Online

Pašreiz MOTOpower skatās 27 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Krystalrally 2017

Pievienota: 10. Nov 2017, 10:52
Atjaunota: 10. Nov 2017, 20:24

Komentāri (31)

Citas galerijas no lietotāja maniac

Beidzot saņēmos, lai padalītos iespaidos par pagājušās ziemas braucienu uz Krystalrally-46, kas notika 16.-19.februārī Norvēģijas kalnos netālu no pilsēteles ar "futbolisku" nosaukumu GOL.
Diemžēl, viens no prāmjiem uz Stokholmu tobrīd nekursēja. Tāpēc izbraucu tikai trešdien.
Starts. Abi (gan braucējs, gan mocis) vēl tīri un bez redzamiem bojājumiem. Uzreiz jāpiebilst, ka bija reti neveiksmīgs brauciens. Sākot ar sīkumiem - aizmirstu mājās speciāli pirktu smalku Norge karti, noplīsušu navigācijas lādētāju, utml., un beidzot ar tehniskām problēmām un krešu, steidzoties atpakaļceļā uz prāmi.


Uz prāmja moci piesēja ar vienu mazu štropīti pāri sēdeklim.

Iegadījās smuka divvietīga kajīte vienam pašam.

Naktī pa iluminatoru skats diezgan vienmuļš. Izņemot roni uz ledus gabala. Diemžēl, neizdevās nobildēt.

Tuvojamies Stokholmas ostai.

Nobraucot no prāmja, simpātiska policiste apvaicājās, vai man nebūtu iebildumu pret alko testu? Atbildēju, ka, protams, ar baudu! Pūst trubā nācās visiem transportlīdzekļu vadoņiem.
Tikko izbraucu no ostas, sākās nepatikšanas - izrubījās navigācija. Kā vakarā konstatēju, nobruka lādētājs, kas nebija reanimējams.
Tomēr Stokholmā varēja iztikt ar ceļa norādēm.
Brauciena sākumā laiciņš bija ideāls - saule un apm. +5. Tā tas turpinājās kilometrus 80. Un tad sākās! Lietusgāze. Februāra vidū. Skandināvijā! Kas to varēja paredzēt?! Lietus bikses nebiju paņēmis un vakarā nakšņošanas vietā konstatēju, ka pat apenes ir "izgriežamas"...
Nakšņoju miestiņā Tockfors netālu no Norvēģijas robežas, 429km no Stokholmas. Manā rīcībā bija divistabu namiņš ar virtuvi un labierīcībām. Saimnieks bija manāmi izbrīnīts par manu transportlīdzekli un palūdza atļauju nobildēt mūs abus.


Vakarā izgāju pastaigāties. Ārā bija pamatīga migla. Aizčāpoju līdz vietējam MacDonaldam, kurā viss (!) apkalpojošais personāls bija melnādains. Bet laipns.

No rīta pabrokastoju un neticami raiti sapakojos. Šmotkas pa nakti bija izžuvušas. Ierubīju elektriskos radiatorus uz pilnu klapi.
Diemžēl, nepatikšanas "turpināja būt". Nelec mocis. Izmocījos visādi. Pat nepukst. Zvans Naitam. Viņš iesaka iepūst filtrā starta gāzi vai ko tamlīdzīgu. Eju meklēt. Lielveikalā, kas puskilometru no viesnīciņas, tādas ķīmijas nav. Redzu tālāk benzīntanku. Čāpoju uz turieni. Kā teica kādreiz populārais sporta reportieris Ozerovs: huj! štanga... Pašapkalpošanās, veikala nav. Kamēr stāvu/domāju, tankā iebrauc... Klāvs! Tāds vārds bija fūrai ar LV numuriem aiz priekšējā stikla. Izstāstu puisim savu bēdu un viņš no saviem krājumiem ieprezentē lielu, bet gandrīz tukšu balonu ar skrūvju atbrīvotāju. Tas līdzēja. Ar vairākiem piegājieniem tomēr motors sāka darboties. Abi ar Naitu nācām pie secinājuma, ka degvielā ūdens, kas pa nakti sasalis. Riktīgs "pīīī"! Zviedri tādu tirgo!
Kā pēc tam izrādījās, šajā viesnīcā atstāju vienīgo telefonu lādējamo...
Iebraucu Norvēģijā. Sākās ziema, -4 un sniegs. Pa nakti navigāciju biju uzlādējis no štepseļa. Bet slēdzu iekšā tikai "mezgla punktos", jo akumulators tādās temperatūrās tur tikai kādas 20-30 minūtes. Protams, ka navigācija nobeidzās un es veiksmīgi iepirdu pašā Oslo centrā. Redzēju pat karaļa pili. Kādu stundu malos, līdz atradu pareizo virzienu (uz Bergeni). Bet! Sūdi turpinās. Braucot ārā no kārtējā tuneļa, mocis gaitā noslāpst. Tas notiek trešajā joslā no četrām iespējamajām. Izspiežu sajūgu un pēc inerces tieku līdz dienas gaismai, kas tuneļa galā. Burtiski! Tieku notaurēts no visām pusēm. Kustība nežēlīgi dzīva un atļautais ātrums tajā vietā 80 km/h, kuru visi pārsniedz par 10-15 km/h. Piespiežos brauktuves malā pie betona sienas, jo nekādas nomales/trotuāra tur nav. Čakarējos, zvanu Naitam. Ar lielām mokām dabūju moci pie dzīvības. Jātiek ātrāk prom no bīstamās vietas. Rīstīdamies nobraucu kādu puskilometru pa autobusu joslu, jo neriskēju attālināties no brauktuves malas. Turpinu ignorēt taurējošus autobusus, kuri nesās tāpat kā visi pārējie. Beidzot atrodu vietu, kur var daudz maz droši piestāt.


Pa šo puskilometru esmu pamanījies uz pakaļējā rata uztīt lielu murskuli ar iepakojuma lentu.

Tā ietinusies arī bremžu suportā. Izturīga... (pēc analoģijas - "horošij cement, ņe otmivajetsa!" ). Nočakarējos minūtes desmit, kamēr izknibināju.

Pēc kārtējās konsultācijas ar Naitu nolēju bendžu no karburatoriem un pa puslitram no katras bākas "staras". Tas līdzēja, varēju turpināt ceļu. Tā kā nebija ne kartes, ne navigācijas, nācās stāties pie ceļmalas informācijas stendiem un aptaujāt aborigēnus. Secinājums - norvēģi kartes vispār nesaprot! Citāts no bārdainas anekdotes: ņe umņičai! rukoi pokaži!



Sazvanos ar Mārci, kurš jau galapunktā. Ar viņa telefoniskām norādēm pamazām tuvojos galamērķim. Pēdējie 60 km pa tīru ledu. Ja nebūtu radzes (paldies Valdim no SIA "Valinta" Mangaļos, kas saskrūvēja BestGrips radzes!), stāvētu uz vietas.




Iekārtojos viesnīcas (Oset Høyfjellshotell) numurā un eju iepazīties klātienē ar Mārci. Ar Mārča braucienu var iepazīties te: http://www.zemgalulegions.lv/lv/krystall-rally-2017
Mārcis jau sačomojies ar britu Džonu. Interesants kadrs. Aizgājis pensijā un apceļo pasauli. Parasti kopā ar sievu, bet uz šo pasākumu bija viens. Planšetē rādīja savu motoparku. Kādi 20 moči. Puse - ar blaķenēm. Tā kā pašlaik savam attēlos redzamajam XT stellēju klāt blaķeni, roku i-netu, meklējot attiecīgu informāciju. Uzdūros:
www.sidecars.org.uk/whois.html


Mārcis pa Skandināviju brauca kopā ar Pietro no Itālijas. Viņi iepazinās kādā no iepriekšējiem Krystalrally. Pietro atbrauca ar Vespu no pašas Itālijas. Radžotus ripuļus veda līdzi.

Tālāk sekos bildes. Nedaudz haotiski. Sorry!

Šeit redzamas tualetes durvis pie konferenču zāles. Fototapetes. Interesanta ideja! Bildēja visi.

Vakarā pasniedza diplomus. It kā tikai tiem, kas ieradās pirmo reizi. Bet Mārcim arī tika.

Viesnīca liela un ar gaumīgu interjeru.



Pa restorāna logu skats kā gleznā.



Gāju aplūkot tehniku. Lielākā daļa moču - ar blaķenēm.




Toties divriteņi, lielākoties, aprīkoti ar slēpēm. Pie tam, ar dažādiem risinājumiem. Ir stingri piestiprinātas, nolaižamas, ar amortiņiem, kustīgas, uz kurām liek kājas.



















Bija arī divi ZEUS. Tiem, kas "nav tēmā" vai slinko guglēt - Francijā ražots izstrādājums ar Peugeot 2 litru motoru.







Te - piemērs nolaižamām slēpēm ar amortiņiem.





Šo MZ ar zviedru numuriem atpakaļceļā ieraudzīju stāvam ar izjauktu motoru. Gāju klāt un jautāju, vai varu palīdzēt? Vīrs ap gadiem 60, kailu torsu (spīdēja saule, temp. ap nulli) mundri atbildēja: te jau nieks - vien jānomaina virzulis! Viņam blaķenē bija praktiski VISS! Izņemot virpu.









Šie arī ir itāļi. Ar lidmašīnu līdz Oslo, tālāk 200km ar veļukiem. Divas dienas. Tagad taisās atpakaļceļā. Kopā bija 23 moči ar itāļu numuriem. Secinājums - viņiem piegriezies karstums!













Pietro Vespa.

Džona BMW k1200s sidecar.



Mazais (205cm) holandietis. Pat Triumfs zem viņa izskatās kā poketbaiks.

Sestdien Mārcis un Pietro taisās prom.





Bez Mārča Iža vēl bija Iža blaķene.

Naktī no sestdienas uz svētdienu notika slēpošanas sacensības. Dalībnieki - visu vecumu un dzimumu.





Spīdīgie punkti ir slēpotāju pieres lukturīši.

Bija arī viens Goldwings. Protams, itālis. Atbrauca divatā ar sievu. Es viņus sastapu 4 km no galapunkta. Itālis lūdza paņemt viņa pasažieri, jo "kļūstot bīstami". Jāpiebilst, ka viņš diezgan prasmīgi tika galā ar to autiņu uz diviem riteņiem. Priekš dienvidnieka. Radžu gan pamaz...



Ar Džonu iemēģinājām ragaviņas. Ļoti labi slīd pa noblietētu sniegu. Un arī stūrējās!



Vēl viens ZEUS.





Pavizinājos ar ragaviņām pa apkārtni. Pilnīgā nekurienē viesnīca pie viesnīcas, slēpošanas trases nevar saskaitīt. Gan kalnu, gan distanču.







Ceļš. Priekš minētajām ragaviņām - ideāls!. Mocim? Hmmm...

Ieraudzīju, ka viens francūzis noslauka no sava numura dubļus, tā, lai var saprast valsts piederību.

To pašu izdarīju Džona mocim. Bet nevajadzēja bez atļaujas. Vīruks reāli apvainojās - esot gribējis to izdarīt mājās. Atvainojos trīs reizes. Pat uzsaucu alu. Starp citu, 9 eur 400ml! Norvēģija, zinies...

Atpakaļceļš.

Smukums uz smukuma.



Zem mākoņiem ir ezers.





Zviedrijas robeža. Pa divām dienām viss sniegs nokusis.
Piebraucu pie viesnīcas, kur atstāju lādējamo. Saimnieka uz vietas nav, jāzvana. Laipni atbildēja, ka lādējamais drošā vietā un viņš man to varētu atdot pēc 2 stundām. Negaidīju. Apsteidzot notikumus - abi telefoni nosprāga uz prāmja un līdz deklarētajai dzīvesvietai tā arī neizdevās reanimēt. Paliku bez sakariem un fotoaparāta...

Nakšņoju lielpilsētā Karlstad kādus 300 km no Stokholmas. Labā, lētā viesnīciņā, kurai blakus kara tehnikas muzejs.



Eksponātus, kas nav telpās, varēja papētīt tuvumā.



Man, kā izbijušam tankistam, bija pat ļoti interesanti!













Vakarā pastaigāju pa pilsētu. Smuka. Viņu rimčikā nopirku "alu". Nu jūs jau zināt - to 2-grādīgo suslu. Īstu alu pārdod tikai alkohola veikalos. Tādu nemeklēju.
No rīta speciāli ilgi taisos un brokastoju. Šeit brokastis jāštuko pašam. No tā, kas atrodams ledusskapī. Stokholmā uz prāmja jābūt ne ātrāk kā četros pēcpusdienā. Kad beidzot lēnā garā sataisos un esmu gatavs braukt, mocis atkal neiet! Noņēmos pāris stundas - izlēju visu benzīnu, ielēju svaigu, nomainīju sveci. Neiet... Beidzās ar to, ka lūdzu viesnīcas saimnieku sazvanīt kādu moču servisu ar evakuatoru. Atbrauca Benny Cooper (http://coopers.nu/personal-2) no vietējā hārļu servisa. Nācās noraut vējstiklu, jo zemais buss.

Serviss ļoti labi aprīkots. Dara visu iespējamo. Mana Yamaha bija vienīgā starp hārļiem, kuri glabājās vairākos stāvos.





Izrādījās, ka slikts kontakts pie spoles. Tāpēc nevarēju saprast - brīžiem dzirkstele ir, brīžiem nav.
Vēl viens stulbums - Bennijs mērīja visādas pretestības, utml. Gāja zvanīt uz Yamahas servisu, lai uzzinātu vajadzīgos parametrus. Es, nu riktīgs stulbenis (!!!) pavisam aizmirsu, ka topkeisā vadāju līdzi attiecīgā moča servisa grāmatu... To atcerējos tikai mājās.



Priekš moča viss beidzās labi. Sliktāk gāja maciņam - mīnus 140 eur. Labi, ka Bennijs ņēma pretī arī norvēģu kronas, jo zviedru naudiņas tik daudz vairs nebija.
Ar visu ņemšanos biju nokavējis apmaksāto prāmi no Stokholmas uz Rīgu. Bet noskaidroju, ka 21.30 atiet prāmis no Ninashamnes uz Ventspili. Plēsu uz turieni. Pa ceļam nelielā brīvdabas pitstopā izskrūvējās un pazuda viena no divām skrūvēm, kas satur ķiveres stiklu un žokli. Stiklu vairs nevarēja pacelt.
Tas vēl nebija viss. Uz 225.ceļa baigā migla. Tumšs jau sen. Ceļš līkumots, šaurs, bez baltajām līnijām. Ātrāk par 40-50 km/h neriskēju braukt. Vienā vietā parādās balta raustīta līnija labajā pusē, kreisajā - nepārtrauktā. Aizmugurē spiežas virsū skandināvs ar trim milzīgiem miglas lukturiem. Priekšā redzu, ka tuvojas kaut kāds divu līmeņu krustojums. Paguvu padomāt, ka jāieslēdz navigācija un jāpārbauda, vai braucu pareizi. Un... kirdik! Gar zemi. Nepamanīju, ka aiz raustītās līnijas ir apaļš bordierītis asfalta krāsā. Nošļūcu metrus desmit. Zviedrs arī apstājās, palīdzēja piesliet moci, trīs reizes apvaicājās, vai esmu okei. Varēja redzēt, ka jūtas vainīgs - brauca pārāk tuvu man un savā likumpaklausībā negribēja apdzenot šķērsot nepārtraukto līniju.

Mocim bojājumi minimāli. Saliekts kāpslis, noskrāpēts stikls un plastmasas, salauzta sānu kofera atslēga. Koferi piesēju ar bagāžas savelkamo siksnu.





Kad iebraucu ostā, vēl pamētājos šurpu turpu līdz atradu pareizās kompānijas kases. Tiklīdz uzbraucu uz prāmja, aiz manis pacēlās rampa. Šeit vīri moci piešņorēja daudz nopietnāk - sākumā pa apakšu nostiepa resnu ķēdi (kad ieraudzīju, ka tādu divi veči stiepj moča virzienā, sastingu - tiešām metīs pāri sēdeklim?!), tad no ķēdes uz moča rāmi katrā pusē pa divām štropēm. Un labi, ka tā, jo šūpoja diezgan stipri.




Uzbraucu ar liftu augšā. Recepcijas meitenes acīs bija jautājums... Es apliecināju, ka bija ļoti neveiksmīga diena un izteicu cerību, ka manā kajītē būs minimāls skaits ceļotāju (nopirku vienu vietu četrvietīgā kajītē). Meitene ilgi meklēja datorā un iedeva atslēgu no kajītes, kurā tā arī biju viens pats.
Kajītē apskatīju savus bojājumus. Lietus jaka norakstāma. Elkonī caurums. Nākošajā dienā noskaidroju, ka lauzta arī riba.
Ar elkoni interesanti. Saskaitīju 8 (!) kārtas dažādu materiālu, kuros caurumi bija lielāki, kā elkonī. Mistiskā kārtā elkoņa sargs nenostrādāja, laikam sagriezās.



Prāmis Ventspilī ienāca septiņos no rīta. Deviņos jau biju mājās Mellužos un, teorētiski, vēl varēju sagaidīt nokavēto Stokholmas prāmi, kas Rīgā pietauvojas 11.00.

Viss labs, kas labi beidzas! Ir ko atcerēties.
Un, nenoliedzami, tādos pasākumos kā Krystalrally, patīkami satikt radniecīgas (varbūt - nedaudz ķertas) dvēseles!
P.S.Īpašs paldies Naitam! Un dusk - par papildlukturiem!























Top.LV