Online

Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Ciemos pie Ādolfa

Pievienota: 21. Jan 2014, 12:39
Atjaunota: 21. Jan 2014, 18:41

Komentāri (33)

Citas galerijas no lietotāja Vater

Specvelījums Vecajam Arčam

ACHTUNG! Apraksts ir garš - visiem MP lietotājiem ar vājiem nerviem un bez pacietības -> citas MP galerijas



Pēdējo gadu laikā ar moto ir būts diezgan daudz kur.
Neskatoties uz to, līdz šim vēl nebiju veicis nevienu braucienu cauri Austrijai ar moto.

Austrijā esmu bijis vairākkārtīgi un pietiekami daudz ko redzējis. Kaut kad sen atpakaļ man bija doma, ka būtu vērts izbraukāt pa savulaik nozīmīgām vēsuturiskām vietām, citu starpā, caur Tiroli un Švābiju.

Kā jau motociklisma piekritējam, mani allaž ir interesējušas tās apkaimes, kur iespējams apvienot mobraukšanas priekus ar kultūras pievienoto vērtību. Bija pagājusi tieši viena nedēļa kopš tika noslēgts Korsikas un Sardīnijas brauciens

www.motopower.lv/member_gallery.php?gal_id=11893

www.motopower.lv/member_gallery.php?gal_id=11894

un rezervē vēl bija 10 dienas, no 04.-14.Septembrim, ko atvēlēt 2013.gada pēdējam lielajam Eiropas izbraucienam. Par Maršruta galamērķi tika nosprausta Horvātija un obligātā pelde Adrijas jūrā, pa vidu veltot laiku Alpu serpantīnu baudīšanai, Šikelgrūbera vietu apskatei un visām pārējām ekstrām, ko piedāvā kalni.



Kā jau tas pienākās, iepauzējām tradicionālajā lokācijā - Andreita Briselē. Tur kā izrādījās: "Sauļe ļec- ļec, varde ļec- ļec, a RollsRoyce - neļec".



Pie reizes pamanījām arī kādu Briseles jauninājumu - īres elektromobīļus. LV ziema tādiem būtu īstā Staļingrada



Dēļ paša nevērības, vienojot klāt neoriģinālu navigātora barošanas štekera savienojumu, pirms brauciena turpinājuma nācās uzmeklēt Briseles BMAuto



Problēma ar navigācijas lādēšanu tika sekmīgi novērsta un nekādas citas tehniskas ķibles pēcāk netika piedzīvotas.


Vēlmē redzēt ko jaunu un sekot nospraustajam ceļojuma maršrutam, caurbraucot Luksemburgu, izšmaucām uz Francijas un Vācijas pierobežu un piestājām pārnakšņot Gengenbahā, Švarcvaldē.
Citiem vārdiem sakot - "Ansīša un Grietiņas" raganas mežā Tradicionālā Fachwerkhaus architektūra ik uz soļa ar neiztrūkstošo vācu dorfu mietpilsonisma piešprici.

Nākamajā rītā, pirms došanās Austrijas virzienā, mani nelika mierā doma, ka būtu pret jaunu tomēr jāsamaina aizmugurējā mo riepa. Pēc jau pieveiktā Korsikas un Sardīnijas brauciena sīkstulības dēļ tika nomainīta vien priekšējā riepa; ticība neļāva mainīt aizmugurējo riepu, jo tās resurss vēl nebija ne tuvu beigām.

Pēc nelielas, bet ražīgas sarunas ar hoteļa īpašnieci un viņas kungu noskaidroju, ka netālu jābūt moto darbnīcai, kur arī devos lūkoties pēc jauniem pakaviem savam K1300S kumeļam.
Jau pa gabalu bija skaidrs, ka esam riktīgajā vietā.



Pāris minūšu saruna ar vietējo servisa Onku par to, kādu riepu es vēlos un mo jau tapa iestumts Werkstattā.



Nepagāja īsti stunda un K1300S bija ticis pie jaunas aizmugurējās Michelin PP. Izcenojuma ziņā identiski Salas cenām, bet nesalīdzināmi ātrāks un kvalitatīvāks serviss! Nekādu muļķīgu rezervēšanu un rindu.



Kamēr tika riktēts mo, turpat pie Werkstatta norisinājās vietējo mo braucēju testa brauciena organizēšana. Uz testu tika ņemts ne viens cits kā jaunais Wassermans



Pa ausu galam dzirdēju kā pastāvīgajam kundem tika apskaidrota jaunā agregāta piekares opciju iestellēšanas kārtība.

Tai pat laikā acis varēja pamielot arī ar šādām drūmajām klasikām, kas kā izrādās vēl šobaltdien tiek ekspluatētas pa Fāterlandes plašumiem.



Ja atmiņa neviļ, tad šim bija jābūt R69.

Esot drošiem par moto saķeri ar ceļu un priekšā esošajiem pāris K km, devāmies caur Švarcvaldi Austrijas virzienā.





Jau iepriekš biju pastudējis citu motobraucēju atsauksmes Internātā par Švarcvaldi un vadoties pēc daudzajām pozitīvajām atsauksēm, izvēlējos braukt pa 500 ceļu. Ceļa segums ideāls, pauguraini kalnains reljefs ar neskaitāmiem līkumiem. Pietiekami daudz pagriezienu, kas paredzēti, lai tiem brauktu cauri lielos ātrumos un ar "celīti". Motociklistu klātbūtne šajā posmā nepārtraukta. Ja Fāterlandē ir kāda vieta, kur sportot pa koplietošanas ceļu, tad tas noteikti ir uz 500. ceļa. Gadījās uzskriet arī šim Fāterlandes brīnumam





Tiem, kas bijuši Norgē vai Šveicē tas būs vien kārtējais strauts

Kādā no tradicionālajām apstāšanās reizēm pie kārtējās bodes sanāca interesanta saruna ar vienu no friču motobraucējiem, kas mūs viedi brīdināja par šveiciešu policistu mežonīgajām metodēm - piemēram, ar optiku no attāluma izsekot motociklistus un sodīt pat par nepārtrauktās baltās līnijas šķērsošanu.


Pametot Švarcvaldi nonācām pie Bodensee, kur karstuma nomākti izdomājām pa ātro nopelst. Izrādījās es neesmu vienīgais, kam patīk pelst



Jau norietējusi saule un mēs bijām aizsniedzamā attālumā no nākamajām naktsmājām.



Viesnīcu rezervēšana bija uzticēta manai kundzei, kura tobrīd vēl nemaz nenojauta, ka līdz viesnīcai veicamais posms būs tieši caur augšā redzamajām galerijām, kas aizvijas ap kalna sānu



Viss ir jauki, ja nākas braukt caur tuneļiem, bet šajā gadījumā kā papildus bonuss izrādījās remonta darbi, ar pilnībā vai vietām daļēji norakto segumu un asiem ceļa līkumiem pašos tuneļos.Kronis visam, protams, bija Austriešu polizei patruļvāģis, kas vilkās zem atļautā max ātruma un kuru pilnīgi neoteikti nebija vērts apdzīt Taču pat tas nespēja mūs atturēt no naktsmītne sasniegšanas.

Baudot pirmo sniegu laimīgi nonācām vietā ar nosaukumu Lech.



Tieši Lech viesu namā "Auerhahn", jebšu "Rubenis" piedzīvojām riktīgi smieklīgu un pamācošu epizodi.



Bijām tik tikko ieradušies. Viesnīcnieks stāvēja aiz bāra letes, viņam blakus dāma ap gadiem 50+. Stādījāmies priekšā, viesnīcnieks atšķīra vaļā savas reģistratūras grāmatas un jautāja vai mēs ir angļi, mēs teicām, ka neesam gan - letiņi. Nākamajā mirklī blakus stāvošā dāma pagriezās, sakot skaidrā latvju mēlē - "Nu tad nāciet līdzi. Es jums ierādīšu jūsu istabu." Tas vēl nebūtu viss, ja vakara gaitā, viesnīcnieks mums neuzsauktu katram pa vietējā brūvējuma Hazelnuss Schnapsa glāzei un gardai štrūdelei. Tā vārds pa vārdam, runājoties ar latvju dāmu, līdz vienam momentam, kad es pēkšņi sapratu, ka mūsu nesen iepazītā kundze ir viena mana klasesbiedra, ar kuru kādreiz spēlējos zaldātiņos, māte

Tātad morāle no šīs epizodes - latvieši ir visur un LV ir tik maza, ka pat uz dullo rezervētā viesnīcā pilnīgā Austrijas nekurienē ir iespējams sastapt sen neredzētus latviešus/-tes.

Nākamajā rītā pametot viesnīcu bija tāda reti piedzīvota sajūta, ka tu esi bijis ciemos pie draugiem. Ļoti pozitīvas atmiņas un pieredze, kuru atcerēsimies vēl ilgi.



Šķiroties viesnīcnieks vēl novēlēja, lai mūsu Sargeņģelis ir ātrāks par mūsu Motorradu un ieteica izbraukt caur turpat netālus esošo Silvretta pāreju.



Sacīts - darīts. Atradām navigātorā pareizo lokāciju un uz priekšu.



Jau nopirkuši caurlaidi uzbraucām Silvrettā.











Laikapstākļi bija ideāli un par motociklistu trūkumu šajā pārejā nevarēja sūdzēties.













Pēc Silvrettas pārejas pabraucām garām Insbrukai.



Jo tālāk mēs braucam, jo straujāk tuvojas Berchtesgadena un Obersalzberga, kas bija viens no mūsu obligātajiem apskates punktiem.



Krietni vēlā pēcpusdienā mēs beidzot bijām ieradušies ciemos pie Ādolfonkas Berghofā.



Veikšu nelielu diskursu vēsturē - kā gadījies kā ne, savulaik Ādolfs, 1928.gadā, vēl pirms savas nākšanas pie varas, bija īrējis namu Berchtesgadenā, un izmantojis to kā atvaļinājuma laika mitekli. Līdz ar 1933.gadu, Ādolfs bija nopircis šo namu un devis pavēli to pārbūvēt par savu vasaras rezidenci.
No 1937.gada Berghofas "Mazā Reichs Kanzlei"- vasaras rezidence, kļuva par otru oficiālo Valsts varas rezidenci. 1944.gada pirmajā pusē Berghofa kalpoja kā galvenā Valsts varas rezidence. Uz Berghofā tika organizētas oficiālās diplomātu uzņemšanas un tajā viesojās daudz un dažādas tā laika promenences. Jāpiebilst arī tas, ka turpat līdzās Berghofai savus mitekļus bija uzslējuši arī M.Bormans, H.Gērings un Alberts Špērs. Berghofas saimnieciskā darbība tika uzticēta Šikeļgrūbera pusmāsai Angelai.

Biju novietojis savu motorradu akurāt uz piebraucamā ceļa, kas veda uz Ādolfonkas Berghofu.





Var, protams, piekrist, ka Ādolfonkam ir bijuši daudzi trūkumi, fobijas un visas pārējās kaites, kas psihiatrijas rokasgrāmatās atrodams par konkrēto gadījumu, taču viena lieta gan Ādolfonkam ir bijusi lieliska - gaume izvēlēties vietu un apkārtni rezidencei. Diez vai daudziem no mūsdienu pasaules valstsvīriem paveras šāds skats no loga?!



Vēsturiskās precizitātes labad vēl jāpiezīmē, ka līdz ar britu bumbvedēju reidu kara beigās, kas daļēji nopostīja Berghofu, savu roku Berghofas sagraušanā pielika arī paši SS vīri un vēlāk arī jankiji, kas 1953.gadā uzspridzināja vēl pārpalikušās drupas.

Te nu ir tas, kas palicis no kādreiz vēsturiski tik nozīmīgās vietas.



Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Ādolfonkas tik iecienīto tējas namiņu, kur pēc dažādām leģendām tapis Ādolfonkas literārais manifests Jūs paši zināt kurš

Virs Berghofas vēl šobaltdien atrodas hotelis "Zum Tuerken". Ir saglabājies pat Sargposteņa akmens namiņš (attēlā pa labi), kur savulaik nepārtrauktā sardzē stāvējis kāds no sardzes bataljona kareivjiem.



Rezervējot viesnīcas mums bija plāns rezervēt numuru tieši "Zum Tuerken" viesnīcā, taču līdz ar vecās īpašnieces nāvi, viesnīca veica izmaiņas rezervēšanas noteikumos, un numuru bija iespējams rezervēt tikai uz vairākām naktīm, nevis kā tas sākotnēji bija iespējams uz vienu. Tas ne mirkli nenozīmē, ka viesnīca sūdzētos par apmeklētāju trūkumu. Tā kā bijām ieradušies pie "Zum Tuerken" pēc plkst. 18:00, mums gāja secen pazemes bumbu patversmes un tuneļu apskate, kas savienota ar bijušu Ādolfa rezidenci.

Turpat pie viesnīcas ieejas lielā skaitā pareizā motorrad agrotechnika Par tuneļiem un fortifikācijām runājot; tie Berchtesgadenas apkaimē ir biezā slānī. Daudzi pamesti, daudzi pielāgoti un apdzīvoti.

Berghofa bija viens no galvenajiem apskates objektiem, tai bija jāseko Kehlsteinhaus, jeb daudziem pazīstamajai "Ērgļa Ligzdai".

Kehlsteinhaus būvsarbi, kurus vadīja M.Bormans, tika pabeigti 1938.gadā. Jau 1939.gada 20.Aprīlī Kehlsteinhaus tika svinīgi dāvināts Ādolfonkam viņa 50 gadu jubilejā. Daudzu apziņā Kehlsteinhaus ir pārtapusi par Ādolfonkas mītni, taču patiesībā Ādolfonka tur ir bijis vien pāris reizes. Viena no šādām reizēm ir bijusi uzņemot Duči, jeb Benito Musolīnī. Keklsteinhaus vēl mūsdienās atrodams Musolīnī dāvātais kamīns.
Kehlsteinhaus piebraucamā ceļa meklējumi ilustrēja šizofrēnisko situāciju, kas valda Berchtesgadenā mūsdienās. Berchtesgadenas apkārtnē mudž no tūrisma autobusiem, vieglajiem auto, cilvēku masām, bet fiziski nav norāžu ne uz Ādolfonkas bijušo rezidences vietu, ne uz Kehlsteinhaus.
Bija acīmredzams, ka cilvēki brauc un maldās meklējot pareizās lokācijas. Ceļā gadījās pat viens čehu pāris, kas tāpat kā mēs meklējām ceļu uz Kehlsteihaus, un prasīja mums ceļu. Mūsdienu Fāterlandē valda totālas bailes pieminēt jebko, kas saistītos ar Ādolfonku un nespēja pieņemt to kā daļu no sava vēsturiskā mantojuma. Tas tūristu un apmeklētāju apjoms, kas ik gadu apmeklē Berchtesgadenu un atstāj naudu gan par viesnīcām, gan veikalos ir milzīgs. Viņi pilnīgi noteikti nebrauc turp, lai straumēm klusējot maldītos pa mežu. Neviens skaļi nerunā, bet visi to zina kamdēļ viņi ir šeit. Galu galā, izrādījās, ka vienīgais piebraucamais ceļš uz Kehlsteinhaus bija privāts, un turp nokļūt varēja vienīgi ar autobusu, kas kursēja 2X stundā ar padsmit sēdvietām.

MP lietotājs Dzerrais varēs komentēt ko vairāk, jo viņš noteikti ir izmantojis vienu no konkrētā autobusa reisiem

Visas maldīšanās, relatīvi vēlās ierašanās, štruntīgo darba laiku un plānotās agrās projām došanās rezultātā mēs sapratām, ka nokļūt uz Kehlsteinhaus mums neizdosies, tāpēc nolēmām pabraukāt pa apkārtni un atrast vēl kādu vietu, no kuras būtu redzams Kehlsteinhaus. Un tādu vietu mums arī izdevās atrast!



Kad mēs nobraucām nost sānceļā, pie vienas no tuneļu labirintu ieejām jau stāvēja vēl kāds tik pat ieinteresēts motociklists ar Ducati, kas bija pamanījies uzstellēt trijkāji un kadrēja Kehlsteinhaus.











Bijām pašā pateicīgākajā diennakts laikā. Vakara saule šim skatam bija kā punkts uz i. Turpat braucot pa līkumiem bagātu, vijīgu ceļu, piestājām vēl dēļ pāris Berchtesgadenas apkārtnes bildēm.









Nonākot atpakaļ viesnīcā pamanīju, ka arī no turienes ir iespējams redzēt Kehlseinhaus.



Samērā kuriozi, bet līdz ar Fāterlandes sagrāvi, Berchtesgadenas apkaimē, līdz pat 1996.gadam, atradās Jankiju armijas bāze.

Ceļojuma obligātā vēstures objektu apskates programma tika izpildīta un atlika vien baudīt motobraukšanas priekus. Lai nokļūtu pie Ādolfonkas Berchtesgadenā bija jābrauc ne vien stāvā kalnā, bet jāpamanās arī izbraukt cauri līkumiem Tas kārtējo reizi rosināja pārdomas par to, cik labai technikai tolaik bija jābūt, lai Ādolfs droši vizinātos mājup.

Jau pametot Berchtesgadenu paslīdēja garām šāda daile – Watzmann (2713 m .v.j.l., 3.augstākā virsotne Fāterlandē)





Devāmies tālāk uz Ādolfonkas īsto Fāterlandi - Austriju.






Viss liecināja, ka braucm pareizajā virzienā
Ja kāds ir Lederhosenēs vai Dirndlā, tad tas noteikti ir Autrijā.
Man grūti iedomāties, ka kāda tante Latvju zemē tāpat vien tautastērpā un seģenē ar divriteni mītos uz bodi, bet Austrijā tā ir norma.



Kā jau mēs to uzzinājām iepriekš, tad bez Autobāņa viņjetes, obligātā HI-VIZa līdzi, motobraucējiem ir jāmaksā par atsevišķu kalnu pāreju šķērsošanu. Tas attiecās arī uz Grossglockneru. Virzienā uz Grossglocknera augšu bija nepārtraukta auto un moto straume.







Braucot pa serpantīnu arvien tālāk, nonācām arī līdz daudziem jau pazīstamajai Edelweiss Spitzei.













Atlika vien nostāties ar motorradu stāvlaukumā, kā tūlīt pat blakus sastājās vesela kompānija ar fričiem uz mo. Viens no fričiem nopētīja mana mo numuru un prasīja - "mums tādi līdzīgi numuri, jo sākas ar TF, no kurienes jūs esat?" Izrādās šie vilkuši no Berlīnes apkārtnes. Vēl labu brīdi kompānija kaut ko savā starpā apspriedās par dīvaini līdzīgo numuru





Bija brāzmaini vējains un temperatūra tuvu nullei. Tas gan neatturēja no domas nonākt tur - pašā augšā.



Vējš vien būtu bijis pus bēda, bet vecais alpu bruģis un asie, lauztie pagriezieni ar bruģa pumpučiem, bija pietiekami ekstrēms piedzīvojums.



Nonākot pašā augšā mūs sagaidīja mežonīgs daudzums ar mo.



Motorrad arī šeit bija pārsvarā




Nereāli skati cik tālu vien sniedz skatiens.











Nereāli cilvēki - kaut vai šis vājprātīgais ar velo.



Kaut kur parādījās arī viena britu tante, kas uzvilkusi augšā ar blaķeni... Pazibēja Goldwingi, tie kā radīti lai rāptos augšā pa asiem, stāviem alpu serpantīniem

















Tālāk mūsu maršrutā sekoja Nockalmstrasse - vēl viens pasakains ceļa posms pa Austrijas kalniem un dabas parku.



















Austrijas specifika ir milzīgais koka raganu un citu mošķu blīvums, ko nācās pieredzēt ceļojuma laikā. Droši vien tas viņiem ir aktuāli.





Kalnu serpantīna ceļi bija vnk fantastiski- augstas kvalitātes segums un aizraujošas ceļa konfigurācijas. Jāatzīst, stāvāki, šaurāki un asāki serpantīnu līkumi nekā Itālijā vai Francijā. (Stelvio šajā gadījumā ir izņēmums).

Motociklistu masas uz serpantīniem bija nepārtrauktas. Visapkārt dreifēja bariem Klavieres. Der Faaker See motociklistu saiets bija tieši tajā pat laikā. Jo tuvāk Villach, jo lielāks kļuva Klavieru blīvums uz kilometru Kāda klaviere pamanījās vilkt pa serpantīniem līdzi arī zārku.



Tālredzīgi, es teiktu.

Dienu noslēdzām jau Klāgenfurtes pievārtē, Maria Rain. Nākamajā dienā mūs sagaidīja ar lietavām. Debesis bija nomākušās, bet bija pietiekami silts. Turpinājām ceļu pa serpantīniem pilnīgā miglā un pa slapju asfaltu. Caurbraucot robežtuneli Karavanken kalnos nonācām Slovēnijā. Laika apstākļi un skati kalnos bija vienkārši fantastiski.












Jau braucot cauri Slovēnijai vēl apspriedāmies vai ir jēga braukt augšā pa serpantīniem uz Kranjska Goru. Lai arī mazliet smidzināja, nolēmām riskēt. Nebijām vēl tikuši līdz pusei Kranjska Gorā un sāk reāli gāzt. Kranjska Goras savdabība - serpantīnu ceļš ar asfaltu, bet paši pagrieziena viņķeļi izlikti ar bruģi. Tam komplektā - bruģis ar kukuržņiem un bedrēm, plus lietus aumaļām

Lēnā garā prātīgi tikam augšā. Triglava virsotni šādos laika apstākļos, protams, neredzējām.



Atlika vien laisties Zadņicas virzienā Kā izrādījās nebijām vienīgie motorradu dīdītāji. Pārītis friču ar mo iesēdās astē un mēs visi trijatā vilkam pa jauno, pilnībā noasfaltēto serpantīna ceļu lejā. Braukšana pa slapjo un serpantīnos nav tas jautrākais pasākums. Šeit kā reize ABS klātbūtne sevi attaisnoja, jo kādā no asākiem viņķeļiem lejup, aizmugures rats sadomāja nedaudz izslīdēt
Nobraucot lejā līdz Sočas upei, friči pabrauca garām un lika nojaust, ka viņiem paticis ekstrēmais nobrauciens.



Ja kāds stāstīja, ka Sočas upē ir neticami zils un skaidrs ūdens, tad noteikti ne šodien.



Tālāk vienojāmies vairs neliedēties un pēc garšīgām pusdienām vienā no Slovēņu pierobežas ciemiem ar Itāliju, braucām Triestes virzienā. Jo tuvāk Vidusjūrai, jo kļuva siltāks un ne miņas no lietus, kas palika vien Slovēnijas kalnu pusē.



Apmēram pēc pusstundas brauciena pa sauli un +22C, moto apgerbs bija pilnībā izžuvis.

Nekad iepriekš nebijām bijuši Horvātijā. Beidzot tikām pāri Slovēnijas/Horvātijas robežpunktam un apbraucot pirmās reālās bedres asfaltā, devāmies Zļena Lagunas virzienā. Braucot pa Horvātiju un nonākot viesnīcā mūs sagaidīja ne vien Austrumeiropas tūristi, bet arī sajūta, ka esam nonākuši Padomju Itālijā.

Neskatoties uz to, mēs nolēmām īstenot savu apņemšanos un devāmies pelst Adrijas jūrā.
Lai arī diena bija padevusies svelmaina, ūdens jūrā nebija ne uz pusi tik silts kā to varēja sagaidīt.
Kā vēlāk noskaidrojām, iemels meklējams apstāklī, ka Adrijas jūra ir seklāka par, piemēram, Ligūrijas jūru, kur ūdens masas ilgāk saglabā siltumu.



Izbaudījuši visus iespējamos Padomju Itālijas tūrista priekus, nākamajā dienā posāmies atpakaļceļā.
Sekojot labākajām ceļotāju tradīcijām atpakaļceļā piestājām arī visu mīlētāju galvaspilsētā - Venēcijā.



Izmantojot Mārča ieteikumu, savu motorradu un pārējās mantas atstājām daudzstāvu auto stāvvietā, uz Venēciju devāmies ar K2. Īsi pirms iekļūšanas pašā Venēcijā ievērtējām riktīgu italiano stila moto pārkingu. Varu vien izteikt līdzjūtību tam itālim par bezrūpību, atstājot savu Agrotechniku šajā pārgrūstajā placī.



Te nedaudz no tā ko tur ieraudzījām staigājot pār kanāliem.

Atlika vien uzmest aci uz kādu posteri pie sienas, lai saprastu, ka latvieši, kurus es peronīgi pazīstu, ir arī šeit

Vēl nedaudz no Venēcijas atmosfēras.















































Nākamās dienas maršrutā no Venēcijas pievārtes Trevīzo braucām Bergamo virzienā.
Braucot gar Bolzano, jeb Bolzen secinājām, ka separātisms šeit ir mūžam aktuāls.



Nezinātājiem vien piebildīšu - pēc 1.Pasaules kara, Austrija zaudēja Itālijai, kas savukart atņēma tai daļu no Tiroles teritorijas. Austrijas/Itālijas pierobežā joprojām pastāv divvalodība un kā piemērs - ceļazīmes abās valodās.



Bija vēlā pēcpusdiena un dienas kārtība vēl bija vizīte Bormio, jeb citiem vārdiem - Stelvio pārejas pasākums. (Par Stelvio pārejas šķērsošanu sekos atsevišķa galerija un apraksts). Jau mijkrēslī bijām pametuši Bormio un laika ierobežojuma dzīti veicām gana sportiska stila gāzienu caur tuvējo Šveices nacionālo dabas parku mūsu hoteļa virzienā.



Nākamais rīts pirms Davosas ieviesa zināmas izmaiņas mūsu ceļojuma plānos. Ja pametot Bormio un Stelvio pāreju vien nedaudz sniga, tad nākamajā rītā izrādījās, ka pat zemākas kalnu virsotnes bija
kļuvušas baltas. Tas nozīmēja vien to, ka sagaidāmi slēgti kalnu ceļi pār kalniem. Atlika izvēlēties vilcienu un tuneli.



Te bija kārtējais piedzīvojums. Nekas neliecināja, ka vilciena brauciens 20 min garumā varētu izrādīties īsta spēka pārbaudes pasākums. Uzbraucām uz sastāva, nepaspēju lāgā pat nokāpt no mo, kā vilciena sastāvs sāka kustību.



Un labi vien ka tā. Nākamajās minūtēs sākās jautro karuseļu cienīgas izklaides: sastāvs ieskrējās līdz pieklājīgam ātrumam un vilciena sastāvam kratoties pāri neskaitāmajām pārmijām, vagons kratījās no viena sāna uz otru.
Noturēt mo bija pietiekami sarežģīti, 250 kg tomēr ir nedaudz svars.



Par laimi 20 min bija pagājušas un mēs laimīgi noripojām nost no vilciena sastāva. Ar mums kopā bija braukuši vēl padsmit friču mo braucēju, kuri tāpat kā mēs veicām pīppauzi, lai atslābinātos pēc trenažieru zāles



Tā kā bijām Šveicē, tā bija vēl viena iespēja apmeklēt kādu kaimiņvalsti, šoreiz - Lihtenšteinu. Es diez vai būtu iedomājies, ka iebraukšana Lichtenšteinā no Šveices puses būs jāveic caur aktīvu Šveices armijas fortu!





Ne vien fortifikācijas, bet tām sekojošā josla ar prettanku betona ežiem bija gana ērmots pasākums.



Vienā gājienā bijām cauri Lihtenšteinai un braucām jau pazīstamās Švarcvaldes virzienā.



Kaut kur īsi aiz Šveices/Fāterlandes robežas, pie apdzīvotas vietas sākuma un ātruma ierobežojuma zīmes, pamanu pirmo maskēto Trijkāji – radaru un neiztrūkstošo balto bulku vāģi blakus. Tie maitas tur tik strādā uz vella paraušanu.

Eh, Švarcvaldes līkumainie meža celiņi.



Apstājāmies papusdienot, bet tur jau viens vietējais entuziasts ņēma un parāva gaisā pēdu





Turpat blakus cauri ielejām varēja dzirdēt kā tuvojas kārtējie mo braucēji.



Jau atkal bijām Gengenbachas tuvumā, bet šoreiz bija jāiebrauc jau pazīstamajā servisā un jāpaņem vēl papildus litrs svaigas 5W40 eļļas, kas nepieciešama motorradam, jo iepriekšējais litrs jau ticis nolietots gan Korsikas/Sardīnijas, gan tik tikko nobrauktajā posmā.K13S eļļas patēriņš ir norma



Kopš pēdējās viesošanās šeit, šis tas ir bijis beidzot salabots un gatavs startam





Pēc Švarcvaldes jau krietni krēslā un smidzinot lietum, ieradāmies viesnīcā uz Luksmeburgas un Fāterlandes pierobežā. Arī šeit mēs nebijām vientuļi



Nākamais rīts Luksemburgā ar apziņu, ka pāris nedēļu laikā šeit bija pienācis Zelta Rudens.





Vēl tikai ierastais Beneluksa maršruts līdz Calais un tunelis.... Jau tunelī uzzinājām no citiem britu braucējiem, ka bijām pēdējie no mo braucējiem šogad, kas paspējuši šķērsot Alpu pārejas ar moto, jo jau nākamajā dienā pēc Bormio / Stelvio pārejas šķērsošanas, bija uzsnidzis sniegs un tās tikušās slēgtas. Grimsel un Furka pass bijušas jau ciet.

Nedaudz rezumējot - kopumā nobraukti 4893 km. Ceļā pavadītas 10 dienas. Pamatuzdevums nav bijis tīt km, bet baudīt ceļojumu.
(Stelvio pāreja ir atsevišķa stāsta un galerijas vērta un materiāli par to vēl sekos)

Atziņas : ja ir luste baudīt motobraukšanas priekus, bet nav laika, lai tiktu līdz Alpiem: BadenBaden - 500.ceļš - labākais risinājums, ja esat Švarcvaldē!
Horvātija – Padomju Itālija.
Austrijas Alpi -
Korsika, joprojām -

Paldies par jūsu uzmanību un pacietību!
Top.LV