Online

Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 3 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

The epic moto trip

Pievienota: 24. Sep 2016, 09:57
Atjaunota: 25. Sep 2016, 17:37

Komentāri (32)

Citas galerijas no lietotāja Sayuri

Zināma aksioma - viss labais notiek tad, kad to vismazāk gaida.
Aprīlī nopirku Kawasaki ER 5 maršrutam mājas-darbs-mājas, pēc diviem mēnešiem attapos Stelvio Pass.

JEB

MANS PIRMAIS MOTO CEĻOJUMS



Mērķis bija ēst visu local, izbraukt slavenākās kalnu pārejas, stāties, kad gribas atpūsties, nebraukt, kad negribas.

32 dienas
6800 km
KAWASAKI ER-5 & BMW F800GS
Lietuva, Vācija, Austrija, Šveice, Itālija, Francija, Polija


LATVIJA - LIETUVA (1 diena)
Braucām līdz Klaipēdai un tālāk ar prāmi pārcēlāmies uz Ķīli, lai izlaistu garās stundas uz Polijas bāņa.





VĀCIJA (2 - 6 diena)
80 km no prāmja līdz Hamburgai, tur nakšņojām.
Lai gan sākotnēji plānojām nebraukt pa bāni, miests aiz miesta izbesīja. Pirmais galamērķis - Minhene, kur tikāmies ar draugiem, pievienojāmies BMW grupai, lai izstaigātu BMW muzeju.



Vieta, kur Ādolfs dibināja pirmo partiju.


Fonā BMW muzejs.



AUSTRIJA, ITĀLIJA, ŠVEICE (7 - 8 diena)
Izbraucām caur motoveikalu pēc waterproof cimdiem (Nirnbergā tiku arī pie jauna muguras sarga) un braucām uz Insbruku.
Pirmie kalnu skati, gribējās fotografēties aiz katra līkuma.



Austrijā uzlīme uz 10 dienām izmaksāja ap 5 € vienam mocim.
Cimdi uzreiz arī noderēja - Insbrukā kārtīgs lietus. Ēdām lielisku ķiršu-šokolādes strūdeli. Nākamajā dienā maršruts kalnos augšā.

Pirmā kalnu pāreja - Timmelsjoch 2509m. Maksas iebraukšana/izbraukšana (kā no kuras puses sanāk) vienam mocim ap 14 €.
Tālāk kalnos valstis mainījās ne pa dienām, bet pa stundām.



Bijām pārstājuši sveicināties ar motociklistiem. Principā būtu jābrauc ar paceltu roku.
Uz visu fona bijām ļoti jauni. Pārsvarā braukā sirmi kungi ar milzīgiem vēderiem un lieliem močiem.
Izbraucam no desu, alus un iebraucam picu un vīna reģionā.

No 7 C augšā kalnos līdz 29 C lejā ielejā. Un šajā brīdī sākās episkas nakšņošanas vietas.

Reinis:
"Man atklājums ceļojot ar motociklu. Ja kādreiz braukt cauri Alpiem Itālijā, tad ir vērts meklēt pēdējā brīža mazās B&B un Farmstay vietas iekš booking.com - viņas visas ir ar ļoti augstu reitingu (9.0 un uz augšu), vienmēr brīvas, diezgan lētas un ar maz apskatiem. Tas ir tapēc, ka treknie vācieši un šveicieši ar saviem treileriem visi paliek lejā viesnīcās par 150€, jo viņi vienkārši nevar uzbraukt pa 45 grādu stāviem, 180 grādu līkumotiem un pāris metru šauriem ceļiem 5km augšā kalnā, lai paliktu mazajos, vecajos un vertikālajos kalnu ciematos pie fermeriem. Bet tās vietas ir izcilas - pirmkārt jau pats brauciens augšā ar motociklu ir izaicinājums, kas pat vienu kļūdu nepiedod. Stresains, ar adrenalīnu un baigo gandarījumu beigās - foršu, klusu, tikai-tev lauku māju ar grandiozu kalnu ainavu un vietējiem, kas tev pagatavo vakariņas, iedod aliņu vai vīnu un izpļāpājas. Es kaut ko mēģināju nobildēt, bet neviena bilde no neviena aparāta to sajūtu nevar saķert, kad tu sēdi vienkārši pļavā ar kalniem sev zem kājām un klausies kā džinkst kalnu kazu zvaniņi un kaut kur tālu lejā krēslā dūc vēl pēdējie vietējie sporta motocikli.

Jābrauc speciāli bija lejā no kalna uz miestu, kurā viss jau bija slēgts, lai sameklētu kaut kādu pārtiku un vīnu, bet tā notiek, ja brauc ar moci un neko neplāno."




Vēl viena B&B mazā kalnu miestiņā, kuram klāt pat nevarēja piebraukt, bet bija jākāpj pa vecām akmens trepēm un takām. Pēc trakā brauciena pa šauro un stāvo ceļu neviens no mums nebija gatavs vēlreiz braukt lejā pēc ēdiena un jau nospriedām, ka ja tur uz vietas nekā nav, tad šovakar iztiekam bez vakariņām.
Saimniece izdzirdējusi, ka esam izsalkuši, vien jautāja - vai ēdam ķiplokus un uz cikiem klāt galdu.
Labākā pasta kādu esmu ēdusi tika badīta uz šīs terasītas. Un patiesībā grūti tā izstāstīt, cik nesteidzīgie vakari ar vīna glāzi kalnos bija maģiski.





ITĀLIJA (9 - 20 diena)
Esam pašā augšā - Stelvio pass. Motociklistu festivāls.
Tā arī nesapratu - vai man labāk patika braukt augšup vai lejup. Ja sākumā augšupejošie labie pagriezieni bija netīkami, tad beigās jau iemanījāmies un visi bija feini.





Apbraucām apkārt visam Como ezeram, lai beidzot atrastu vietu, kur nokāpt pie krasta.



Mazās ieliņas Como pilsētā tūristu un attiecīgi arī veikaliņu pilnas.



Divas dienas bez močiem atpūtāmies milānā. Traks karstums + 32 C.
Labi, ka mūsu apartamentos bija gaisa kondicionieris, beidzot varējām arī izgulēties.
Itālijā ar moci braukt ir grūti - visi dara, ko grib un brauc, kur vajag, nevis, kur atļauts. Mums pat Edoardo (mans Itāļu draugs) teica - Itālijā viss ir atļauts līdz brīdim, kad kāds pienāk klāt un saka, ka tas nav atļauts.

Vakariņojām "Brisket" - amerikāņu stila cafe. Pulled pork, brauniji un līdz šim labākais aperol spritz (brauciena laikā kopā apmēram 20 dažādus aperol spritz nogaršojām).




Atpūtai Milānā sekoja ļoti nogurdinošs un karsts brauciens pa Itālijas bāni uz Boloņu. Tas, ko galīgi negribējās, ir sastrēgums uz bāņa 34 grādu karstumā ar ķiveri galvā, cieši uzvilktu muguras sargu, moto jaku, ādas cimdiem un garajiem zābakiem. Miegaini un piekusuši iebraucām Boloņas centrā pusdienot. Bijām nelaikā - plkst. 16.00, pusdienu laiks beidzies un vakariņu laiks vēl nav sācies.
Sulīga alternatīva - paņēmām arbūzu, persikus, aprikozes un turpat pie močiem noēdām.
Tālāk braucām bez jakām, jo neizturams karstums.
Dienas galamērķis - Florence. Līdz turienei tikām ar 30 km līkumu, nomaldījāmies pa GPS nepazīstamiem pilnīgi jauniem ceļiem. Pa ceļam strīdējāmies, vai Firenza, kas minēta uz visām norādēm, ir tas pats, kas Florence. Ir!

Brauciena laikā vairākas reizes secinājām - ļoti labi, ka ir rācijas. Bez tām būtu grūti un neērti.

Kaut kur starp Boloņu un Florenci:




Dienas noslēgumā vakariņas tādā kā food expo - Florencē virs centrāltirgus otrajā stāvā ēdienu paradīzē, kur var dabūt visus Itāļu ēdienus izcilā izpildījumā.
Uz Itāliju ir vērts braukt šīs vienas vietas dēļ!



Ēdām costata beef ar spinātiem, capri stila picu, kur izceptai picai virsū liek svaigu buffalo mozzarellu un pilnīgi un noteikti labāko kūciņu līdz šim - līdzīga napoleonam, ar plānu, kraukšķīgu, karamelizētu mīklas kārtiņu un izcilu krēmu.






Uz brokastu vietu nākamajā rītā Florencē braucām stundu. Visur vienvirziena ielas un ķieģeļi.
Uz pirmo atrasto cafe aizbraucām, adresi atradām, bet pašu kafejnīcu ne, tad braucām atpakaļ pāri upei uz citu. Iebraucām pie kādiem padsmit ķieģeliem un septiņām "braukt aizliegts" zīmēm, izbraucām 3 vienvirziena ielas pretējā virzienā līdz bijām klāt.

Pēc tam brauciens uz Terni ļoti grūts. Karsti, lielu piepūli prasīja noturēšanās uz moča vien. Saules svilina, acis jūtīgas. Pēc pirmajiem 50 km man sāka asarot acis un tā arī visu ceļu nobraucu - rijot asaras. Dzēram daudz ūdens. Pusi šķidruma izsvīdu, otru pusi asarā izlaidu, bet ceļa laikā vieglāk nekļuva.

Aizbraucām vakariņās uz vietu ar lieliskiem sieriem un gaļām. Cafe, kur biju pirms pusotra gada. Atmiņa neviļ - bija labi!
Reinis jautāja viesmīlim, vai šajā laikā kaut kur var nopirkt vīnu līdzi ņemšanai (bija 21.15), nevarot. Sarunāja, ka iedos mums līdzi mājas vīnu. Iedeva. 1,5 l plastmasas ūdens pudelē, 5€.




Nakšņojām viesnīcā ar baseinu. n-tais aperol.
Ūdens baseinā gan neinteresanti silts.




Virzamies uz Amalfi, gribējās pie jūras.
Braucām gar krastu. Izbraucot no Terni bija tie paši 37 C, bet pie jūras patīkamāks.
Atkal jau pēc 20 km sāka asarot acis. Versijas par vēju vai sauli tika noraidītas - jo kā tad visas iepriekšējās dienas? Izrādās, karstumā svīstot, sejas krēms tiek acīs un tās kairina. Tātad jābrauc ar nolaistu saulesbrilli, bet lielais stikls paliek vaļā, lai seja vēdinās un krēms netiek acīs. Turpmāk smērējos tikai zonā zem acīm.
Nu jau braucam pavisam itāliski - pārbraucu pār savu pirmo sarkano.
Tad kādu brīdi vēlāk mums priekšā brauca policijas auto. Ilgi nedzinām, nebūtu bijis smuki. Līdz policijas auto pats vienā vietā pie dubultās nepārtrauktās iet garām citiem.
Nakšņojām mazā, kartē neizteiksmīgā piejūras miestā Gaeta, bet, kad tikām līdz šejienei, miests pārsteidza. Skaisti!
Kopā no Terni līdz Gaetai 285 km.

Pie mūsu nakstmājām Gaetā:






Vakars miestā:




Tālāk cauri Neapolei uz Amalfi.
Izbraucām caur fermu rajoniem - milzīgi kukurūzu lauki, ēnā sagūluši bifeļi, mozzarella buffala veikaliņi katrā miestā un viens aiz otra augļu smagie auto pilni ar arbūziem, melonēm un aprikozēm.






Apkārt Neapolei netīrs, smirdīgs ceļš, izgāztuves uz viaduktiem. Labi, ka neesam iecerējuši šeit uzturēties. Fotomirklis pie Vezuva vulkāna.




Reinis:
Kad dzīvē mazliet turbulence, nekas neārstē labāk kā uzkāpt uz motocikla un braukt kaut kur, kur acis rāda. Pabraucot garām lielajai ceļa zīmei ROMA visā 37 grādu svelmē dabūju zosādu, jo tajā brīdī sapratu, cik tālu no mājām esmu patiesībā aizbraucis. Bet, tā kā karstums ir nežēlīgs, izlemts tika braukt uz jūras pusi, nevis mīcīties sutīgā pilsētā. Braucam tālāk, es jau ar elpu sajūtu jūru, tad to arī ieraugu, atveru stiklu un ceļos kājās, skan Space Oddity un es jūtu, ka apziņa brauc kosmosā un es grimstu cinemātiski pacilājošā momentā, kad brīdī pie "Check ignition and may God's love be with you" pusvārdā dziesmu rupji pārtrauc GPS sievietes balss ar trulu "Enter the roundabout and then take the 2nd exit". Eh. Bet nu pēc pāris dienu braukšanas esam šī brauciena tālākajā dienvidu galapunktā - Amalfi. Te ir viens no pasaules skaistākajiem piekrastes ceļiem, kas arī bija brauciena mērķis. Izbraucām divreiz. Jumts = nost jau kādu piekto reizi. Tagad 2 dienas vārtos pludmalē, dzeru aperolus, uzņemu D vitamīnu un sākšu stūrēt uz māju pusi.

Mūsu ceļojuma kulminācija, kur tālāk uz dienvidiem vairs nebrauksim - Amalfi.

Vakarpusē, kad saule aiz kalna, abos virzienos izbraucām "Amalfi drive", kas ir stāvās klintīs izcirsts piekrastes ceļš starp Amalfi un Sorrento kūrortpilsētām. Ik pa brīdim veidojas sastrēgumi, jo kāds ir noparkojies jau otrajā rindā vietā, kur zīme to aizliedz darīt, un autobuss netiek garām. Kāds stāv, kāds spraucas garām. But when in Rome do as the Romans do. Mēs neatpaliekam - esam bez kastēm, tāpēc lienam visur, kur droši var un kur, iespējams, nevar.



Skats no pludmales uz arābu cietoksni klintīs.



Tradicionālais aperol spritz.





Pēc vairāku dienu motobraukšanas minimālās drēbēs mana mugura ir piecos dažādos toņos. Beidzot saulīte to izlīdzinās.

Pēdējā laiskā diena pludmalē pie jūras.
Beidzās gan pretiedeguma krēms, gan dzintara SOS, kas nozīmē - jāpārtrauc sauļoties. Bijām arī nedaudz apdeguši, saules gana.
Pusdienās ēdām maizītes ar pesto, prosciutto, mozzarella buffala un vietējiem ķirštomātiņiem. Pēcāk kāpām uz mopēdiem un braucām uz Amalfi centru ar uzdevumiem: izmazgāt veļu, Reinim atrast frizieri, nopirkt pretiedeguma krēmu un zobupastu. Dabūjām tikai pēdējos divus un saldējumu.
Vakariņās pelde baseinā un melone.

Sākam mūsu 2 nedēļu garo mājupceļu.

No Amalfi līdz Chivitavecchia 340 km, ko jau pirms 15.00 bijām pieveikuši. Vairs nav tik karsts, saule arī necepina, kā rezultātā nemaz tik traki nesagurām. Gandrīz visu attālumu nobraucām pa bāni, vien pašā sākumā pie Amalfi bija mazie kalnu celiņi, kuros iekļuvām smieklīgā sastrēgumā - visi ir kustībā, bet lēnā un haotiskā. Netiek ievēroti nekādi galvenā ceļa likumi, joslas pretējā virzienā utt. Ja kāds uztaurē, nav svarīgi kāpēc un kam, tad citi pievienojas auto/moto koporķestrī un taurē prieka pēc.
Chivitavecchia ir ostas pilsēta, no kuras ar prāmi pārcelsimies uz Sardīniju. Tur arī atradām ilgi meklēto laundromātu.




Pēdējās picas Itālijā.
"Tur apakšā kaut kur ir šķīvis un tā ir plānākā pica, kas jebkad ēsta. Mīkla ir papīra cepuma biezumā un pat īsti nelokās un lūzt."



Pēdējā pilnā diena Itālijā, jo jau nākamajā ar prāmi devāmies uz Francijai piederošo Korsiku. Reinis noguris no itāļiem, kuri skaļi bļaustās, prasa daudz enerģijas un neievēro privāto telpu.
Vējains un vēss - tikai 22C, vilkām garās bikses un jaku.
Apmaldījāmies ostā, te līdzīgi kā Harijā Poterā - norādes uz 20. vārtiem ir, ir, un tad pēkšņi nav. Vārtu arī nav.




Cēlāmies agri, lai varētu nobraukt 60 km pa mazajiem Sardīnijas celiņiem uz jau 9.00 būt nākamajā ostā.
Burvīgs rīta brauciens - skaisti skati, saule spīd, līkumaini celiņi. Ainava atšķirīga no sauszemes - te praktiski nav koku, ir tikai krūmi.
Arī 50 minūšu brauciens ar prāmi uz Korsiku ainavisks. Kā vēlāk vietējie stāstīja - mums paveicies, ka braucām tieši tajā dienā, jo trīs iepriekšējās dienas braucieni nav notikuši stiprā vēja dēļ.



FRANCIJA (21 - 24 diena)
Korsika pārsteidza ar dabas skatiem. Principā visa sala ir rezervāts. Nolēmām uz naktsmājām braukt pa īsāko (bet noteikti ne ātrāko) ceļu - pāri kalnam. Divas reizes pēc kārtas noliku moci zemē, par ko vietējā tantiņa mums iedeva tomātus, kas šeit arī ir baigais brīnums/lepnums, jo zeme klinšaina - aug tikai priedes, sūnas, ķērpji.
Pāri ceļam pārskrēja mežacūka, tad tālāk ceļmalā govis, vēl uz priekšu mājas cūkas un tad uz pavisam neapdzīvota ceļa bars ar kazām. Kādas 30 kopā varēja būt. Taurējām, smējāmies un cerējām, ka šīs mūs nesāks badīt.





Papildinājām uzlīmes ar Sardīniju un Korsiku. Viņiem viens un tas pats vīriņš, tikai katrai salai uz citu pusi skatās.



No rīta šķita, ka sala mums vieniem pašiem. Uz kuru pusi skaties - kalni, kraujas, nevienas dzīvības pazīmes. Pēc stundas pabrauc garām pirmais zemnieks manāmi izbrīnīts, ka viņam kaut kur jāpabīdās.
Dodamies uz salas ziemeļiem, lai nākamajā dienā agri no rīta ar prāmi pārceltos uz Nicu.
Brauciens pa kalnainajiem ceļiem prasa daudz uzmanības un ātru lemtspēju, kā rezultātā agri nogurām. Pāris kilometrus nācās braukt arī pa grants ceļu un sliktu, smilšainu, ielāpainu asfaltu. Beigās jau tikām uz highway un bijām priecīgi, ka var atpūsties.

Ekstrēms brauciens kalnos augšup uz Airbnb istabiņu. Tad nedaudz lejā, vēlreiz atpakaļ uz augšu un nekā. Maldījāmies, zvanījām saimniecei.

Saruna īsumā:
"- Can you send me name of the street?
- ...
- Ok, there is no street."


Un tad izlādējās telefons. Kaut kur pilsētas lejā sāk skanēt korsikāņu balādes, un pēc neilga brīža uz rollera mums pakaļ atbrauca Anmarī vīrs.

Nākamajā rītā 6.00 brokastojam ar skatu uz saullēktu. Pāris pieklājības frāzes franču valodā ar Anmarī vīru un kāpjam uz mopēdiem.
Pēc nobrauktiem pāris kilometriem pārcilājam galvā, vai viss ir līdzi. GoPro nav. Reinis izmeklē somu un griežas apkārt, varbūt atstājis istabiņā. Šoreiz nobraukti vien 3 ne 15 km (arī pa ceļam uz Amalfi bijām atstājuši GoPro). Istabiņā nav, tomēr atradās lielajā mugursomā.

Visām turpmākajām dienām mūsu pre-ride checklist:
- GoPro
- viss pārējais.



7.00 jau stāvam ostā, priekšā 5,5 h brauciens uz Nicu.
Esam Nicā īsi pirms 14.00.

Nica īsumā: labas crepes un čaļi ar automātiem.

Kafejnīcas ciet, aptieka itkā vaļā, bet ciet, barbershopā barbera nav. Jau sāk kaitināt. Latvijā esam pieraduši (vai izlutināti), ka katru dienu visu laiku veikali, kafejnīcas, iestādes ir vaļā un speciālisti uz vietas.
Ir vaļā kiosks, kas nepieņem kartes un nav nevienas lasāmvielas angļu valodā.
Pusdienās ēdām franču crepes - sāļo ar kazas sieru, valriekstiem un medu un saldo ar banāniem un kļavu sīrupu.



Kastums nogurdina. Zīmes uz ceļiem pavisam skopas, nejauši iebraucam vienvirziena joslā pretējā virzienā, uz ko mums ļoti ātri norādīja pretimbraucošais auto.

Stāsta Reinis:
Izbraucām no kaut kāda Alpu ciemata uz kaut kādu citu Alpu ciematu, kas manas karšu neuzmanības kļūdas dēļ izrādijās par 100 km tālāk nekā mēs bijām plānojuši šodien braukt. Tas atklājās tad, kad jau bija paliels nogurums, bet nu, neko darīt. Kopā nobraukti 290 km, kas aizņēma 7 stundas, jo kalnu ceļos vidējais ātrums ir ap 40 km/h.

Ceļi labi un skaisti, izbraucām arī augstāko braucamo Alpu pāreju Eiropā, Francijā. 2802m - simboliski augstāka par populāro (un pārtūristoto) Passo Del Stelvio un līdz ar to - daudz klusāka un patīkamāka. Var pat apstāties un paklausīties klusumu. Stelvio, turpretī, apstāties īsti nevar nekur, kalna galā tirgo desas un ja nepaveicās, tad lielu daļu ceļa nākas braukt aiz kempera vai tūristu autobusa. No visiem izbrauktajiem kalnu ceļiem šis droši pirmajā vietā, uzreiz aiz Korsikas Plateau du Cuscione, kas bija episks ar to, ka uz tā kalna neviena cita vispār nebija (izņemot kazas šur un tur) - pilnīgi sirreāla sajūta. Un tad Stelvio trešajā vietā. Jāsāk braukt mājās un man vismaz viena bilde, kur esmu es. Tuvojos nobrauktiem 5000km un GS turās kā zaldātiņš!






Kaut kā ceļš mūs ieveda atkal Itālijā, par kuru bija cerība, ka tā vairs nebūs jāpiedzīvo. Pēc 15 minūtēm Itālijā mēs izbraucām cauri 12 km garam un 30 € dārgam tunelim atpakaļ Francijā, kur bija robežkontrole - tā izpaudās tā, ka uz mums noskatījās tur stāvošs policists, kam mēs tā arī pabraucām garām. Vienā brīdī apstājoties un man pētot karti un maršrutus, Justīne vēlreiz pārliecinājās, ka gravitācija pastāv, jo viņas mocis pilnīgi taisnā vietā "pats ņēma un nogāzās” uz sāniem, eleganti izmētājot visu viņas kastes saturu zālājā. Šis fakts man likās tik smieklīgs, ka vienu brīdi sāku domāt, ka izrubīšos no skābekļa trūkuma smadzenēs - Justīnes mocim tagad ir simetriski bojājumi - nolauzts gals arī bremžu svirai - tas tagad izskatās tā pat kā sajūgs. Citādi nekādu traumu ne mocim, ne personai nav, izņemot varbūt morālo traumu par 4. reizi šajā braucienā nogāzto motociklu.

Pievakarē veiskmīgi sasniedzām savu galamērķi - kaut kādu Alpu ciematu, iebraucām veikalā pēc produktiem ekonomiskām vakariņām, es nopirku bageti, kas man nelīda kastē, tapēc nācās to kā īstam franču motociklistam pieštropēt uz sēdekļa. Rīt pabeidzam atlikušo franču Alpu daļu un dodamies uz Lozaņu Šveicē, lai pēc tam turpinātu virzīties jau pa taisnākiem ceļiem uz Minhenes pusi.





ŠVEICE (25 diena)
Nobraucām 256 km no kaut kāda Alpu ciematiņa līdz Lausanne Šveicē.
Pa ceļam samaksājām 2 x 12€ ceļu nodokli Francijā un vēl 37€ Šveicē (iedeva uzlīmi, kas derīga visu gadu). Tas par vienu moci.
Ātri jātiek prom no Šveices, tur viss 2x dārgāks kā ierasts.
Reinis beidzot atrada barbershopu, kur resns skarbs arābs veikli darbojas ar žileti, bet viss beidzās veiksmīgi.
Palikām mazā hotelītī, kas atrodas uz gājēju ielas. Tieši pretī laundromāts (sastopamies ar problēmu - Šveices franki) un blakus mazs restorāniņš, kur ēdām tadžinas.
Visi happy, braucam tālāk uz Minhenes pusi.
Bildē cafe zem tilta, kur dzērām kādu astoņpadsmito spritz.





VĀCIJA (26 - 30 diena)
Jau nākamajā dienā bijām Minhenē. Uzstādījām savu braukšanas rekordu - 530 km. Gandrīz viss attālums pa bāni, protams. Bet Šveices cenas mūs mudināja izbraukt no valsts ātrāk. Salīdzināšanai: Latvijā kapučino vidēji maksā 2,60€, Itālijā 1,50€ un Šveicē 6€.
Priecājāmies, ka nav nākamajā dienā nav jāceļas agri un jāstiepj mantas uz moci.
Minhenē atpūta pirms pavisam pēdējā mājupceļa posma.

Bijām noilgojušies pēc kārtīgām brokastīm ar omleti (ko Minhenē arī dabūjām), nevis 3 balto miltu maizes dažādos izpildījumos ar ievārījumu. Mans atklājums Vācijā - kūpināts lasis kopā ar mārrutku mērcīti (iespējams, mārrutki+krējums).



22. jūlijā ap 17.00 Reinis aizbrauca uz centru satikties ar kādu paziņu. Es paliku hotelī. Lēnā garā saģērbos un nolēmu, ka jābrauc uz centru vakariņās. Kleita jau mugurā, kad telefonā sāka birt ziņas, lai nekur nekādā gadījumā neeju. Jāpaliek uz vietas, nedrīkst braukt ar metro.

Un tad sākās action called Munich shooting.
Vakars tramīgs, toties nākamajā dienā Minhene bija drošākā pilsēta Eiropā.



Mūsu draugi izrādīja feinākās Minhenes vietas, parkus, alus dārzus.
Parki un īpaši zālājs ap alus dārziem pilns ar draudzīgiem un pieklājīgiem suņiem



Pēdējā diena Minhenē tika pavadīta pakojot mantas un morāli gatavojoties daudziem km uz Polijas bāņa.
Atvadījāmies no Artūra un Ritas un labi sapakojušies (pat sāku domāt, vai neesmu pazaudējusi kādu maisu, jo somā brīva vieta) braucām uz vilcienu.
Tas izbrauc 22.30 no Minhenes un nākamās dienas 7.00 pienāk Hamburgā ar visiem močiem.
Uzbraukšanas procedūra jau 20.00 uz platformām noris raiti, bet mums pavisam neierasti - moči pašiem jāuzved uz metāla platformām, jāsaliecas, lai neatsistu galvu pret augšējo (otrā stāva) platformu. Ik pan brīdim salaiduma vietas un citādi slideni izciļņi, kas traucē mērot pārsimts metrus līdz platformas galam kamieļa pozā. Man un vēl dažiem ar zemajiem mocīšiem vieglāk, Reinim grūtāk - zods uz bākas. Šoferim obligāti jābūt galvā ķiverei, citādi tur viegli pazaudēt samaņu braukšanas laikā atsitot galvu pret metāla redeli.
Motocikls jāatstāj ātrumā, stūre nedrīkst būt saslēgta. Nakts laikā dzirdējām arī dažu neattapīgi vadītāju auto/moto signalizācijas.



Vilcienā labi pagulēt neizdevās, sanāca maz stundas.
Nākamajā dienā braukt grūti abiem diviem. Man mugura sāp, Reinim acis līp ciet.
Tādi nemodri aizgulējāmies ar degvielas uzpildi un es uz bāņa paliku ar sausu bāku.



POLIJA - LIETUVA (31 -32 diena)
Pirmos 400 km esam pieveikuši tieši aiz Vācijas/Polijas robežas un mūsu centieni tikt pie kafijas atdūrās pret kafijas automātu un poļu zlotiem. Šādi ceļojot tomēr ērti, ka var norēķināties visur vienā valūtā (Lietuva, Vācija, Austrija, Itālija, Francija). Ēnu gulēšanai arī neizdevās atrast, saulītē karsti (ap +30C).
Uz abiem apēdām vienu žurek - poļu tradicionālo zupu, kas pēc garšas un galvenās sastāvdaļas (desas) līdzīga soļankai-, katrs izdzērām pa pus litram melnas kafijas (beigās tomēr dabūjām). Skaļa pērkona brīdināti knapi paspējām uzvilkt lietus drēbes pirms lietus, un tad priecīgi izbaudījām atvēsinošo dušu.
Iestiprinājušies un nopakojušies pret lietu pieveicām vēl 250 km. Tātad rekords - kopā 650 km. Tomēr var just, ja gribas uz mājām.

Pēdējā dienā nobraucām 880 km.
Mocis izturēja, es izturēju. Esam mājās.





Paldies vārdi:

Reinim - par once in a lifetime iespēju un kompāniju!
Spider, ar kuru pāris dienas pirms izbraukšanas vēl apguvu countersteering pamatus.
Mr-Scorpion par īsu pamācību braukšanai kalnos.
Naitam, kurš pēdējā brīdī neatteica vēl pielabot sīkumus un uzmest aci mocim.
Kungiem pie Motoland, kuri kratīja galvas un skatoties uz ER-5 teica, ka ar šito diez vai atpakaļ tikšu, - par motivāciju.
Top.LV