Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 2 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Igaunijas salas

Pievienota: 17. Jan 2012, 12:10
Atjaunota: 17. Jan 2012, 18:46

Komentāri (20)

Citas galerijas no lietotāja ansizzz

Šis nelielais izbrauciens liekas noticis jau veselu mūžību atpakaļ, ar bračku tika izskriets dažās dienās pa klasisku maršrutu, Igaunijas divām lielākajām salām Saaremaa un Hiiumaa. Tā kā vien dažas nedēļas vēlāk paredzēts bija iekarot vairākas Kaukāza kalnu virsotnes Gruzijā, tad šis brauciens tika plānots cik vien iespējams ekonomisks.


Pulksten 00:12 izbraucam no tanka Ādažos, lai dotos ceļā. Nakts vēsa, darba dienas nogurums tiek manīts tapēc Salacgrīvas Statoilā tiek nolemts iestiprināties ar kādu sviestmaizi un enerģijas dzērienu kā arī uzvilkt vēl kādu apģērbu kārtu. Pēc neilga brīža dodamies tālāk, mērķis šajā naktī ir sasniegt Virtsu ostu.


Osta kopš pēdējā tās apmeklējuma ir pamatīgi izmainijusies, pārsteigumu rada ostas uzgaidāmā telpa, pat nakts vidūt tā gaida atbraucējus, durvis tai atvērtas pat tik agrā rīta stundā. Mantas tiek sakabinātas kopā, izvilkti guļammaisi, un likos uz soliņa slīpi, kamēr Miķelis pārzīmē maršutu iekš GPS, ko pirms izbraukšanas ar trīcošu roku esmu ievilcis kartē. Drīz arī viņš okupē otru soliņu un liekas mierā.

Rīts - brīžiem paveru acis un redzu savā virzienā vērstu nožēlas pilnu skatienus, bet mani tas pārlieku nesatrauc, miegs paliek miegs, šajā mirklī mani nekas nespēj parliecināt, ka gulēšana sabiedriskā vietā būtu amorāla vai kaunpilna.


Līdz prāmim vairāk kā stunda laika, tapēc pieņemam lēmumu laiku izmantot lietderīgi un doties kājām uzmeklēt Virtsu bāku un pirmo geoslēpni (GC2A647).


Cariskās Krievijas armijas ģenerālštābs uzskatija, ka ārvalstu karaspēka uzbrukuma gadijumā rietumigaunijas salas būtu galvenais mērķis, pēc veiksmīgas to ieņemšanas, tas dotu labu pozīciju uzsākt uzbrukumu cariskās Krievijas galvaspilsētai Sanktpēterburgai. Tapēc reitumigaunijas salu teritorijā tika veidoti vairāki aizsardzības nocietinājumi. No šī noietinājuma praktiski nekas gan nav palicis pāri, 1917. gada 17. oktobrī cīņā iznīcināja vācu karakuģi.


Piemineklis dievietei Blestai – civilizācijas mātei, ko radijis kāds apsēstais Abali , kas itkā pētot aizvēsturiskās civilizācijās, vieta protams interesanta un savāda, tomēr tās jēga man īsti ne pārliecināja, ne arī tapa pilnībā skaidra.




Nokļūšanai līdz Saaretuka bākai nepieciešams iebraukt ganībās, iebraucot teritorijā kā jau tipiskam letiņam pienākas, uzmanies no sauciena “stāvi šaušu”, tomēr dzīvnieku atstātās čupiņas uz ceļa manai fantāzijai liek darboties daudz intensīvāk nekā iespējamā saimnieku vai apsaimniekotāju pārādīšanās, tapēc uzburtie pēkšņi uz ceļa lecošie gaļas vai piena lopi, tur mani nelielā saspringumā. Pie Saaretuka bākas notiek neliela foto sesija. Vieta klusa nomaļus no mājām, un ciemiem tapēc sajūtas pārņem šo vietu sasniedzot tā itkā sasniegta ir pasaules mala.




Saares rags



Dodoties prom no Saares nolemjam apskatīt kādu krasta apsardzes torni, ko apmeklējot rodas sajūta, ka kuru katru brīdi ieradīsies kareivji lai turpinātu novērot piekrasti sargājot no naidnieka , kā arī neļaujot bēgt uz rietumiem tiem, kas īsti nav apmierināti ar PSRS sistēmu. Tornis aprīkots ar radaru, kas izstkatās pilnā darba kārtībā, tapēc no pogu spaidīšanas un kloķu grozīšanas izvairamies, tomēr ziņkāres mākti tajā ieskatamies lai arī tas nav ieslēgts


Ir Jūnija vidus, bet šeit vēl var redzēt ziedam ceriņus!


Šis brauciens ne tik daudz cilvēku, cik laikam vairāk mopēdu zvaigžņu stunda fotogrāfijās.


Uz sienām atrodas mazliet papluinīti dažādu kuģu plāni.


Pamesta PSRS robežsargu bāze, jeb kā krieviski tiek dēvēta “Застава” , kas bija jau otrā uzbūvētā šāda veida bāze Sirves pussalā kas nosaukta “ВМЯТИНА” vārdā. ar piešķirto Nr.13. Piekrastes robeža bija 1km plata no kokiem un krūmiem atbvrīota akmeņaina teritorija, ko regulāri tika apsekota, pārbaudot vai nav to apmeklējuši bēgt gribošie.


Priekš padomju laikiem liekas nesamākslots militārs mākslas darbs.


Salme ievērojama vienīgi ar faktu ka 1981. gada 9. novembrī, sēklī uzskrējis kuģis “Alta” šajā vietā dziļums sasniedzis vien 6 metrus. Dažādas kompānijas mēģinājušas kuģi sagreizet lūžņos 1994, 2005 gan arī 2006 gadā, 2008 gadā visa virsūdens esošā kuģa konstrukcija bija sagriezta atlikusi bija vien zemūdens daļa. Mūsu brauciena laikā nekādas pazīmes, ka kautkas būtu no kuģa atlicis vairs nemanijām, atradām vien nelielu vientuļu skaistu bāku.


Virzoties gar piekrasti, mūsuuzmanību piesaistija kāds salīdzinoši liels peldlīdzeklis, piebraucot iespējami tuvu tam klāt vēljoprojām nav iespeājms saskatīt uzrakstu tā sānos, tapēc izmantojot foto aparātu tiek radīta bilde. Liels ir mūsu pārsteigums pētot bildi, un redzot iespaidīgā peldlīdzekļa nosaukumu skaidrā Latviešu valodā “Peldošais celtnis 69″. Tas kāds joks?


Kivimurru no Igauņu val., akmeņlauztuves, kur divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados iegūts kaļķakmens. Mūsdienās šeit izveidojies ezers ar skaidru dzidru ūdeni, šī vieta ir ļoti piemērota pirmo iemaņu iegūšanai niršanā. Mūsu apmeklējuma laikā līst lietus, negribas kāpt no moča, protams pa mežu braucot pārāk auksti nav, tomēr lietus ir pilnīgi visu izmērcējis, un vēlēšanās papētīt šo vietu nav pilnīgi nekādas, tapēc palieku pie močiem un gaidu atgriežamies bračku.






Nieonākot pussalā izliekamies neredzam aizlguma zīmes, un izbaudot motociklu īzmēru gabarītu priekšrocības apbraucam brajeras, vēlme līdz Kiipsares bākai nokļūt nenokāpjot no braucamajiem, vismaz gps karte rāda ceļu gandrīz līdz pašam ragam. Kiipsaares bāka ir viena no tām vietām ko vēl var paspēt apskatīt tuvākajos gados, pamazām jūra to pārņem, un pavisam drīz tā nonāks pilnīgā jūras varā un zudīs kā apskates objekts. Daudziem šī vieta ir zināma vismz pēc bildēm, kas redzētas internetā vai preses izdevumos ar šķību bāku, ko daļa cilvēku sauc par “Igaunijas vai Sāremā Pizas torni”. Dodamies līdz raga galam kājām, tur geoslēpnis Kiipsaare (GCTCHP).


Dodoties tālāk cenšamies turēties jūras tuvumā, tā nokļūstam mežā, par mežu to varētu dēvēt vienīgi dēļ lielajiem kokiem, augsne purvaina, ceļus bieži aizšķērso koki, kas jāapbrauc lavoties starp sīkām priedītēm, ceļš gan vairāk atgādina stigu kur sen neviens nav braucis, brīžiem ceļa šķersošanu apgrūtina nezināma dziļuma un konsistences peļķes un dūksnāji, līdz nonākam zemākā vietā, kur ceļš ir pārplūdis, apkārt purvs, ceļa malā improvizēts tiltiņš. Tuvojas vakars, tapēc lēmums tiek pieņemts negriezties atpakaļ, no somām tiek izņemtas vērtīgākās mantas, un mēģinu braukt pāri, viss ir vienkāršāk nekā likās.


Tālāk braucot liekas nokļūstam mazliet augstākās vietās, peļķes gandrīz vairs nav redzamas, tomēr dubļi vietām liek būt uzmanīgiem. Bračka vienā sādā dubļainā vietā pēdējā brīdī uzceļ braucamo, praktiski jau mocis bija gar zemi.


Vietām manāmi lielās tēvijas mantojumā atstātie novērošanas torņi.Pa šo laiku leitus ir pārstājis līt, tas protams nemazina faktu, ka paši un visas mantas ir slapjas.


Gar jūru braucot nonākam ciematā ar nosaukumu Veere, tikai pēc tam uzzinam, ka šeit vajadzēja palikt, ciemā liels notikums – kroga atklāšana.


Laikapstākļi ir pilnīgs pretstats iepriekšējās dienā piedzīvotajiem, pirmais apskates objekts ir viena no bojā gājušā prāmja “Estonia” memoriālajām piemiņas vietām.








Cerībā jau dienas pirmajā pusē nokļūt Hiiumaa salā, tapēc no “Estonia” piemiņas vietas taisnā ceļā dodamies uz Triigi ostu, tur ierodoties patērzējam ar rudmataino ostas vīru, par politikun un ekonomiku, mazliet par padomju laikiem, prāmis ir tikai pēc sešiem vakarā, tapēc nekur nesteidzamies. Tankošanās bija paredzēta Hiiumaa salā, bet kā izrādās Leisi pavisam nesen atklāta jauna DUS, protams automātiskā, kas dīvanā kārtā vispār neatpazīst American Express, par kredītkarti saukto plastmasas gabalu, un ar Swedbank karti var norēķināties vienīgi ar priekšapmaksu, pilnas bākas pielejam gatavībā turot 2l alus pudeli.


Hiiumaa ostas ciematā vērojama nesaprotama rosība, cilvēku ka biezs, ceļmalās noparkoti auto, tik pēc brīža noskaidrojam , ka noteik “Soru jazz” festivāls.


Ne bez ievērības paliek ceļmalā pamanītā pēc visiem padomju standartiem ierīkotā degvielas uzpildes stacija, izskatās, ka savu darbību beigusi nemaz tik ne sen, vai arī vienkārši laika un vandāļa pirksts nav tik nasks kā mūsu tēvu zemītē.


Tikai skaidrā naudā, skaidrā es Jums saku!


Sekojot kādai nesaprotamai norādei nokļūstam pie distanču slēpošanas trases, trases malā namiņš ar pavardu un visu nepieciešamo lieliskai atpūtai.


Sasniedzot Kõpu bāku izmisīgi aizraujamies ar bākas geo bagātību meklēšanu (GC1WY4A), pēc pamatīga brīža neko neatrodot nolemjam doties naktsguļas meklēšanā, cerībā atgriezties pie dārgumu meklēšanas no rīta.


Vēlme nekšņot tuvāk salas tālākajam rietumu punktam ir tik nepārvarama, ka norādes uz telšu vietām tiek ignorētas un dodamies tik uz priekšu. Rags padomju laikos ir nenpārprotami bijis sarkanās armijas pārziņā, šeti apskatāmi gan nocietinājumi, gan metāla gan dzelzbetona novērošanas torņi, kā arī vērā ņemams uzkalns, kur ļoti iespējams nakts stundās ticis izvietots spēcīgs prožektors krasta līnijas noverošanai.
Atpūtas vietas cik uziet, nav gan zināms vai tās ir legālas, tomēr ugunkuru vietas ir daudz kur manāmas, tapēc ceļam telti un kuram guni.


Modinātājs brēc Jau septiņos, pamostamies, bet dzirdot, kā lietus grabina pa telts virskārtu nolemjam gulēt tālāk, ik pa brīdim mostamies, un turpinam gulēt līdz desmitos lietus vairs nelīst. Līdz ar izbraukšanu atkal sāk līt.
Noļūstot atkal pie Kõpu bākas nolemjam nogaidīt līdz pārstās līt, vairs gan pat prātā nenāk meklēt bākas dārgumus vai kāpt bākā lai vērotu ainavu, tapēc vienkārši sēžām un vērojam kā lietus lāses kapā peļķes.


Pārsteidzoši, ka bākai atrodoties jau salas iekšienē no tās tik labi pārredzama apkārtne un jūras piekraste, pēc lietus tik interesanti izskatās, vēja dzītie un izpluinītie zemu lidojošie mākoņi. Viens no lielākajiem pārsteigumiem rodas paveroties lejup , ieraugot šķībās bākas mājas sienas, rodas diskusija, kādā stāvoklī un kas būtu jālieto, lai tik šķībi spētu mūrēt sienas, pēc kā rodas loģīsks jautājums, kā tas viss turās vēl kopā, uz ko rodam atbildi ieraugot savilces ar kurām pretējās sienas savilktas kopā, iespējams tā ir atbilde, iespējams nav, bet mums ar to pietiek. Gana sēdēts tapēc pošamies ceļā.




Laika trūkuma dēļ vairāki apskates objekti un geoslēpņi no maršruta tiek izņemti atstājot mūsuprāt tos ievērības cienīgākos, ko vajadzētu apmeklēt esot šteit. Tapēc nākamais mūsu apskates objekts ir Tahkunas bāka.




Iespējams vieta sākumā nezinātājam var likties vien ievērības cienīga ar sniegbalto bāku. Tomēr šis ir uz sauszemes atrodamais tuvākais punkts kruīza prāmuja "Estonia" bojā ejas vietai, kur 1994. gada 28. katastrofā dzelme paņēma 852 prāmja pasažierus. Memoriālis veidots krusta formā, kura lejasdaļā iekārts zvans, kas zvanot vēja stiprumam sasniedzot vēja stiprumu kādā nogrima prāmis.


Kaplējot Hiiumaa meža ceļus bieži nākas manīt padomju armijas atstātās celtnes, kur laika zobam graužot daba atkal pārņem tai gadu desmitiem atpakaļ atņemtās teritorijas, brīžiem liekas, ka pazemē tā tomēr ir bezspēcīga. Viens no lielākajiem krasta nocietinājumiem Hiiumaa salā BB-316.


Sīkāk vairākās daļās te:
http://www.ciekurs.apollo.lv/index.php/category/moto/

BIldēts ar to, kas gadijās pie rokas.









Top.LV