Online

Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 3 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Izlaušanās. Skandināvija.

Pievienota: 01. Apr 2017, 15:13

Komentāri (37)

Citas galerijas no lietotāja eto

Sveicināti, biedri!

Atcerieties to muļķi, kurš uz Ādažu enduro braucienu bija atbraucis ar pelēku Dominatoru, ar kasti, dzeltenu ādas kombinezonu ar slaideriem, jā, tas biju es.
Ir pagājis gandrīz gads kopš brauciena uz Skandināvijas valstīm. Šis stāsts būs nedaudz citādāks kā citi.

Sākšu ar nelielu ievadu - kas, ko un kāpēc.

Iepriekšējā moto pieredze nebija liela, bet interese un vēlme gan. Savos 16 gados nopirku pirmo 125cc "baiku", pabraucu kādu gadu - pārdevu. Visu šo laiku bija klusums, kā sacīt jāsaka, vēlmes negāja kopā ar iespējām.

No noliktavas darbinieka industriālo sūkņu firmā tieku paaugstināts par bagarēšanas operatoru, vēlāk tiek dota iespēja šos sūkņus arī pārdot. Īsti kā sales manager man nepadodas, nejūtu, ka esmu savā vietā un notiek arī likumsakarīgais - tieku atlaists. Nu sūds ar visu, ap 11:00 esmu brīvs kā putns debesīs, jeb jaunietis bez darba, bez saprašanas, kolai tagad dara.
Caur Maximu paņemu cigaretes un divus Piebalgas alus, atlaists no darba - tas ir jānosvin! Atkorķēju pivcīti, ieveļos gultā un sāku urbt griestus ar skatienu un domām par savu dzivi. Pēc pāris stundām savā īsajā atmiņā atveras tā lapaspuse, kur ar čomu runājam, ka kādreiz varētu ar stopiem pabraukāt pa Eiropu, tad vēl atrodas atmiņa par mīlestību pret moci, notiek ķīmiska Piebalgas alus reakcija un top ideja, kuru nekad nenožēlošu un kura ir mainījusi manu dzīvi. Došos ar moci kur acis rāda, sākumā īsti nevienam pat par to nesakot. Ja esi izlasījis līdz šai vietai, gribu pateikt, ka ar šo avantūru man ir par maz, tas viss tiks darīts bez A kategorijas valstī, kur +40kmh draud pat cietumsods.

Tā nauda ir tik cik ir, pēc pāris dienām par 1.4k tiek nopirkts Dominators 650. Vēlme izbraukt pēc pusotras nedēļas tiek aplauzta ar amizantu , bet vērtīgu gadījumu. Grabošu vārstu dēļ gandrīz tiek nomainīts dzinējs par pusi no moča vērtības, jo tiek atrasta plaisa galvā(ne manā šoreiz), kas beigās ir mazsvarīga un nekāds dzinējs netiek nomianīts, pozitīvais ir tas, ka tiek iepazīts tuvāk mocis.
Pēc kāda pusotra mēneša esmu gatavs izbraukt. Beidzot ilgi gaidītais brīdis ir klāt. Sākotnējais mērķis uz Itāliju tiek nomainīts uz Norvēģijas pusi, jo nopirktajai moto jakai no lietotāja _ix_ nav ventilācijas, tātad jādur uz vēsāku vietu.






Pēc tik garas diršanas varam beidzot pieķerties klāt pašam ceļojumam. Praktiski nekad tālāk par Liepāju nebiju bijis, tāpēc te nu šajā brīdī stāvu pie kuģa, satraukuma pilns. Caur forumu ar lietotāju Nemiers jeb īstajā vārdā Andrejs tiek sazīmēta ndaļēja kopā braukšana ar viņa čomu(sorry, vārdu aizmirsu) uz un pa Norvēģiju. Satiekamies uz kuģa, izrunājam plānus pie alus glāzes, ineteresantas sarunas vakara gaitā. Saprotu, ka džeki jaunībā arī bijuši diez gan dulli, vīri ar pieredzi.

Ir pienācis rīts un slīdam garām mazajām salām un mājelem uz tām, tulīt būsim Stokholmā. Protams, ka līst lietus, bet man taču ir superlīdzeklis no lietotāja cnn, vai nu līkrocība vai arī tas līdzeklis ne sūda nešancē.

Pēc kilometra jūtu kā sula tek zābakā un pēc 30km esmu jau slapjš līdz kulei, zāģējot uz štrāses, klabinot zobus, saprotu, ka ar abiem sporta tūreriem jāatdalās un sarunājam vakarā tikties pirmajās nakts mājās. Šī ir pēdējā reize kad redzēju šos džekus, vēlāk tikai apmanamies ar sms vakaros kā gājis, kur būts.

Te nu es izmēģinu savu tikko nopirkto ekipējumu, tiek gatavota pirmā ātrā zupiņa, jo ir ahujetj cik auksti, pilnībā slapjš, esmu viens, kādus 150km no Stokholmas, bez tiesībām, šajā brīdī gribu mājās pie mammas.





Uzlabojās laiks un apņēmība, turpinu ceļu Norvēģijas virzienā. Nāk vakars, meklēju vietu, kur būtu apmesties uz nakti, mērķēju pie kāda kalna ar upi vai ezeru. Atrodu līkumainus meža ceļus, kur ir divas ūdenskrātuves, braucu tur, kur vairs nav ceļš, pēc tam dodos tālāk, skatos, ka slāj... pa ceļu 6 kebabi, piedegušie, sauciet kā gribiet, na*uj metu riņķī un dodos uz labu, iepriekš noskatītu vietu, gribot satikt cilvēkus, namiņš ir tukšs. Izdomāju, ka pieklājīgi palikšu te pat. Uzrakstu saimniekiem vēstuli ar mazu stāstu un kontaktiem. Uzceļu telti, pelde pa pliko, labi un atspirdzinoši. Izkaru ne tik sausās drēbes žāvēties.







Nākamā diena. Iebraucot Norvēģijā, parādās pirmās problēmas. Pie zemnieka atrodu defektu – beigts gultnis, bet dēļ psycho-sievas viņš atvēlēt laiku nevar un aizved mani ar moci piekabē līdz tankam, kur palieku pa nakti. Blakus ir serviss, kurš nestrādā, bet mani ielaiž, kur problēmas tiek atrisinātas un smaidam lidz ausīm dodos ceļā. Ir ļoti stiprs vējš, kas ātri atsaldē rokas un liek domāt griezt apkārt ik pēc brīža, tomēr parādās aizvien kalnaināks apvidus, kas liek atcerēties par īstajiem, lielajiem kalniem, kas būs priekšā. Uz vakaru laiks paliek stabilāks, bet naktī sola pie 0 grādiem, tāpēc atrodu namiņu. Strādājošā meitene iesaka aplūkot mazo ciematu, kas esot ar pāris labiem skatiem, beigās arī tiek ielīsts takā, kas ved lejā no kalna. Laiks nakts mieram.









Diena iesākas saulaini, bet kalnos ir ap +2 grādi, tāpēc top "dari pats" cimdi. Tiek satikta sieviete, kura paaicina uz tēju, stāsta kā vilcieni šķaida muskus(lielais, maitainais lops)samaksā 100nok par dobes izrakšanu, jo ieminos, ka gribu piestrādāt, lai tālāks ceļojums, sieviete vēl piezvana draugiem, vai nevajag kādu darbu padarīt, bet īsti nav sezona. Izrādās gar viņas māju esot ceļš pa kuru brauc velosipēdisti braucienā, kas notiek jau 50 gadus, arī man tiek iedota viesu grāmata lai veiktu kādu ierakstu.Lecu rumakam mugurā un turpinu nezināmo ceļu. Sāk iet degviela uz beigām un iebraucot pilsētā tanks nestrādā jau labu laiku. Redzot, ka kratu vecu benzīntanka pistoli, viens vīrs ir gatavs braukt aiz muguras līdz nākamajai pilsetai, ja nu gadījumā apstājos, viss veiksmīgi, pajautā no kurienes un kurp dodos, draudzīgi atsveicinamies. Tad jau parādās kalni, viss ir ļoti kalnains. Mauka līst. Braucot uz Atlantijas(Atlanterhavsveien) ceļa pusi, ir pilsēta Kristiansund, kas patiesībā likās daudz labāka par pašu ieverīgo Atlantijas ceļu. Atlantijas ceļš ir maksas, 61nok, laikam pat caur ķiveri var redzēt, ka bomārs, onkuls uzsmaida un iedod talonu bez maksas. Kantējot līkumos un baudot skatus, Atlantijas ceļš tiek pievarēts un tālāk dodos uz troļļu takām(Trollstigen), ceļš uz turieni ved superīgs. Vienā pusē klints, otrā- ezers. Tā kādi 20km un nonāku līdz troļļu takai, kas beigās nemaz neizrādās troļļu taka. Nu ir mierā kempingā, kur veči iesaka sūro ceļu priekš moča, esot must do.














Nākamā diena ideāla, nav ne vējš ne lietus. Tikai saule. Pirmais tiek braukts uz Aursjovegen ceļu, kas ir ap 90km garš.Pa ceļam apmaldos un iebraucu ļoti skaistā vietā, kur kalni pa malām un zils ūdens, paradīze. Tad apmaldos atkal un esmu citā objektā, kuru uzskatu par to pašu kalnu serpentīnu Aursjovegen, gājēju zīmi izliekos nemanu, tūristi izbrīnīti,ar ieslēgtu muļķi fiksi uzbubinu augšā, beigās izrādās, ka taka uziet līdz ūdenskritumam. Uzņemu bildi, pirkstus kratot pavada mani Norvēģi, ar izslēgtu dzinēju noripinos pa foršo taku lejā un beidzot tieku līdz īstajai vietai, sākumā ir līkumains un ļoti stāvs ceļš, kur nokrist negribētos. Arī diez gan daudz sniegs, kas liecina, ka esmu pabraucis diez gan augstu. Pēc tam jau paliek nedaudz mierīgāk, nedaudz garlaicīgāka apkārtne liek izpausties pa grunts ceļu ar moci. Izskatās pēc dieva pamestas vietas, bet ik pa brīdim ir kāda brīvdienu māja. Tad pēdējos 10km ir aizraujoš ceļš lejup, līkumains... motobraucēja prieks.

















Dodos uz Andalsnes skatu vietu, pa ceļam atkal labs, līkumains ceļš starp kalniem, katrs līkums tiek paņemts tā kārtīgi, smaids līdz ausīm. Kalnā jākāpj augšā kāda stunda ātrā tempā. Pūles attaisnojas, ļoti labs skats! Tālāk dodos uz Troļļu taku, arī ceļš ar līkumiem un ūdenskritums. Ļoti labi apskates objekti un arī tika kārtīgi izbaudīts moto prieks. Izdevusies diena uz 110!



















Ar laiku arī veicas šodien, dodos uz Bergen, kur komandējumā mans bērnības čoms, forši satikt kādu latvieti. Kamēr čoms dušojās pēc darba, mans uzdevums ir sagādāt alu. Pie veikala ieinteresēts pienāk onkuls, izjautā kas ko kā, kurp dodos, stāsta kā jaunībā trakojis ar močiem un kā Honda izspieda angļu močus no tirgus. Apspriežam dzelžus, draudzīgi ar labiem vēlējumiem atvadāmies. Vakars ir klāt un ar čomu uzlienam mazajā kalniņā ekipējušies ar alu un tinamo tabaku un ar sarunām klusumā nosvinam manu vārda dienu. Palieku pie čoma dienesta viesnīca, tieku pie dušas, izmazgāt drēbes un tieku pie datora. Abi noguruši metam mieru, katram rīt savs ceļš ejams.













Nākamā diena ar sauli arī neskopuļojas. Netīšām uzduros lielam objektam. Izrādās tā ir Trolltunga jeb Troļļu mēle. Līdz objektam ir labs asfaltēts ceļš augšup, līkums pēc līkuma, koferi gandrīz tiek strīķēti pret asfaltu. Objektā saprotu, ka kāpiens ir diez gan liels, kopā ap 10-12h un man nav īsti nepieciešamais ekipējums, domāju atlikt uz citu dienu, tā es pa līkumaino ceļu braucu lejā augšā katru reizi pārdomājot kāpt vai nē, pie reizes baudot līkumus, pēdējo reizi ieraugu, ka visu to garo gabalu līdz objektam dodas 2 meitenes ar somām, saprotu, ka neesmu nekāds mīkstais griežu apkārt pēdējo reizi, lai gatavotos kāpienam un ar cerību satikt šīs divas meitenes, kas to lai zin...protams, hu*, kamēr panckājos, meitenes jau sākušas kāpt un lai cik cītīgu kāpu, panākt nesanāca, beigās gandrīz pie pašas augšas(8-ais km) satieku 3 vāciešus, kuriem prasīju pašā startā par kāpienu. Sastādam kompāniju, tā kā ir diez gan vēss, katrs dodas uz savu pusi un apmēram 20min meklē kādu sausu koku, kuru tur praktiski nav, tā mēs tiekam pie niecīga ugunskura, kas deg ļoti neilgi,bet visi ļoti priecīgi, it īpaši es, jo Latvijā nākamajā dienā ir Līgo. No rīta pievaram pēdējos kilometrus, sataisam bildes. Skats un sajūtas vienkārši neaprakstāmas, man vispār ir ļoti bail no aukstuma, bet uz tās spices uzlīdu. Dodamies atpakaļ atkal 11km lejup, pa ceļam iestiprinamies. Nonākot lejā apspriežam pieveikto un, ka grūtais kāpiens noteikti bija to vērts. Draudzīgi atvadāmies un dodamies katrs uz savu pusi. Laikapstākļi priecē. Tomēr tie pasliktinās, bieza migla un sāk līt, paliek tumšs un nezinu kur likties, visur aizliegts celt telti, tomēr kaut kur ceļa malā ātrodu vietu, kur aizlīst aiz krūmiem, vieta slapja, gluži kā purvs. Metos pie miera, lai izgulētos un no agra rīta dotos nakamajā kalnu kāpienā pēc vāciešu ieteikuma.




















Pienācis rīts, vēljoprojām migla ļoti bieza. Atkal izbaudu moto privilēģijas, stāvvieta par brīvu. Ilgi nedomādams pārgērbjos, apskatos kur jākāpj un metos kaujā, šoreiz tikai kāda stunda augšup. Es kā sportisks džeks tā tīri labi turot tempu maucu uz priekšu, dzirdu, ka kāds man tuvojas, tā diez gan strauji. Domāju kāds kalnu vecis, kas tur dzīvo, izrādās sieviete tā ap 40 ar taksīti man garām paiet kā stāvošam. Es uz pauzes. Tiekot augšā viss vēl miglā, bariņš ar cilvēkiem, kemperi loka teltis, kuri palikuši tur pa nakti. Saule pamazām izkliedē miglu, tiek sagaidīts superīgs skats, uzņemtas labas bildes un redzot, ka cilvēku pieplūdums, metos lejā skrienot, lēkājot no akmens uz akmens un izvairoties no pretī nākamajiem tūristiem, tās sejas izteiksmes nevar aprakstīt kādas bija ne īpaši aktīvajiem un vecāka gada gājuma augšā kāpējiem, kuriem sirds jau turp kāpa ārā, ieraugot mani lidojot lejā.














Pats pa zem’, pil mut ar zem’, vis trusik pa zem’. Kas ir kārtīgi piedzīvojumi bez skarbākas pieredzes. Kantējot gandrīz katru līkumu, liktenis mani apstādina. Tieši pirms pēdējā lielā objekta. Nedaudz pazūd krāsa un lupatās koferis. Netālu to redz divi norvēģi, kuri uzreiz steidz klāt un prasa vai viss kārtībā. Izdomāju, ka ir game over, jāmet miers. Dodos jau tā kā uz Latvijas pusi. Iebraucu vienā pilsētā klīnikā, kur man sašuj celi. Bikses un cimdus gan negribēja šūt. Pēc tā, ka izsaku savu mērķi un plānu turpināt ceļ pēc slimnīcas, māsiņa pasaka lai tā nedaru un apsolu, ka nekur nebraukšu un izgulēšos, skaistai meitenei noteikti nevar atteikt. Māsiņa uztraukusies nolemj tomēr sūtīt uz slimnīcu citā pilsētā, kas atrodas 2 stundu attālumā. Tiek izsaukts taksis, kurš izmaksā apmēram 940eur turp un atpakaļ, no kuriem man jāsamaksā tikai 30eur, pārējā veselība par brīvu. Ar taksistu tiek apspriestas visdažādākās tēmas, tiek iegūta derīga un ļoti interesanta informācija. Palīdz savākt gan mantas, gan atver durvis. Omulīgs onka, pa tām 4-5 stundām ceļā klusums nebija vispār, saruna pēc sarunas. Slimnīcā konstatē, ka celim tikai sasitums. Agriežamies 6 no rīta, par kempingu nav jāmaksā, ļoti pretimnākoši cilvēki. No rīta arī tiek atrasta ērce, pilnai laimei.Saprotu, ka jābrauc uz Latviju, pietiek.












Pa ceļam sanāk paviesoties iepriekš satiktais čoms Uvja, ciemos pie viņa un ģimenes, kur mani uzņem loti viesmīlīgi. Tieku pie karstas dušas, viskija un ēdiena, kas liekas jau kā kūrortā. Varu divas dienas atkopties gan fiziski, gan salabot tehniku. Kopā pa šīm dienām ļoti daudz pozitīvā, tāpēc izdomāju, ka ceļš tomēr turpinās.












Pirms došanās uz Gotlandi, vēl Norvēģijā tiek satikta bijusī skolas bidrene, kas izrāda pilsētu un arī ļoti pozitīvi uzņem pie sevis mājās. Tiek sašūts ekipējums, līdzi tiek iedoti gardumi. Gotlandē viss mierīgi. Kempings pie jūras visās iespējamās vietās. Nekā te arī iespaidīga nav ko redzēt, braucu arī kur acis rāda, pa iespējams mazākiem ceļiem, vienkārši baudīt dabu un braucienu. Saule spīd daudz un tiek ķerts pēc iespējas lielāks relax. Vienīgie tūristi ir paši zviedri un kāds vācietis, kurš vienkārši sajaucis GPS.











Beidzot tiek ieraudzīts kāds uzraksts latviešu valodā, vienīgais. Vieta noteikti saistīta ar to kā latvieši mukuši kara laikā uz Gotlandi, diemžēl, pārējā info nezināmajā valodā. Tālāk tiek iebraukts ostas muzejā, kur atrodam kopīgu valodu par tehniku ar onku no Zviedrijas, kurš oktobrī braucot uz Latvijas universitātēm, kur sniedz seminārus izglītības uzlabošanai. Tālāk dodos uz Faro salu, uz ziemeļiem no Gotlandes. Interesanti, ka visu laiku kursē divi palieli kuģi, nakts stundās, ja vajag, viņi pēc izsaukuma vedīs kaut vai vienu cilvēku, 10-15min iepriekš tikai jāpabrīdina. Šeit jau sāk jukt uz kuras salas tad īsti esmu, jau tik daudz prāmju un kuģu, ka reizēm pazūdu. Tā kā kāja sāk justies labāk, var izbaudīt akmeņainās pludmales pasportojot ar moci un izbaudot brīvību.





















Pirms došanās ceļā bija daudz tehnisku problēmu, šaize aiz šaizes, pat pirmspēdējā dienā pirms izbraukšanas. Daudzi jau smejoties teica, ka tikšu līdz robežai un mocis salūzīs, pašam, ja godīgi, uzticība tehnikai nebija. Taču neskatoties uz visu iespējamo risku, teiksim tā, uz moča atrados nelegāli, kas visam bonusā piedeva vēl lielāku asumu, kopā pieveikta 21 diena, 5200 km, daudzi kalni un citas grūtības! Šis bija labs pārbaudījums pašam un vērtīga pieredze, jo ceļojums kā tāds šis man bija pirmais, kur vēl ar moci un vienam. Ļoti daudz pozitīvi mirkļi, satikti vairāki cilvēki, izrunāti neskaitāmi stāsti un ieraudzīti skati, ko bildēs nevar atrādīt. Šis piedzīvojums lika man paskatīties uz lietām no citas puses un novērtēt patiešām svarīgo.









Stāvot pie kuģa pirms izbraukšanas, beidzot saņēmu sen solīto zvanu no kompānijas par darbu, teicu, lai gaida. Atbraucot, pēc pāris dienām uzsāku darbu, darba devējs laikam neņēma vērā manu neseno kritienu, kaut gan bija informēts, kopīgiem spēkiem pasliktinājās situācija ar celi, līdz nonācu uz operāciju galda, dēļ medikamentiem un citiem apstākļiem bija vēl viens blakus efekts, kas mani diez gan psiholoģiski trieca zemē, kopsummā ar domām, ka atkal esmu ne tur kur mana īstā vieta, nedaudz iespļāvu darba devējam sejā, protams kā rezultātā tiku atlaists, atkal. Un uzminiet nu? Top lielāks, kārtīgāks piedzīvojums, par kuru es gribu pārvērst savu dzīvi pilnībā, jo jūtu, ka tas nezināmais ceļš ir tas īstais, pareizais virziens. Paldies par uzmanību. Emīls.









PS. Šeit ir redzams 1982 gada VW T3 busiņš, kurš nu jau drīz būs pabeigts ar pārbūvi dzīvošanai tālākiem nedarbiem.










Top.LV