāja darba auto...

Asfalts atkal beidzās, par ko man prieks bija vienīgi man un turpinājām ceļu uz Serbijas pusi.





Ceļā sastaptie...



Sastapām arī kārtīgu vācu mototūristu (vienu no nedaudzajiem brauciena laikā, tāpēc jo īpāši cienījamu)..

Klājam galdu, lai cienātu ar nacionālajiem dārgumiem.

Atkal nesaprotamā ceļa zīme, kuras dēļ ceļš gar Donavu bija kā izmiris.

Pa labi -Rumānija, pa kreisi - Serbija.

Serbija nekad nav karojusi ar Rumāniju,tomēr robežsardzes infrastruktūra ir vēl manāma.



"Pašiņš" ar Decebalu, Dacias reģiona karali.

Vēl dažas pa ceļam sastaptās ainiņas:





















kā jau minēju Rumānijā viss ir easy - viens mazgā savas kuslās miesas, kāds cits turpat ņem ūdeni...

Ja gadās nošaut stirnu, tad sevi jāpieķēdē pie bises, tā viš' ir.

Vietējo inženieru izdomas lidojums...

Modernās tehnoloģijas veiksmīgi sadzīvo ar nacionālajiem putniem. Īstenībā WIFI bija sastopams salīdzinoši bieži.

Sadales tīkls atpūšas...

Vārti ir katras ciemas mājas vizītkarte, kura signalizē arī par notiekošo aiz šiem vārtiem...

Piemēram, sērām.



Apbūves gabaliņu? Šur tur bija sastopami pļavu projekti, kā arī saules bateriju lauki elektrības ieguvei.

Karstā ūdens vai apkures truba, pilsētas centrs. Roku knapi varēja noturēt, acīm redzot siltuma zudumi nav aktuāli - easy.

Kāpēc gan sevi jāpiepūlē un gāzes trubas ir jārok zemē? Var arī tā - easy.



Ik pa laikam sastopami vecie rūpnīcu korpusi - liecības no plānveida ekonomikas, kas patreiz neko konkurētspējīgu nespēj saražot.

Bijām nokļuvuši ceļojuma tālākajā punktā. Apmetāmies kārtīgā iestādē ar baseinu, baseina bāru un citiem patīkamiem aksesuāriem. Nedaudz relax un tad ceļš mājup.



Neiztikām arī bez "žanra klasikas" - tālākajā punktā no mājām konstatējot, ka tā ķēde uz zvaigznītes ir jau metamas un tehniskajā konsīlijā spriežot - meklēt ķēdi uz vietas, vai "vilkt uz māju". (bija ok, līdz mājām tikām)

Laika apstākļu Dievs bija mums labvēlīgs - Rumānijā lietu nedabūjām, ūdens līmenis HESu ūdenskrātuvēs bija zems.





Kārtīgu gāzienu dabūju Polijā, kamēr savilku ekipējumu paslēpos pieturā.

Nomainīju saules brilles pret lietus brillēm un turpināju ceļu. Nezinu kā citiem, bet esot ceļojumu tālākajos punktos un pagriežoties uz māju pusi man ieslēdzas "kapājamais režīms uz mājām", kad mērķis ir viens - dzimtā sēta.

Izmantojot jau sākotnējo pieredzi, arī mājup izmantoju policijas eskorta pakalpojumus.

Home sweet home.

8 dienas, 5380km. V-Strom izturēja godam, pierādot, sevi ļoti labu ceļojumu moci solo ceļojumiem ar vidējo patēriņu ap 4 L/100km.


Nu tad, kā saka Rumānijā - Drum Bun!
Veiksmīgiem ceļojumiem bagātu Jauno gadu!

Top.LV