Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 4 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Kalnu Līkumi Marocco

Pievienota: 03. Mar 2016, 19:16
Atjaunota: 10. Mar 2016, 15:49

Komentāri (16)

Citas galerijas no lietotāja motomeitene

Ir pienācis laiks otro reizi iekarot Āfrikas ceļus! )) Nezināmu iemeslu dēļ satraukums pirms brauciena ir daudz lielāks nekā pirmajā reizē. Varbūt tāpēc, ka tiek nomainīta tehnika, vai tāpēc, ka plānotais maršruts ir grūtāks. Skaidrs ir viens, tik garu pasaules ceļu mērojot, nu nemaz negribās, lai tehnika pieviļ vai, nedod Dievs, pats aplauz nagus un ragus nekurienes vidū, piemēram, akmeņainā tuksnesī +36 grādos.



Katrs ir nolēmis, ar ko dosies šajā braucienā un atbilstoši sagatavo tehniku. Protams, ka katrs pats ir arī atbildīgs par savu līdzi paņemto ceļasomu, kas nu tur būs – ar to būs jāiztiek un cik liela būs, tāda arī būs jāved visu laiku līdzi, jo dzīvošana vienā vietā nav paredzēta.

Jau pienācis rīts, tāds vēss un atspirdzinošs. Artūram miegs nenāk, 5:00 jau stellē augšā moci. Man programma ir īsa, lielais maiss uz bagāžnieka ar gumijām, mugursoma mugurā, spoguļi uzskrūvēti, gatavs. Negantelis pacīnās ar divu maisu pielikšanu pie motocikla sāniem, un tad jau visi esam gatavi ceļam. 10:00 ir kuģis no Barselonas, kurš dodas uz Maroku. Izskatās, ka braucēju būs daudz. Superīga kompānija ar pārīšiem labākajos gados savākušies ar tikpat gadus vecām vabolītēm un dosies piedzīvojumu meklējumos, visi ir jautri un svilpo no prieka. Tiekam kuģī, tad beidzot var izstaipīties un izgulēties pirms gaidāmā un nezināmā ceļa.



Esam Marokas ceļos un tā kā diena laba, nolēmām, ka brauksim līdz Fesai. Braucam jau pa zināmiem ceļiem, bet tas nebūt nenozīmē, ka ainava šobrīd paveras tāda pati, kā februāra braucienā. Pa ceļam iebraucam Chefchoun pilsētā apskatīt izslavēto ūdenskritumu. Godīgi – es tur nevarēju novērtēt to, kas tur bija jāaplūko, bet atzīmēšanās pēc esam bijuši. Cilvēku tur bija daudz un interesanti šķita tas, ka, visur, kur vien var, visas malas pilsētā bija izkrāsots debesu zilā krāsā.





Sanāk mazliet pabraukt pa bezceļiem, ceļā jau sāk satumst, bet vairs nav tālu. Šajā braucienā pavīdēja noruna, ka pa tumsu nebrauksim, bet ir pirmā diena Marokā un Fesā nonākam pilnīgā tumsā. Mēģinājām atrast tās pašas naktsmājas, ko toreiz, bet tā īsti neizdevās. Tad nu ļāvāmies vietējiem biznesmeņiem, lai nu rāda savu “best place, good price”. Šoreiz jau viss šķiet pieņemams, pat tas, ka, ieejot tualetē, ārā nevar tikt, jo no iekšpuses rokturis ir nolausts. Ja tur grib pasēdēt vientulībā, tad, aizcērtot durvis, tas varētu sanākt uz ilgu laiku. Nu ko, vēders jau rūc, ejam vakariņās. Saimnieks viesmīlīgs, klāj galdu un piesēžam atpūsties. Kā vienmēr, jāizbauda gardā mandarīnu sula. Saimniecītes pa virtuvi šiverē, gaiss jau smaržo, mmm... vēders rūc. Tiešām labi un gardi paēdām, un saldākam miegam, protams, jāiet pilsētas izpētē. Ja Jūs, apstaigājot Fesu, cerat uz naksnīgi saldiem sapņiem, tad tas varētu nepiepildīties, bet savā bariņā ar visādiem jokiem, pastaiga ir laba. Viens uz ielas mēģina dresēt vistas, turpat aiz stūra nākošais nodarbojas ar baložu skološanu, kora dziedāšanai. Daži bērni rīko ballīti, taisīdami troksni ar to, ko vien var atrast, jaunieši sēž vietējās datorzālēs. Nevaru pat izstāstīt, kā viņas izskatās, kurš redzējis, sapratīs. Tad vēl visādi tumšie ielu nostūri ar kliedzošiem kaķiem un 5 stāvīgas mājas, kuras ir sastiprinātas kopa ar plēvēm.









Klāt jauns rīts, ar vietējiem cilvēkiem esam jau kļuvuši par brāļiem.  Sasienam mantas uz saviem braucamajiem un no Fesas dodamies uz Sefrou. Pa pļavu ceļiem un akmeņainām pļavām, cauri nacionālajam parkam dodamies uz priekšu. Parks “Ifrane National Park” bija ļoti, ļoti skaists. Milzīgi kadiķu koki, kas izskatījās tur mūžību augam un mazi akmeņaini celiņi. Ik pa laikam iemaldāmies kādā lauku sētā, kas ir pavisam, pavisam vienkāršas un pieticīgas. Cilvēki dzīvo mazās akmens būdiņās vai siltumnīcās, apkārt ganās aitas un vistas, rej klejojoši suņi.

















Ir jau trešais rīts Marokā un pošamies uz Kenifru. Šodien laiciņš mazliet apmācies un smidzina lietutiņš, tas visu skatu padara drūmāku. Bet pilnai jautrībai Artūrs sadomā, ka vajag iemesties pļavā. Ko darīt, Negantais arī, tad man, protams, arī jābrauc, neiešu jau viena uz ceļa palikt. Jā, pļava bija super mālaina un mocītis tā kārtīgi dabūja aplipt, bet skaistu skatu tomēr izbaudīt un iemūžināt dabūjām.





Tā nu ceļi šodien vijās līkumu līkumiem, paverot skatu uz interesantiem ūdens izgraustiem caurumiem klintīs. Ceļa pagriezieni no ciematiem līdz Todrai ir diezgan viltīgi un bīstami.



Kuļamies pa kalniem šur tur pāri kādam slapjumam, kas pārrāvis ceļu. Skati tik pārsteidzoši, ka ik pa laikam vajag piestāt, lai izbaudītu.











Artūrs bija mazliet kaut kur aizķēries un ieradās ar nolauztu stiklu. Sanāca nesaprašanās ar kalnu līkumu



Pamazām jau satumst un gani savas kazas jau sāk dzīt uz nometnēm, bet mēs vēl turpinām braukt kalna virsotnēs. Jo augstāk tiekam, jo ceļi paliek nepievilcīgāki.







Eh, uz vakara saulrietu paspējam jau dodoties lejupceļā un beidzot Artūram paveras skats uz ezeru. Smejamies, lai rauj tik peldbikses virsū un laiž uz peldi, jo visu laiku gaidījis, kad būs ūdens. Vakara vēsums kalnos bija kā reiz piemērots peldei, lai pēc tam vēl brauktu ar moci. ))

Rīts sākas ar motociklu remontu, Artūrs mēģina saremontēt iepriekšējā dienā nolauzto stiklu un mazliet sašķiebto motocikla priekšu. Negantelim mocis esot sācis neiet, tiek ķimerēti vadi un izrādās, ka ir nolūzis kontakts gaisa temperatūras devējam. Es vienkārši kā kundze iznesu galdu saulītē, saimnieks man atnes kafiju un maizītes ar ievārījumu, jo manam mocim viss kārtībā.  Kad mocīši salaboti, paši iestiprinājušies, dodamies uz Dadesa ieleju.





Eh, skati Marokā ir vienkārši neatkārtojami, es nespēju aptvert, kā var būt tik liela dažādība, kā var aiz katra ciemata tik ļoti mainīties ainava.











No ciemata izbraucot, mēs līkumojam pa mālaini smilšainiem ceļiem kur skats paveras uz rudām klintīm, kuras ik pa vietām iekrāsojušās zaļos un violetos toņos.



















Pamazām virzamies uz augšu kalnos, bet pēc brīža mums paveras skats ar pavisam citādu ainavu, kur kalni ir pelēcīgi un sapūsti tādi kā apļi. Skatoties tālumā, tā vien gribās moto drēbes novilkt nost un aiziet pastaigāt un palēkāt pa plašumiem.







Uzbraucam augšā un satiekam atkal aitu barus, kas ganās ne visai bagātīgās kalnu pļavās. Izbaudām skatu uz ciematu, kas ir kalnu ielejā. Tik milzīgi, neaptverami kalni, kas ik pa laikam ietver sevī cilvēku dzīves.







Dodoties tālāk ceļā, saskaramies ar ceļu remontu, jo kalns ir mazliet nobrucis un ceļš nogājis no ierindas. Domājams, ka ar mašīnu varētu kādu dienu tur pakavēties, bet ar mocīšiem viens divi esam pārvēlušies pāri un ceļa darbi var turpināties.















Šī diena paliks spilgti atmiņā, jo skati bija patiešām neredzēti. Ar to vēl viss nebeidzās un izlīkumojām lielos, varenos kalnu pagriezienus lejā pa ieleju, ko iepriekšējajā dienā nebijām sasnieguši pa Todru.







Skaidrs, ka šodien pusdienu pauzes nebūs, jo izskatās, ka novirzāmies no sava brīvā ekskursijas plāna. Benzīntankā daži keksiņi, limonāde un aiziet tālāk. Vēl ar pusi jāpadalās ar izsalkušiem suņukiem.









Tā nu burvīgais saulriets ir klāt, atkal kaut kur nekurienes vidū. Es nevaru ar moci vairs pabraukt, jo ir tādi kanjoni, tādas ielejas, saules staros tik skaistas ēnu spēles, vienkārši acis jāsien ciet.









Saulrietu izbaudām un atkal solījuma pārkāpšana turpinās (pa tumsu nebraucam) braukt, ka nu tik.

Jūtam, ka apkārt skati ir burvīgi, bet ir pilnīga tumsa, vienīgi kāds riteņbraucējs vai suns pa ceļam gadās. Panākam Neganteli, KTM riepa pušu, izrādās viena varena nagla iedūrusies. Pie debesīm mirdz milzu, milzu mēness, šķiet kalni ir beigušies un vienkārši pāri pļavai braucam uz ciemu. Lai arī šķita, ka ciems tepat tepat, tik tuvu nemaz nebija un viss tumsā tāds mānīgs.

Nakts melnumā atrodam kempingu, kurā palikt, sarunājam kaut ko iekost un gaismu motocikla remontam.

Kā mums ies tālāk, seko līdzi, jo turpinājums sekos!.....
Top.LV