Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

VARENIE HIMALAJI

Pievienota: 29. Sep 2019, 12:32
Atjaunota: 01. Oct 2019, 12:30

Komentāri (13)

Citas galerijas no lietotāja JohnnyB

HIMALAJU EKSPEDĪCJA AR MOTOCIKLIEM





Pēc pagājuša gada Vjetnamas moto piedzīvojumiem āķis lupā un jau sāku skatīties uz daudz augstākiem galamērķiem. Vēlējos Dienvidameriku, taču tas ir daudz laikietilpīgāks un dārgāks pasākums, tādēļ pētīju tuvākos iespējamos kalnu ceļus, kuri būtu pietiekami augstu un ārpus jebkādas komforta zonas. Tad nu izvēle krita par labu Himalajiem. Jau iekš youtube var noskatīties ļoti daudz un dažādus video par to, kā paši indieši ceļo pa Ladakh reģionu. Pēc pāris tādiem video uzreiz tika izlemts, ka došos tieši uz šo reģionu. Sākotnējās informācijas ievākšana jau sākās gada sākumā. Ceļošanas sezona šajā reģionā sākas ap jūniju un beidzas ap augustu. Vasaras mēnesī tomēr likās par ātru, kā arī viesnīcu aizpildījums un cenas šajā periodā ir augtākas, tādēļ tika nolemts braukt uz sezonas beigām, kad arī ir sausā sezona pirms ziemas, Klimats mazliet vēsāks un mums pieņemamāks.

Avio biļetes tika pasūtītas uzreiz uz Leh pilsētu, kura atrodas Ladakh reģiona Ziemeļos. Leh pilsētas augstums ir ap 3500m virs jūras līmeņa. Lai nokļūtu, tad nācās 3x pārsēsties un izmantot 2 aviokompānijas. Maršruts: Rīga – Maskava – Deli – Leh. Faktiskais lidojumu laiks ir ap 9h, taču ar visām pārsēšanās mums sanāca ap 20h, kas nav tas trakākais laiks.

Ierodoties uz vietas jau bija ļoti interesanti novērojumi – lidosta pavisam maza un pilnībā apsargāta (ar armijas klātbūtni). Izrādās šajā reģionā (Jammu un Kašmira) armijas klātbūtne ir pastāvīga, jo reģions atrodas tuvu Pakistānai, ar kuru Indijai ir bijuši vairāki konflikti. Kā arī tiek apsargāta otra robeža ar Ķīnu. Sākotnēji biedējošs arī bija fakts, ka tieši pirms mūsu izbraukšanas Indijas valdība atņēma Jammu un Kāsmiras reģiona iepriekš esošo autonomiju un Srinigārā, kura atrodas reģiona Rietumos tuvāk Pakistānai) ir pat nemieri, kurus apvalda ar armijas klātbūtni. Tajā pilsētā pilnīgi noteikti šobrīd nav droši, taču mūsu ceļojums vairāk koncentrēts Ziemeļu pusē, kurš ir mierīgāks.

Pirmā diena iekš Leh ir pavisam slikta, jo pēc piezemēšanās un viesu nama sasniegšanas abiem ir nenormāls nogurums (gan no lidojuma, gan augstuma, kādā tobrīd atradāmies). Pēc pāris stundu snaudas pieceļamies un jūtamies īpaši slikti. Sajūta tāda, it kā būtu pamatīgas paģiras. Nelabums moka un nevar saprast, ko īsti darīt. Tomēr spītējot sliktajai pašsajūtai saņemamies un dodamies uz pilsētas centru. Pēc tam, kad sākam kustēties pašsajūta arī mazliet uzlabojas un sāk palikt labāk. Augstuma svārstības tomēr lielas no Latvijas nokļūt uzreiz Himalaju pakājē, kur jau ir 3500m virs jūras līmeņa un mūsu ceļojuma laikā augstums būs tikai lielāks.

Nākamajā dienā no rīta joprojām ir nelabums, taču jau zinām, ka jāsāk kustēties, lai tas ātrāk pāriet. Paņemtas līdzi ir dažādas zāles arī pret nelabumu, taču nolemjam cīnieties līdz galam uz izmantot tikai Mildronātu. Tas arī bija vienīgais, kuru izmantojām, lai kaut mazliet labāk justos jaunajā vidē.

Otrās dienas vakarā jau saņemam iepriekš rezervētos motociklus – Royal Enfield Himalayan. Tie ir pagājušā gada motocikli ar vidējo nobraukumu ap 25k km. Sākotnējie iespaidi nav tie labākie, jo gaidījām, ka kvalitāte būs labāka:

- Stūres gultnis staigā un klab – tas viņiem izrādās kā defekts un rodas jau pēc pirmā tūkstoša.

- Bremzes priekšā švakas. Labāk strādā aizmugurējās.

- Kā arī tieši šī gada modelim iekš interneta redzam, ka ir ļoti liels rūpnīcas defekts rāmim – daudziem braukšanas rezultātā priekšējā dakša ir atdalījusies no rāmja! Tas galīgi nav iepriecinoši.

Otra opcija ir prasīt vecos Royal Enfield Bullet, taču tie šķiet vēl neuzticamāki, zemāki, kā arī nepiemērotāki kalnu apvidum, tādēļ paliekam vien pie mums esošajiem Himalayan.














LEH APKĀRTNE

Pirmā diena ar motociklu man atkal iesākās ar nelabumu. Spītējot visam saņemamies un sākām kustību ar motocikliem. Galvenais atcerēties, ka kustība uz priekšu notiek pa ielas kreiso pusi. Pilsētā ieliņas šauras un ir liels bardaks. Braukšanas kultura šeit nav tā labākā. Jebkurā mirklī kāds var izdomāt mainīt joslu vai vienkārši izbraukt priekšā.
Atrodamies pilsētā, kurai apkārt ir ļoti daudz militāras vienības un dažādi apsargājami objekti. Ne velti šeit vēl nepieciešams nokārtot speciālās atļaujas tālāku objektu apskatei.
Izbraucot ārpus pilsētas ceļi paliek plašāki un satiksme daudz mazāka.
Aizbraucām līdz netālajam Magnetic hill. Neliela vilšanās, jo aprakstīto efektu nejūtam. Skati un līkumotie ceļi gan sniedz baudu un kopumā pirmā diena uz motocikliem ir emocijām bagāta. Apskates vērti bija arī pilsētas apkārtnē esošie tempļi, kurus sasniedzot pacēlāmies arī augstāk.


































KHARDUNG LA PĀREJA

jau no paša rīta aktīvi darbojāmies, lai vēlreiz pārbaudītu mūsu motociklus un iedotu visas nepieciešamās atļaujas ceļošanai. Šī ir militāra zona un ir vairāki posteņi, kuros jāuzrāda visa dokumentācija.
Motocikliem tika uzliktas papildus degvielas kannas, lai varam izbraukt visu ieplānoto maršrutu. Te tiešām nav daudz vietu, kur uzpildīties.
Pēc kārtīgas sagatavošanās devāmies uz vienu no augstākajām pārējām - Khardung La, kas ir ~5600m augstumā. Ceļš ar katru līkumu pavēra arvien jaunus un elpu aizraujošus skatus. Pašiem gan ar augstāku pacelšanos elpa sāk trūkt, taču pats augstākais punkts paver burvīgu panorāmu, kuru pilnīgi noteikti bija vērts apskatīt. Šo noteikti nevar aprakstīt, kā arī parādīt ar bildēm. Tikai redzot savām acīm ir iespējams, ko šādu aptvert un izbaudīt.






























NUBRA VALLEY 1.diena

Pec Khardung La pārejas bijām plānojuši 1 dienu pavadīt Nubra Valley, taču tā izrādījās tik plaša, ka nepieciešamas vairākas dienas, lai šeit visu izbrauktu un apskatītu. To secinājām gan tikai pirmajā dienā braucot pa kalnu grēdas vienu pusi gar Shyok upi. Vienā no pierobežas teritorijām mūs nevēlējās ielaist, jo nebija vēl vienas atļaujas kopijas, kuru jāiedod pārbaudes punktā, taču vārds pa vārdam tikām pie mums labvēlīga lēmuma un varējām turpināt ceļu Pakistānas virzienā.
Ceļi ļoti šauri un līkumoti, kas stiepjas gar klinšainām un dažkārt nogruvušām kalnu grēdām. Kā reiz radīti, lai tos baudītu ar motociklu. Par jebkādu drošību šeit, protams, varam aizmirst, jo ceļi bieži vien ir klāti ar pussagruvušiem akmeņiem, kā arī klinšu pusē nav nekādas aizsargbarjeras. Ja kļūdies, tad kritiens pilnīgi noteikti ir uz leju. Nerunāsim nemaz par ceļu platumu, kurā katrreiz grūtības sagādā samainīties diviem transportlīdzekļiem. Un nepārredzamie līkumi dažkārt piedod papildus adrenalīna devu, kad pēkšņi nāk virsū transportlīdzeklis, kurš brauc pretējā virzienā.
Jebkurā gadījumā tie visi ir sīkumi pret to, kādu baudu var gūt no brīnišķīgajām ainavām. Lai arī kā mēs mēģinām tās iemūžināt fotogrāfijās, taču tas ne tuvu nav tām sajūtām, kuras gūstam uz vietas. Neaprakstāmi!
Saskārāmies ar pirmajām problēmām ar motocikliem. Viens no tiem vairs nebija iedarbināms. Tikai ar stumšanu. Pie sevis tik nosmējām, ka laikam lielais Buda uz mums apvainojās, ka to ignorējām un pat 2 reizes pabraucām tam vienkārši garām.


















NUBRA VALLEY 2.diena

No rīta cēlāmies un paši risinājām tehniskās problēmas ar motociklu. Vietējie, protams, arī ļoti izpalīdzīgi un cenšas sniegt padomus un iesaistīties procesā. Sazinājāmies arī ar motociklu izīrētājiem un viņi mūs nosūtīja uz servisu ciematā pie liela Buduas, kuru iepriekš ignorējām. Laikam bija zīme, ka tomēr vajag viņu apciemot.
Lai nu kā, tomēr pašiem izdevās visu atrisināt un turpinājām ekspedīciju gar Nubra upes krastu Tibetas robežas virzienā. Pie noteikta punkta tālāk arī netikām, jo bija pierobežas zona, kurā tālāk pārvietoties nedrīkstēja.
Pa vidu apmeklējām Panamik karstos avotus. Viņu standarti pilnīgi noteikti iepaliek no Eiropā piedāvātajiem. Lai nu kā, tomēr tos iemēģinājām.
Pēcpusdienā izlēmām aizbraukt uz ielejas otru pusi, lai beidzot apskatītu lielo Budas statuju. Skats no virsotnes uz ieleju bija fantastisks! Lai bildes runā manā vietā.
Vakarpusē sākām meklēt naktsmājas. Pirmajā viesu namā, kurš no ārpuses izskatījās ļoti moderns, nebija pieejama ne elektrība, ne arī siltais ūdens. Pie šādiem apstākļiem īsti neesam raduši, tādēļ aizbraucām tālāk uz tuvējo hoteli. Šeit gan arī nekas nav augstākajos standartos, taču elektrība ir pieejama. Siltais ūdens gan būšot tikai otrās dienas rītā. Tas jau šķiet pieņemami.
Pēdējās 2 dienas esam pavadījuši Ladakh reģiona vienā no zemākajām vietām - Numbra Valley. Sākām skatīties, cik tad tas ir zemu. Izrādās nieka 2800m. Himalajos tas skaitās zemu. Mums tas nebūt nav zemu, taču pie šāda augstuma jau esam pieraduši un vairs nejūtam diskomfortu.
Nākamā diena paredzēta ar braucienu uz Pangong ezeru. Ne tikai pats brauciens būs garš, bet arī augstums, kas būs ~4200m. Paredzēts, ka pie šī ezera pārlaižam arī nakti pirms doties tālāk.
































PANGONG EZERS

No rīta laicīgi sataisāmies, sapildām pilnas degvielas tvertnes un dodamies garajā, taču tajā pašā laikā interesantā ceļa no Nubra valley uz Pangong ezeru.
Lai gan ceļojam sausajā gadalaikā, tomēr ceļš joprojām daudzviet applūdis, kā arī sabojāts no iepriekšējiem akmeņu nogruvumiem. Biezi nākas apbraukt šķēršļus pa bezceļu takām un iebrauktiem ceļiem.
Bieži satiekam vietējos tūristus, kuri izmanto savus atvaļinājumus, lai apceļotu Indijas Ladakh reģionu. Parasti pārmijam kādu vārdu un visi dodamies tālāk uz saviem galamērķiem.
Diezgan laicīgi ierodamies mūsu galamērķī pie Pangong ezera un varam veltīt laiku naktsmāju meklēšanai. Tā kā vairums objektu ir uz sezonu uzslietas teltis, tad daudzas no tām nevar iepriekš rezervēt kādā no aplikācijām vai internetā. Mums veicas un uzreiz atrodam mums apmierinošus apartamentus. Par cik objekti ir uzstādīti vienkārši pie ezera bez jebkādam komunikācijām, tad nākas samierināties ar dažādām neērtībām, taču tas ir to vērts, jo vieta atrodas virs 4200m virs jūras līmeņa, kā arī šī ir vienreizēja iespēja aizmukt no saspringtās ikdienas un vienkārši baudīt dabu, mieru.
























CHANG LA PĀREJA

No Pangong ezera nolēmām braukt atpakaļ uz Leh pilsētu, taču šoreiz pa Chang La pāreju, kas skaitās otra augstākā motorizētajam transportam pieejamā pēc Khardung La. Mūs jau iepriekš pabrīdināja, ka ceļš nebūs labs, tādēļ izbraucam jau laicīgi, lai pa dienas gaismu paspētu visu izbraukt.
Braucot augšup palika arvien vēsāks un bijām spiesti apstāties, lai apģērbtos siltāk. Turpinot ceļu asfaltu nomainīja pussadrupis asfalts un pēc tam jau pilnīgi akmeņains ceļš. Kāpiens bija stāvs un satiksme diezgan intensīva. Militāro transportu nomainīja autobusi un kravas automašīnas. Tuvāk finišam jau bija redzams apledojums un vēl sliktāks ceļš. Motociklu kratīja tik daudz, ka pa vidu pazaudēju savu guļammaisu. Nācās griezties riņķī un braukt pakaļ, taču kravas mašīnas šoferis to jau bija paņēmis un man māja, lai atdotu. Līdz augšai tad tikām ar pilnu ekipējumu un veseliem motocikliem.
Šis bija līdz šim trakākais ceļš, pa kuru nācies braukt Himalajos.


















TANGLANGLA PĀREJA UN TSO KAR EZERS

Ieplānojām tālāku ceļojumu uz Tso Moriri ezeru, kas atrodas apmēram 200km no Leh, kā arī tas atrodas jau ~4500m virs juras līmeņa. Ceļš ir garš, tādēļ nolēmām sadalīt 2 posmos.
Mums ieteica braukt pa Manali šoseju un šķērsot otru augstāko pāreju - Tanglangla. Izrādās, ka šī pāreja ir aptuveni vienādā augstumā ar Chang La, tādēļ dažādos avotos kā otru augstāko priekš motorizētā transporta min vienu vai otru.
Tā kā šoseja uz Manali ir ar augstu nozīmi, tad ceļš līdz Tanglangla pārejai ir asfaltēts. Jebkurā gadījumā pāreja ir ~5300m virs jūras līmeņa un pašā augšā ir loti vēsi. To jau sajutām ceļa vidū un ģērbāmies siltāk.
Pa ceļam uz Tso Moriri atrodas arī Tso Kar ezers, kuram krastā ir pavisam mazs miests - Thukje. Nolēmām apmesties tieši šajā miestā, lai vairāk laika varētu pavadīt apkārtnes izpētei.
Tso Kar ir sālsūdens ezers, kurš atrodas ~5300m augstumā virs juras līmeņa. Tagad ir sausais periods, tādēļ ezers ir daļēji izžuvis. Visa ieleja paver brīnišķīgu skatu ar ezeru un kalniem.
Naktsmājas atradām kārtējā būdiņā ar labierīcībām. Pirms tam tur piestājuši austriešu motobraucēji un pie viņiem noskaidrojam, ka būdiņas esot ok. Ar elektrību šeit loti bēdīgi - gaisma tiek ieslēgta no 18:00, taču elektrības rozešu vispār nav. Ir ļoti liels vēsums un vienīgais, kas mums tiek piedāvāts, ir 2 segas katram. Vakariņās ejam pie mājiņu saimnieka uz nelielu istabiņu ar vairākām gultām un virtuvi. Kamēr tiek gatavotas vakariņas varam sasildīties un palādēt mūsu elektroierīces. Satiekam arī citus motobraucējus, kuri ceļo ar pavadošo transportu, kad nodrošina visu nepieciešamo palīdzību ceļojuma laikā. Vakariņas ievelkas uz kādu stundu, taču ir iespēja aprunāties ar ārvalstniekiem, kā arī sasildīties. Nakts solījās būt vēsa, taču piedāvātas segas tomēr spēja noturēt siltumu un miegs bija labs.
































TSO MORIRI EZERS

Rīts ir ļoti vēss, taču ceļamies un taisāmies doties tālāk no Tso Kar uz Tso Moriri. Priekšā ir vien ~80km, taču Google maps norāda, ka tas ir aptuveni 3h brauciens. Liekas, ka laiks ir norādīts par ilgu, taču tiklīdz sākam kustēt āra no ciemata Thukje tā asfaltu nomaina pilnīgs zemes ceļš. Un tā kvalitāte nav tā labākā, jo visur redzami spici akmeņi, pret kuriem var pārdurt riepas, tādēļ braucam ļoti uzmanīgi.
Tuvojoties ezeram ir atkal kāpums kalnos un paliek ļoti vēss, jo ezers atrodas virs 4500m virs jūras līmeņa. Pat rokas sāk salt!
Taču tiekot uz akmeņainajiem zemes ceļiem jāvelta īpaša uzmanība braukšanai un par vēsumu aizmirstam.
Karzok pilsētu sasniedzam jau dienas vidū un nolemjam ieturēt pusdienas. Pēc tam ir plāns meklēt naktsmītnes. Pa vidu bija redzams hotelis, kurš piedāvā gan elektrības pieslēgumu, gan silto ūdeni. Šajā reģionā tās ir lielas ekstras.
Pēc maltītes dodamies uz jau noskatīto hoteli un tur satiekam iepriekšējā vakarā iepazītos austrāliešus, kuri ceļo ar gidu un pavadošo transportu. Arī viņus ir uzrunājis piedāvājums par silto ūdeni.
Kā izrādās, tad siltais ūdens ir tikai noteiktās stundās un ari elektrību nesola visu uzturēšanās laiku, taču nu jau tas šķiet pieņemami. Liekam lādēt nepieciešamas elektroierīces un paši dodamies aplūkot apkārtni, baudīt brīnišķīgos dabas skatus.
Vakarā secinām, ka hoteļa numuriņā nav apsildes, kā arī koka logi ir ar spraugām, pa kuram pūš vējš. Tomēr atkal ir iespēja iet sasildīties ēdamtelpā, kurā satiekam jau pieminētos austrāliešus, ar kuriem jautri tērzējot pavadām krietnu laiku.
Kopumā diena ir izdevusies - redzētas brīnišķīgas ainavas, kā arī gūti jauni iespaidi. Var doties pie miera, ietinoties vairākās siltās segās.


















































HIMALAJU CEĻOJUMA BEIGAS

Plānotajiem piedzīvojumiem Himalajos lēnam bija nu jau pienākušas beigas. Virzījāmies atpakaļ uz Leh un beidzamās dienas vēl izmantojām, lai tuvāk iepazītu citus apkārtnes objektus, kuri atrodas mūsu bāzes pilsētas (Leh) apkārtnē.
Aizbraucām gan uz senāko klosteri reģionā - Alchi, gan Shei pili, gan pabijām arī Karu pilsētā, kur norisinājās vietējais festivāls, kā arī aplūkojām citas ievērojamas vietas.
Visu ceļojumu baudījām ar patiesu prieku. Katra diena bija jaunu iespaidu un piedzīvojumu pilna. Ceļojot vienatnē ar motocikliem pa kalniem uzņēmāmies risku un paļāvāmies tikai uz sevi. Bet kas gan būtu piedzīvojums bez riska?































Top.LV