Online

Pašreiz MOTOpower skatās 29 viesi un 3 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Uz Rumāniju caur Horvātiju 1.daļa

Pievienota: 23. Oct 2018, 12:47
Atjaunota: 23. Oct 2018, 22:39

Komentāri (18)

Citas galerijas no lietotāja Seelis

Uz Rumāniju caur Horvātiju
1.diena.
Braucēji - es un sieva. Mērķis - divas skaistākās Rumānijas kalnu pārejas: Transfagarasan un Transalpina, bet brauksim ar lielu līkumu, pirms tam pāris dienas pavadot Horvātijā. Mēs braucam skatīties valstis no motocikla sēdekļa, tāpēc neesam ieplānojuši pārka daudzus apskates punktus. Otrs mērķis ir nedaudz pabūt kopā ar pieaugušajiem, bez strīdiem par roku mazgāšanu pirms ēšanas.
Mocis - Honda Africa CRF1000A. Tieši tāpēc ceļojuma neoficiālais nosaukums ir Africa Maiden Trip, jo mocim pirmā sezona.

Bērnus atdodam maniem vecākiem, kaķus uzticam kaimiņiem un varam braukt. No Rīgas izbraucām 8.jūnijā. Sākotnēji plānojām izbraukt uzreiz pēc astoņiem, bet beigās sanāca tikai pēc desmitiem.

Ķēdes sagatavošana, kā jau pienākas īstiem mocistiem. Bildes time-stamp: 10:20 un mēs vēl esam pagalmā.



Braucam ne pārāk ātri, jo pirmās dienas mērķis ir Varšava, ko ir viegli sasniegt vienas dienas laikā. Uz Lietuvas robežas esam neilgi pēc 12.



Nekādu īpašo piedzīvojumu pa ceļam uz Poliju nav, pirms LT un PL robežas mūs nedaudz pabiedē lietus mākonis, mazliet paskrienam. Pusceļā uz Varšavu, kad satiksme jau sāk palikt lēnāka (poļi turpina būvēt bāņus arī uz austrumiem no Varšavas), nolemjam paēst. Sieva pasūta zupu, iepriekš paprasot, vai nebūšot daudz. Nebūšot. Protams.





Braucam tālāk. Mocis ir smags, nomales ir izdangātas un smilšainas, tāpēc velkamies sastrēgumā kopā ar pārējiem. Viesnīcu Wawer rajonā (viens no Varšavas rajoniem, izskatās kā Mežaparks vai Jūrmala, tikai bez jūras/ezera) sasniedzam nedaudz pirms 8 vakarā. Paēdam, padzeram alu, nav pārāk karsti, taču bārmenis virs bāra ir palaidis ļoti aktīvu kondicionieri, kas izsaldē pusi no lobija, kas mūs savukārt agri iedzen istabā.

2.diena
Nākamajā rītā sieva žēlojas, ka pirmajā dienā pamanījusies nosēdēt dibenu. Braucam meklēt aptieku, lai nopirktu kādu mīkstinošu smēri. Līdz ar to Varšavu pametam tikai ap kādiem 11. Varšavā braukt nav grūti - galvenās ielas ir platas, labi plānotas, tajās ir viegli orientēties un trāpīt uz īsto viaduktu. Āfrika gan līkumos uzvedas nemierīgi, kas mani padara bažīgu Rumānijas serpentīnus gaidot. Tobrīd gan visu norakstu uz faktu, ka mocis tomēr ir pārkrauts, turklāt ir tikai 2.diena un, lai kāda būtu pieredze braucot vienam, braukšana divatā tomēr prasa laiku piešauties. Ticu, ka, kamēr tiksim līdz serpentīniem, viss būs kedā.
Sākotnēji mums ir ideja tikt līdz pat Vīnei (715km), taču dienas laikā tā arī nespēju ieslēgt lielākus ātrumus, jo prātā vēl ir Latvijas ātruma ierobežojumi - īpaši ātrāk par 130km/h negāžam. Āfrikas lielais vējstikls gan ir lielisks - nešūpo, nekrata un ķiverē nav apdullinošas dārdoņas. (Iepriekš braucu ar mazo V-strom ar zemo stiklu, atšķirība ir grandioza)
Vidējais braukšanas ritms ir šāds: 1h braucam, 20 minūtes atpūšamies (parasti benzīns mocim, ūdens braucējiem), 2h braucam, ieturam pusdienas, 1h braukšanas + 20min atpūtas un atkal 2h brauciens, pēc kura sākam meklēt naktsmājas. Tātad kopā līdz 7h braukšanas, ap divām stundām atpūtas, lai dienas beigās nebūtu jāēd caur salmiņu ledus vannā.
Kopumā diena bez lieliem piedzīvojumiem. Iebraucot no Polijas Čehijā, Waze nostrādā nelielu brīnumu un nomet navigācijas settingus uz noklusētajiem - no toll roads, kā rezultātā noved mūs no taisnajiem bāņiem mazo celiņu līkločos. Ir ļoti skaisti, taču arī salīdzinoši lēni. Uz mazajiem ceļiem pavadījām kādu stundu, taču no kopējā attāluma noskatītajā virzienā nobraucām tikai 30km. Nelielā pauzē atrodu kļūmi navigācijā un ātri vien atgriežamies uz bāņa.

Šis ir reklāmas piemērs. Jo tālāk braucām uz dienvidiem, jo kailākas palika dāmas jebkura veida reklāmās. Šeit, ja pareizi saprotu, tiek reklamēts autoserviss. Kāpēc tur ir puskaila dāma, es īsti nesaprotu.


Šis līkumiņš maršrutā parādīja, ka Čehijā braukt ir tīri patīkami, domāju, ka ir vērts kādā braucienā par mērķi likt pašu Čehiju. Taču ne šoreiz. Pabraucam garām Brno un paliekam Modričē, lielceļa motelī Restaurace u Travnička. Izskatās pēc lauku tūrisma atbalsta ietvaros tapuša moteļa - diezgan pieklājīgas istabas jumta stāvā, pirmo stāvu aizņemot nelielam, bet dzīvelīgam krogam. Kopā ar vietas meklēšanu, izkraušanos, nomazgāšanos, pie ēšanas tiekam pavēlu. Saimnieks mums piedāvā "karstmaizes" un daudz alus. Karstmaizes izrādās tādas divu normālu plaukstu izmēra maizes šķēles katram, kur pa virsu ir nenosakāmas izcelsmes mērce ar sieru, sīpoliem un gaļu. Kopā ar alu aiziet uz urrā un konkrētā iestāde ir nonākusi manā grāmatā, kas saucas "ja braukšu te kādreiz garām, noteikti iebraukšu". http://www.utravnicka.cz/

Skats no guļamistabas loga naktī.


3.diena
Naktī ir nedaudz pilinājis lietus, taču tas pat ir labāk, jo gaisā no rīta vēl jaušams svaigums. Ar apmākušos debesi, mēs dodamies uz Vīni. Vīnē sievai dzīvo draudzene, ar kuru ir iecerēts padzert kafiju, taču galvenais mērķis ir Louis, kur jāpagādā funkcionālā apakšveļa (karstai vasarai viens no jēdzīgākajiem uzlabojumiem) un tumšais stikls sievas ķiverei. Šī diena izvēršas saraustīta, jo ik pēc laika stājamies. Sākumā novilkt lietus kārtas, jo lietus tomēr nelīst, tad ieliet benzīnu, tad pārplānot maršrutu, jo gribējās nobraukt no bāņiem. Rezultātā mēs 2,5 stundas braucam attālumu, ko var nobraukt 1,5h.
Louis ir tīri ok moto bode, pat tad, ja virkni zīmolu viņi tomēr nepārstāv. Pagādājam sev sintētikas apakšveļu - absolūts hits karstam laikam, vēlāk tiek izmēģināts pie +35. 1) kamēr mocis kustas, tikmēr paša sviedri un ātri žūstošā sintētika atvēsina ķermeni 2) iepriekšminēto iemeslu dēļ, apakšveļa zem moto biksēm neritinās un neberzē sēžamvietu = vairāk kilometru dienā. Nopērku arī "ķēdes eļļu". Vāciski īpaši nesaprotu, taču blakus esošais vācietis pamāj, ka, jā, būšot īstā. Beigās gan nekas labs ar to nesanāk, bet par to tālāk.

Pēdējā brīdī nopērku arī motodžinsus, kas beigās izrādās ļoti piemēroti karstajam klimatam, kura virzienā dodamies. Vēl šādi tādi sīkumi un dodamies tālāk. Internetā izlasu, ka blakus ir baigi labā picērija, taču uzrunātie austrieši ir pat nedaudz dusmīgi, kad jautāju par moča parkošanu "pa latvisko" uz ietves. "Why would you want to do that?" Vēlāk kaut kur izlasīju, ka var parkoties parastajās auto stāvvietās, bet neesot jāmaksā. Uz ietves parkoties nedrīkst. Tad atmetām ar roku. Mēģinām sazvanīt sievas draudzeni, izrādās tieši šodien viņa ir ārpus Vīnes. Nav nekāda lielā skāde, tikai ēst gribās. Izbraucam cauri Vīnei. Ir apmācies, bet tveicīgs, šoferi dusmīgi, jo izbraucot no pilsētas ir palieli sastrēgumi ceļa remontu dēļ. No pilsētu šķērsojošajiem ceļiem vērojam apkārtni (ar to gan vairāk nodarbojas sieva).

Apstājamies Raststation Guntramsdorf jeb Oldtimer Motorhostel. Galvenā iezīme - pie sienām saliktas motociklu bildes un arī šādas tādas moču mulāžas. Apkalpojošais personāls ļoti uzsvērti izrāda nepatiku, ja runāju angliski, tāpēc vācu mēlē pasūtījumu turpina sieva. Pie pusdienām mums piedāvā tīri dzeramu (kamēr auksts) bezalkoholisko alu. Lēnām ieturoties saprotam, ka diena jau krietni pāri pusei, bet mums vēl jātiek līdz vismaz Slovēnijai, ja ne Horvātijai. Gāžam. Šosejas gabals starp Vīni un Grācu noteikti ir braucamvieta, kur gribu atgriezties vēlreiz. Ja nu kādu interesē - A2 šoseja.Līkumi, kalni, tilti kalnu pārejās un visam pa vidu kaut kāds mazvāģis, kas tevi apdzen līkumā lejupceļā uz ļoti plašu ieleju un tik augstu tiltu, ka nedaudz sāk kņudēt pakrūtē, bet tantei pie mazvāģa stūres ir vismaz 150km/h. Nemaz nezināju, ka tas mazais sūds brauc tik ātri. Nobraucam 200km 1:30, ar vidējo ātrumu ~135km/h.

Aiz Grācas paņemam pauzi lielceļa kafejnīcā - apfelštrūdel ar Vīnes kafiju liekas tieši laikā. Saprotam, ka līdz Ļubļanai (Slovēnijas galvaspilsēta) nu, nekādīgi, jo pārāk lēni braucām no rīta + 2h veikalā. Turklāt mums ir jānolemj par īres vietu uz 2 naktīm Horvātijā, kur nolēmām taisīt 1 dienas pauzi bez motocikla, tāpēc nolemjam palikt vietā "zem riekstiem" - Pod Orehi guest house. Piebraukšana ir īpatnēja, jo, lai arī viesu māja ir 50m attālumā no bāņa, līdz tai var tikt tikai pa mazu celiņu padsmit kilometru garumā. Saimnieks angleni nerubī, vācu ne tik. Tad nu ar miksli no vācu, krievu un angļu valodas nonākam līdz lokālās krutkas (protams, no lazdu riekstiem) dzeršanai un siermaizēm. Mums vēl priekšā AirBnB mājvietas atrašana Horvātijā. Pēc ilgas apspriedes nolemjam nebraukt līdz Dubrovnikiem, bet palikt uzreiz aiz Splitas, lai pēc tam varam vēl izvēlēties vai uz Rumāniju braukt cauri Bosnijai un Hercogovinai un Serbijai, vai tomēr braukt ar līkumu caur Ungāriju.


Mājvietas meklēšana izvēršas smieklīgā pasākumā, jo "iepārdošanas" paņēmieni ir ļoti izteiksmīgi - istabas ir fotografētas no skapjiem caur pavērtām durvīm, ļoti mazas istabas pa logu no ārpuses, visur kruzuļi, puķes un izšūtas segas. Galvenā pārdošanas frāze "You look, you book!" Izskatās, ka tā ir arī veiksmīga, jo ir teju katrā trešajā sludinājumā. Turklāt grūti arī novērtēt attālumus līdz jūras krastam, jo nav iepriekšējas pieredzes. Beigās paņemam dzīvokli Omiš'ā un tagad zinu, ka tā bija ļoti laba izvēle. Viss. Miegs. Ak, jā, Slovēnija ir pirmā vieta, kur nopērkam vinjeti. Krogā, kur ēdām ābolu strūdeli, lieliem burtiem bija uzrakstīts gan par nepieciešamību, gan par sodu apmēriem un kamerām uz ceļiem. Bija padārgi priekš 1 nedēļas derīguma, bet neatceros, cik tieši. Vinjete ir jālīmē pa taisno uz motocikla, lai uzreiz varētu noteikt, vai tev tāda ir, vai nē. Nevienu pārbaudītāju gan pa ceļam nesatikām, taisnības labad jāpiebilst, ka Slovēnijā nepavadījām pat 24h.

Veicam ceļa zīmju bojāšanu uz Slovēnijas robežas


Moča stāvvieta. Es tur pukstēju viņu grozīdams, jo vietas maz, bet mocis smags. Tagad skatos un domāju, ko es tur mocījos? Vietas taču daudz.


Šmigošana pie atbraukšanas. Lējējs ir saimnieks.


Skats uz bāni naktī.



4.diena
No rīta mūs "Riekstos" sagaida vecmāmiņa ar vārītu sardeli un pārceptu olu. Sieva tik paknābā, es noloku visu, bet pēc tam neesmu pārāk laimīgs. Šodien jānobrauc ~560km, kas ietver arī izbraukšanu no Šengenas un potenciāli zināmu rindu uz robežas. Pa ceļam līdz bānim satiekam pāris stirnas un nobildējamies pie iespaidīgiem tiltiem, kas ļauj bānim šķērsot kalnu ielejas.

Tas pats bānis, tikai no rīta.


Tilts ļoti augstu virs mūsu galvām. Man pat liekas, ka tā fotogrāfija īsti nepasaka, cik ļoti augstu.



Nākamā pietura tikai uz robežas. Ir rinda, taču nedaudz huliganējam un palienam garām autobusam un pāris mašīnām. Drīz vien tiekam uz robežas. Nekādu īpašo pārbaužu nav, divas būdiņas, dokumenti, noņemtas ķiveres. Blakus gan izkrata lielo autobusu, liekot izvilkt ārā visas somas.

Esam Horvātijā. Robežas šķērsošanas punkts ir skaistā vietā - ielejā starp klintīm, ieaudzis mežā. Īsti nevaru noraksturot, bet jau ir jaušama kaut kāda atšķirība attieksmē pret ceļu būvi un infrastruktūru, bet varbūt tās ir tikai manas iedomas. Turpinām savu ceļu Zadaras virzienā. Ņemot vērā, ka mums ir 0 priekštata un ļoti daudz stereotipu par Horvātiju, tad pirmā pauze Zagrebas apkārtnē apstiprina mūsu stereotipus. Liekas, ka esam atgriezušies tādā depresīvā padomijā ar nelielu kapitālisma devu. Vietu sauc Plitvička Kuča Zagreb un domāju, kā tā drošvien būtu izskatījusies Siguldas šosejas Sēnīte, ja to neslēgtu - labo laiku atmiņās par īpašo statusu dzīvojošas dusmīgas tantes, norēķini smirdīgā tualetē ar vietējām kapeikām, pīpējoši ģedi, nočurātas sienas, jo tualete par maksu, nekādas ventilācijas vai kondicioniera telpās pie +28 grādiem. Nu, nekas, mēs taču ar moci, nevis ar čārterreisu un piecu zvaigžņu tūrisma kompāniju. Beigās gan sanāca, ka šī bija viena no vis-nemodernākajām, vissliktākajām vietām, kur bijām Horvātijā.

Dodamies tālāk. Braucam pa E71- bānis parastais. Lēnām, bet pārliecinoši paliek vēsi, apmēram 21 grāds, kas tik tālu dienvidos, pie skaidrām debesīm un spožas saules liekas neticami. Ir braukšanas diena, tāpēc nākamajos 200km mums ir diezgan liels vidējais ātrums un pēc nedaudz vairāk kā pusotras stundas nolemjam atpūsties Odmorište Zir-Macola. Pūš spēcīgs sānvējš un varētu apgalvot, ka ir auksti. Šoseja virzās pa plašu līdzenumu Ličko Senjska apgabalā, kuru no sāniem ieskauj kalni. Izskatās, kā vesternos (kuri visbiezāk ir filmēti Itālijā, līdzīgos apstākļos). Vēlāk izlasīju, ka šis ir visretāk apdzīvotais, taču lielākais Horvātijas reģions. Iedzīvotāju blīvums - ~9/km2. Nav jau īpaši dīvaini, jo plašais līdzenums izskatās nabadzīgi - panīkusi zāle, akmeņi, izkaltušas upes. Pieturvietā uzvelkam arī kakla sargus, jo ir auksti. Tuvojamies Velebitu kalnu grēdai, kas ir daļa no Dināru kalnienes. Grēda nodala Dalmāciju no centrālās Horvātijas.

Pāri grēdai iet arī vecais ceļš - Majstorska cesta, taču to nebraucam, jo nejūtos baigais profs, lai ar nokrautu moci un pasažieri līstu grants serpentīnā, taču zinu, ka to ceļu noteikti gribētos izbraukt. Tā vietā braucam pa lielo bāni cauri Sveti Rok tunelim (5.6km) un Mala Kapela tunelim (arī 5.6km). Izbraucot cauri tunelim paveras iespaidīgs skats uz Dalmāciju un liekas, ka tālumā var redzēt Zadaru. Pie tuneļa virs ceļa ir termometrs, kurš rāda 21 grādu. Turpinām ceļu pa serpentīnu, vienu brīdi sevi pieķeru pie domas: "Kur tad ir tas Adrijas jūras karstums?". Ātri vien Adrijas piekraste liek par sevi manīt. Liekas, ka uz katru serpentīna līkumu gaisa temperatūra paceļas par 1-2 grādiem. Nobraucot no kalna, temperatūras celšanās apstājas pie +32. Un mums ir kakla sargi. Un siltie krekli. Normāli touring zābaki.
Vārdu sakot - ir neliels temperatūras šoks, jo 20minūšu laikā nonācām no +21 līdz +33. Gaiss virs asfalta virmo, motors sāk karsēt kājas, atpogāju vaļā visas ventilācijas. Ieraugām arī kā nospriežam karstuma upuri - vēl kūpošu izdegušu vieglo autiņu, kuram apkārt rosās ugunsdzēsēji.

Tiklīdz ieraugām pirmo lielveikalu, stājamies malā, lai kondicionētā gaisā izdomātu tālāko maršrutu un pēc iespējas - izģērbtos. Aizbraucam papusdienot pludmalei blakus esošā restorānā: izdzeram neprātīgu daudzumu ūdens, jo liekas, ka tajā īsajā posmā no serpentīna līdz Zadarai esam paspējuši izžūt kā tuksnesis. Akvārijā pablenžu uz omāriem ar nosietām spīlēm, gan tāpēc, ka ir iespēja tos apskatīt tuvumā, gan tāpēc, ka akvārijs atrodas restorāna dziļumā, kur pustumsā un marmorā ir krietni vēsāk.



Mazliet vīlušies par iznākumu restorānā pasūtītajam "sea food" (viss pamatīgi safritēts un mazā daudzumā), sēžamies uz motocikla un braucam tālāk.



Mazliet nokļūdos navigācijā un aizbraucu bāņa virzienā, taču vēl paspējam nogriezties uz mazajiem ceļiem. Beidzot ir reāla sajūta, ka esam pilnīgi citā klimatā un kultūrā. Turklāt vietā, kur vēl pirms salīdzinoši neilga laika ir norisinājusies kara darbība. Redzamas pamestas mājas ar ložu atstātiem caurumiem, turklāt nereti šīs mājas klāj grafiti uzraksti, domājams, ka ne tie glaimojošākie. Pirms olīvkoku audzēm ir brīdinājuma zīmes par slidenu ceļu - olīves krīt uz ceļa, atstāj eļļainus traipus, kas, protams, slīd. Pa ceļam satiekam savu pirmo aitu baru, kādus pēc tam Rumānijā satikām katru dienu. Sākumā par aitu baru liecina vien spiriņas pa asfaltu, bet drīz satiekam arī pašas sprogainās. Viņas pavada krietni pensijas vecumā esošs vīrelis žaketē un nāģenē.

Izbraucam cauri ciematiņiem, kur ielas platums neļautu divām pretī braucošām automašīnām samainīties, vienai nenobraucot no ceļa. Vietējie mūs vēro ar zināmu izbrīnu, jo šis celiņš neietilpst ne vīnu, ne olīveļlas maršrutos (speciāli tūrisma maršruti Zadaras apkārtnē tiem, kas brauc uz vīna darītavām un olīveļļas spiestuvēm). Pie jūras izbraucam Biograd na Moru pilsētā. Tālāko ceļu turpinām pa 8.šoseju, kas ir tāda vidēja izmēra divjoslu šoseja, vairāk vai mazāk gar jūras malu. Lielākoties ceļa labajā pusē ir Adrijas jūra, kreisajā - vai nu klintis, vai tuksnešaini lauki. Mums - plakanās zemes iemītniekiem, skati šķiet skaisti: gribās skatīties un skatīties, jo smadzenes nespēj to skatu reģistrēt un iegrupēt kaut kādās vizuālās atmiņās. Līdz Vodičei tiekam salīdzinoši ātri, jo ir maz satiksmes un pilsētu.

No Vodičes uz priekšu ik pēc pāris kilometriem ir jauna apdzīvota vieta. Braucam lēni, gan tāpēc ka ceļš brīžam ir līkumains, gan tāpēc, ka ir daudz braucēju abos virzienos un apdzīt īsti nav iespējams. Mazliet "pasportojam" vien brīdī, kad aizmugurē iekaras motorollers. Likās zem mocista goda ļaut sevi tādam apdzīt, taču motorollers ļoti labi turējās līdzi, turklāt viņa priekšrocība bija labas zināšanas par ceļu - pirms kura līkuma noteikti jābremzē, kurā var laisties iekšā pilnā ātrumā. Pa ceļam ieraugam arī auto ar LV numuriem, protams, gribās samāties ar tautiešiem, bet viņi laikam mūs nesaprata, jo skatījās uz mums ar nelielu izbīli. Sieva vienā brīdī padodas un lūdz apstāties, lai varētu novilkt zābakus, nomainot tos uz vieglām kediņām - esot pārāk karsti. Es palieku zābakos, jo man ir ciešami. Kopējo satiksmi raksturo mūsu vidējais ātrums 150km posmā - 65km/h.

To ainavu ir grūti nofotografēt, jo viss ir liels. Vai nu jātaisa panorāma (bet tad ir visa ainava izliekta), vai nu jāsamierinās ar to, kas ietilpst objektīvā. Te var redzēt nedaudz jūru, nedaudz krastu, nedaudz salas un nedaudz tiltu, ko nupat šķērsojām.


Līdz Splitai tiekam jau pievakarē. Splita atrodas uz pussalas, bet šoseja atrodas dziļāk un augstāk sauszemē, tāpēc uz pilsētu varam vērties no neliela paaugstinājuma. Sievai Splita izskatās pēc tādas "Mordoras", jo no šosejas redzamās daudzstāvu mājas no attāluma izskatās pēc augstiem betona torņiem bez logiem. Pilsētas satiksmē neviens neievēro ātruma ierobežojumu, brauc vidēji uz 110-120 pie 70 zīmes, jo parastais ceļš ir pārvērties par vairāku joslu šoseju, taču ik pēc laika ir luksofori un brauciens izvēršas par paātrinājums-strauja bremzēšana-paātrinājums-strauja bremzēšana. Līdz ar Splitas robežu beidzas arī vairāku joslu šoseja un atgriežamies uz parasta divjoslu ceļa.

Omiš'a mūs sagaida ar saulrietu. Vēl neilgu brīdi ir gaišs, bet tas mums netraucē maldīties pa šaurajām un ļoti stāvajām Omišas ielām (daudzskaitlis nav īstais 'ielām', iela ir viena, ar maziem atzariem uz 1-2 mājām), jo navigācija nespēj atrast īsto vietu. Beigās izrādās, ka esam uzbraukuši trīs serpentīna līkumus par augstu. Atraduši māju, sākam ievākšanos, jo Omišā paliksim divas naktis, vienu dienu pavadot bez četrtaktu dzinēja starp kājām. Mājas saimniece sākumā ierāda stāvvietu slīpumā, taču tad sāk domāt, ka nebūs labi, jo naktīs ir ļoti stiprs vējš (viņas motorollers ir ar pamatīgu virvi piesiets pie ceļa reliņiem).

Liriskā atkāpe par vēju - Adrijas piekrastē esot divi galvenie vēji - Bura: sauss, bieži auksts un ļoti stiprs ziemeļu vējš. Šajā vējā tiekot žāvēts lokālais šķiņķis pršut (stiegraināks, taukaināks un asāks garšā nekā itāļu analogs prošuto). Otrs - Jugo: dienvidu vējš no Sahāras. Nav tik stiprs, sākumā ir sauss un karsts, virs jūras tas sajaucas ar mitro jūras gaisu, tāpēc Eiropas dienvidos tas nonāk jau vētras un lietus izskatā. Nevienu tā pilnā izpausmē nepiedzīvojam, taču abās naktīs, ko pavadījām Horvātijā ~ plkst 22:00 sākās stiprs un diezgan vēss vējš, kas esot tipiski jūnijam.

Tad nu vēja dēļ tiek sarunāta stāvvieta pie kaimiņiem līdzenākā vietā, kas sākumā šķiet tīri ok, bet beigās izrādās no dubļiem un cementa veidots klajumiņš vienā no serpentīna līkumiem. Neko darīt, mocis tiek nolikts, mantas ienestas dzīvoklītī, kurš noteikti neatbilst vidējiem latvieša standartiem par mājvietu - viena guļamistaba, virtuve gaitenī starp ārdurvīm un viesistabu, bet viesistabā tuvāk griestiem ir uztaisīta platforma ar divguļamo gultu. Kopā varbūt 30-35m2. Dzīvoklī ir kondicionieris un terase - tātad varēs normāli uzturēties gan dienā, gan naktī. Saimniece ierāda kā aizvilkt biezos aizkarus virs terases, tā pasargājot dzīvokli no karstās saules dienas laikā. Kā "atbraukšanas dāvanu" saņemam pudeli diezgan salda mājas sarkanvīna, lokālo pršut, olīves un sieru. Atšķirībā no "average" viesnīcas, AirBnB dzīvoklī wifi nozīmē normālu internetu. Pieslēdzam Netflix, atveram terases durvis un sākam savu 1 dienas atpūtu Horvātijā. Saldais vīns un dienas nogurums gan ātri iedzen mūs gultā. Sākumā izvēlamies stilīgo platformu viesistabā, taču pie griestiem ir neciešami karsti. Ātri pārvācamies uz guļamistabu, atstājot vaļā visus logus un durvis.

5.diena
Nākamā dienā pieceļos agri, jo gribās vēl pirms karstuma paspēt sagādāt brokastis - nopērku arbūzu, vīnogas, ar pārdevēju runājot kaut kādā valodā pa vidu starp horvātu un krievu. Nākot atpakaļ nopietni iesvīstu, jo ir jau +28 grādi, turklāt ceļš uz leju no dzīvokļa līdz tirgum man aizņēma 15minūtes, bet, lai tiktu atpakaļ, nākas pavadīt 30minūtes. Paēdam ļoti ilgas brokastis, mēģinām tikt galā ar asapiem no ikdienas darba frontes un ap 12 startējam uz pilsētu.

Skats no naktsmītnes loga. Skaisti pat bez googles robota neprātīgi augstu uzgrieztā kontrasta.


Šādas trepītes kājām gājējiem ļauj ietaupīt laiku un nošķelt serpentīna līkumus.



Omiša ir sena pilsēta, tūrisma lapās tiek teikts, ka tā ir bijusi apdzīvota vieta jau pirms 2000 gadiem. Lielāko slavu pilsēta ir iemantojusi pateicoties Omišas pirātiem, kuriem visi garāmbraucošie kuģi bija spiesti maksāt izpirkuma naudu, vai arī riskēja tapt aplaupīti. Mūsu mērķis noskaidrojas tikai dienas laikā - nolemjam, ka neiesim gulēt pie jūras, bet apmeklēsim divus no pilsētā esošajiem cietokšņiem - Mirabella un Fortica. Mirabella ir diezgan viegli pieejama pa trepītēm no pilsētas ielām un atrodas uz pilsētas robežas ar Mosoru kalnu grēdu aptuveni 30 metru augstumā virs jūras. No torņa paveras skats uz pilsētu un upi, kura kādreiz esot bijusi nosprostota tā, lai lielākie kuģi, kuri nolemj par labu kaujai ar pirātiem, nevarētu sekot pirātu laivām upes grīvā.
Tikt Fortica cietoksnī ir grūtāk, jo cietoksnis atrodas uz klints 300m augstumā virs pilsētas. Uz to var nokļūt pārvarot kokiem noaugušu stāvu nogāzi. "Stāvs" nozīmē, ka ik pēc metra vai diviem ir jārāpjas pāri 40-70cm augstam klinšu pakāpienam. Pēdējais posms pirms virsotnes ir pilnībā bez kokiem un sastāv no lieliem akmens bluķiem, kuros ar vienu soli nemaz nevar uzkāpt. Gluži alpīnismam nav jāpievēršas, taču kārtīgi jāpadomā, kur likt kāju, kur - roku. Rakstot vairs neatceros, cik ilgi kāpām, taču augšā nonākam ļoti saguruši un nosvīduši. Esam izdzēruši lielāko daļu līdzi paņemtā ūdens (summā 3 litrus). Izrādās, ka cietoksnī dzīvo meitene-pieskatītāja, kura no mums iekasē ieejas maksu. Par to saņemam atļauju brīvi pārvietoties pa visu cietoksni, kā arī pieeju ūdenim, kas beigās izrādās īpašā akā uzkrāts lietus ūdens. Meitene apgalvo, ka viņa pati dzer tikai šo ūdeni un nekas slikts ar viņu nav noticis. Ņemot vērā, ka citas iespējas pagaidām nav, piepildām tukšās pudeles ar lietus ūdeni un sākam ceļu atpakaļ.

Omiša no augšas.

Šajā pusē mēs dzīvojām. Man liekas, ka to mūsu māju nevar redzēt no šī skatupunkta.


Otra puse, kur var redzēt upi, pa kuru tie pirāti muka prom, ja bija kāds stiprāks pagadījies.


Izrādās, ka pa klints otru pusi ir krietni vienkāršāka taka, turklāt tā ved garām mūsu miteklim. Mēs ļoti ātri tiekam līdz ielas galam, kurā iepriekšējā vakarā maldījāmies meklējot īrēto dzīvokli. Jūtamies labi iepazinuši pilsētas ģeogrāfiju, jo esam to apskatījuši no klints virsotnes, tāpēc nolemjam meklēt šortkatus. Izskatās, ka neesam vienīgie muļķa tūristi, jo labi iemītā taka beidzas neizbrienamos krūmos. Vairākas reizes nesekmīgi mēģinot atrast pareizo ceļu, padodamies, un ejam pa mazāk iemīto taku un nonākam pie vienām no trepēm, kas ļauj samazināt attālumu, šķērsām savienojot ielu, kas citādi līkumo kā serpentīns. Pilsētā nokļūstam nedaudz pēc 7 vakarā, vēl paspējam aiziet uz pludmali, noskalot sviedrus un putekļus.

Saule ļoti ātri pazūd aiz kalniem, bet pēc brīža jau ir riktīga tumsa.




Brīdi pēc 8 ejam ēst vecpilsētā. Tūrisma sezona it kā vēl pat neesot sākusies, bet šaurās ieliņas ir pilnas. Atkal ņemam plati ar lokālo ēdienu - zivīm, kalmāriem un citiem brīnumiem. Ir daudz, skalojam lejā ar ļoti lētu baltvīnu un sarkanvīna-kolas brīnumu, ko sauc par Bambus. Kopumā nu tā uz 7 no 10, tāpēc kā rekomendāciju to neatstāšu. Pēc kādas ceturtās glāzes rodas ģeniāla ideja, ka jāpāršķiro mantas, kuru tomēr esam paņēmuši līdzi krietni par daudz (kaut kā jātiek galā ar to slimību), un liekās mantas jānosūta ar pastu uz mājām. Ideja kā māja. Nākamā dienā pirms izbraukšanas nolemjam to īstenot.



6.diena
Mantas šķirojot izrādās, ka sieva ir iepakojusi līdzi ceļojumu gludekli (!). Pati ir samulsusi un taisnojas, ka mājās šo esot apdomājusi un sapratusi, ka gludeklis tiešām nebūs nepieciešams. Kā gludeklis nonāca moto kastēs - uz šo jautājumu neviens nevarēja atbildēt. Prom sūtāmajās mantās nonāk arī manas tekstila moto bikses, kurām 35 grādos nav pielietojuma. Brauciena beigās to nedaudz nožēloju. Sanāk 2 maisi, ar abiem dodos uz pastu.
Pasts Horvātijā ir tāds pats kā mūsējais - telpa, kurā tirgo pilnīgi visu, bet aiz augstas stiklotas letes nodarbojas arī ar pasta pakalpojumiem. No rīta pastā ir arī tipiskā aina - kaudzīte ar vecāka gadagājuma ļaudīm, kuri vai nu maksā rēķinus, vai nu saņem pensijas (nu tā man likās). Izstāvu rindu. Nonāku līdz sūtīšanai. Kundze it kā runā angliski, taču viņa līdz nojausmai, ko vēlos darīt, nonāk tikai pēc vairākiem mēģinājumiem. Sākam procesu. Sākumā nopērku kartona kastes un tajās sapakoju mantas - pārsvarā n-tie t-krekli un biezākas drēbes. Tad man izsniedz pabiezu papīru paku, kurā smalki jāapraksta nosūtāmais objekts: kas tas ir, cik maksā, kāpēc sūtu, kas ir saņēmējs. Pirmā problēma - jānorāda konkrēta persona kā nosūtītājs, kā arī lokāla adrese. Adresi norādu no īres dzīvokļa, par nosūtītāju uzdodu sevi. Nederot. Vajag kādu, kurš vajadzības gadījumā varētu paku izņemt (piemēram, kļūdaini nosūtīts, vai nav otrā galā izņemts). Skaidroju, ka šāda iespēja ir tuva 0, dāma negrib piekrist. Es arī negribu. Tad nu viņa parunājas ar savu kolēģi un beigās piekrīt, ka es drīkstu būt nosūtītājs. Šajā brīdī esmu pastā pavadījis 40 minūtes, turklāt aptuveni 15-20min esmu pildījis dokumentus, kas par katru kasti jāaizpilda atsevišķi. Pasta dāma sāk vadīt datus par sūtījumu. Pēc kādām brīža viņa ir savadījusi visus datus par paku un spiež Enter. Es horvātu valodu nesaprotu, taču tie sarkanie uzlecošie logi ir diezgan universāli - kaut kas nav pareizi izdarīts. Dāma savada datus vēlreiz. Atkal sarkanais logs. Atkal konsultācijas ar kolēģi. Mani apkalpojošā dāma nāk atpakaļ nedaudz samulsusi. Atskan: "Sorry, Latvia is in Europe. My mistake. We have to re-do the documentation." Šajā brīdī iekšēji nodvešu kaut ko pa vidu starp "Fāāāāk" un "B*āāāā", jo iedomājos to nenormālo dokumentu paku, ko nupat pildīju, taču dāma man pasniedz divas mazas lapiņas, uz kurām ir jāuzraksta tikai gala adrese, saņēmējs un nosūtītājs, kurš šoreiz drīkstu būt es pats. 2min un viss ir izdarīts, apmaksāts, pakas sāk ceļu mājup pašas uz savu roku. Nedaudz mazāk par stundu - tikpat kā Latvijas Pasts.
Sieva pa to laiku jau ir pati varonīgi izstiepusi moto kastes līdz ceļam (3 stāvi uz leju, pēc tam šauras kāpnītes no pagalma, kas atrodas kādus 5m zem ceļa līmeņa, uz augšu). Vēlreiz pārliecināmies, ka visi vadi, dokumenti un atlikušās mantas ir paņemtas, un dodamies ceļā. Mocis ir gana vieglāks, taču bez ekscesiem neiztiek. Mums izbraucot no Omišas dziļumiem uz šosejas ir jānogriežas pa kreisi, bet abos virzienos ir daudz braucēju. Aiz manis stāvošais Mercedes džips neiztur un gar labo pusi, pa pusei pa nodalošo saliņu braucot, mēģina ielekt caurumā satiksmē, ko biju nolēmis izmantot arī es. Džipists gan laikam nezin, kā mēs braucam Latvijā - es negrasos padoties. Dodu ručkā, bet uz ceļa esošā asfalta "svīduma", eļļas un acīmredzot arī degvielas mikstūra ir radījusi ļoti slidenu virsmu. Moci riktīgi sanes, taču kopā ar aukstu nervu, moto vilkmes kontroli un nedaudz veiksmes tiekam cauri ar nelielu izbīli un sākam ceļu Rumānijas virzienā.
Pirmajā pieturā saprotam, ka diena būs ļoti karsta - apmēram +35 grādi. Nolemjam šoreiz nebraukt cauri Bosnijai un Serbijai, jo pēc kartes izskatās, ka ceļi ir līkumaini, mums vajadzīgajā virzienā uz Timišoaru nav pārāk daudz bāņu un ļoti negribas nakšņot Belgradā, par kuru dzirdēts gana nostāstu. Šodienas mērķis - Budapešta. Pa bāni 780km un vismaz 8h ceļā. Sākam. Ir ļoti karsti, bet līdz ar pretvēju sviedri izžūst tiklīdz izspiedušies. Pirms nonākam uz bāņa, vēl ir jānobrauc gabaliņš pa lokālajiem ceļiem. Izbraucam cauri Zadvarjei, kurā divi galvenie objekti ir kapi un pilsētas centrā ielas malas okupējušais tirgus. Par objektu svarīgumu spriežu pēc noparkoto mašīnu skaita blakus kapiem un tirgum. Lokālajā benzīntankā ir milzum daudz tautas. Izrādās turpat blakus ir dzīvo lopu tirgus. Satiekam arī vācu motobraucēju grupu ar bembjiem, bet viņi par mums īpašu interesi neizrāda, mēs arī kaklā nekaramies.

Lokālais tirgonis


Uz bāņa klimats nemainās - karsti. Zināms vēsums ir tikai tuneļos, kur nometu ātrumu un es vai sieva ceļas kājās, lai nedaudz atdzesētos. Liekas, ka esam nobraukuši neprātīgi daudz un ilgi, bet patiesībā esam braukuši 40min un nobraukuši ~70km. Vienā benzīntankā satiekam vecāku francūžu pāri uz moča, kuri Horvātijā ir nonākuši ar prāmi no Itālijas un pēc pāris nedēļu vizināšanās gatavojas doties atpakaļ. Viņiem arī karsti, prāmis esot tikai vakarā no Splitas, kas ir salīdzinoši netālu, tāpēc viņiem nav, kur steigties. Mēs sapērkam ūdeni, iepilinām benzīnu un gāžam tālāk.

Ņemot vērā, ka mūsu līdzšinējā pieredze rādīja, ka aiz Velebītiem un tuneļiem esošajā plakankalnē ir vēsāk, nolemjam braukt līdz tai pašai atpūtas vietai, kur stājāmies iepriekš. Runājam, ka tur noteikti būs vēsāk un būs īstā vieta, kur vilkt atpakaļ siltās drēbes. Pie Zadaras sāk smirdēt pēc deguma un dūmiem - pēc tam uzzinu, ka ap Zadaru tajā laikā esot plosījušies mežu ugunsgrēki. Ņemot vērā vēju, karstumu un apkārt Zadarai augošos skujkokus, ticu, ka varēja būt briesmīgi.

Beidzot tuvojamies tuneļiem, vēl tikai lielais kalnu serpentīns un vēsums būs sasniegts. Iebraucam tuneļos - ir forši, pēc kārtas ceļamies kājās viens vai otrs, lai censtos atdzesēties. Tuneļu galā jau ir diezgan komfortabli. Izbraucam līdzenumā. Brīnumi tomēr nenotiek - karstums ir pārņēmis arī šo plakankalni. Prātā zīmējas diezgan drūms brauciens līdz Budapeštai. Apstājamies tajā pašā Odmorište Zir-Macola, tikai ceļa otrā pusē. Moci novietoju zem gājēju gaisa tilta pāri bānim, lai tas būtu ēnā. Mūsu pusē ir tikai neliels benzīntanks, visas ēstuves ir otrā pusē. Lai tiktu līdz gaisa tiltam ir jāuzkāpj pāris stāvi pa slēgtu trepju telpu, kur temperatūra tuvojas normālas pirts temperatūrai. Tunelis arī ir daļēji slēgts, kaut kāda gaisa plūsma ir tikai malās. Acīmredzot, lai kāds netīšām, vai speciāli nelēktu uz šosejas no tilta.

Skats no tilta gan ir diezgan foršs. Tāda nedaudz apokaliptiska sajūta, redzot, ka tik liela šoseja dienas laikā ir pilnīgi tukša.


Nonākam otrā pusē, kur ir lielais benzīntanks ar ēdnīcu. Vilšanās. Liekas, ka līdz kādiem +30 grādiem horvāti darbina kondicionierus. Pēc tam, acīmredzot, saprotot, ka cīņa ir veltīga, kondicionierus izslēdz, turklāt atver visas durvis. Tātad iekšā nav labāk kā ārā. Vienīgo atsvaidzinājumu sniedz aukstais ūdens tualetes telpās. Kaut ko paknābājam, jo nav ēstgribas karstuma dēļ, sadzeramies ūdeni un cukurotu kolu ātrai enerģijai un turpinām ceļu. Iepriekš piekoptā taktika ar 1h - atpūta - 2h - atpūta neder, jo nevar tik ilgi izturēt. Jau pēc 40 minūtēm atkal stājamies malā atpūsties. Tad gan nolemjam ciesties un nākamo atpūtu taisīt tikai aiz Zagrebas.

Pie Zagrebas visu sliktāku padara pilsētas smogs - gaiss ir karsts, smags un smirdīgs. Piepūšam vaigus un gāžam bez atpūtas kā norunāts. Iespējams, ka jau gaisa kvalitātes uzlabošanās aiz Zagrebas liek justies labāk, un vienā brīdī sākam justies ne tik noguruši. Braucam līdz par sevi sāk signalizēt kurkstošais vēders, kurš neko labu nav dabūjis kopš brokastīm. Stājamies malā. Kopā šajā piegājienā 1:40 un 195km.

No benzīntanka wifi piezvanām uz mājām ar video zvanu. Otrā galā visi priecīgi par mums un visi seko līdzi, kur mēs atrodamies, ik pēc laika paskatoties mūsu lokācijai apkārt esošos skatus Google Street View. Iesaku pamēģināt - tagad tāda funkcionalitāte ir ne tikai iphone, bet arī Whatsap.

Kamēr sēžam benzīntankā paliek krietni dzīvojamāk - ir aptuveni 26 grādi, kas braucot ar moci jau sāk likt domāt par ventilāciju aizvēršanu. Tālakais ceļš līdz Ungārijas robežai ir ļoti patīkams - daudz nelielu līkumu, pauguru, meži un patīkams zaļums. Dīvaini ir tas, ka tuvojoties Ungārijas robežai no lielā bāņa pazūd visas mašīnas. Aptuveni 50km posmā liekas satikām kādus 2-3 braucējus katrā virzienā. Uz Ungārijas robežas mūs mazliet papratina - kas esam, no kurienes un kurp braucam. Ungāru pusē robežsardze ļoti uzstājīgi norāda, ka mums ir obligāti nepieciešama vinjete, kuru pārdod turpat blakus būdā. Vinjete ir vienkāršs čeks par apmaksu, kas, ja apstādina policija, esot bez jautāšanas jāuzrāda. Mēs gan tajā laikā, ko pavadījām Ungārijā, nevienu policistu tā arī neieraudzījām.

Ungārija - neko daudz mēs tajā vakarā neapskatījām. Esam noguruši, bet mērķis ir skaidrs - Budapešta. Zīmīgākais notikums - braucām garām Balatonam. Pāris vietās to ezeru varēja saskatīt no ceļa. Lai kaut kā sevi izklaidētu, lasām ungāru apdzīvotu vietu nosaukumus. Ņemot vērā, ka ungāru valoda atšķiras no mums ierastajām ģermāņu vai slāvu, tie viņu apdzīvoto vietu nosaukumi skan vismaz dīvaini, ja ne piedauzīgi: piemēram, Balatonszemes, Balatonfokajar vai Kaposvar (protams, ka kapos var, kāpēc lai kapos nevarētu). Lēnām paliek tumšāks un izlien visi nakts kukaiņi - aizķep ciet gan lielais vējstikls, gan arī ķieveres stikli. Sievai turklāt ir tumšais stikls, kuru ir slinkums mainīt - viņa vispār neko neredz.

Piestājam benzīntankā Balatona ziemeļu galā, ~100km pirms Budapeštas, lai notīrītu stiklus un norezervētu viesnīcu. Benzīntanka gaismā saprotam, kāpēc tik ātri aizķepinājās stikli - ap benzīntanka uguņiem lidinās tūkstošiem kukaiņu, kas nedaudz atgādina mūsu viendienītes. Diezgan apokaliptisks skats. Izskatās, ka vietējiem tā ir ierasta aina, jo neviens nefilmē, izņemot mūs.

Kukaiņi





Pārdesmit kilometrus tālāk kukaiņu vairs nav. Domājams, ka lielā saldūdens platība Balatonā spēj "dzemdēt" milzīgu biomasu, kas pēc tam mira uz mūsu stikliem. Ezeram beidzoties, beidzās arī biomasa. Viesnīcu rezervēju izlasot aprakstā - pašā pilsētas centrā, Danubes (Donavas) krastā, turklāt nereāli lēti. Ņemam. Esmu bijis Budapeštā, zinu kā izskatās pilsētas centrs, skatam no šādas viesnīcas jābūt lieliskam - vai nu tā būs parlamenta ēka (lielākā pasaulē), vai nu skats uz kalnā esošo citadeli. Budapeštā "ielidojam" pirms vienpadsmitiem. Iebraucam centrā, braucam pa ielu gar upes krastu, pretējā pusē pavīd skaisti izgaismota parlamenta ēka. Tā vien dēļ bija vērts braukt tik ilgi un iebraukt pilsētā naktī. Navigācija spītīgi rāda, ka vēl 30 minūtes un 30km. Stājamies malā. Izrādās, ka "centrs" ir domāts, kā vienas no Budapeštas piepilsētām "centrs". Nu, moins... Tomēr bija labāk nekā gaidīts. Paliekam Szentendrē (nosaukums ir radies no Sv.Andreja baznīcas) - diezgan iecienītā tūrisma galamērķī tiem, kas atbrauc uz Budapeštu tūrisma ceļojumā. Pilsēta ir pazīstama ar savām mākslas galerijām un muzejiem. Tur ir arī brīvdabas etnogrāfiskais muzejs. Mēs nakšņojam nelielā viesnīcā pilsētas vēsturiskajā centrā, gar upi ejošas promenādes malā. Viesnīca ir tīra un kārtīga, taču acīmredzami nomaļa - pirms mums "iečekojas" neliela auguma apaļīgs ungārs un garkājainu, viegli ģērbtu dāmu. Kad eju pakaļ moča kastēm, no vienas istabas atvērtā loga skan ļoti uzkrītoši un noteiktām darbībām raksturīgi vaidi. Gan jau, ka mazajam ungāram bija jautra nakts.

7.diena
Nākamajā rītā nolemjam brokastis neēst viesnīcā, bet gan kādā no Budapeštas kafejnīcām. Foursquare atrodu ļoti labi novērtētu brokastu vietu - ir ok, bet sanāk neliela aizķeršanās, jo norēķini ir iespējami tikai skaidrā naudā - nākas izņemt n-tos tūkstošus forintu, un apkalpojošais personāls īsti nerunā angliski. Coffee un breakfast saprot, bet laikam vajadzēja ar pirkstu rādīt uz citu cilvēku šķīvjiem, jo mums atnestais, lai arī diezgan garšīgs, ne ar ko baigi īpašo neizcēlās.

Šodienas mērķis - Sibiu Rumānijā. Pilsēta atrodas bāņa malā starp abiem mūsu mērķiem - Transfagarasan un Transalpina. Navigācija rāda, ka attālums ir vidējs - 590km, kurus varot nobraukt ~6h. Tā kā šajā dienā esam piecēlušies agri, nolemjam, ka šo dienu pavadīsim braucot daudz, bet lēni. Navigācijā ieķeksējam "Avoid Toll Roads" un sākam braukt.

No "pēc ceļojuma" pozīcijas skatoties, domāju, ka Ungārijā droši varējām braukt pa lielajiem bāņiem, jo neko īpašu nepiedzīvojām un neredzējām. Ļoti daudz braucām pa ceļiem taisniem kā stīga. Liekas, ka tas apgabals, pa kuru braucām, ir sadalīts lielos, regulāras formas lauksaimniecības tīrumos, kur braukšana notiek pa taisnstūru ārējām malām.

Pa vidu piestājām ungāru ceļmalas krogā paēst lēnas pusdienas. Izskatās, ka ungāri vairāk pārzina vācu valodu, jo šajā vietā angliski bija tikai ēdienkarte, bet pats viesmīlis runāja tikai vāciski. Te gan bija nelielas domstarpības, jo arī mana sieva prot vācu valodu, bet viņi savā starpā nespēja saprasties. Kaut kā līdz ēdienam nonācām. Man pat bija ļoti garšīgi - gulašzupa ar pupiņām, sievai tika pēc nosaukuma arī gulašzupa, bet pēc izskata - dzeltens buljons ar mušu tārpiņiem. Beigās gan sieva apēda arī pusi manas gulašzupas.

Mušu tārpu gulašzupa:


Tālākā braukšana Ungārijā bija garlaicīga līdz nonācām uz Ungārijas-Rumānijas robežas. Rumāņi mūs nedaudz izprašņāja par brauciena mērķi, neizskatījās, ka robežsargs kaut ko zinātu par tām kalnu pārejām, vai arī vienkārši nepievērsa tam uzmanību.

Rumānijā ainava no Ungārijas atšķīrās ar krūmainākiem ceļiem un "bēdīgākiem" benzīntankiem. Pēc pārdesmit kilometriem sākās līkumaināki ceļi un vienā no šiem līkumiem piedzīvoju savu pirmo iepazīšanos ar Rumānijas satiksmi - diezgan asā līkumā no grāvja ar švunku uz lielā ceļa man priekšā izmetās ļoti sagrabējis un vecs, nenosakāmas markas auto ar sirmu onkuli kepkā pie stūres. Es, protams, saprotu onkuli - viņa mašīna ir tik vārga, ka bez ieskrējiena viņš pret to ceļa uzbērumu uzbraukt nevar, taču būtu nedaudz jāpadomā un tas nebūtu jādara krūmainā līkumā no grāvja.

Par nelielu pārbaudījumu kļuva arī dzelzceļa sliežu šķērsošana. Mēs Latvijā jau esam pieraduši pie salīdzinoši gludām pārbrauktuvēm pārskatāmās vietās. Rumānijā pārbrauktuvēm bieži brīdinājuma zīmes bija izvietotas tieši pirms pārbrauktuves, bet pati pārbrauktuve līdzinājās agresīvam guļošajam policistam.

Lēnām nonācām apvidū, kuru sāka ieskaut kalni. Tikai savā prātā nezīmējiet Alpu Dolomītiem līdzīgos kalnus, bet gan vidēji augstus un ļoti zaļus kalnus. Kādā no klajumiem satiekam savu pirmo, nopietno aitu baru. Visi izturējās tā, it kā tas būtu kaut kas ļoti ikdienišķs. Te arī iepazinos ar to, ka Rumānijā satiksmes pamatprincips ir: galvenais būt pirmajam. Kamēr es domāju, kā neieskriet aitās un tās pārāk nenobiedēt ar motora skaņu, pa labo pusi, nedaudz braucot pa apmali, mani apsteidz vietējais braucējs, kurš gan tūlīt bremzē, jo aitu bars tik ātri netiek pāri.



Ja kādu interesē maršruts, tad Rumānijā iebraucām netālu no Gyulas Ungārijā. Rumānijā braucām pa 79A ceļu līdz tas pievienojas 76 ceļam, kurš vienā brīdī pāriet A1 šosejā, par kuru var aizbraukt līdz pat Bukarestei. 79A un 76 ir nelieli, līkumaini un estētiski baudāmi ceļi, pa kuriem viduvējo ceļa apstākļu un nepārskatāmo līkumu dēļ mūsu vidējais ātrums knapi pārsniedz 65km/h. Respektīvi, šādu maršrutu var izvēlēties tikai tad, ja tam pietiek laika. Maršrutā ir ceļš cauri mežiem un kalniem, pārsvarā sūdīgs asfalts. Tuvojoties A1 šosejai - kādus pēdējos 30km ir uzbūvēta jauna šoseja (pēc kvalitātes kā Transalpina labākajos gabalos). Tā tas bija 2017.gada jūnijā. Izskatījās, ka darbus ir iecerēts turpināt.
Sibiu iebraucam vakarā. Rietošā saule apspīdēja tālumā esošos kalnus, kuros pavadīsim divas nākamās dienas. Skaisti. Viesnīcas ir padārgas, mēs tēmējām uz apartamentiem/pansijām, kurus te iznomā biezā slānī. Rezervējam caur booking.com. Nedaudz pamaldāmies pa Sibiu vecpilsētu, līdz nonākam pie vajadzīgās adreses. Tur ir dīvaina paskata dzīvojamā māja, bet nav ne mazākās norādes uz to, ka varētu būt kaut kas līdzīgs pansijai. Un tieši tagad manam telefonam sāk niķoties saziņa ar torņiem - visu laiku rāda No service. Esmu nedaudz uzvilkts, neizdodas ne pārbaudīt, vai pareizi esam atbraukuši, ne atrast citu rezervāciju vietā. Vienā no retajiem interneta klātbūtnes brīžiem netīšām atrodu atsauksmi internetā par konkrēto vietu, kurā tiek teikts, ka vietu atrast ir grūti, saimnieks uz vietas nedzīvo, turklāt vispār neprot angļu valodu. Skaidrs. Atceļu rezervāciju un meklēju citu. Pilsētas centrā neko par pieņemamu cenu neatrodu, tāpēc nonākam pie Gasthof Sara.
Piebraucam pie pansijas jau vēlā vakarā, liekas, ka pēc lokālā laika bija ap 10 vakarā. Ielas malas ir slīpas, smago moci nevaru nolikt uz pekas - vienā virzienā slīpums par augstu, otrā - par zemu, noturēt var tikai sēžot virsū. Sieva iet dauzīties pie lielajiem metāla vārtiem, kurus atver mazliet sabijusies kundzīte. Man jau sāk slikti izskatīties, jo arī šeit kundze neprot angļu valodu un īsti nesaprot, ko gribam, taču šoreiz droši zinām, ka vieta ir īstā, jo ir kārtīgs uzraksts uz mājas. Beidzot parādās tāds kungs uz gadiem 50 un sāk runāt angliski. Ātri saprot, ka esam viesi, ver vaļā lielos vārtus un laiž pagalmā. Izrādās aiz mājas, kas izskatās pēc parastas dzīvojamās mājas, pagalmā ir vēl viena daudz lielāka māja, kurā ir viesnīcas veida istabas. Pie reģistrēšanās piedzīvojam interesantu epizodi - mums jāiedod savas pases, lai varētu iereģistrēties pansijā. Pēc brīža viesnīcnieks nāk atpakaļ un īpatnēji, nedaudz īgni pajautā: "Tad jūs no Latvijas, ja?" Kopējā intonācija uz mirkli liek domāt, ka viņam Latvija ne īpaši patīk. Tad arī saprotam iemeslu - pirms pāris dienām Ostapenko ir uzvarējusi French Open, turklāt finālā spēlējusi pret rumānieti Halepu, kurai tas ir otrais fināls un atkal zaudējums. Taču beigās izrādās, ka viesnīcnieks ļaunu prātu netur un ir pat ļoti priecīgs, ka pie viņa ir apmetušies latvieši. Būšot, ko pastāstīt draugiem.
Beigās izprasām no viesnīcnieka klaipu maizes (jo bijām iecerējuši ēst pilsētā, bet nobruka iepriekšējā pansija, līdz ar to arī vakariņas), kuru apēdam ar no Horvātijas atvesto pršut, paralēli izdzerot baltvīna pudeli. Vakars ir izdevies, mierīgi ejam gulēt, jo nākamā dienā esmu iecerējis izbraukt vienu, vai pat abas no slavenajām Rumānijas kalnu pārejām.

Turpinājums kaut kad būs..


Top.LV