Online

Pašreiz MOTOpower skatās 33 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.

Ienākt MOTOpower

Lietotājvārds:

Parole:

Atcerēties

Aizmirsi paroli?

Reģistrēties

Stilfser Joch

Pievienota: 25. Feb 2014, 00:55

Komentāri (17)

Citas galerijas no lietotāja Vater

Atskatoties uz pagājušā 2013.gada moto braucieniem pa Eiropu un Alpiem, cienījamie MP lietotāji var izvērtēt un atsvaidzināt iespaidus, pārlasot iepriekš publicēto galeriju:

http://www.motopower.lv/member_gallery.php?gal_id=12259


Ir pienācis brīdis, lai uzšķirtu vēl vienu lappusi un veltīt to Stilfser Joch

Iespējams, daudzi no MP lietotājiem un pārējie mo atkarīgie ir dzirdējuši šīs Alpu kalnu pārejas nosaukumu, daži to izbraukuši un viņiem ir savs viedoklis.

Lai kā arī tas būtu, Stilfser Joch ar 75 adatacīm,2757 m virs jūras līmeņa un otras augstākās asfaltētās Alpu kalnu pārejas titulu, bija viens no obligātajiem apskates punktiem mūsu Ādolfonkas tūres ietvaros.

Gatavojoties braucienam veicu nelielu izpētes darbu, lai saprastu, ar ko īsti būtu jārēķinās dodoties augšā Stilfser Joch. Uzklausīju arī dažu labu nepastarpinātu viedokli un tas lika morāli gatavoties „šķēršļu skrējienam”.

Realitātē viss izvērtās nedaudz savādāk. Ja mana atmiņa neviļ, tad Stilfser Joch pakājē ieradāmies 22.Septembra vēlā pēcpusdienā. Braucienu Stilfer Joch iedzina pragmātisks apstāklis, ar kuru nācās tobrīd rēķināties – ierašanās laika ierobežojums ne tik tuvējā Zarnez viesnīcā.

Uzbraukšana pārejā notika braucot pa Austrumu nogāzi.



Te nu sākās tas, kam es jau biju morāli gatavs – itāļu asfalts, kurš kā jau pienākas, nebūt neatpalika no LV „labākajiem” paraugiem

Stilfser Joch Austrumu nogāzes savdabība bija ne vien ceļa seguma drāma, bet tās kombinācija ar šauru un stāvu serpantīna ceļa viņķeļu izbraukšanu.



Ne velti Stilfser Joch ticis ierindots kā viens no sarežģītāk izbraucamajiem Alpu ceļiem.
Braucot caur Stilfser Joch viņķeļiem prātā atausa daža MP lietotāja fantāzijas par 160km/h un līkumu izņemšanu nepamirkšķinot ne aci

Viss ātri nostājās vietās, kad serpantīna ceļa viņķeļu starpposmi kļuva īsāki un viņķeļu fantastiskā asfalta kombinācijai pievienojās arī riteņbraucēji, kas nez kādēļ minās augšup Darba dalīšanas ietvaros tika nolemts sadalīt pienākumus – es braucu, pasažiere brīdina par auto, kas tuvojas no augšas nākamajam serpantīna viņķelim.
Šāda stratēģija pilnībā sevi attaisnoja. Papildus varu komentēt – ja esat Stilfser Joch, rēķinieties ar to, ka „tīri” izbraukt viņķeļus būs fiziski neiespējami - nepārredzama, asa, stāva, šaura, izdauzīta serpantīna pagriezienu virtene, kuru nav iespējams izbraukt ātri un pagrieziena trajektorija, jebkurā gadījumā, būs iebraucot kreisajā ceļa pusē, teju skrāpējoties gar klinšu sienu.
Nezinātājiem varu nedaudz ilustrēt situāciju ar video.



Atceroties stāstus un brīdinājumus par Stilfser Joch, varu vien secināt, ka, visticamāk, braucām pašā piemērotākajā un ideālākajā laika posmā un diennakts stundā. Vasaras tūristu sezona jau bija beigusies, līdz ar to, tūristu autobusu, auto un motociklistu sastrēgumu jūra, kas padarītu uzbraukšanu par ilgu un mokošu fiziskās izturības pārbaudes pasākumu, dirnot rindās un mēģinot noturēt mo, izpalika.

Pirmais starpposms braucot augšup pa Austrumu nogāzi - 2188m virs jūras līmeņa pie viesnīcas „Franzenshöhe”.



Pāris foto un atpakaļ pa viņķeļiem uz augšu!






Pusceļā nonācām līdz maiņas luksaforam, jo neizskaidrojamu iemeslu dēļ, itāļu ceļinieki bija pasākuši kaut kādus aktīvus remontdarbus , norokot ceļa posmu un pastiprinot ceļa ārējo malu pret noslīdēšanu.



Nepagāja ne mūžība, un bijām nonākuši Bormio.



Šajā nesezonas laikā Bormio līdzinājās spoku pilsētai – ne mašīnu, ne cilvēku.



Taču bija kāds apstāklis, kas norādīja, ka tas viss ir tikai uz īsu brīdi.



Stilfser Joch pārejas augšā bija jūtami vējains un mo brīdinošais +2C , kā arī turpat blakus redzamie biezie, tumšie mākoņi vēstīja, ka lietas kalnos mainās ļoti strauji.

Nez kādēļ, bet vairs īsti nebija vēlmes vilkt nost sejas masku.



Neskatoties uz visām iepriekš uzklausītajām pamācībām un brīdinājumiem par Stilfser Joch draudošajām briesmām, šo skatu dēļ bija vērts braukt augšā un skatīt apkārt esošo Alpu panorāmas daili!














Uzkavēšanās Bormio bija samērā īsa, ne vien Davosas viesnīcas dēļ, bet arī dēļ tā, ka Saule bija gatava pazust aiz horizonta.





Ilgi nečammājoties braucām tālāk.







Tumšie draudīgie mākoņi bija mūs gandrīz panākuši un vēl saulei spīdot gar mākoņu segas malu mēs saņēmām pirmo sniegpārslu devu.



Tas noteikti bija tas, kas mums vēl trūka Nelielas neuzmanības dēļ gandrīz paskrēju garām Umbrail pass.








Šveices robežpārejas ceļa segums šķita vairāk nekā labs, salīdzinot ar tik tikko izbraukto Stilfser Joch. Taču šis prieks bija īss, jo sekoja 2,5 km serpantīnu grantenes ceļa posms

Saule bija jau aiz kalniem un kalnos strauji krēsloja. Kas var būt jaukāks par šādu jombināciju!?
Labā ziņa bija tāda, ka šī tomēr jau bija Šveice, un asfalts galu galā atgirezās



Nedaudz paaugstinājās arī gaisa temperatūra, un kritisko +2C vietā, pakāpeniski nonācām līdz +5C.
Priekšā bija vēl viena sīkāka - Olfin kalnu pāreja un viens no Šveices dabas parkiem VAL MÜSTAIR.

Braucot caur krēslas zonu, tas viss paskrēja garām tā īsti līdz galam neapskatīts, taču ainaviski bija pietiekami iespaidīgi un Šveices asfalts bija visaugstākajā līmenī!



Bet apziņa par to, ka 35 km attālumā mūs gaida naktsmājas bija primārā, kas motivēja pēc iespējas ātrāk nonākt galapunktā, lai beidzot atslābinātos.
Esmu pārliecināts, ka tiem, kas vēl nav pabijuši Stilfser Joch šis kalpos kā
iedrošinošs pamudinājums turp nokļūt!
K1300S sevi attaisnoja pilnībā



Lai jums un jūsu mo agrs šis pavasaris!

Āmen!
Top.LV